Kaujas atbalsta bataljons

Pamatojoties uz NBS komandiera 2010.gada 9.decembra pavēli Nr.19-k „Par Sauszemes spēku kājnieku brigādes vienību TO&E sarakstiem”, ar 2010.gada 9.decembri ir apstiprināts Sauszemes spēku (SzS) Kājnieku brigādes (KBde) Kaujas atbalsta bataljona materiāltehniskais (TO&E) saraksts un uzsākta Kaujas atbalsta bataljona (KAB) izveide.

Par Kaujas atbalsta bataljona komandieri 2011.gada trešajā janvārī iecelts pulkvežleitnants Gunārs Kauliņš.

Ar SzS KBde komandiera pavēli par uzdevumiem 2011.gadam, tiek definēti uzdevumi Kaujas atbalsta bataljonam, kur ņemot vērā esošo situāciju ar personālu un materiāltehnisko nodrošinājumu, KAB 2011.gada laikā jāspēj veikt šādus uzdevumus noteiktās jomās, sasniedzot noteiktu spēju līmeni:

1. Pabeigt KAB apakšvienību izveidošanu atbilstoši SzS KBde reorganizācijas plānam;
2. Pabeigt materiāltehnisko līdzekļu un infrastruktūras pārņemšanu no citām KBde vienībām;
3. Nodrošināt izlūkošanas un kaujas atbalsta elementu komplektāciju un sagatavošanu dalībai starptautiskajās operācijās;
4. Nodrošināt bataljonā pārstāvēto specializēto jomu ekspertīzes koncentrēšanu, uzturēšanu un apstākļu radīšanu tālākai attīstībai SzS KBde un NBS vajadzībām.

Kaujas atbalsta bataljona karogs.

 Karoga dāvinātājs - biedrība „Latvijas ģenerāļu klubs” 

Karoga aversā uz karmīnsarkana fona izšūta bruņoto spēku kokarde «saulīte». Virs tās zeltītiem diegiem izšūts uzraksts «SAUSZEMES SPĒKI», zem - bataljona nosaukums «KAUJAS ATBALSTA BATALJONS».  

Karoga reversā uz tumši zaļa fona izšūts bataljona krūšu zīmes attēls - divi pusmēneši simbolizē divus karavīrus, kas viens otru atbalsta. Šķēps ir militāras vienības simbols, ozollapu vainags simbolizē spēku un diženumu. Virs krūšu zīmes attēla izšūta bataljona devīze «MĒS ATBALSTĀM UZVARU». Karoga stūros zeltītiem diegiem izšūtas zemes, gaisa, uguns un ūdens zīmes, kas simboliski ir kaujas atbalsta vienību stihijas. Zeme un ūdens – inženieri, gaiss – gaisa atbalsta kontroles vienība, uguns – uguns atbalsta vienība un prettanku vienība, zeme, gaiss, uguns un ūdens – izlūki.

Kaujas atbalsta bataljona uzšuves:

Kaujas atbalsta bataljona ikdienas formas izšūtā uzšuve.

Kaujas atbalsta bataljona lauku formas izšūtā uzšuve.

Gaisa atbalsta kontroles veinības lauku formas uzšuve.

Prettanku rotas lauku formas uzšuve.

Uguns atbalsta rotas lauku formas uzšuve.

 SzS brigādes ISTAR izlūku rotas lauku formas uzšuve

Inženiertehniskās rotas lauku formas uzšuve.


Kaujas atbalsta bataljona beretes kokarde.

NBS Apvienotais štābs

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotais štābs ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera institūcija, kas nodrošina komandierim iespēju realizēt nepārtrauktu vadību, lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju, dokumentus un priekšlikumus, viņa pavēļu un rīkojumu izpildes kontroli, kā arī sadarbības organizāciju kaujas operāciju apstākļos.

Par NBS Apvienotā štāba uzdevumu izpildi atbild NBS Apvienotā Štāba priekšnieks. Viņš arī koordinē visu departamentu, pārvalžu un citu štāba struktūrā esošo administratīvo un funkcionālo vienību darbu.

1992.gada 31.janvārī līdz ar Aizsardzības spēku izveidošanu tika izveidots arī Aizsardzības spēku štābs - vienība, kura patlaban nes Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba vārdu. 

1992.gada 28.februārī par štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Ārvaldi Lilientālu, kurš amata pienākumus pildīja līdz 1994.gada 14.janvārim, kad šajā amatā stājās pulkvedis Juris Arness. 

Aizsardzības spēku štābu veidoja sešas pārvaldes: Operatīvā, Personālsastāva un mobilizācijas, Militārās sagatavošanas un iekārtas dienesta, Gaisa un pretgaisa aizsardzības, Jūras spēku un Robežapsardzības pārvalde. Tāpat štāba struktūrā bija iekļauts Preses dienests, Medicīniskais dienests, Juridiskā nodaļa, Finanšu daļa un Komandpunkts. 

1996.gada 10.jūnijā štābu pārveidoja par Aizsardzības spēku Galveno štābu, no tā sastāva izslēdzot Aviācijas un pretgaisa aizsardzības, Jūras spēku un Robežapsardzes pārvaldes. 

1994.gada 31.decembrī Aizsardzības spēku Galvenais štābs tika likvidēts, uz tā bāzes ar 1995.gada 1.janvāri izveidojot Nacionālo bruņoto spēku štābu. Tas sastāvēja no Personāla un administratīvās, Izlūkošanas, Operāciju vadības un plānošanas, Apgādes, kā arī Finanšu pārvaldes. 

1997.gada 1.augustā štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Gundaru Ābolu, kuru 2000.gada 16.novembrī nomainīja pulkvedis Kārlis Krēsliņš. 

2002.gada maijā tika apstiprināta jaunas štāba un operāciju vadības ēkas celtniecība Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9, uz kurieni štābs pārcēlās 2006.gadā. Līdz tam tas bija izvietots Rīgā, Valdemāra ielā 10/12. 

2004.gada 22.janvārī štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Juri Kiukucānu. 

2006.gada 1.janvārī tika ieviests jauns štāba štata saraksts, bet štābs pārdēvēts par NBS Apvienoto štābu. 

2007.gada 6.jūnijā štāba priekšnieka amatā iecēla pulkvedi Andi Dilānu. 

Veicot NBS struktūras reformu, 2010.gada janvārī no štāba atdalīja stratēģisko plānošanu, to deleģējot Aizsardzības ministrijai. 

NBS Apvienotais štābs ir 1919.gada 10.decembrī izveidotā Latvijas armijas štāba tradīciju 
mantinieks.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba piedurknes uzšuves.

Nacionālo bruņoto spēku štāba ikdienas formas, vecā parauga izšūtā uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku štāba ikdienas formas, vecā parauga izšūtā uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba ikdienas formas piedurknes uzšuve.

Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba lauku formas piedurknes uzšuve.

Zemessardzes bataljonu/brigāžu/novadu goda raksti, atzinības raksti

Latvijas republikas Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes Atzinības raksts.

Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi. Foto: Latvijas Kara muzejs

Piektdien, 15.jūnijā, plkst.15 Latvijas Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi "Latviešu Rietumvalstu bruņotajos spēkos".

Tajā tiks izstādīti bijušo karavīru dāvinājumi muzejam -  44 formas tērpi, fotogrāfijas, apbalvojumi  un dokumenti, kas saistīti ar dienestu dažādu valstu bruņotajos spēkos. Tie aptver laika posmu no pirmajiem pēckara gadiem līdz mūsdienām.

Jau 20 gadus Kara muzejs komplektē formas tērpu kolekciju. Pateicoties ASV Bruņoto spēku pensionēto virsnieku V.Kukaiņa, V. Ķimeņa, A.Medņa, A. Mežmaļa un daudzu citu aktivitātēm, muzejs saņēma unikālus formas tērpu dāvinājumus. Gadu gaitā to papildināja Austrālijas, Kanādas, Zviedrijas, Francijas un Vācijas latviešu izcelsmes virsnieku formas tērpi.  

Izstādē varēs aplūkot ASV ģenerāļu karogus, ASV armijas brigādes ģenerāļa Rūdolfa Pekšēna  formastērpu, Zviedrijas bruņoto spēku ģenerālmajora Kārļa Neretnieka svētku formas tērpu, ASV Gaisa spēku lidotāja V. Purkalīša formas tērpu un ekipējumu, kā arī pašreizējo Francijas Ārzemnieku leģionā lietoto formas tērpu.

Otrā pasaules kara beigās no Latvijas bēgļu gaitās devās apmēram 160 000 civiliedzīvotāju. Lielākā daļa bēgļu nonāca Vācijā. Viņiem pievienojās no gūstekņu nometnēm atbrīvotie karavīri. Četrdesmito gadu beigās sākās emigrācija uz jaunajām mītnes zemēm Lielbritāniju un Austrāliju, nedaudz vēlāk uz ASV un Kanādu. Tur daudzi latvieši savu dzīvi saistīja ar militāro dienestu. 

Izstāde būs apskatāma līdz 2013.gada pavasarim. Ieeja bez maksas.

Strēlnieku Zvaigznājs (1982)

Scenāriju šai dokumentālajai filmai par latviešu strēlniekiem sarakstījis pats Juris Podnieks kopā ar Arvīdu Plaudi. Filmas teksta autors - dzejnieks Jānis Peters. Astoņdesmito gadu sākumā uzņemtā dokumentālā filma ir mēģinājums sakārtot priekšstatus par savas tautas vēsturi, ar dziļi personisku attieksmi vēršoties pie vienas no traģiskākajām lappusēm. Filma ir par sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Par sarkanajiem, jo bija jau arī tie otri, kas karoja ierakumu otrā pusē. Par sarkanajiem latviešu strēlniekiem - vēl pēdējā brīdĪ, kamēr viņi paši var runāt par savas izvēles motivāciju, par to, ko viņi aizstāvēja, ko ieguva un kā nācās par to visu samaksāt. Jo šajā vēstures stāstā ietilpst gan Pirmā pasaules kara cīņas, gan līdzdalība Krievijas revolūcijā un pilsoņu karā, gan trīsdesmito gadu represijas, kas tik lietišķi un nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kuri domājās atraduši jaunu dzimteni un atraduši savu vietu jaunās pasaules celtniecībā – ar tiem, kas palika Padomju Krievijā.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=IkaO5zA_JX8

Nāves sala un Rīga 1. pasaules kara laikā

1917. gads. Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā (Dagnis Dedumietis, Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs, 10.01.2010)

1917.gada 5.janvārī sākās militārā operācija, kas izvērtās par lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām Rīgas frontes sektorā. Atbilstoši vecajam laika skaitīšanas stilam tas bija 1916.gada 23.decembris un tā gada Ziemassvētkus Krievijas impērijas armijā dienošajiem latviešu strēlniekiem nācās sagaidīt asiņainās kaujās Tīreļpurvā. Šī iemesla dēļ krievu armijas plānos oficiāli dēvētā Mītavas (Jelgavas) operācija ieguva Ziemassvētku kauju nosaukumu.

Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Militāro operāciju veica krievu 12.armija, kurā ietilpa arī 8 latviešu strēlnieku pulki, kas Ziemassvētku kauju priekšvakarā pirmo reizi tika apvienoti latviešu strēlnieku divīzijā. Krievu armijas plānos uzbrukuma mērķis bija pārraut vācu pozīcijas frontes iecirknī no Lielā Tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei, lai veiksmes gadījumā tālāk uzbruktu Jelgavas virzienā. Kopumā visā armijas frontē krievu armijai uz uzbrukuma sākumu bija sapulcināts gandrīz trīskārtīgs dzīvā spēka pārsvars, bet uzbrukuma Tīreļpurva sektorā, apmēram 12 kilometru garā frontes posmā, pat seškārtīgs pārsvars (8 vācu bataljoni pret 48 krievu).

Latviešu strēlnieki Tīreļa purva pozīcijās ar gāzmaskām.

Tomēr lielais pārsvars bija pietiekošs tikai vietēja rakstura taktisku panākumu gūšanai. Lielāku mērķu sasniegšanai, pat pēc tajā laikā krievu armijā pastāvošās instrukcijas uzbrukumu organizēšanai, tik plašā frontes sektorā veicamam uzbrukumam skaitliskajam pārsvaram bija jābūt lielākam. No tā var izdarīt secinājumu, ka krievu armijas vadības plāni nebija lielāki kā Ložmetējkalna un tam pieguļošā rajona ieņemšana, kas bija vienīgā vieta no kurienes vācieši varēja ar artilēriju apšaudīt Ķemeru - Slokas dzelzceļu. Acīmredzot šīs operācijas plānotāji labākā gadījumā cerēja, ka uzbrukumam būs kādi nelieli taktiski panākumi. Tāpēc arī nebija skaidri formulēta uzbrukuma mērķa, bet uzbrūkošo karspēku daļu pavēlēs bez konkrētām vietām ienaidnieka tuvākajā aizmugurē par tālāko darbību doti salīdzinoši miglaini uzdevumi - respektīvi uzbrukt Jelgavas virzienā.

Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Savukārt, no strēlnieku atmiņām var gūt priekšstatu par noskaņojumu, kāds valdīja latviešu strēlnieku vidū pirms kaujas un, ka viņi patiesi ticēja lielāka uzbrukuma sākumam, un nākamajā dienā pēc uzbrukuma sākuma pat sasniegt Jelgavu. To apliecina kaut vai latviešu strēlnieku pazīšanās zīme jeb parole 5.janvāra naktī - „Sveiks Jelgavā". Iespējams to sekmēja 12.armijas komandiera un šīs operācijas aizbildņa ģenerāļa Radko Dmitrijeva vairākkārtīgi izteiktie solījumi par Kurzemes atbrīvošanu.

Plānojamā uzbrukumā latviešu strēlnieku pulkiem, kas divīzijas sastāvā bija sadalīti divās brigādēs, tika uzticēts uzbrukums iecerētā kaujas sektora vidusdaļā - 2.brigādei tika noteikts Tīreļpurva rajons starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, bet 1.brigādei Mangaļu nocietinājumu dienvidaustrumu puse. Latviešu vienībām abās pusēs uzbrukumā vajadzēja doties Sibīrijas strēlnieku vienībām, kas krievu armijā skaitījās labākās karaspēka daļas. Uzbrukumā tika plānots izmantot šāda mēroga kaujām jaunu taktiku - negaidītu nakts uzbrukumu bez artilērijas sagatavošanas uguns. Uzbrukuma sākums tika nolikts pulksten piecos no rīta, kad uzbrūkošām vienībām, pa iepriekš sapieru sagatavotām ejām vācu dzeloņdrāšu žogos, bija jādodas pārsteidzošā triecienā.

No visām uzbrūkošajām krievu armijas daļām, neskaitot latviešu strēlnieku abas brigādes, vācu aizsardzības pirmo līniju izdevās ieņemt arī 14.Sibīrijas strēlnieku divīzijas 55. un 56. sibīriešu pulkiem, kas uzbruka latviešu strēlnieku divīzijas labajā flangā. Tomēr šajā vietā vācieši ar pretuzbrukumu, sagādājot krievu armijas daļām lielus zaudējumus, salīdzinoši ātri atjaunoja agrāko stāvokli. Līdz ar to tikai latviešu strēlnieku daļas, veiksmīgi pārsteidzot vāciešus, vienīgās bija ievirzījušās vācu armijas aizmugurē. Vērtējot šī uzbrukuma pārsteiguma momentu, pat tāds augstu stāvošs virsnieks kā vācu armijas Austrumu frontes štāba priekšnieks vēlāk rakstīja, ka visā karā austrumu frontē šis uzbrukums bija vienīgais pārsteigums vāciešiem. Tomēr ātri atguvušies no pārsteiguma, balstoties uz saviem pamatīgi izbūvētajiem nocietinājumiem, vācieši vērsa pret savā aizmugurē esošajām latviešu strēlnieku vienībām spēcīgus pretuzbrukumus, tā kā varēja pārsviest spēkus no sektoriem, kur krievu armijas uzbrukums nebija izdevies.

Pēc pretuzbrukuma 1.latviešu strēlnieku brigādes daļas, neraugoties uz labajiem panākumiem uzbrukuma sākumā, kas ļāva ievirzīties apmēram 3 kilometrus dziļi ienaidnieka aizsargātā teritorijā, nespēja turpināt un attīstīt uzbrukumu. Palīgā atsūtītās 9. un 10.Sibīrijas strēlnieku pulku daļas nespēja situāciju jūtami uzlabot, lai gan beidzot izdevās ieņemt spēcīgi nocietinātos Mangaļus, kas līdz tam neļāva abām latviešu strēlnieku brigādēm apvienoties. Sakaru un precīzas informācijas trūkuma dēļ abām brigādēm neizdevās apvienoties arī pēc Mangaļu krišanas, lai gan, spriežot pēc vēstures avotiem, vācu karaspēks šajā laikā teritoriju starp abām pārrāvuma vietām bija pametis. 5.janvāra vakarā sāktā vācu pretuzbrukuma spiestas sajaukušās 1.latviešu strēlnieku brigādes un sibīriešu strēlnieku daļas bija atspiestas līdz pat pārrāvuma vietai. Šādā situācijā latviešu strēlnieku divīzija tika pakļauta 3.Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandierim ģenerālim Trikovskim, kurš iepazinies ar kaujas apstākļiem, deva rīkojumu 1.latviešu strēlnieku brigādes daļām pārrāvumu pamest un atiet izejas pozīcijas. Līdz ar to 1.brigādes zaudējumi 5.janvārī - apmēram 480 krituši un 350 pazuduši un gandrīz 2000 ievainoti strēlnieki, bija bezjēdzīgi.

Arī 2.latviešu strēlnieku brigādes priekšgalā uzbrūkošie 7.Bauskas un 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulki 5.janvāra rītā veiksmīgi pārrāva vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem un nostiprinājās ieņemtajā teritorijā - Tīreļpurva dienvidu pusē. 2.latviešu strēlnieku brigādes daļas daļēji izrādījās atgrieztas, jo vācieši ļoti labi varēja apšaudīt pārrāvuma vietu Tīreļpurvā, kas bija vienīgais satiksmes koridors ar pamatspēkiem. Bez palīgspēkiem nogurušās karaspēka daļas uzbrukumu tālāk turpināt nevarēja. Ar šo apstāšanos un 1.brigādes atkāpšanos turpināt uzbrukumu Jelgavas virzienā vairs nebija iespējams, jo aizmugurē paliktu pamatīgi nocietinātais Ložmetējkalns. Šī iemesla dēļ tapa jauns plāns apejošam uzbrukumam Ložmetējkalnam, kas jāveic latviešu strēlnieku vienībām ar palīgā atsūtīto sibīriešu strēlnieku atbalstu. 7.janvāra rītā latviešu strēlnieku daļas veica Ložmetējkalnu apejošu uzbrukumu un vācieši, baidoties no ielenkuma, Ložmetējkalnu pameta.

Līdz pat 14.janvārim latviešu strēlnieku daļas sniegā un salā turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus, kas centās atgūt apmēram 35 kvadrātkilometrus zaudētās teritorijas. Tomēr atsevišķi latviešu strēlnieku pulki palika frontes tuvumā līdz pat 19.janvārim, kad varēja doties atpūtā, kas kā vēlāk izrādījās nebija ilga.

Vācieši pēc spēcīgu rezerves spēku pievilkšanas (daļa no tiem bija domāta nosūtīšanai uz Rietumu fronti) 23.janvārī ar spēcīgu artilērijas apšaudi, izmantojot arī ķīmiskus lādiņus, uzsāka spēcīgus uzbrukumus. Vācu armijas mērķis bija ne tikai atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas, bet attīstīt uzbrukumu un ieņemt Jūrmalu. Ar to sākās Ziemassvētku kauju otrā fāze, tā saucamās Janvāra kaujas.

Spēcīgais vācu uzbrukums ātri iedragāja krievu armijas aizsardzību un tā atvairīšanai tika mobilizēti visi pieejamie resursi. No Ziemassvētku kauju zaudējumiem vēl neatguvušās latviešu strēlnieku vienības tika atsauktas no atpūtas un no 25. - 31.janvārim atkal iesaistītas kaujās Ložmetējkalna rajonā.

Jau 25.janvārī latviešu strēlnieku vienības sūtīja nepārdomātā uzbrukumā vāciešiem. Īpaši nepiemērots uzbrukuma sektors bija 3.Kurzemes un 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkiem, kurus sūtīja uzbrukumā vāciešiem gaišā dienas laikā no Ložmetējkalna pāri labi pārskatāmajam Tīreļpurvam. Uzbrukumam nebija nekādu militāru panākumu, tomēr latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus. 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1590 karavīriem, kas devās uzbrukumā krita, tika ievainoti vai pazuda 896 strēlnieki. 3.Kurzemes pulkā zaudējumu apmērs bija līdzīgs. Kritušie strēlnieki, kuri palika kaujas laukā, palika starp divām frontes līnijām un tos nebija iespējams iznest. Vēl 1917.gada pavasarī un vasarā latviešu strēlnieku daļām, kas atradās Ložmetējkalna rajonā vajadzēja redzēt ainu, ko vēlāk tēlaini apraksta kāds latviešu strēlnieks: „Kā mācības laukumā, virkne aiz virknes, te gulēja jautrie Vidzemnieki un varonīgais Kurzemes pulks, pelēko zaldātu mēteļos ģērbti miroņi, ar zemes melnām appuvušām sejām un maitu putnu izknābātām acīm, kuru tukšie dobumi mēmi vērās Latvijas debesīs."

Arī 30.janvārī, kad vācieši jau praktiski bija pārrāvuši Krievijas armijas nocietinājumu līniju, latviešu strēlnieku vienību pretuzbrukums izšķirīgā brīdī glāba situāciju un lika vāciešiem atkāpties. Šajā laikā latviešu strēlnieku vienību skaitliskais sastāvs bija stipri sarucis.

Līdz pat 4.februārim vācieši spēcīgos uzbrukumos centās atgūt Ziemassvētku kaujās zaudēto teritoriju, tomēr viņiem tas neizdevās un tas lielā mērā pateicoties latviešu strēlniekiem. Aktīvās karadarbības izbeigšanā savu lomu nospēlēja arī spēcīgais sals, kas janvāra beigās sasniedza pat -36 grādus. Ieroči un munīcija šādā aukstumā darbojās neprecīzi vai pārstāja darboties vispār. Kā raksta vācu kara ziņotājs Herolds: „Faktiski Janvāra kauja pie Rīgas priekštilta nocietinājumiem sastinga un iesala."

Tā noslēdzās Ziemassvētku un Janvāra kaujas, par kurām rakstīja daudzu pasaules valstu avīzes, slavējot latviešu strēlniekus, to varonību un izturību, ilgo kauju laiku pavadot nežēlīgos kauju apstākļos Tīreļpurvā. Lielākais krievu armijas ieguvums Ziemassvētku kaujās bija apmēram 35 kvadrātkilometrus liela teritorija, kas principā bija lielākais teritoriālais ieguvums krievu armijai I pasaules kara laikā Rīgas frontē. Tomēr tas prasīja milzīgus upurus. Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus apmēram 45 000 krievu armijas karavīrus. No tiem apmēram 5000 latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujās un apmēram 4000 Janvāra kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda. Tātad gandrīz 9000 latviešu strēlnieku no tiem 12 000, kas iesāka Ziemassvētku kaujas, bija izsisti no ierindas un apmēram 2000 no tiem bija krituši.

Ziemassvētku kauju lielie zaudējumi, ko grūti atsvērt ar ieguvumiem, strēlniekos radīja vilšanās un nodevības sajūtu, jo sen gaidītā Kurzemes atbrīvošana nesekoja. Pēc Ziemassvētku kaujām strēlnieku vienībās ierindā tikai reti karavīri bija palikuši no tiem, kas brīvprātīgi pieteicās dienestam latviešu strēlniekos. Šie apstākļi nospēlēja savu lomu 1917.gadā notikušajās revolucionārajās norisēs Krievijas impērijā.