Miervaldis Adamsons - "Marokas Baigais"

Pat amerikāņu izdomāto supervaroņu darbi nestāv klāt īstu letu zēnu paveiktajam. Kas vēl nav pazīstami, iepazīstieties ar Marokas Baigo jeb Miervaldi Ādamsonu!!!

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Viņu vidū īpaši izceļas kapteinis MIERVALDIS ĀDAMSONS. Marokas Baigais. Bravūrīgs dēkainis un leģendārs cīnītājs. Par viņa izcilo drosmi un varonību, kā arī traģisko bojāeju vēl nesen izskanēja dažādi minējumi, par kuriem lielāka skaidrība radusies tikai nesen.

Dzīve ārzemnieku leģionā

Iesauku “Marokas Baigais” 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Miervaldis ieguva pēc vairākiem gadiem Franču ārzemnieku leģionā. Tur viņš nonāca nelaimīgas mīlestības dēļ. Miervaldis mazotnē bija pazaudējis māti un zēna gadus pavadīja Ukrainā. Tur viņa tēvs strādāja par agronomu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Jau agrā jaunībā Miervaldis, kura raksturs bija pilnīgi pretējs viņa vārdam, smagi strādā Dundagas mežos. Beidzis Cēsu ģimnāziju, 1928. gadā sāk studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedru. “Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs,” tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Mācību gada vidū Miervaldis studijas pēkšņi pārtrauc un kļūst par matrozi. Ar jūras tvaikoni “Evermore” un tirdzniecības kuģi “Kandava” apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā. Pēc incidenta ar kuģa kapteini, kurš nokļūst Marseļas slimnīcā, Ādamsons izbeidz arī savu jūrnieka karjeru.

Nelegāli pārgājis Beļģijas un Francijas robežu, 1930. gada decembrī viņš divdesmit gadu vecumā ar pieņemtu vārdu – Briks Borns – iestājas Franču ārzemnieku leģionā.

Turpmākie seši gadi paiet sadursmēs ar nemierniekiem Sahārā, Tunisā un it sevišķi Marokā. Dienā jāiztur nepanesama svelme, naktīs ledus aukstums. Jāpierod pie mežonīgās dabas un bīstamajiem ienaidniekiem, kas “dunčiem, lokiem un bultām bruņoti, slēpās pat rīsa lauku ūdenī”. Viņa dienesta biedri nereti ir “baigi tipi”, pat kādreizējie noziedznieki. Nespējot izturēt dzelžaino disciplīnu un pārcilvēcisko piepūli, daudzi no leģiona dezertē vai pat izdara pašnāvību.

Miervaldis šajā laikā turpretī iemanto daiļrunīgo iesauku Marokas Baigais. Viņš pacieš visas grūtības, izpelnoties seržanta dienesta pakāpi un vairākus apbalvojumus. Kādā kaujā viņa vienībā dzīvi paliek tikai septiņi vīri. Kādā citā reizē viņš izdzīvo, pateicoties anamītu sievietēm, kuras viņu izglābj no drošas nāves kalnos.

Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu. Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot “Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma”, savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par “marokāņiem”.

Atgriešanās

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods par izvairīšanos no karaklausības. Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties. Pēc karadienesta, ko tumši iedegušais un jau daudz pieredzējušais kareivis pavada 4. Valmieras kājnieku pulkā, Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Kā instruktors viņš turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā Miervaldis atsāk karavīra gaitas. Piedalās latviešu partizānu cīņās pret sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.

Austrumu frontē

1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē.

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai “Lettonia”, bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā “Lettonia” komeršā Rīgā Marokas Baigais atteiksies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par “mīksto”.

1942. gada vasarā Miervaldis kopā ar 26. kārtības dienesta bataljonu nonāk Minskas apkārtnē. Tajā kā tulks iefiltrējies kāds spiegs Kocovs, kurš informē partizānus par katru bataljona plānoto pasākumu. Viņu atklāt izdodas tieši Miervaldim.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

Latviešu leģionā

Vislielāko slavu un apbrīnu Marokas Baigais iemanto, cīnoties Latviešu leģionā. Tur viņam īsā laikā izdodas kļūt no virsnieka vietnieka par kapteini. Pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu 1943. gadā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

Cīņu laikā viņu smagi ievaino galvā. Ar kreiso aci viņš vairs neredz un iemanto dziļu rētu pāri labajam vaigam. Kaut cik izārstējies, 1944. gadā Marokas Baigais atgriežas frontē kā 19. latviešu divīzijas 44. pulka 6. rotas komandieris.

Seko cīņas pie Opočkas un Kudeveras, kur viņu ievaino vēl divas – nebūt ne pēdējās – reizes. 1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

1944. gada Ziemassvētku kaujās Lestenes apkārtnē Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma noturas pret ienaidnieka vairākkārtīgu pārspēku pie Vanagu mājām. Viņi atsit visus uzbrukumus un dodas trīspadsmit prettriecienos. Par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam 1945. gada 21. janvārī piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu. Pēc tam viņu atkal ievaino. “Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies,” Miervaldis izsakās frontes laikrakstā “Latvijas Kareivis”.

Kaprālis Juris Vītiņš atceras, ka 1945. gada martā saticis Marokas Baigo, kurš tad gan vairs nav bijis bezbēdīgais “kara velns”. “Nerunājām par bijušo, bet par nākotni, kas mums abiem likās samērā bezcerīga. Tomēr norunājām, kaut abi bijām invalīdi, karot līdz pēdējam.”

Nedaudz apārstējies Stendes slimnīcā un izvairījies no evakuācijas uz Vāciju, Miervaldis pieprasa, lai viņu nosūta uz fronti, kaut arī oficiāli ir atzīts par tai nederīgu. 1945. gada marta kaujās Blīdenes–Remtes apkārtnē Marokas Baigais, bruņojies ar neliela kalibra pistoli un vairs labi neredzēdams, aktīvi piedalās kauju triecienos. “Tā ir vispatīkamākā laika pavadīšana krietnu vīru sabiedrībā,” viņš teic. Jau septīto reizi ievainots, Ādamsons Liepājas lazareti sasniedz, gandrīz neko neredzēdams, savus labākos draugus pazīstot tikai pēc balsīm.

Kara beigas Latvijā

Rožu laukuma lazaretē Miervaldis nonāk kāda slavena vācu ārsta ziņā, kurš apsola viņam atgriezt acu gaismu, ja pacients divas nedēļas mierīgi gulēs gultā. Marokas Baigajam gan tas ir neiespējami, jo Liepājā netrūkst draugu.

Operācija tomēr notiek, un viņa redzes spējas uzlabojas. Tālākā ārstēšanās paredzēta Vācijā, taču Ādamsons nevēlas atstāt dzimteni. Iespējams, tāpēc nepiekrīt ar vienu no pēdējām laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pazīstamais publicists un kara ziņotājs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu: “Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji! Gribējās uzkliegt: “Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!” Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam.”

Pēc citām ziņām, Ādamsons hospitālī mēģina izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglābj.

Marokas Baigā sievai Katrīnai kara beigās kopā ar dēlu Andi izdodas atstāt Latviju un sākt jaunu dzīvi ASV.

Savu vīru Miervaldi viņai bija gadījies iepazīt arī kā pavisam citu cilvēku, aiz kura robustās dēkaiņa čaulas slēpās maiga un jūtīga sirds. Pirms došanās uz fronti viņi parasti apmeklējuši baznīcu. Kādā vakarā 1944. gada pavasarī, ejot pa Brīvības bulvāri, pār Marokas Baigā vaigiem tecējušas asaras. Viņš teicis, ka Rīga un Latvija ir skaistākās vietas pasaulē, ko nedrīkst atdot svešām varām. Miervaldis licis sievai apsolīt, ka viņa otrreiz neprecēsies, ja viņš neatgriezīsies, un kopā ar dēlu dzīva komunistu rokās nedosies. Šādam gadījumam pat atstājis divas rokasgranātas.

Padomju gūstā

Ilgus gadus trimdā par Miervalda tālāko likteni bija dzirdami dažādi nostāsti. Ieskaitot to, ka viņš karagūstekņu ierindas priekšā Liepājā zem sitieniem piespiests izrakt sev bedri un nošauts. Pēc citām ziņām, strādājis Kolas niķeļa raktuvēs. Iespējams, gājis bojā Baltās jūras kanāla celtniecībā.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas. 1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj. Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā “PSRS pilsoni” nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš “vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši”. Viņa prāvu iecerēja kā “atklātu tiesas sēdi”, ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu. 1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par “dzimtenes nodevību” piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā. Kaujas laukā neuzveikts, 1946. gada 23. augustā Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību. Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

(Šis ir Ulda Neiburga raksts LA, kas ņemts no gulags.wordpress.com) Smalkāku informāciju par M. Ādamsonu gaitām, cilvēcīgām īpašībām, u.c. var iegūt šeit
http://www.vilki.lv/miervaldisadamsons.pdf)

Četri mīti par Latviešu leģionu (Autors: Oskars Krīgers, Latvijas Universitātes vēstures maģistrants. 2013. gada 14. marts 16:16)

Ikreiz, tuvojoties 16. martam, Latvijai nedraudzīgie spēki izvērš asu kritiku pret leģionāriem un to atbalstītājiem. Latviešu karavīri tiek saukti par "kara noziedzniekiem", "esesiešiem" un "nacistiem". Diemžēl cilvēki, kuri pietiekoši labi neorientējās Latvijas vēsturē, ļoti bieži uztver šos apmelojumus kā taisnību un pārmet Latvijai "nacisma atdzimšanu". Lai gan visasāk pret leģionāru piemiņas pasākumiem vēršas Krievija, tomēr tie izraisa ne mazu sašutumu arī rietumos.

Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus  parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.

Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”

Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē - lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.

Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā - liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai...

Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: "cīņā pret boļševismu". Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu. 

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem  rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

Kaujas atbalsta bataljons

Pamatojoties uz NBS komandiera 2010.gada 9.decembra pavēli Nr.19-k „Par Sauszemes spēku kājnieku brigādes vienību TO&E sarakstiem”, ar 2010.gada 9.decembri ir apstiprināts Sauszemes spēku (SzS) Kājnieku brigādes (KBde) Kaujas atbalsta bataljona materiāltehniskais (TO&E) saraksts un uzsākta Kaujas atbalsta bataljona (KAB) izveide.

Par Kaujas atbalsta bataljona komandieri 2011.gada trešajā janvārī iecelts pulkvežleitnants Gunārs Kauliņš.

Ar SzS KBde komandiera pavēli par uzdevumiem 2011.gadam, tiek definēti uzdevumi Kaujas atbalsta bataljonam, kur ņemot vērā esošo situāciju ar personālu un materiāltehnisko nodrošinājumu, KAB 2011.gada laikā jāspēj veikt šādus uzdevumus noteiktās jomās, sasniedzot noteiktu spēju līmeni:

1. Pabeigt KAB apakšvienību izveidošanu atbilstoši SzS KBde reorganizācijas plānam;
2. Pabeigt materiāltehnisko līdzekļu un infrastruktūras pārņemšanu no citām KBde vienībām;
3. Nodrošināt izlūkošanas un kaujas atbalsta elementu komplektāciju un sagatavošanu dalībai starptautiskajās operācijās;
4. Nodrošināt bataljonā pārstāvēto specializēto jomu ekspertīzes koncentrēšanu, uzturēšanu un apstākļu radīšanu tālākai attīstībai SzS KBde un NBS vajadzībām.

Kaujas atbalsta bataljona karogs.

 Karoga dāvinātājs - biedrība „Latvijas ģenerāļu klubs” 

Karoga aversā uz karmīnsarkana fona izšūta bruņoto spēku kokarde «saulīte». Virs tās zeltītiem diegiem izšūts uzraksts «SAUSZEMES SPĒKI», zem - bataljona nosaukums «KAUJAS ATBALSTA BATALJONS».  

Karoga reversā uz tumši zaļa fona izšūts bataljona krūšu zīmes attēls - divi pusmēneši simbolizē divus karavīrus, kas viens otru atbalsta. Šķēps ir militāras vienības simbols, ozollapu vainags simbolizē spēku un diženumu. Virs krūšu zīmes attēla izšūta bataljona devīze «MĒS ATBALSTĀM UZVARU». Karoga stūros zeltītiem diegiem izšūtas zemes, gaisa, uguns un ūdens zīmes, kas simboliski ir kaujas atbalsta vienību stihijas. Zeme un ūdens – inženieri, gaiss – gaisa atbalsta kontroles vienība, uguns – uguns atbalsta vienība un prettanku vienība, zeme, gaiss, uguns un ūdens – izlūki.

Kaujas atbalsta bataljona uzšuves:

Kaujas atbalsta bataljona ikdienas formas izšūtā uzšuve.

Kaujas atbalsta bataljona lauku formas izšūtā uzšuve.

Gaisa atbalsta kontroles veinības lauku formas uzšuve.

Prettanku rotas lauku formas uzšuve.

Uguns atbalsta rotas lauku formas uzšuve.

 SzS brigādes ISTAR izlūku rotas lauku formas uzšuve

Inženiertehniskās rotas lauku formas uzšuve.


Kaujas atbalsta bataljona beretes kokarde.

NBS Apvienotais štābs

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotais štābs ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera institūcija, kas nodrošina komandierim iespēju realizēt nepārtrauktu vadību, lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju, dokumentus un priekšlikumus, viņa pavēļu un rīkojumu izpildes kontroli, kā arī sadarbības organizāciju kaujas operāciju apstākļos.

Par NBS Apvienotā štāba uzdevumu izpildi atbild NBS Apvienotā Štāba priekšnieks. Viņš arī koordinē visu departamentu, pārvalžu un citu štāba struktūrā esošo administratīvo un funkcionālo vienību darbu.

1992.gada 31.janvārī līdz ar Aizsardzības spēku izveidošanu tika izveidots arī Aizsardzības spēku štābs - vienība, kura patlaban nes Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba vārdu. 

1992.gada 28.februārī par štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Ārvaldi Lilientālu, kurš amata pienākumus pildīja līdz 1994.gada 14.janvārim, kad šajā amatā stājās pulkvedis Juris Arness. 

Aizsardzības spēku štābu veidoja sešas pārvaldes: Operatīvā, Personālsastāva un mobilizācijas, Militārās sagatavošanas un iekārtas dienesta, Gaisa un pretgaisa aizsardzības, Jūras spēku un Robežapsardzības pārvalde. Tāpat štāba struktūrā bija iekļauts Preses dienests, Medicīniskais dienests, Juridiskā nodaļa, Finanšu daļa un Komandpunkts. 

1996.gada 10.jūnijā štābu pārveidoja par Aizsardzības spēku Galveno štābu, no tā sastāva izslēdzot Aviācijas un pretgaisa aizsardzības, Jūras spēku un Robežapsardzes pārvaldes. 

1994.gada 31.decembrī Aizsardzības spēku Galvenais štābs tika likvidēts, uz tā bāzes ar 1995.gada 1.janvāri izveidojot Nacionālo bruņoto spēku štābu. Tas sastāvēja no Personāla un administratīvās, Izlūkošanas, Operāciju vadības un plānošanas, Apgādes, kā arī Finanšu pārvaldes. 

1997.gada 1.augustā štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Gundaru Ābolu, kuru 2000.gada 16.novembrī nomainīja pulkvedis Kārlis Krēsliņš. 

2002.gada maijā tika apstiprināta jaunas štāba un operāciju vadības ēkas celtniecība Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9, uz kurieni štābs pārcēlās 2006.gadā. Līdz tam tas bija izvietots Rīgā, Valdemāra ielā 10/12. 

2004.gada 22.janvārī štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Juri Kiukucānu. 

2006.gada 1.janvārī tika ieviests jauns štāba štata saraksts, bet štābs pārdēvēts par NBS Apvienoto štābu. 

2007.gada 6.jūnijā štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Andi Dilānu. 

Veicot NBS struktūras reformu, 2010.gada janvārī no štāba atdalīja stratēģisko plānošanu, to deleģējot Aizsardzības ministrijai. 

NBS Apvienotais štābs ir 1919.gada 10.decembrī izveidotā Latvijas armijas štāba tradīciju 
mantinieks.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba piedurknes uzšuves.

Nacionālo bruņoto spēku štāba ikdienas formas, vecā parauga izšūtā uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku štāba ikdienas formas, vecā parauga izšūtā uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba ikdienas formas piedurknes uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba lauku formas piedurknes uzšuve.

Zemessardzes bataljonu/brigāžu/novadu goda raksti, atzinības raksti

Latvijas republikas Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes Atzinības raksts.

Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi. Foto: Latvijas Kara muzejs

Piektdien, 15.jūnijā, plkst.15 Latvijas Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi "Latviešu Rietumvalstu bruņotajos spēkos".

Tajā tiks izstādīti bijušo karavīru dāvinājumi muzejam -  44 formas tērpi, fotogrāfijas, apbalvojumi  un dokumenti, kas saistīti ar dienestu dažādu valstu bruņotajos spēkos. Tie aptver laika posmu no pirmajiem pēckara gadiem līdz mūsdienām.

Jau 20 gadus Kara muzejs komplektē formas tērpu kolekciju. Pateicoties ASV Bruņoto spēku pensionēto virsnieku V.Kukaiņa, V. Ķimeņa, A.Medņa, A. Mežmaļa un daudzu citu aktivitātēm, muzejs saņēma unikālus formas tērpu dāvinājumus. Gadu gaitā to papildināja Austrālijas, Kanādas, Zviedrijas, Francijas un Vācijas latviešu izcelsmes virsnieku formas tērpi.  

Izstādē varēs aplūkot ASV ģenerāļu karogus, ASV armijas brigādes ģenerāļa Rūdolfa Pekšēna  formastērpu, Zviedrijas bruņoto spēku ģenerālmajora Kārļa Neretnieka svētku formas tērpu, ASV Gaisa spēku lidotāja V. Purkalīša formas tērpu un ekipējumu, kā arī pašreizējo Francijas Ārzemnieku leģionā lietoto formas tērpu.

Otrā pasaules kara beigās no Latvijas bēgļu gaitās devās apmēram 160 000 civiliedzīvotāju. Lielākā daļa bēgļu nonāca Vācijā. Viņiem pievienojās no gūstekņu nometnēm atbrīvotie karavīri. Četrdesmito gadu beigās sākās emigrācija uz jaunajām mītnes zemēm Lielbritāniju un Austrāliju, nedaudz vēlāk uz ASV un Kanādu. Tur daudzi latvieši savu dzīvi saistīja ar militāro dienestu. 

Izstāde būs apskatāma līdz 2013.gada pavasarim. Ieeja bez maksas.

Strēlnieku Zvaigznājs (1982)

Scenāriju šai dokumentālajai filmai par latviešu strēlniekiem sarakstījis pats Juris Podnieks kopā ar Arvīdu Plaudi. Filmas teksta autors - dzejnieks Jānis Peters. Astoņdesmito gadu sākumā uzņemtā dokumentālā filma ir mēģinājums sakārtot priekšstatus par savas tautas vēsturi, ar dziļi personisku attieksmi vēršoties pie vienas no traģiskākajām lappusēm. Filma ir par sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Par sarkanajiem, jo bija jau arī tie otri, kas karoja ierakumu otrā pusē. Par sarkanajiem latviešu strēlniekiem - vēl pēdējā brīdĪ, kamēr viņi paši var runāt par savas izvēles motivāciju, par to, ko viņi aizstāvēja, ko ieguva un kā nācās par to visu samaksāt. Jo šajā vēstures stāstā ietilpst gan Pirmā pasaules kara cīņas, gan līdzdalība Krievijas revolūcijā un pilsoņu karā, gan trīsdesmito gadu represijas, kas tik lietišķi un nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kuri domājās atraduši jaunu dzimteni un atraduši savu vietu jaunās pasaules celtniecībā – ar tiem, kas palika Padomju Krievijā.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=IkaO5zA_JX8