Miervaldis Adamsons - "Marokas Baigais"

Pat amerikāņu izdomāto supervaroņu darbi nestāv klāt īstu letu zēnu paveiktajam. Kas vēl nav pazīstami, iepazīstieties ar Marokas Baigo jeb Miervaldi Ādamsonu!!!

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Viņu vidū īpaši izceļas kapteinis MIERVALDIS ĀDAMSONS. Marokas Baigais. Bravūrīgs dēkainis un leģendārs cīnītājs. Par viņa izcilo drosmi un varonību, kā arī traģisko bojāeju vēl nesen izskanēja dažādi minējumi, par kuriem lielāka skaidrība radusies tikai nesen.

Dzīve ārzemnieku leģionā

Iesauku “Marokas Baigais” 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Miervaldis ieguva pēc vairākiem gadiem Franču ārzemnieku leģionā. Tur viņš nonāca nelaimīgas mīlestības dēļ. Miervaldis mazotnē bija pazaudējis māti un zēna gadus pavadīja Ukrainā. Tur viņa tēvs strādāja par agronomu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Jau agrā jaunībā Miervaldis, kura raksturs bija pilnīgi pretējs viņa vārdam, smagi strādā Dundagas mežos. Beidzis Cēsu ģimnāziju, 1928. gadā sāk studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedru. “Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs,” tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Mācību gada vidū Miervaldis studijas pēkšņi pārtrauc un kļūst par matrozi. Ar jūras tvaikoni “Evermore” un tirdzniecības kuģi “Kandava” apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā. Pēc incidenta ar kuģa kapteini, kurš nokļūst Marseļas slimnīcā, Ādamsons izbeidz arī savu jūrnieka karjeru.

Nelegāli pārgājis Beļģijas un Francijas robežu, 1930. gada decembrī viņš divdesmit gadu vecumā ar pieņemtu vārdu – Briks Borns – iestājas Franču ārzemnieku leģionā.

Turpmākie seši gadi paiet sadursmēs ar nemierniekiem Sahārā, Tunisā un it sevišķi Marokā. Dienā jāiztur nepanesama svelme, naktīs ledus aukstums. Jāpierod pie mežonīgās dabas un bīstamajiem ienaidniekiem, kas “dunčiem, lokiem un bultām bruņoti, slēpās pat rīsa lauku ūdenī”. Viņa dienesta biedri nereti ir “baigi tipi”, pat kādreizējie noziedznieki. Nespējot izturēt dzelžaino disciplīnu un pārcilvēcisko piepūli, daudzi no leģiona dezertē vai pat izdara pašnāvību.

Miervaldis šajā laikā turpretī iemanto daiļrunīgo iesauku Marokas Baigais. Viņš pacieš visas grūtības, izpelnoties seržanta dienesta pakāpi un vairākus apbalvojumus. Kādā kaujā viņa vienībā dzīvi paliek tikai septiņi vīri. Kādā citā reizē viņš izdzīvo, pateicoties anamītu sievietēm, kuras viņu izglābj no drošas nāves kalnos.

Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu. Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot “Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma”, savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par “marokāņiem”.

Atgriešanās

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods par izvairīšanos no karaklausības. Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties. Pēc karadienesta, ko tumši iedegušais un jau daudz pieredzējušais kareivis pavada 4. Valmieras kājnieku pulkā, Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Kā instruktors viņš turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā Miervaldis atsāk karavīra gaitas. Piedalās latviešu partizānu cīņās pret sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.

Austrumu frontē

1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē.

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai “Lettonia”, bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā “Lettonia” komeršā Rīgā Marokas Baigais atteiksies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par “mīksto”.

1942. gada vasarā Miervaldis kopā ar 26. kārtības dienesta bataljonu nonāk Minskas apkārtnē. Tajā kā tulks iefiltrējies kāds spiegs Kocovs, kurš informē partizānus par katru bataljona plānoto pasākumu. Viņu atklāt izdodas tieši Miervaldim.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

Latviešu leģionā

Vislielāko slavu un apbrīnu Marokas Baigais iemanto, cīnoties Latviešu leģionā. Tur viņam īsā laikā izdodas kļūt no virsnieka vietnieka par kapteini. Pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu 1943. gadā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

Cīņu laikā viņu smagi ievaino galvā. Ar kreiso aci viņš vairs neredz un iemanto dziļu rētu pāri labajam vaigam. Kaut cik izārstējies, 1944. gadā Marokas Baigais atgriežas frontē kā 19. latviešu divīzijas 44. pulka 6. rotas komandieris.

Seko cīņas pie Opočkas un Kudeveras, kur viņu ievaino vēl divas – nebūt ne pēdējās – reizes. 1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

1944. gada Ziemassvētku kaujās Lestenes apkārtnē Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma noturas pret ienaidnieka vairākkārtīgu pārspēku pie Vanagu mājām. Viņi atsit visus uzbrukumus un dodas trīspadsmit prettriecienos. Par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam 1945. gada 21. janvārī piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu. Pēc tam viņu atkal ievaino. “Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies,” Miervaldis izsakās frontes laikrakstā “Latvijas Kareivis”.

Kaprālis Juris Vītiņš atceras, ka 1945. gada martā saticis Marokas Baigo, kurš tad gan vairs nav bijis bezbēdīgais “kara velns”. “Nerunājām par bijušo, bet par nākotni, kas mums abiem likās samērā bezcerīga. Tomēr norunājām, kaut abi bijām invalīdi, karot līdz pēdējam.”

Nedaudz apārstējies Stendes slimnīcā un izvairījies no evakuācijas uz Vāciju, Miervaldis pieprasa, lai viņu nosūta uz fronti, kaut arī oficiāli ir atzīts par tai nederīgu. 1945. gada marta kaujās Blīdenes–Remtes apkārtnē Marokas Baigais, bruņojies ar neliela kalibra pistoli un vairs labi neredzēdams, aktīvi piedalās kauju triecienos. “Tā ir vispatīkamākā laika pavadīšana krietnu vīru sabiedrībā,” viņš teic. Jau septīto reizi ievainots, Ādamsons Liepājas lazareti sasniedz, gandrīz neko neredzēdams, savus labākos draugus pazīstot tikai pēc balsīm.

Kara beigas Latvijā

Rožu laukuma lazaretē Miervaldis nonāk kāda slavena vācu ārsta ziņā, kurš apsola viņam atgriezt acu gaismu, ja pacients divas nedēļas mierīgi gulēs gultā. Marokas Baigajam gan tas ir neiespējami, jo Liepājā netrūkst draugu.

Operācija tomēr notiek, un viņa redzes spējas uzlabojas. Tālākā ārstēšanās paredzēta Vācijā, taču Ādamsons nevēlas atstāt dzimteni. Iespējams, tāpēc nepiekrīt ar vienu no pēdējām laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pazīstamais publicists un kara ziņotājs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu: “Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji! Gribējās uzkliegt: “Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!” Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam.”

Pēc citām ziņām, Ādamsons hospitālī mēģina izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglābj.

Marokas Baigā sievai Katrīnai kara beigās kopā ar dēlu Andi izdodas atstāt Latviju un sākt jaunu dzīvi ASV.

Savu vīru Miervaldi viņai bija gadījies iepazīt arī kā pavisam citu cilvēku, aiz kura robustās dēkaiņa čaulas slēpās maiga un jūtīga sirds. Pirms došanās uz fronti viņi parasti apmeklējuši baznīcu. Kādā vakarā 1944. gada pavasarī, ejot pa Brīvības bulvāri, pār Marokas Baigā vaigiem tecējušas asaras. Viņš teicis, ka Rīga un Latvija ir skaistākās vietas pasaulē, ko nedrīkst atdot svešām varām. Miervaldis licis sievai apsolīt, ka viņa otrreiz neprecēsies, ja viņš neatgriezīsies, un kopā ar dēlu dzīva komunistu rokās nedosies. Šādam gadījumam pat atstājis divas rokasgranātas.

Padomju gūstā

Ilgus gadus trimdā par Miervalda tālāko likteni bija dzirdami dažādi nostāsti. Ieskaitot to, ka viņš karagūstekņu ierindas priekšā Liepājā zem sitieniem piespiests izrakt sev bedri un nošauts. Pēc citām ziņām, strādājis Kolas niķeļa raktuvēs. Iespējams, gājis bojā Baltās jūras kanāla celtniecībā.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas. 1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj. Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā “PSRS pilsoni” nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš “vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši”. Viņa prāvu iecerēja kā “atklātu tiesas sēdi”, ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu. 1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par “dzimtenes nodevību” piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā. Kaujas laukā neuzveikts, 1946. gada 23. augustā Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību. Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

(Šis ir Ulda Neiburga raksts LA, kas ņemts no gulags.wordpress.com) Smalkāku informāciju par M. Ādamsonu gaitām, cilvēcīgām īpašībām, u.c. var iegūt šeit
http://www.vilki.lv/miervaldisadamsons.pdf)

Četri mīti par Latviešu leģionu (Autors: Oskars Krīgers, Latvijas Universitātes vēstures maģistrants. 2013. gada 14. marts 16:16)

Ikreiz, tuvojoties 16. martam, Latvijai nedraudzīgie spēki izvērš asu kritiku pret leģionāriem un to atbalstītājiem. Latviešu karavīri tiek saukti par "kara noziedzniekiem", "esesiešiem" un "nacistiem". Diemžēl cilvēki, kuri pietiekoši labi neorientējās Latvijas vēsturē, ļoti bieži uztver šos apmelojumus kā taisnību un pārmet Latvijai "nacisma atdzimšanu". Lai gan visasāk pret leģionāru piemiņas pasākumiem vēršas Krievija, tomēr tie izraisa ne mazu sašutumu arī rietumos.

Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus  parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.

Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”

Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē - lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.

Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā - liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai...

Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: "cīņā pret boļševismu". Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu. 

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem  rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.

(Divas puses): Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās

Autors: Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā

Dimensijas: 184x130

Gads: 2011

Iesējums: mīkstie vāki ar atloku

Ilustrātors: Māris Garjānis

ISBN: 978-9984-872-19-3

Lappušu skaits: 424

 

Grāmata piedāvā ielūkoties Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešās latviešu karavīru dienasgrāmatās. Trīs to autori karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Vācijas bruņotajos spēkos. Viņi visi kopā mums rada stāstu pa latviešu karalaika ikdienu Otrā pasaules kara frontes abās pusēs. Tā ir dzīve kara izraisītajā sociālajā katastrofā, kad daudzi civilizācijas likumi vairs nepastāv, bet cilvēcība, dzīves alkas, māju un Latvijas vērtība iegūst īpaši spilgtu veidolu.

Otrajā pasaules karā abās frontēs karoja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no viņiem dzīvību zaudēja gandrīz puse. Pārsvarā karā gāja bojā jauni cilvēki, kuri vēl nebija nodzīvojuši pusi cilvēkmūžam atvēlētā laika, kurus mājās gaidīja sievas, draudzenes, mazi bērni un vecāki. Grāmata ir veltījums Latvijas Otrā pasaules kara paaudzei.

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (5. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (4. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (3. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu ( 2. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (1.daļa).

Leģionāru traģēdija Zviedrijā (Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks)

Baltiešu leģionāru traģēdija atstāja dziļu morālu traumu arī zviedru sabiedrībā. Tikai 1994. gadā, kad četrdesmit bijušie izdotie leģionāri pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājuma apmeklēja Stokholmu un Gotlandi, notika simboliska Zviedrijas atvainošanās par notikušo.

Ierašanās Zviedrijā

Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.

Zviedru šķietamā neitralitāte

Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".
Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".
Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.

"… šodien mūsu zēnus aiztransportē. Šausmīgi."

Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.
Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.
Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.

Baltiešu karavīru pārbaude bēgļu nometnē pirms izdošanas.

Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."

Padomju Latvijā

Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs.

***

Zviedrijā kopumā tika internēti 149 latviešu karavīri (no tiem izdoti 130):

- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;

Latviešu leģionāri - apmācības

Latviešu leģionāri - Volhovas purvos

Latviešu leģionāri - cīņas Ērgļu apkārtnē

Latviešu leģionāri - 1944.g. ziemas kauja pie Ostrovas