Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija

Tā savulaik par Pāvelu Bermontu, pazīstamu arī kā kņazs Pāvels Mihailovičs Avalovs, izteicies latviešu rakstnieks, mācītājs un publicists Andrievs Niedra, kuram sarežģītajās 1919. gada norisēs bija arī visai neapskaužamā Latvijas valsts idejai naidīgu politisko un militāro spēku marionetes loma.



Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras galvenokārt kā caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists bez nopietnas akadēmiskas izglītības un praktiskās pieredzes, kurš apstākļu sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku (Oberbefehlshaber der Deutsch- Russischen Westarmee im Balticum).

Savukārt Bermonts apgalvoja: "Esmu karavīrs un varu ar lepnumu teikt, ka nekad neesmu nodevis savu Dzimteni un ķeizaru".

"Cars bija Bermonta Dievs"…

Bermonta dzīves ceļš ir bijis pagalam samudžināts. Memuāri ("Im Kampf gegen den Bolschewismus", "Erinnerungen von General FŅrst Awaloff", Hamburg, 1925, tie kā avots gan jāvērtē kritiski) vēsta, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt). Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.


R. fon der Golcs un P.Bermonts 1919. gada 1. septembrī, Jelgavas apkaime.
Fotogrāfs - nezināms
Avots - Bermondt-Avaloff Pavel. Im Kampf gegen den Bolschevismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. - Verlag von J.J. Augustin: Glückstadt/Hamburg, 1925 - S. 148. Tafel 12

Iesācis militāro karjeru kā kapelmeistars Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā, Bermonts piedalījās krievu–japāņu karā (1904.–1905. g.), par ko vēlāk saņēma Krievijas impērijas apbalvojumus un praporsčika dienesta pakāpi.

Beidzis Tveras kara skolu, Bermonts atkal pamanījās izcelties arī Pirmā pasaules kara laikā, būdams 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa P. Miščenko adjutants, iegūstot četrus (pats viņš raksta, ka septiņus) ievainojumus un virkni kaujas apbalvojumu. Laikabiedri liecina, ka Bermonts šajā laikā lepojies ar "izskatīgu ārieni" un pielicis "visas pūles, lai uz apkārtējiem atstātu labu iespaidu", turklāt viņam bijuši "lieli panākumi pie dāmām" – tās viņa priekšā vai kusušas".

Demobilizējies no vecās armijas un pārcēlies uz Ukrainu, brašais poručiks sāka sevi dēvēt par pulkvedi. Bermontu aizvien vairāk pārņēma ideja ar vācu palīdzību izveidot no virsniekiem sastāvošu jātnieku ložmetējnieku vienību cīņai pret lieliniekiem, lai atjaunotu Krievijā monarhiju. Andrievs Niedra vēlāk, gan diezgan pārspīlēti, rakstīja: "Cars bija Bermonta Dievs, un Bermonts bija šā Dieva ticīgs priesteris."


Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.

1919. gada sākumā Bermonts ieradās Vācijā Zalcvēdeles (Salzwedel) krievu kara gūstekņu nometnē, kur ar dubultu enerģiju ķērās pie senā sapņa īstenošanas. Ar vācu militāro iestāžu finansiālu un materiālu atbalstu "pulkvedis" 1919. gada februārī Zalcvēdelē sāka veidot "atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību". Veicis vairākas tumšas, ar lielu naudas summu izšķērdēšanu saistītas afēras un izbaudījis Berlīnes naktslokālu un kazino uzdzīves smaržu, kā arī Zalcvēdeles mājīgo gaisotni, kuru tādu padarīja dāmu klātbūtne, Bermonts nebūt nealka doties uz fronti.


Pulkvedis Pāvels Bermonts - Avalovs ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem laikā, kad tika plānots uzprukums Rīgai. 1919.gada vasara. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

"Uzlēca kā saule, bet norietēja kā…"

1919. gada 12. jūnijā "pulkvedis" ieradās klusajā, mierīgajā un senlaicīgajā Jelgavā, uz kurieni bija pārdislocēta arī viņa vienība. Bermonts uzreiz nodibināja ciešākus kontaktus ar vācu ģenerāli grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Uz Bermontu visdziļāko iespaidu atstājusi "grāfa noteiktā uzstāšanās, labā izpratne par apstākļiem Baltijā, draudzīgais noskaņojums pret Krieviju, kā arī pašapziņa".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Bet Golcs, kuram godkārais "pulkvedis" varēja noderēt viņa tālejošo mērķu sasniegšanai, apsolījis "visiem līdzekļiem viņu atbalstīt". Bermonts jau tad paudis viedokli, ka "būtu nepieciešams vienībā uzņemt arī vācu karavīrus".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas karavīriem, 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Vēlāk, vēlēdamies revanšēties pēc zaudētajām Cēsu kaujām, Rietumu brīvprātīgo korpusā sastājās veselas vācu armijas daļas (dzelzsdivīzija, daudzie brīvprātīgie u. c.), tā atzīts memuāros, "viņu vēlme apmesties Baltijā bija tik stipra, ka viņi pat neko negribēja dzirdēt par došanos uz Vāciju". Cenšoties atspēkot Bermonta kā "tēvzemes nodevēja un vācu drauga" reputāciju, tika uzsvērts, ka Bermonts, "vīlies Antantes savtīgajā un jezuītiskajā politikā", vienmēr ir bijis "par tuvināšanos starp Krieviju un Vāciju, protestējot pret savienību ar Franciju un it sevišķi ar Angliju". Viņa vienības atrašanos Jelgavā argumentēja ar to, ka "Kurzeme un it sevišķi Jelgava, mūsu vienībām nozīmēja svarīgu atbalsta punktu mūsu karagājienā uz Maskavu un Pēterburgu. Tām bija svarīga nozīme arī no stratēģiskā un politiskā viedokļa, jo tieši šeit bija jātop pabeigtai vienības formēšanai." Bermonts nekad īpaši neslēpa savu pārliecību par Latviju kā Krievijai piederošu zemi (heimatliche Boden)", kā arī naidu pret šo valstu "boļševistiski orientētajām valdībām". Viņam nebija šaubu, ka "visas šīs jaunizveidotās valstis agrāk vai vēlāk atkal piederēs lielajai Krievijai".


Rietumu brīvprātīgo armijas (bermontiešu) vācu vienība. 1919.gada rudens.Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Uzturoties Jelgavas bezrūpīgajā visatļautības gaisotnē, Bermonta armija aizvien vairāk nonāca alkohola un kokaīna varā. "Atmiņas" vēsta par Jelgavā iesūtītajiem it kā komunistu aģentiem, kuri, "revolveriem bruņoti, uzbrukuši brīvprātīgajiem, kad tie vakaros, ar dāmām zem rokas, devušies pastaigāties pa pilsētas gleznaino apkārtni"… Par Bermonta slepenpolicijas upuriem kļuva ne tikai latvieši, bet arī bagāti ebreji un pat kāds vācu barons.


Rietumu armijas formas tērpi un atšķirības zīmes (no kreisās uz labo):
1. Pinskas-Volinskas brīvprātīgo bataljona kapteinis, 1919 gads.
2. Rietumu brīvprātīgo armijas jaunākais untieroficieris izlūks, 1919. gads.
3. Rietumu brīvprātīgas armijas virspavēlnieka konvoja kazaku pussimta horunžijs, 1919. gads.
4. Ziemeļ - Rietumu armijas strelnieku vienību štaba - kapteinis, 1919. gads.

1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, pretlielinieku ziemeļrietumu frontes un Antantes pārstāvju apspriedē, kas centās koordinēt pret lieliniecisko Krieviju vērsto militāro spēku darbību. Šajā sapulcē Bermonts it kā pirmo reizi esot ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru viņš raksturojis kā "liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem". Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas "roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību", nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa valdību.

1919. gada 5. septembrī Bermonts kļuva par visu krievu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Lietuvā. 1919. gada 21. septembrī ar Golca svētību viņa rokās nonāca augstākā politiskā un militārā vara pār vācu okupētajiem un pārvaldītajiem apgabaliem. Vācu brīvprātīgo vienības slēdza individuālus līgumus par pāriešanu krievu dienestā. 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir ievadījuši miera sarunas ar komunistiem un viņš piespiedu kārtā, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīgai. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja sarūgtinošo vēsti, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par tēvzemes nodevēju, dodot "trumpi" latviešu rokās.

Uzbrukumā Rīgai kņazs Avalovs personīgi nepiedalījās, bet palika turpat Jelgavā. Vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja, ka Latviju šajā situācijā glāba arī Bermonta pēkšņais drosmes trūkums un aplama politiskā aplēse. Bermonts vēlāk sūrojās, ka liktenīgā kļūda bijusi vilcināšanās, jo "arī no Vācijas atgrieztam un ienaidnieku aplenkumā viņam vajadzējis pastāvēt uz Rīgas ieņemšanu".

A. Niedra vēlāk Bermonta pasākuma neveiksmi trāpīgi raksturoja ar sakāmvārdu: "Uzlēca kā saule un norietēja kā bliņa." 16. novembrī Bermonts bija spiests atkāpties no Rietumu armijas komandiera posteņa. 21. novembrī caurkritušais karavadonis kopā ar štābu, "aplausiem skanot un orķestrim spēlējot," iekāpa vilcienā un devās uz Šauļiem un pēc tam uz Vāciju. 1. decembrī Bermonts uz vācu robežas, visžēlīgi piekrītot "neatlaidīgajam armijas lūgumam" paaugstināja sevi par ģenerālmajoru.

Pēc A. Čapenko datiem, pirmos trimdas gadus "kņazs" pavadījis Vācijā, devīgi piešķirot pats sev un saviem bijušajiem kareivjiem ordeņus un dienesta pakāpes. Pēc tam "ģeniālais karavadonis" pārvācies uz Dienvidslāviju, kur it kā pelnījis iztiku ar degvīna tirdzniecību. Vēlāk viņš emigrējis uz ASV.


Bermonta - Avalova 2. pakapes krusts.


Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa. Apstiprinājis 1920. gadā Pāvels Bermonts-Avalovs. Divi veidi:
1. Bronza. 32 mm. Izgatavota Berlīnē.
2. Zeltīts varš. 32 mm. Izgatavota Parīzē.

Pēc ASV mirušo personu reģistra datiem, Bermonta šīs zemes gaitas aprāvās Ņujorkas štata Olsteras apgabala Ņūpalcas pilsētā 1973. gada 17. decembrī.

Rietumu brīvprātīgo armija

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem no bijušajiem landesvēristiem, bijušajām Vācijas impērijas armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Armijā ietilpa:

* Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
* Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
* Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
* Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
* Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
* Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
* Upju flote

Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vispārpieņemts ir, ka 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas kaujassastāvā bija 40-45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju). No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri, bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija maj. J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju un norīkoja to pakļauties Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeņičam. Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas vienība ar kaujas karogu.


Rietumu brīvprātīgo armijas Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas (kr. Западная добровольческая армия) karavīri 1919. gada rudenī. Fotogrāfijas autors, vieta, avots nav zināmi.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 1. septembris. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas grāfa Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīnas.Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada oktobris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Notriekta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīna.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada rudens.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai atņemts lidmašīnas korpuss.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Max (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Pērkons).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Moritz (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Tālivaldis).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumu brīvprātīgo armijas tanks. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas tehnikas nodošana antantes pārstāvjiem, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.



Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.

«Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš (04.11.2009. Autors: Viesturs Sprūde. )

1919. gadā Pāvela Bermonta armijas rindās dienēja arī vairāki simti latviešu

Pārsteidzoši skan, bet tieši bermontiādi un Latvijas neatkarības karu var uzskatīt par vienu no mūsu zemes vēstures puspelēkajiem plankumiem. ''Nav izpētīts gandrīz nekas,'' skarbi vērtē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons (attēlā).

Pēc Jēkabsona domām, no kara vēstures viedokļa nav izpētīti pat notikumi saistībā ar svinamo 1919. gada 11. novembri – Lāčplēša dienu. Tas ir tikai aplams stereotips, ka viss par neatkarības cīņām sīki izskatīts un salikts pa plauktiņiem vēl pirmskara Latvijā. Jā, ir ģenerāļa Mārtiņa Peniķa redakcijā 1938. gadā izdotā un pēc tam vairākkārt pārizdotā grāmata ''Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture'', taču tā tapa tikai 15 gadus pēc brīvības cīņām. Nodaļu autori paši bija piedalījušies šajās cīņās, taču daudzi līdz mūsdienām lielā skaitā saglabājušies arhīvu materiāli – pavēles, štābu dokumenti – toreiz viņiem nebija pieejami; kaut ko noklusēja personīgu, kaut ko politisku iemeslu dēļ.

''Pie mums, ja par kādu jautājumu izdod vienu grāmatu, tad mēs sakām: tur viss ir izpētīts un tur nav vairs ko darīt. Tikmēr, teiksim, poļiem un vāciešiem svarīgs jautājums skaitās izpētīts tikai tad, ja par to uzrakstītas kādas desmit grāmatas. Polijā katru Pirmā, Otrā pasaules kara kauju, ''Cīņu par robežām'', kā viņi sauc savu neatkarības karu, atkal jau pēta un pēta, jo visu laiku atveras arhīvi, nāk klāt kas jauns, ir sensācijas. Un tas, neskatoties uz to, ka viņiem, kaut ideoloģijas atļautās robežās, to posmu tomēr bija iespējams pētīt pat padomju laikos. Mums brīvības cīņas tobrīd vispār bija slēgts temats!'' aizrāda profesors Jēkabsons.

Varbūt kādam rosinājums par jaunu pārskatīt 1919. gada notikumus šķitīs radikāls un kaitīgs, tomēr fakts, ka par Latvijas neatkarības karu patiešām ne tikai nav mūsdienīga, fundamentāla darba, bet nav pat vispārpieņemta tā laika posma nosaukuma. Vieni saka ''brīvības cīņas'', citi ''neatkarības karš'', vēl citi ''atbrīvošanās cīņas''. Jēkabsons spriež, ka korektākais būtu ''neatkarības karš'', jo runāt par ''brīvības cīņām'' varētu tikai pēc 1919. gada jūnija Cēsu kaujām: ''Ja tiem pārsimts pagaidu valdībai uzticīgajiem puišiem, kas 1919. gada sākumā, Stučkas karaspēkam uzbrūkot, atkāpās no Rīgas, sacītu, ka šīs ir ''brīvības cīņas'', viņi ļoti izbrīnītos, jo ielās dzirdēja latviešus sev nopakaļ saucam: ''Vācu pakalpiņi!'' Viņiem tā toreiz drīzāk bija izdzīvošanas cīņa, jo tauta būtībā bija pret viņiem. Tas bija ļoti sarežģīts laiks.''

Nav šaubu, 11. novembris Latvijai bija izšķirošs datums. Ja nāktos zaudēt bermontiešiem, neatkarīgas Latvijas nebūtu. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijai neatkarību nācās izcīnīt visgrūtākajos apstākļos, jo te krustojās daudzu ieinteresēto spēku plāni. ''Mēs joprojām mēģinām bermontiādi Latvijā skatīt izolēti, bet tas bija visa reģiona process. Ja mēs to neskatīsim kopā, mēs nekad nekā nesapratīsim,'' uzsver vēsturnieks, kurš ievērojis, ka mācību grāmatās šie notikumi tiek skaidroti bez loģiska sākuma un gala, tādēļ bieži vien pat studenti ''putrojas''.

– Sauciet piemērus, ko vēsturniekiem vajadzētu pārvērtēt!

Ē. Jēkabsons: – To pašu 1919. gada 8. oktobri – Bermonta uzbrukuma sākumu. Tīri no militārā viedokļa vērtējot, mēs taču tā arī neesam pateikuši, ka patiesībā tur bija tāda panika, kas robežojās ar bēgšanu! Es saprotu, ka ''Rīgas sargi'' bija labi domāta filma, bet tajā ir tik daudz aplamību! Bermonts tur ir kā plānprātiņš!

– Nu, to prasīja filmas žanrs...

– Es saprotu. Labi. Bermontam jābūt plānprātiņam. Bet pret Bermonta armiju Latvijas armija cieta vislielākos dzīvā spēka zaudējumus visu brīvības cīņu laikā! Tātad mēs zaudējām visvairāk vīru cīņā pret plānprātiņu? Kuru mēs ar to pazemojam? Tas ir kā padomju laika filmās, kur viens krievu zaldāts apšauj 700 vāciešu. Mēs tikai atkārtojam klišejas. Es neapšaubu to dienu varonību. Tā patiešām bija. Ne jau velti bermontiāde ir laiks, kad Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība patiešām pirmo reizi kļuva par visas tautas valdību.

Mums joprojām viss balstās uz Peniķa grāmatām, taču ''Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturē'' ierakstītais nav pilnīga patiesība un priekšstati tur ir novecojuši. Vai kāds var pateikt, kādēļ bermontieši oktobrī apstājās pie Daugavas? Kādēļ Bermonts nepagāja desmit kilometrus uz Salaspils pusi un nepārcēlās pār upi tur, kā 1917. gadā vācieši izdarīja pie Ikšķiles? Tur latviešiem nebija neviena, kas aizstāvētu labo krastu.

– Jūs zināt, kāpēc viņš tā nerīkojās?

– Es to nekur neesmu lasījis, bet nojaušu. Tajā bija iesaistīti Rietumu sabiedroto spēki – angļi un franči; bija iesaistīts balto ģenerālis Judeņičs, kurš starp citu atsūtīja Latvijas armijai lielgabalus, kad Bermonts atteicās viņam pakļauties. Tas stāsts ir pārāk garš un sarežģīts, lai to te uzreiz izstāstītu. Bermonta galvenais mērķis patiesībā nemaz nebija ieņemt Rīgu. No viņa viedokļa pats svarīgākais šķita nodrošināt pret latviešiem un igauņiem viņa un Judeņiča armijas aizmuguri karagājienam pret lieliniekiem pie Petrogradas. Protams, tas nekādā mērā neatbilda Latvijas interesēm. Mēs gan tā arī neesam iztulkojuši Bermonta atmiņas. Tās jau iepriekš nelasot tika atzītas par nederīgām. Esmu tās paskatījies un varu sacīt, ka nekā briesmīga tur nav. Tur daudz kas ir tāds, kam var piekrist. Mums vajadzētu atzīt šādas tādas lietas, kas pirmajā acu uzmetienā var šķist nelabas, bet kas tad vēsturē ir nelabi? Galvenais, ka mums bija objektīvs mērķis – savas valsts izveidošana. Uz to mēs gājām un tam ziedojām arī citu, tajā skaitā baltvāciešu intereses.

– Bet kādēļ tad Bermonts atsacījās pievienoties Judeņičam?

– Viņš sarunās ar ģenerāli solīja pievienoties ģenerālim karagājienā pret lieliniekiem, tiklīdz nodrošināšot aizmuguri. Latvija viņam, protams, bija tikai ''guberņa'',
Reklāma
bet es domāju, ka viņš par Latviju nemaz īsti neinteresējās un galvenais viņam patiešām bija lielinieku sakaušana, taču tas vēl ir neatbildēts jautājums, kādā ceļā tīri praktiski 50 tūkstoši bermontiešu grasījās līdz Petrogradai nonākt. Cauri Vidzemei un Igaunijai viņus taču neviens izlaist netaisījās.

Ja nelasītu Latvijas vēstures grāmatas, es neko no bermontiādes nesaprastu, arī lasot Lietuvas vēstures mācību grāmatas. Kāpēc lietuvieši pret bermontiešiem izturējās citādi nekā latvieši? Kā lai izskaidro, kādēļ mums nebija militārās savienības ar Lietuvu? Kāpēc lietuviešu armija sāka karadarbību tikai 21. novembrī un veselu mēnesi bermontiešiem ne tikai neuzbruka, bet pat apgādāja tos Latvijas teritorijā ar pārtiku un tranzītā no Prūsijas piegādāja kara materiālus? Mums nav kopīgas bermontiādes izpētes plaknes. Praktiski nemaz nav skatītas trīs dienu niknās kaujas pie Liepājas, kur bija daudz kritušo; kaujas Lietuvas pierobežā. Neviens nav izskaidrojis, ko pie Bermonta darīja Andrievs Niedra. Un kas notiek ar brīvības cīņu laiku sociālo vēsturi? Tā gandrīz vispār nav aiztikta.

Tālāk: kas bija tie vairāki simti latviešu, kas dienēja Bermonta armijā? Par viņiem pēc tam nerunāja, bet viņi tur bija. Zinu, ka bija tāds apakšpulkvedis Bērziņš. Latvijas armijā bija saraksti, kur norādīja, no kurienes karavīrs nācis. Tur redzēsiet ierakstus ''bij. Judeņiča armijas karavīrs'', ''bij. Bermonta armijas karavīrs''...

– Ko tad pie bermontiešiem darīja latvieši?

– Tie bija latviešu tautības karagūstekņi no Vācijas, kurus Latvijas varasiestādes nespēja laikus nogādāt mājās. Lai tiktu tuvāk dzimtenei, viņi paši brīvprātīgi pieteicās vervēšanas birojos Judeņiča armijā. Kad tie nonāca līdz Jelgavai, viņus izsēdināja no vagoniem un ieskaitīja Bermonta karaspēkā karam pret Latvijas armiju. Daudzi dezertēja, daudzi palika, daudzus aizveda atpakaļ uz Vāciju un internēja. Pēdējie pēc tam rakstīja vēstules Latvijas pārstāvniecībai Vācijā, lūdzot dabūt viņus no nometnēm ārā. Un vēl bija simtiem meiteņu no Kurzemes un Zemgales, kas pašas brīvprātīgi aizgāja līdzi saviem draugiem – bermontiešiem.

Vēl: ko bermontiādē darīja vācu zemessargi jeb landesvērs? Tur ir visādas leģendas. Paskatieties, ko viņi darīja 1919. gada jūlijā Latgalē! Tur viņi cieta vislielākos zaudējumus un guva vislielākos panākumus karā pret lieliniekiem. Pirmskara Latvijā politisku iemeslu dēļ landesvēru vispār izslēdza no brīvības cīņu vēstures.

Tālāk neskatīts jautājums ir bermontiādes kara nežēlības. To bija ļoti daudz no abām pusēm, kaut visu laiku apgalvots, ka tikai no vienas. Patiesībā tas bija pilsoņu karš, jo tajā mēs redzam latviešu–vācu attiecības, abpusējo naidu. 20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, ''kas daudz mums pāri darījuši''. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot. Nabaga vācietis neparko nav gribējis griezt muguru, jo sapratis, kas būs.

– Tomēr grūti saprast, kādēļ tehniski it kā labi nodrošinātā Bermonta armija tik ātri sabruka.

– Viņiem būtībā bija slikti komandieri, ieskaitot pašu Bermontu. Īpaši krievu daļās tie pārsvarā bija virsnieki, kas karu nosēdējuši kaut kur aizmugurē vai gūstekņu nometnēs. Otrs faktors bija motivācijas trūkums. Tam vācu karavīram bija grūti ieskaidrot, kādēļ viņam jānoliek galva kaujās ar kaut kādiem latviešiem, ja Vācijā gaida sieva un bērni. Pats Bermonts nespēja paskaidrot saviem karavīriem, par ko tiem jācīnās.

– Ko par neatkarības karu varētu sameklēt ārzemju arhīvos?

– Arī tie tikpat kā nav skatīti. Tie paši rietumvalstu misiju ziņojumi. Tikai trimdas vēsturnieks Edgars Andersons tos ir pieminējis, bet, domāju, izlaižot nepatīkamākās vietas. Neviens nav pētījis Bermonta štāba dokumentus Vācijas arhīvos. Krievijā esošo padomju Latvijas karaspēka daļu arhīvi nav skatīti. Un, teiksim, Cēsu kaujas 1919. gada jūnijā. Tās visu laiku pasniedz kā Igaunijas un Latvijas lietu. Vienkārši šokējoši, ka mācību grāmatās mēs neminam, ka Cēsu kaujas bija cieši saistītas ar sabiedroto un Vācijas Versaļas miera sarunām! Kāpēc tad vācieši tā pēkšņi sadomāja uzbrukt? Berlīne jūnijā taču bija saņēmusi tik smagus sabiedroto miera noteikumus, ka tie, kā zināms, 20 gadus vēlāk izsauca Otro pasaules karu. Bet tajā brīdī Vācijas valdība pavisam nopietni apsvēra iespēju atsākt Pirmā pasaules kara karadarbību. Fon der Golcs uzskatīja, ka Vidzemē jāierīko placdarms karadarbības atjaunošanai. Karam bija jāatsākas no Baltijas.

Kara muzejā izstāde "Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu" (Diena.lv; Piektdiena, 2. oktobris (2009) 11:48 )

Unikāla iespēja uz mūsdienu Rīgas centrālās daļas kartes izvietotajās fotogrāfijās ieraudzīt, kāda 1919.gada rudenī izskatījās Daugavas krastmala, Vecrīga un dažas vietas Pārdaugavā, būs tiem, kas nākamnedēļ iegriezīsies Latvijas Kara muzejā.

8.oktobrī Kara muzejā notiks starptautiska konference Bermontiāde: avoti, notikumi, cilvēki, kā arī plkst. 14 izstādes Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu atklšāna.

Latvijas armijas karavīri Liepājas Kara ostā. 1919.gada novembris.

Izstāde ir veidota sadarbībā ar Lietuvas Vītauta Lielā Kara muzeju. Latvijā pirmo reizi būs iespējams iepazīties ne tikai ar Latvijas armijas cīņām pret P.Bermonta komandēto armiju, bet arī ar 1919.gada rudens notikumiem Lietuvā.

Ekspozīcijas fragments par Lāčplēša ordeni.

Izstādē būs aplūkojami formas tērpi, kādus 1919.gada rudenī valkāja Latvijas un Lietuvas armiju, kā arī Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri, ieroči, kas bija visu trīs armiju bruņojumā, fotogrāfijas, kas raksturo kauju gaitu.

Neviena armija nespēj gūt sekmes bez iedzīvotāju atbalsta. Tāpēc izstādē ir iekļauti arī materiāli par kauju ietekmi civiliedzīvotāju dzīvē un Sieviešu palīdzības korpusu, kas organizēja palīdzības sniegšanu Latvijas armijai. Apmeklētāji varēs aplūkot Lāčplēša kara ordeni, iepazīties ar tā tapšanas vēsturi un ordeņa kavalieru piemiņas lietām.

1919.gada rudens bija trauksmains laiks. Izšķīrās Latvijas un Lietuvas liktenis. Pret neatkarīgām Baltijas valstīm kopīgi vērsās spēki, kas cīnījās par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Šo plānu īstenošanai 1919.gada vasarā saformēja Rietumu brīvprātīgo armiju pulkveža Pāvela Bermonta vadībā.

1919.gada 8.oktobrī sākās uzbrukums Rīgai. Latvijas armijas karavīri pārspēka priekšā bija spiesti atkāpties. Taču, pateicoties pašaizliedzīgai rīcībai, atkāpšanās laikā izdevās padarīt Rīgas tiltus nelietojamus un karavīri ieņēma aizsardzības pozīcijas Daugavas labajā krastā un Vecrīgā.

Mēnesi ilgās cīņas par Rīgu noslēdzās 11.novembrī. Kaujās atbalstu Latvijas armijai sniedza Lielbritānijas un Francijas karakuģi. Turpmākajās nedēļās pretinieks tika padzīts no Latvijas teritorijas. Novembra beigās pēdējās bermontiešu vienības cieta sakāvi kaujās ar Lietuvas armiju.

FOTO: Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918.g. – 1921.g. Diena sadarbībā ar Latvijas Nacionālo (Vēstures muzeju; Otrdiena, 6. oktobris (2009) 11:59 )

Pirmā Pasaules kara novājinātā zeme un tauta 1918. gada 18. novembrī piedzīvoja neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu. Vācijas kapitulācija, lielinieku režīms Padomju Krievijā un Rietumu sabiedroto intereses jaunajai valstij izvirzīja sarežģītus militārus un diplomātiskus uzdevumus. Latviešu nacionālās karaspēka vienības no 1918. gada decembra līdz 1920. gada 11. augustam, kad tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, izauga par vienotu Latvijas armiju, piedzīvoja gan sakāves smagumu, atkāpjoties līdz Ventai, gan uzvaras prieku, padzenot lieliniekus no Rīgas, izcīnot Cēsu kaujas, padzenot bermontiešus un atbrīvojot Latgali.


Oskars Kalpaks ar brāļiem Rubuļiem no Cēsu apriņķa Meirānu pagasta „Degumniekiem” Rīgā. 1918. gada beigas. Fotogrāfs nezināms

Brīvības cīņu laikā jaunā Latvijas Republika spēja gan uzvarēt ārējos ienaidniekus, gan pārliecināt lielāko tautas daļu par neatkarīgas un demokrātiskas nacionālas valsts ideāla pareizību, gan izcīnīt starptautisko atzīšanu, risināt saimnieciskos jautājumus un panākt, ka dzimtenē drīkst un var atgriezties Latvijas iedzīvotāji, kuri bija izklīduši pasaules kara bēgļu gaitās.


Latvijas armijas atkāpšanās no Jelgavas. 1919. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms

628 Brīvības cīņu dienas ar 3046 kritušajiem karavīriem un 154 virsniekiem kļuva par tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu. Karš šajās dienās bija galvenā, bet ne vienīgā dzīves sastāvdaļa – tika dibinātas daudzas kultūras un izglītības iestādes, likti pamati pārvaldes sistēmai, sarīkotas pirmās vispārējās demokrātiskās Satversmes sapulces vēlēšanas.


Atsevišķā latviešu bataljona karavīru grupa pie Rudbāržu pils. Priekšplānā 3. no kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks, 4. – I Latvijas Neatkarības rotas komandieris Jānis Balodis. 1919. g. janvāra beigas – februāra sākums. Fotogrāfs nezināms


Piemineklis Kārlim Marksam pie Rīgas Strādnieku deputātu padomes (tagad Augstākā tiesa) ēkas. 1919. gada pavasaris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīri pie bruņuvilciena. 1919. gads. Fotogrāfs nezināms


Ziemeļlatvijas brigādes karavīri pie Rīgas. 1919. gada 6. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Kuģis „Saratov” pie Rīgas pils. 1919. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pirmajā Latvijas armijas parādē Esplanādē. 1919. gada 12. septembris. Fotogrāfs M. Lapiņš


Postījumi Aleksandra (tagad Brīvības) ielā bermontiādes laikā Rīgā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Rīgas pils bermontiādes laikā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Parāde Elizabetes ielā Rīgā 1919. gada 11. novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Bermonta armijas atstātās automašīnas Jelgavā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Svinības Jelgavā pēc Bermonta armijas padzīšanas. 1919. gada novembra beigas. Fotogrāfs nezināms


Cēsu kājnieku pulka riteņbraucēju rota Priekulē. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka 12 rotas karavīri pie lauka virtuves Gramzdas muižā. 1919. gada decembris. Fotogrāfs nezināms


Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Priekulē. 1920. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas un Polijas armijas karavīri Daugavpilī pēc pilsētas atbrīvošanas. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


Frontes teātra trupa un 5.Cēsu kājnieku pulka karavīri. 1920. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


1.Kurzemes divīzijas Atsevišķā eskadrona 1. vads atpūtā pie Drisas (tagad Verhņedvinska Baltkrievijā). 1920. gada 25. aprīlis. Fotogrāfs nezināms


1.Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona karavīri Latvijas - Padomju Krievijas robežas apsardzībā. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka pēdējo kritušo kareivju – Liepnieka un Rozentāla izvadīšana no Ostrovski sādžas Krievijā uz dzimteni. 1920. gada jūlija beigas. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi no Latvijas Maskavas Darba skolā. 1918. gads. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi Rēzeknē. 1920. gads. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš


Zemnīca Ilūkstes apriņķī. 1920. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Imantas pulka karavīri Rīgā. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona sagaidīšana Liepājā. 1920. gada 3. oktobris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas Republikas miera sarunu ar Krieviju delegācijas pārstāvji atgriežoties no Maskavas uz perona Zilupē. 1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Mājas atjaunošana Ilūkstes apriņķī. 1920. gada oktobris. Fotogrāfs nezināms


Darba rīku fabrikas „Plutons” strādnieki Liepājā. 1921. gads. Fotogrāfs nezināms


Mājturības kursi Priekuļos. 1919. gada rudens. Fotogrāfs nezināms


Cūku ganiņš Latgalē. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Pirmo traktoru izmēģināšana Madonas apriņķī. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni 4.Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam. 1920. gada 11. novembris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas diplomāti Parīzē Latvijas de iure atzīšanas dienā. 1. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Latvijas Republikas ārlietu ministrijas Kabineta šefs Jānis Lazdiņš. 2. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Francijas valdībā Oļģerts Grosvalds, Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas Republikas ārlietu ministra adjutants Jānis Tepfers. 1921. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms