Ziemas karš Latvijā (Atis Klimovičs Svētdiena, 29. novembris (2009) 09:48 )

Autors: Atis Klimovičs
Kara muzejs. Ziemas kara muzeju netālu no Somijas un Krievijas robežas ik gadu apmeklē vairāk nekā 30 000 cilvēku.

Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.

Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.


Autors: SCANPIX
Feldmaršals Mannerheims kopā ar citiem augstākajiem somu virsniekiem armijas štābā netālu no Helsinkiem 1939.gada 20.oktobrī.

Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.

Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto "parunu": kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi "dejai" ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.

Latvijas avīžu degpunktā

Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: "Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās."


Autors: IMAGEFORUM/LETA
Helsinki pēc padomju aviācijas uzlidojuma.

Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: "Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi."

Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: "...[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera."

Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: "Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi."

Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: "Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm." Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: "Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai."

Pasaule uzzināja par somiem

Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. "Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē." Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.

"Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt." Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. "Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku."

Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. "Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem," stāsta profesors Turtola.

Baltās slēpotāju vienības

Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: "Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā."


Autors: SCANPIX
Somu slēpotāju vienība pozīcijās valsts vidienē uz dienvidiem no Suomusalmi.


29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: "Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca."

Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: "Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci." Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.

No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.


Autors: Atis Klimovičs
Tranšejas. Somu armijas ierakumi tā saucamajā Rātes ceļā, kur 1940.gada janvārī tika iznīcināta Sarkanās armijas Ukrainas divīzija.

Somu zaudējumi bija milzīgi — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.

Sarkanie strēlnieki Krievijas pilsoņu kara kaujās netieši atbalstīja Latvijas valstiskumu (28.11.2009. Autors: Valdis Bērziņš,habilitētais vēstures)

Tajā trauksmainajā rudenī pirms 90 gadiem, kad Latvijas armija pašaizliedzīgi aizstāvēja mūsu tikai pirms nepilna gada dibināto valsti pret bermontiešiem, latviešu karavīri lēja asinis arī uz dienvidiem no Maskavas, tālu no dzimtenes.

1919. gada rudenī tur izšķīrās komunistiskās padomju varas liktenis, jo balto monarhistu ģenerāļa Antona Deņikina karaspēks, par spīti ievērojamam sarkanarmiešu pārsvaram un izsludinātajai komunistu mobilizācijai, aizvien vairāk tuvojās ''Krievijas sirdij''. Komunistu elite ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā lielā slepenībā jau gatavojās evakuēties no Kremļa uz Permu, vienlaikus drudžaini cenšoties apturēt deņikiniešus. Kā tas grūtā brīdī ne reizi vien bija noticis agrāk, Kremlī atcerējās latviešu strēlniekus un nolēma kaujās iesaistīt sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīziju.

Vācieša plāns

Latviešu komunistu vadonis Pēteris Stučka vēlāk apliecināja, ka Ļeņins pieprasījis karti un rēķinājis, pēc cik dienām Latviešu strēlnieku divīzija varētu nokļūt pie Orlas, un sekojis tās pārvietošanai ar vislielāko uzmanību. Nedaudz vēlāk Ļeņins neaizmirsa arī atgādināt par nepieciešamību nevilcināties ar šīs divīzijas rezerves bataljona personālsastāva papildināšanu.

Arhīvu dokumenti apstiprina, ka Deņikina karagājienu uz Maskavu vēl 1919. gada pavasarī paredzēja toreizējais visu padomju bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Maijā – jūnijā viņš pat sagatavoja stratēģisko plānu deņikiniešu satriekšanai, galveno triecienu vēršot caur Donbasu virzienā uz Novočerkasku. Pretinieka izlases daļu sakaušanai viņš domāja izveidot trieciengrupu, iekļaujot tajā latviešu strēlniekus. Taču tolaik Kremli bija vēl pamatīgāk izbiedējis admirāļa Aleksandra Kolčaka karaspēka izrāviens Krievijas austrumdaļā līdz Volgai, un cīņu norise dienvidos lieliniekos nopietnas bažas neradīja. 20. un 30. gados minēto stratēģisko plānu, kas, lai cik paradoksāli liktos, pēc vairākiem mēnešiem tika īstenots gluži citā stratēģiskā situācijā, dažādu rangu iztapoņas piedēvēja sarkanās armijas politiskajam ''vadonim'' Ļevam Trockim (Bronšteinam), pēc tam Josifam Staļinam (Džugašvili), kuram nebūt nebija vienaldzīga karavadoņa slava un militāra rakstura pagodinājumi. Apmelots sakarā ar štābā it kā atklātiem vairākiem padomju varai nelojāliem virsniekiem, jūlija sākumā Vācietis tika atcelts no virspavēlnieka posteņa, apcietināts un nogādāts bēdīgi slavenajā ''čekas citadelē'' Lubjankā. Pierādoties apvainojumu nepamatotībai, oktobra pirmajā dekādē viņu atbrīvoja. Jaunieceltais virspavēlnieks Sergejs Kameņevs nāca ar savu plānu, kas izrādījās, īsi sakot, pagalam neveiksmīgs, jo atstāja pietiekami nenodrošinātu svarīgo Maskavas virzienu, ko Deņikins pasteidzās izmantot.

''Latvieši uzbrūk''

Krievijas dzelzceļu ļoti bēdīgais stāvoklis liedza Latviešu strēlnieku divīzijas pārvietošanu veikt ātrāk par divdesmit pieciem kilometriem stundā, un divīzijai noteikto koncentrēšanās vietu vairākkārt vajadzēja mainīt sakarā ar strauji demoralizējošos sarkanās armijas daļu atkāpšanos. Steigā noorganizēto trieciengrupu (tajā kopā ar latviešu strēlniekiem iekļāva vienu kājnieku brigādi un sarkanos kazakus) tūlīt pat raidīja pretim deņikiniešiem, kaut arī nebija vēl nodrošināta patronu pienācīga piegāde, trūka pārtikas, pat maizes. Strēlnieki jokoja: ''Ar šķidru zivju zupiņu nekāds lielais karotājs nebūsi.'' Var saprast viņu prieku, pat sajūsmu, kad jau cīņu laikā kādam no strēlnieku pulkiem izdevās pārtvert deņikiniešu lauka virtuvi ar viņu virsniekiem paredzēto zupas katlu, cukura maisu un baltmaizi.

Izlūkiem apšaudoties ar pretinieka avangardiem, trieciengrupa 11. oktobrī iesaistījās kaujās sarežģītos apstākļos, kad saņemtās pavēles dažkārt izrādījās operatīvajai situācijai neatbilstošas. Pēdējais liecināja, ka padomju pavēlniecībai grūti aptvert frontē notiekošo. Tikmēr deņikinieši nevilcinājās un nākamajā dienā ieņēma Kromus, vēl pēc dienas – arī Orlu. Trieciengrupai tagad pašai vajadzēja parūpēties par flangiem, izmantojot šim nolūkam latviešu kavalērijas pulku un sarkanos kazakus. Pagalam nelādzīgi bija meteoroloģiskie apstākļi: bieži lija, pūta spēcīgs vējš, pakāpeniski pazeminājās temperatūra. Dubļos stiga un ceļmalu grāvjos slīdēja lielgabali, no pārpūles un barības trūkuma nobeidzās daudzi zirgi, vietu vietām artilēristiem pašiem vajadzēja stumt un vilkt lielgabalus.

Izvirzījusies Kromu rajonā, trieciengrupa no flanga un aizmugures apdraudēja Orlā ienākušos pretinieka spēkus, kas līdz ar to neriskēja izvērst uzbrukumu tālāk uz Tulu. 15. oktobrī divu latviešu pulku apakšvienības ieņēma Kromus. Apzinoties, ka var izgāzties viss veiksmīgi sāktais karagājiens uz Maskavu, deņikinieši izmisīgi pretojās. Ne tikai Kromi, bet arī citas apdzīvotās vietas vairākkārt gāja, kā mēdz teikt, no vienām rokām otrās. Trieciengrupa pacentās izmantot Deņikina un viņam padoto citu ģenerāļu taktiskās kļūdas, veikli manevrējot apvidū un veicot nakts uzbrukumus pat ar nelieliem spēkiem tur, kur pretinieks to vismazāk gaidīja.

''Latvieši nāk, latvieši uzbrūk, un neviens nespēj tiem pretī noturēties,'' bija pārliecināti deņikiniešu kareivji. Sagūstīto latviešu strēlnieku apšaušana liecināja par bezspēcīgu niknumu apstākļos, kad kaujas laukā ''baltie'' vairs neko nevarēja panākt. Strēlniekiem tuvojoties Orlai, pretinieks pilsētu pameta jau bez kaujas. Taču padomju pavēlniecībai likās, ka var rīkoties vēl enerģiskāk, tāpēc 20. oktobrī jau padzīvojušo Latviešu strēlnieku divīzijas un trieciengrupas komandieri Antonu Martuseviču (agrākajam cara armijas ģenerālmajoram bija 56 gadi) nomainīja ar 1. latviešu brigādes komandieri Fridrihu Kalniņu.

Pārkārtojuši spēkus, deņikinieši uz nepilnu dienu vēlreiz paguva ieņemt Kromus, no kuriem tos padzina 7. pulka strēlnieki. Kaujas Orlas un Kromu rajonā ilga līdz pat 27. oktobrim. Tad pretinieka spēki apsīka un nākamajā dienā Deņikina armija sāka atkāpties visā frontē. Lūzums bija panākts, pirmkārt, pateicoties lielinieku trieciengrupas, šajā gadījumā vispirms Latviešu strēlnieku divīzijas pūliņiem, jo tieši tā veidoja trieciengrupas galvenos spēkus. Tālākie deņikiniešu izmisīgie mēģinājumi atgūt iniciatīvu bija lemti neveiksmei.

Arī par Latviju

Lai gan pēc sīvajām kaujām latviešu strēlniekiem bija nepieciešama kaut neilga atpūta, to viņiem liedza, un divīziju ar sarkanās armijas virspavēlnieka Kameņeva rīkojumu iesaistīja atkāpjošos deņikiniešu vajāšanā. Kļuva aukstāks, sniga, bet strēlnieki velti gaidīja jaunu šineļu, siltas veļas un īpaši apavu izsniegšanu, tāpat pārtikas apgādes uzlabošanos. Viņu fiziskie spēki izsīka, pieauga saslimušo skaits, turklāt drīz divīzijā sākās tīfa epidēmija. Tas viss nevarēja neietekmēt strēlnieku noskaņojumu. Ziņojumi no pulkiem liecināja par strēlnieku aizvien lielāku aizvainojumu, bet bezpartijisko attiecības ar komunistiem tika vērtētas ne augstāk kā ''puslīdz apmierinošas''. Ierindas strēlnieki arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt priekšniecībai paskaidrojumus par iespējamo atgriešanos Latvijā pēc uzvaras pār Deņikinu. Tas liek secināt, ka liela daļa latviešu strēlnieku tiecās beigt gaitas Krievijas pilsoņkarā.

Protams, cīņā pret deņikiniešiem latviešu strēlnieki lēja savas asinis par, kā vēlāk izrādījās, jaunu, centralizētu totalitāro impēriju, ne jau Latvijas valsti. Tomēr var sacīt, ka 1919. gadā arī sarkanie strēlnieki, kaut vismaz netieši, sekmēja Latvijas un tāpat Lietuvas, Igaunijas neatkarības juridisku atzīšanu. Ja Kolčakam vai Deņikinam izdotos satriekt komunistisko režīmu Krievijā, latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, iespējams, nāktos atgriezties ''vienotajā un nedalāmajā'' Krievijā ar ne vairāk kā autonomijas tiesībām. Tas izrietēja no Rietumu lielvalstu nostājas, konkrēti ASV prezidenta Vudro Vilsona un Lielbritānijas, Francijas, kā arī Itālijas premjerministru Deivida Loida-Džordža, Žorža Klemanso un Vitorio Emanueles Orlando kopējā vēstījuma Kolčakam 1919. gada 26. maijā no Parīzes, kur turpinājās miera konference, lemjot par starptautiskiem pārkārtojumiem pēc Pirmā pasaules kara.

Diemžēl latviešu strēlniekiem arī pēc asiņainajām Orlas – Kromu kaujām nācās turpināt līdzdalību Krievijas pilsoņkarā un pārdzīvot daudz traģisku brīžu un dziļāku vilšanos. Vairākums dzīvi palikušo atgriezās dzimtenē tikai pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma.

Rekrutēšanas un atlases centrs

Rekrutēšanas un atlases centrs ir vienība, kura mērķtiecīgi strādā pie elitāra personāla piesaistīšanas un atlases Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Rekrutēšanas un atlases centra mērķis ir ne tikai vervēt karavīrus profesionālajam dienestam, bet sniegt iespējas jauniešiem attīstīties – gan fiziski, gan intelektuāli, kas ir galvenā bruņoto spēku priekšrocība. Rekrutēšanas un atlases centrs rekrutē un atlasa atbilstošus kandidātus studijām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un studijām ārvalstu militārajās mācību iestādēs Amerikas Savienotajās Valstīs, Vācijā, Zviedrijā, Polijā un citur.

Rekrutēšanas un atlases centra logo.



Logo ir izmantotas ģeometriskas figūras. Logo robežas nosaka aplis, kurš simbolizē mūžību un veselumu. Tā pamatkrāsa ir tumši zaļa, kas izceļ Latvijas bagāti zaļo dabu, nosakot tās spēku un stabilitāti.

Apļa centrā, ar spici virzienā pa labi uz augšu ir izvietota konusveida figūra tumši dzeltenā krāsā. Konuss veido trīsstūri, kas ir līderības un izaugsmes simbols.

Šī tumši dzeltenā krāsa cilvēkiem asociējas ar gaišumu un līderību. Uz tumši zaļā gredzena puslokā rakstīts “NBS Rekrutēšanas un atlases centrs,” kas norāda pilnu vienības nosaukumu.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra uzšuves.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra ikdienas formas uzšuve.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra lauku formas uzšuve.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra jaunā parauga, tuksneša formas uzšuve.

 Atlases un rezerves personāla uzskaites centra uzšuves.

NBS Atlases un rezerves personāla uzskaites centra ikdienas formas uzšuve.

NBS Atlases un rezerves personāla uzskaites centra, lauku formas uzšuve.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra beretes kokarde.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra beretes kokarde. Tiek nēsāta uz melnās krāsas beretes.

Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona 3.kājnieku rotas un karoga vēsture.

Rotas dzimšanas diena 2000.gada 1. novembris.
Rotas OMD laiks:
2000.gada novembrī apvienojot un reorganizējot IDB/LATBAT un BALTBAT Latvijas kontingentu tika izveidots 1.kājnieku bataljons. Līdz ar to izveidojās 3.kājnieku rota kapteiņa Andra KĻADERA vadībā, kura uzsāka OMD karavīru sagatavošanu un apmācību. OMD karavīru apmācība 3.KR turpinājās līdz 2004.gada februāra beigām, kura laikā tika apmācīti trīs OMD iesaukumi. Rotas pēdējā OMD iesaukuma laikā rotu komandēšanā pārņēma virsleitnants Aivars KRJUKOVS. Šai laika posmā vel tikai radās doma, par rotas karoga izveidi, bet tika pieņemts lēmums, ka rotas karogam jātop rotai pildot uzdevumu, piemēram – misijā.

Rotas pārejas posms no OMD uz PMD rotu:

2004.gada janvārī uzsākās rotas profesionalizācija, kur liela daļa OMD karavīri, no pēdējā iesaukuma, turpināja dienestu virsdienestā, kas arī bija sākotnējais rotas kodols, ap ko tika uzsākta rotas veidošana. Daļa no OMD pabeigušajiem karavīriem uzsāka apmācību Cēsīs NBS IS Jaunāko Instruktoru kursos, kas deva iespēju pastiprināt rotas komandējošo sastāvu. Paralēli tika uzsākts PMK (pamata apmācības kurss). Šis rotas posms bija īss, jo jau 2004.gada martā, rota saņēma jaunu uzdevumu - sagatavoties misijai Irākā.

Pirms misijas apmācības laiks:

Saņemot jauno rotas uzdevumu, bija jānokomplektē rota, ar iztrūkstošiem kareivjiem un komandieriem, lai varētu pilnvērtīgi un kvalitatīvi uzsākt pirms misijas apmācību. Rota tika nokomplektēta no visām 1.KB bataljona apakšvienībām. 1.Vads no rotas pēdējā OMD iesaukuma karavīriem, kas turpināja dienestu profesionālā militārajā dienestā, 2.Vads no 1. Kājnieku rotas dienošiem karavīriem un 3.vads no rotas PMK karavīriem. Pirms misijas apmācība uzsākās 2004.gada maijā un turpinājās līdz oktobra mēnesim. Šai posmā tika uzsākti rotas devīzes meklējumi, kuri beidzās nesekmīgi un tika atlikti uz misijas laiku, ar mērķi, ka tad rota būs vienota uzdevumā un devīze taps, izveidosies pati no sevis.

Irāka - misijas laiks (OIF-4):

Rotas pirmais lielākais pārbaudījums, bija misija, kur tika pārbaudīta kaujas spējas svešumā pildot uzdevumus, papildus pārbaudot un nostiprinot rotas saliedētību un vienotību grūtībās. Misijas rajonā, rota daudz nopietnāk un mērķtiecīgāk pievērsās arī karoga un devīzes izveidošanai. Šajā procesā ar lielu iniciatīvu iesaistījās virsseržants Armands LOGINOVS. Karoga izgatavošanas iespējas tika mēģinātas risināt Irākā, bet nesekmīgi. Pirmo reizi rotas Devīze un Simbols, tika darinātas no koka un atstātas Irākā, kā simbols par jauna spēka izveidošanos, rotai dodoties prom uz Latviju.




Posms pēc misijas:

Rotas karoga izšūšana tika organizēta un pabeigta jau Latvijā. Karoga pasniegšanas ceremonija notika 2005. gada 13.maijā, kad karogu pasniedza bataljona komandieris pulkvežleitnants Ēriks NAGLIS. Šī diena ir karoga dzimšanas diena.
Rotai pēc atgriešanās no misijas uzsākās rehabilitācijas posms, kur notika lielas reformas rotas struktūrā. Daudzi karavīri atstāja rotu, bet jaunie karavīri aizstāja tos, turpinot uzsākto individuālo apmācību. Rotas rehabilitācijas posms beidzās tikai 2006.gada sākumā, kad tika uzsākts intensīvas apmācības posms.
Rotas karoga pārņemšana no kapteiņa Aivara KRJUKOVA pasniedzot to virsleitnantam Vasilijam GRAČOVAM notika 2006.gada 29.aprīlī.

Pēc rotas pārņemšanas:

Jau rotas pārņemšanas laikā rotai bija zināms nākamais svarīgais kaujas uzdevums – atkārtotā misija (starptautiskā operācija) Irākā. Tapāt kā pirmajā reizē, rota nebija pietiekoši nokomplektēta ar personālu. Lai piedalītos starptautiskajā operācijā bija nepieciešams vēl viens kājnieku vads.

Pirms misijas apmācības laiks II:

2006. gada jūnijā rota uzsaka intensīvu un saspringto gatavošanos starptautiskajai operācijai, kura ilga gandrīz 6 mēnešus. Pirmmissijas apmācības sākumā rotai tika piekomandēts un vēlāk apmācīts veikt kājnieku uzdevumus 1.KB Mīnmetēju vads. Gatavojoties starptautiskajai operācijai uzsvars tika likts uz apmācību kaujai apdzīvotā vietā un reakcijai uz kombinētiem uzbrukumiem patruļai. Jau 20. decembrī uz Irāku izlidoja rotas vadības grupa un vadu komandieri, ar mērķi iepazīties ar jauno atbildības rajonu un sagatavoties pārņemt to.

Irāka - misijas laiks II:
Starptautiskā operācija „Operation Iraqi Freedom” (OIF 07/I) izrādījās viena no grūtākajam kādu jebkad ir piedzīvojis Latvijas kontingents. Misijas sākumā rotu satricināja ziņa par Irākā bojā gājušajiem 1.KB 2.KR karavīriem, bet neskatoties uz to, neviens no rotas karavīriem neatteicās doties uz Irāku. Draudu līmenis Irākā 2007. gadā bija ļoti augsts, bet tas neatturēja rotas karavīrus pildīt savus uzdevumus profesionāli un pēc labākas sirdsapziņas. Pateicoties karavīru saliedētībai un augstam profesionālismam, ka arī spējai analizēt iepriekšējo rotāciju kļūdas, tika veiktas izmaiņas taktikā, līdz ar to rota cieta minimālus zaudējumus un visi atgriezās Latvijā dzīvi. Diemžēl starptautiskās operācijas laikā rotas personālsastāvs neiztika bez karavīru ievainojumiem kaujas uzdevumu laikā, tajā skaita arī vienu smago ievainojumu. Pašā misijas sākumā, veicot izlūkošanas patruļu, tika smagi ievainots 2. vada komandieris virsleitnants Ivo VIGULIS. Pēc ievainojuma 2. vada komandieris vairs nespēja turpināt savus pienākumus un vadību pārņēma vada seržants Viktors BUIVIDS. Līdz misijas beigām viņš pildīja vada komandiera amatu un godam paveica visus dotus kaujas uzdevumus, līdzvērtīgi 1., 3. un Apgādes vada komandieriem. Rotai bija goda lieta atrast nemierniekus, kuri bija vainojami uzbrukumos Latvijas karavīriem. Tas tika paveikts misijas beigās. Arī vesela virkne citu nemiernieku, kuri bija vainojami uzbrukumos ne tikai latviešiem, bet gan citiem koalīcijas karavīriem tika aizturēti. Visi aizturētie tika nogādāti Irākas tiesībsargājošās iestādes. 2007. gada 19. jūnijā rota atgriezās no starptautiskās operācijas. Latvija nolēma neturpināt starptautisko operāciju Irākā rotas sastāvā. Par rotas augsto profesionalitāti un drošsirdību liecina virkne saņemto apbalvojumu. Seši 3.kājnieku rotas karavīri saņēma Valsts augstāko militāro apbalvojumu, par kaujas nopelniem Irākā – Viestura ordeni un Viestura ordeņa goda zīmes.

Posms pēc misijas II:
Atgriežoties no atvaļinājuma un rehabilitācijas tika aizkomandēts 1. KB Mīnmetēju vads un daļa rotas karavīru nolēma turpināt savu dienestu citās bataljona apakšvienības vai dažādās NBS spēku veidu vienībās. Ka rezultāta 1. un 2. kājnieku vadi tika apvienoti vienā un turpināja apmācību. Rotas karavīru pieredze tika plaši izmantota, lai sagatavotu citas bataljona apakšvienības starptautiskajai operācijai Afganistānā, kā arī izstrādāt jaunu apmācību programmu. Rotas rindas papildināja tikai daži karavīri.
Rotas karoga pārņemšana no kapteiņa Vasilija GRAČOVA pasniedzot to virsleitnantam Ērikam KEISTERAM notika 2008.gada 2.decembrī
2011. gada 10. jūnijā kapteinis Ēriks KEISTERIS nodeva rotas standartu, nākamajam 3. kājnieku rotas komandierim kapteinim A.LIEPIŅAM.

Rotas vēsture nebeidzas, bet gan tā nākotne tiks rakstīta un skandināta ar katra karavīra un visas vienības darbiem un atmiņām.....



Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona
3.kājnieku rotas karoga apraksts

Devīze un Rotas karoga īpašību kopums saplūst, vieno un papildina viens otru, lai rādītu Rotas pamatvērtību atspulgu.

Rotas vēsturē ir bijušas divas rotas emblēmas un divi rotas karogi. Pirmais rotas karogs tika izveidots 2005.gadā. Tā dzimšanas diena bija 13.05.2005.

2005.gadā Rotas karavīru radīto Rotas Karogu un Devīzi dzīvē realizēja:

Projekta vadītājs - virsleitnants Aivars KRJUKOVS;
Projekta koordinators - virsseržants Armands LOGINOVS;
Karoga datorsalikums un izšūšana - uzņēmējs Sandijs LŪSĒNS;
Karoga kāts – amatnieks Mārtiņš DAUKŠS.

2005.gadā izšūtais Rotas karogs atšķīrās ar smilšu krāsas pusi un to kas tur bija attēlots:

Smilšu krāsas puse: simbolizē profesionālas rotas izveidošanos vietu – tuksnesi. Karavīrs – simbolizē cilvēka saprātu un godu, Lācis - spēku. Šīs divas būtnes ir apvienotas, taču tas nav dzīvnieks, bet cilvēka rakstura un dzīvnieka spēka īpašību apkopojums.
Cilvēki kopš senatnes vienmēr tiekušies pēc pārspēka, tie piedēvējuši sev dažādas dzīvnieku īpašības. Tie radīja pārcilvēkus, mitoloģiskas būtnes, klonējot un savienojot dažādas radības, gan ļaunas, gan labas, paredzētas labā pakļaušanai vai ļaunuma iznīcināšanai.




Jaunā Rotas karoga pirmsākumi:

Doma par jaunu rotas simboliku radās OIF-7/1 misijas laikā. Iemesls tam bija vēlme savā emblēmā redzēt ko izteiksmīgāku, karavīriem saprotamāku un motivējošāku. Starptautiskās operācijas laikā rota saskārās ar daudziem dažādas grūtības uzdevumiem. Dažkārt Latvijā, kā arī Irākā tie likās neiespējami nelielā karavīru skaita dēļ, taču tie lika saprast, ka spēks ir nevis karavīru skaitā, bet gan profesionalitātē un komandas darbā. Grūtības saliedēja karavīrus un motivēja jaunas emblēmas izveidi.
Vispirms radās zīmējums – trīs spartieši – pēdējie no savas vienības, izkārtojušies aizsargpozīcijās, gatavi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Līdzīgi jutās arī LATBAT 3.kājnieku rotas karavīri brīdī, kad bija palikuši kā vienīgā koalīcijas spēku kaujas vienība Divānijas pilsētā un tās apkārtnē. Vēlāk visi rotas karavīri vienojās, ka spartieša aizsargķivere ir spilgtākais un redzamākais spēka simbols, kas arī tika izvēlēts par 3.kājnieku rotas emblēmu.

2009.gadā izšūtā Rotas karoga smilšu krāsas pusē bija attēlota jaunā 3.Kājnieku rotas emblēma:

Rotas simbols – spartiešu kaujas ķivere ar melnbaltām spalvām.
Vēsturiski spartietis ir spilgtākais karavīra būtības iemiesojums. Šis cilvēks, kura dzīvesveids bija kara māksla, kalpo kā paraugs visām armijām. Spartieša spēks slēpās ne tikai viņa fiziskajā sagatavotībā, bet arī prātā un bruņojumā. Aizsargķivere spartietim bija nevis tādēļ, ka viņam būtu bail no nāves, bet gan tādēļ, lai izceltu un parādītu viņa izcilās kaujas spējas. Pirmais, ko pamana pretinieks ir kaujinieciskā āriene – formas, krāsas un acu skatiens.
Izvēloties spartiešu aizsargķiveri kā LATBAT 3.kājnieku rotas simbolu, mēs vēlamies parādīt savu nostāju un kaujas gatavību. Mēs, gluži kā leģendārajā kaujā pie Termopilas, kad 300 spartieši aizkavēja persiešu karaspēku, kamēr armija paspēj sagatavoties kaujai, esam nevis maiznieki vai skulptori, kas tikai galējās nepieciešamības gadījumā pievienojās armijai, bet gan profesionāli un zinoši karavīri, kas gatavi pildīt jebkuru uzdevumu.
Melnā un baltā krāsa aizsargķiveres rotājumā simbolizē ideju. Par kuru mēs pastāvam – neizsmeļamu spēku cīņā gan dienu, gan nakti par mieru un brīvību. Emblēmā spartieša aizsargķivere izšūta uz simboliska spartiešu vairoga. Tas parāda nostāju – ar vairogu vai uz tā, neatkāpties grūtību priekšā.


SzS 1.kājnieku bataljona 3. kājnieku rotas standarta averss.

Gods – Rotas Gods katrā karavīrā un rotā kopā, tiek stādīts augstāk par visu, pat par dzīvību. Gods ir vērtība, uz kā tiek balstīta rotas pamatvērtību būtība un eksistence. Izšķiroties starp apkaunot rotas vārdu vai zaudēt savu dzīvību kaujā, tad karavīrs izšķirsies par sava un rotas goda saglabāšanu. Nāve augstāka par negodu.
Spēks – Rotas un katra karavīra neatņemama īpašība. Spēks, kas raksturo rotu un tās karavīrus vienā vārda. Īsts lāča spēks, palīdz rotai izpildot jebkuru, tai uzticēto uzdevumu, saprātīgi pielietojot to, aizsargājoties un iznīcinot. Izdzīvot un uzvarēt starp spēcīgiem var tikai spēcīgs.

Zaļās krāsas puse: Latvijas dabas krāsa, bataljona kokarde - simbolizē mūsu piederību 1.Kājnieku bataljonam un tā devīze ”PIRMAIS STARP LĪDZĪGIEM”


SzS 1.kājnieku bataljona 3. kājnieku rotas standarta reverss.

Devīze raksturos un vienos, simbols iedvesmos un virzīs. Karavīri nāks un ies, bet devīze un karogs paliks. Karogs simbolizē rotu, tanī dienošos un izdienējošos karavīrus un gatavību pildīt kaujas uzdevumu. Karogs vieno zem sevis daudzus karavīrus, kas stiprinās un virzīs rotas pamatvērtības, liekot jaunajiem karavīriem smelties tās pieredzes, gudrību un spēku. Karavīri gribēs uzzināt kas ir patiess Gods un kas ir īsts Spēks.
Rotas karogs pēdējais kas kritīs, pēdējais, kas paliks. Katrs rotas karavīrs ir personīgi atbildīgs par tā sargāšanu, cieņas izrādīšanu un tā slavas celšanu, atbildīgs par rotas devīzes attaisnošanu ne tikai vārdos, bet darbos un attieksmē, savās domās un rīcībā. Lai, kur rota arī nebūtu, šinī vai citā pasaules malā, ar katra karavīra darbību karogs būs kopā un Jūs būsiet tie, kas rakstīs vēsturi.

Karoga dzimšanas diena 2009.gada 26.janvāris

GODS UN SPĒKS.

NBS Instruktoru skola

Instruktoru skola tika izveidota 2000.gada 1.novembrī, lai nodrošinātu vienotu, kvalitatīvu un NATO standartiem atbilstošu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienību instruktoru individuālo apmācību, kā arī rezerves karavīru un rezerves jaunāko instruktoru pamatapmācību.
Kopš darbības uzsākšanas, NBS Instruktoru skola veic NBS vienību instruktoru karjeras un kvalifikācijas apmācību, kā arī sagatavo jaunākā komandējošā sastāva karavīrus līdzdalībai starptautiskajās operācijās. Ar instruktoru korpusa palīdzību virsnieki vada vienības ikdienas vai kaujas uzdevumu izpildi. Instruktori nodrošina noteiktiem standartiem atbilstošu kareivju apmācību, sagatavošanu un vadību, kā arī pilda administratīvos pienākumus.

Vēsture

Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skola (NBS IS) dibināta 2000.gada 1.novembrī uz Zemessardzes Kājnieku mācību centra (KMC) bāzes.
Skola dislocēta Cēsīs, bijušajās Daugavpils 8.kājnieku pulka kazarmās.
Tās nosaukums izvēlēts, ņemot vērā pirmskara Latvijas armijas tradīciju seržanta sastāvam lietot apzīmējumu - instruktori.
Armiju sāk komandēt tās mazāko vienību komandieris, piemēram, kājniekiem tas ir nodaļas komandieris - kaprālis. Tāpēc tieši viņa apmācība ir vissvarīgākā, jo bez labām nodaļām nav labu vadu, rotu, bataljonu un armijas. NBS Instruktoru skolas mērķis, kopš tās dibināšanas, ir nodrošināt NBS ar vienotu, kvalitatīvu, standartiem atbilstoši apmācītu instruktoru korpusu.
NBS IS nodrošina vispārējo posmu katrā attiecīgajā instruktoru līmenī visiem NBS, kā arī veic kājnieku specialitātes apmācības posmu. 2003.gadā NBS IS pārņēma no Zemessardzes 2.kājnieku brigādes bāzes apsaimniekošanu. 2004.gadā NBS IS uzsāka Cēsu garnizona dienesta organizēšanu. 2004.gadā NBS IS pārņēma no Zemessardzes Studentu bataljona augstskolu studentu militāro apmācību. 2005.gadā NBS IS uzdevumi papildinās ar virsnieka kandidāta apmācības posmu (nodaļas apmācība).
Skolas personāls galvenokārt tika komplektēts no bijušā Zemessardzes Kājnieku mācību centra zemessargiem un karavīriem no BALTBAT Latvijas rotas. 2000.gada 1.novembrī skola darbu uzsāka 17 darbinieku sastāvā. Šobrīd NBS IS strādā un dien vairāk kā 90 karavīru, militāro darbinieku un civilpersonu.
Instruktoru skolas pasniedzēji un instruktori savu kvalifikāciju ir ieguvuši un paaugstinājuši Dānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, ASV, Norvēģijā, Vācijā Čehijā, Slovākijā, un citās valstīs, kā arī Latvijas augstskolās un militārajās mācību iestādēs.
Vairāki skolas karavīri ir piedalījušies starptautiskajās miera nodrošināšanas misijās Bosnijā, Kosovā, Irākā un Afganistānā, kā arī bijuši pasniedzēji ārvalstu instruktoru vadītajās mācībās Latvijā un citās valstīs.
2003.gadā NBS IS pārņēma no Zemessardzes 2.kājnieku brigādes bāzes Cēsīs, Valmieras ielā 8 apsaimniekošanu. Administratīvā un mācību korpusa, kā arī, daļēji, bāzes teritorijas renovācija pabeigta 2005.gadā.
2004.gadā NBS IS uzsāka Cēsu garnizona, kurā ietilpst Cēsu un Limbažu rajonu administratīvās teritorijas, dienesta organizēšanu. NBS IS komandieris ir arī Cēsu garnizona priekšnieks. Garnizona komandanta pienākumus pilda Zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandieris.
2004.gadā NBS IS pārņēma no Zemessardzes Studentu bataljona augstskolu studentu militāro apmācību. Ar 2009.gadu šīs apmācības ir pārtrauktas.
2005.gadā NBS IS uzdevumi papildinājās ar virsnieka kandidāta apmācības posma (nodaļas apmācības) organizēšanu.

NBS Instruktoru skolas komandieri:

Kapteinis Ilmārs Lejiņš - 01.11.2000.-04.08.2004.
Majors Jānis Lakševics – 04.08.2004. – 13.12.2007.
Kapteinis Sandris Gaugers – 13.12.2007. – šobrīd.

NBS Instruktoru skolas karoga apraksts

Instruktoru skolas karoga pamatne 180x120 cm (tumši zils, balts ar zelta bārkstīm) veidota ņemot par piemēru vienas no pirmajām Latvijas Nacionālā karaspēka vienībām – Cēsu rotas karogu. Tas simbolizē Instruktoru skolas saikni ar Cēsu novadu, kā arī to, ka Instruktoru skola ir pirmā militārā apmācību iestāde visam Latvijas Nacionālo bruņoto spēku instruktoru korpusam.

Karoga labās puses pamatne ir tumši zilā krāsā, uz tās, centrā izšūts Instruktoru skolas simbols sudraba krāsā. Virs simbola ar sudraba krāsas burtiem izšūts uzraksts – INSTRUKTORU, zem simbola – SKOLA. Karoga labās pamatnes četros stūros sudraba krāsā izšūtas etnogrāfiskās zalkša zīmes.



Karoga kreisās puses pamatne ir baltā krāsā, tās vidusdaļā krāsas izšūts vēsturiskais Cēsu rotas simbols – „No zobena saule lēca”. Virs un zem Cēsu rotas simbola ar tumši sarkaniem burtiem izšūta Instruktoru skolas devīze. Virs Cēsu rotas simbola – GODS. Zem Cēsu rotas simbola – VIENOTĪBA PRASME.



Karoga malas apšūtas ar bārkstīm zeltā krāsā.

Karoga kāts izgatavots no koka un ir divdaļīgs. Karoga uzgalis veidots no metāla, tajā iestrādāta Latvijas armijas saulīte. Karoga kātam, virzienā no augšas uz leju tiek piestiprinātas sudraba plāksnītes ar karoga ziedotāju (sponsoru) vārdiem/nosaukumiem, kā arī vienības komandieru vārdiem un amata gadu skaitļiem.

NBS Instruktoru skolas uzšuves

Instruktoru skolas simbols – lāpa ar sakrustotiem zobeniem sudraba krāsā, kuri ir iekļauti sudraba krāsas ozollapu vainagā. Simbola galvenā nozīme ir zinību atklāsme (lāpa), gatavība kaujai (zobeni) un tradīciju turpinājums (ozollapu vainags).Piedurknes zīme nēsājama pie ikdienas un lauku formas tērpa.


NBS Instruktoru skolas vecā parauga lauku formas uzšuve.


NBS Instruktoru skolas lauku formas uzšuve.


NBS Instruktoru skolas tuksneša formas uzšuve.Izgatavota 3. eksemplāros OIF-5 misijai.


NBS Instruktoru skolas tuksneša formas uzšuve.

NBS Instruktoru skolas beretes kokarde.


NBS Instruktoru skolas kokarde veidota no balta metāla. Kokārdi nēsā uz melnās krāsas beretes. "Mācību spēku" - Instruktoru skolas instruktoru atšķirības zīme, zem skolas kokardes zaļas krāsas (no velūra)paliktnītis.


NBS Instuktoru skolas beretes kokarde, skats no priekšas.


NBS Instuktoru skolas beretes kokarde, skats no aizmugures.

NBS Instruktoru skolas apbalvojumi.

Ar Aizsarzības ministra 2001. gada 6. jūnija pavēli tika apstiprināta NBS Instruktoru skolas krūšu zīme. No sudraba izgatavotās krūšu zīmes pamata ķeltu krusts, kas klāts ar sarkanu emāliju, kurā iestrādāti burti I un S - attiecīgi uz krusta kreisā un labā stara, kā arī skaitlis 2000 (IS dibināšanas gads)uz apakšēja stara. Krusts atrodas uz šķautņsaraina pamata no oksidēta sudraba. Krūšu zīmes centrā atrodās Instruktoru skolas simbols. Krūšu zīmi saskaņā ar nolikumu piešķirkaravīriem, kuri izdienējuši obligāto militāro dienestu un nodienējuši IS vairāk nekā gadu. Atsevišķos gadījumos krūšu nozīmi piešķir arī citu NBS struktūrvienību pārstāvjiem, ārvalstu militārpersonām un civilpersonām par atbalstu un palīdzību Instruktoru skolai. Krūšu nozīmi nēsājama pie ikdienas un parādes formas tērpa, bet pie civiltērpa nēsājams nozīmes mazais variānts (miniatūra, kas ir uz pusi mazāks.


NBS Instruktoru skolas krūšu zīmes skice.


NBS Instruktoru skolas krūšu zīme.

NBS Instruktoru skolas piemiņas monēta (coin).

Katram NBS Instruktoru skolas Kaujas nodaļas komandiera (KNK)kursantam pēc kursa pabeigšanas tika dota iespēja izveidot pašam piemiņas monētu.


NBS Instruktoru skolas piemiņas monētas (coin) averss.


NBS Instruktoru skolas piemiņas monētas (coin) reverss.




NBS Instruktoru skolas kvalifikācijas zīmes

Ar Aizsarzības ministra 2001. gada 6. jūnija pavēli tika apstiprināta NBS Instruktoru skolas kvalifikācijas zīmes un to nēsāšanas kārtība.

Instruktoru kvalifikācijas zīmes veidotas no 50 mm gara un 30 mm plata viegli oksidēta sudraba krāsas metāla romba, kas ir iliekts šķautņstara veidā. Zīmes centrā atrodās Instruktoru skolas simbolika - lāpa ar sakrustotiem zobēniem sudraba krāsā, kura iekļauta ozollapu vainagā. Lāpa simbolizē atklāsmi, zināšanas un apgaismotību. Sakrustotie zobeni ir spēka simbols, ozollapu vainags simbolizē vienotību, vīrišķību un tradīciju turpinājumu. Vainaga pamatnē ieklāta krāsaina emālija. Krāsa norāda attiecīgokvalifikācijas līmeni.

Tiesības nēsāt Instruktoru skolas kvalifikācijas zīmes ir karavīriem, kuri ar NBS Instruktoru skolas komandiera pavēli piešķirta attiecīga līmeņa kvalifikācija. Kvalifikācijas zīmi sākumā drīkstēja nēsāt pie ikdienas formas tērpa - labajā pusē virs krūšu kabatas. Vēlāk tika apstiprināts ka kvalifikācijas zīmi nēsā pie ikdienas formas tērpa,labajā pusē krūšu kabatas centrā.Ja karavīram ir ir vairākas instruktora kvalifikācijas zīmes, tad nesājama tikai augstākā.



NBS Instruktoru skolas jaunākā instruktora izglītības zīme.


NBS Instruktoru skolas instruktora izglītības zīme.


NBS Instruktoru skolas vecākā instruktora izglītības zīme.


NBS Instruktoru skolas augstākā instruktora izglītības zīme.

NBS Štāba bataljons

Nacionālo Bruņoto Spēku Štāba bataljons atjaunots 1992.gadā kā atsevišķa vienība NBS štāba atbalstam miera, krīzes un kara laikā. Tā ir vienība, kura miera laikā piedalās valsts reprezentācijas pasākumos un pilda godasardzes funkcijas. Bataljons sastāv no Štāba bataljona štāba, Godasardzes rotas, Štāba rotas, Autotrasporta rotas, Stacionārā sakaru centra un medicīnas daļas.

Vēsture.

Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljons kā vienīgā vēsturiski saglabātā vienība pastāv kopš 1919.gada. Gadu gaitā tam daudzkārt tam mainīti nosaukumi, bet pamatuzdevumi - godasardzes nodrošināšana un bruņoto spēku objektu apsardze, ir saglabājušies.

Armijas virspavēlnieka štāba komandatūras rota. 1919.gada 10.jūlijā tika nodibināts Armijas virspavēlnieka postenis un līdz ar to nodibinājās Armijas virspavēlnieka štābs. Armijas virspavēlnieks 15.jūlijā uzdeva izveidot virspavēlnieka štāba komandantūru un komandantūras rotu. 29.jūlijā rota tika daļēji apbruņota un varēja uzsākt sava uzdevuma izpildi – apsargāt Armijas virspavēlnieka štābu. Pēc miera līguma ar Padomju Krieviju parakstīšanas 1920.gada 11.augustā ar Ministru kabineta lēmumu 1921.gada 1.aprīlī izbeidzās Armijas virspavēlnieka pilnvaras un līdz ar to likvidējās virspavēlnieka štābs, komandantūra un komandantūras rota.

Likvidētās Virspavēlnieka štāba komandantūras rotas vietā nodibināja Apsardzības ministrijas komandantūras komandu, kuras uzdevums bija sargāt Apsardzības ministriju un Galveno štābu, bet ar 1923.gada 15.martu arī Rīgas pili – Valsts prezidenta rezidenci un Satversmes sapulces namu.

Ar Kara ministra 1923.gada pavēli Nr.30 Apsardzības ministrijas komandatūras komandu pārdēvēja par Galvenā štāba rotu un pakļāva Galvenā štāba administratīvās daļas priekšniekam. Par vienības izvietojumu kļuva Citadele.

Ar Kara ministra 1925.gada 1.augusta pavēli Nr.20 nodibināja Galvenā štāba apvienoto bataljonu. Bataljonā kā pamatvienība palika Galvenā štāba rota. Rota skaitījās arī par reprezentācijas rotu. Karavīru stājas, disciplīnas izveidošanai un pie ierindas mācības ļoti daudz piestrādāja, bet netika novārtā atstātas vispārējās karavīru sagatavošanas mācības. Karavīru ikdienišķajā dzīvē ļoti iecienītas bija sporta spēles. Tika gūti panākumi sacensībās ar citām karaspēka vienībām. Izcili rezultāti bija šaušanā un virves vilkšanā.

Pārorganizējot armijas uzbūvi 1929.gada 6.augustā likvidēja Galveno štābu un Armijas komandiera štābu. Līdz ar to Galvenā štāba rotu pārdēvēja par Armijas štāba rotu.

Armijas vadība 1931.gadā atzina, ka Galvenā štāba apvienotais bataljons likvidējams. Līdz ar to Armijas štāba rota pārgāja tiešā Armijas štāba priekšnieka padotībā.

Ar Kara ministra 1932.gada pavēli Nr.21 Armijas štāba rotas zīmotnes, cepuru aploki un formas tērpa iekantējums apkakles priekšdaļā uz svārkiem un virsbiksēm baltās krāsas vietā iezilgani balts kā Armijas štābam.

1933.gada 9.novembrī Valsts prezidents Alberts Kviesis Armijas štāba rotai pasniedza rotas simbolu – kaujas karogs. Karogu rotai dāvāja Virsnieku ģimeņu apvienības dāmu komiteja. Sakarā ar pārmaiņām valstī, Armijas štāba rota 1934.gada 16.maijā pārtrauca Saeimas nama apsardzi un tā vietā uzņēmās apsargāt Valdības ēku Kr.Valdemāra ielā.

1936.gada 1.aprīlī Armijas štāba rotu pārdēvē par Armijas štāba bataljonu. 1919.gada 10.decembris tika pieņemts kā Armijas Štāba gada svētku diena, līdz ar to 1919.gada 10.decembri noteica par bataljona gada svētku dienu. Bataljona uzdevumos ietilpa Valsts prezidenta rezidences - Rīgas pils, Kara ministrijas, Armijas Štāba un Valdības nama apsardze, kā arī Goda sardze pie Brīvības pieminekļa, Goda sardze ārvalstu valsts galvu viesošanās un sūtņu akreditēšanas gadījumos.

1939.gada 10.decembrī Armijas štāba bataljons atzīmēja divdesmitās gadskārtas svētkus. Bataljons posās svētku atzīmēšanai ar svinīgu parādi un svētku mielastu bataljona izvietojumā – Citadelē. Svinībās piedalījās arī Kara ministrs ģenerālis J.Balodis, armijas komandieris ģenerālis K.Berķis un armijas štāba priekšnieks ģenerālis H.Rozenšteins. Uzrunā bataljona karavīriem Kara ministrs norādīja: “… Jums ir uzticēti svarīgi uzdevumi. Svarīgākais un svētākais ir stāvēt sardzē pie Brīvības pieminekļa, kur rakstītie vārdi “Tēvzemei un brīvībai”, izteic visas mūsu armijas un tautas uzdevumu…”.

1940.gada jūnijā bataljona karavīri piedalījās nekārtību novēršanā stacijas laukumā, pie Centrālcietuma un pie Valsts prezidenta rezidences – Rīgas pils.

1940.gada 17.jūlijā par pēdējo Armijas štāba bataljona komandieri kļuva pulkvedis—leitnants Alberts Vīksna.

Pamatojoties uz A.Kirhenšteina rīkojumu sardžu pārraugs 1940.gada 21.jūlijā stundu pēc sardzes maiņas noņēma Goda sardzi pie Brīvības pieminekļa. Šī bija pēdējā Armijas štāba bataljona Goda sardze pie Brīvības pieminekļa. 1940.gada 22.oktobrī tika likvidēts Armijas štābs ar visām padotajām daļām, un līdz ar to arī Armijas štāba bataljons. Mūsu izlases vienība, kas bija veikusi goda pilnus uzdevumus, sargājusi Valsts prezidentus viņu rezidencē Rīgas pilī, Armijas štābu, Kara ministriju, stāvējusi Goda sardzē pie Brīvības pieminekļa, pavadījusi ārvalstu galvas un ārzemju sūtņus un Rīgas pilī sargājusi Valsts prezidentu Kārli Ulmani kritiskajās jūnija dienās, tika izkaisīta un sadrumstalota starp padomju armijas daļām. Tālākā gaitā daudzi bataljona virsnieki, instruktori un kareivji tika apcietināti, izsūtīti un noslepkavoti tikai par to, ka viņi mīlēja savu dzimto zemi.

1991.gada 10.septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu «Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu».

1991.gada 13.novembrī tika izveidota Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija.

1992.gada 1.februārī uz Rīgas robežsargu mācību centra bāzes tika atjaunots Aizsardzības spēku Štāba bataljons ar juridiskas personas tiesībām. Bataljona galvenie uzdevumi bija Aizsardzības spēku Štāba apsardze un godasardze.

Lai atjaunotu Latvijas Republikas valstiskās un militārās tradīcijas un rituālus, ar Aizsardzības ministra 1992.gada 31.janvāra pavēli Nr.15-v tiek izveidots (vēsturiski atjaunots) Aizsardzības spēku štāba bataljons, kura pamatuzdevumi paliek tādi paši kā Armijas štāba bataljonam - goda sardzes, militārās ceremonijas un rituāli.

1992.gada 21.decembrī Aizsardzības spēku Štāba bataljona Vadības grupā tika ieviesta kapelāna štata vieta.

1994.gada 19.aprīlī tika apstiprināts nolikums «Par Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Štāba bataljona krūšu nozīmi».

1995.gadā tika atjaunots vēsturiskais Štāba bataljona kaujas karogs.

1996.gada 21.decembrī NBS Štāba orķestris svinēja savu piekto gadadienu.

Ar Aizsardzības ministra A.Krastiņa 1996.gada 26.jūnija pavēli Nr.127 sākot ar 1996.gada 1.jūliju no lietošanas tiek izslēgts nosaukums Aizsardzības spēku štāba bataljons un tā vietā stājas nosaukums Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljons.

1996.gada 1.jūlijā Aizsardzības spēku štāba bataljons tika pārdēvēts par Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljonu.

1999.gadā NBS Štāba bataljonā tika izveidota Sakaru rota.

1999.gada 17.novembrī tika atjaunots Štāba bataljona vēsturiskais parādes formas tērps.

NBS Štāba bataljonam izveidojās cieša sadarbība ar Dānijas Karaliskās gvardes 1.bataljonu.

1999.gada 10.decembrī NBS Štāba bataljons kopā ar NBS Štābu atzīmēja bataljona dibināšanas 80-to gadskārtu.

2002.gadā NBS Štāba bataljons izstrādāja godasardzes maiņas ceremoniju. kas nosaka godasardzes sastāva darbību, izpildes rituālu pie Rīgas pils.

2002.gada 11.novembrī tika atjaunota godasardze pie Rīgas pils.

2003.gada maijā tika apstiprināta jaunā godasardzes maiņas ceremonija un ziedu nolikšanas ceremonija pie Brīvības pieminekļa, kā arī vainagu nolikšanas ceremonija Brāļu kapos.

2004.gada 29.martā, Latvijai iestājoties NATO, pie Prezidenta pils svinīgā ceremonijā mastā tika pacelts NATO karogs,šajā pasākumā Latvijas valsti reprezentēja NBS Štāba bataljons.

2004.gada 1.jūlijā no Štāba bataljona atdalījās orķestris.

2005.gadā tika apstiprināti NBS Štāba bataljona uzdevumi un kaujas spēju apraksts.

2006.gadā aktivizējās sadarbība ar Lietuvas un Igaunijas godasardzes rotām. Štāba bataljona karavīri regulāri piedalījās starptautiskajās mācībās kā Latvijā, tā arī ārvalstīs — ASV, Kanādā, Čehijā, Dānijā, Norvēģijā un Igaunijā.

2006.gada rudenī bataljona dzīvē sākās jauns posms, kad savu obligāto militāro dienestu beidza pēdējā iesaukuma karavīri. Daudzi karavīri turpināja savu militāro karjeru Štāba bataljonā.

2008.gada 11.novembrī pie Brīvības pieminekļa tika veikta godasardzes svinīgās maiņas ceremonija.

2009.gada 10.decembrī notika Štāba bataljona 90. gadadienas svinības, kurās piedalās aizsardzības ministrs Imants Lieģis un citas Aizsardzības ministrijas un nacionālo bruņoto spēku amatpersonas. Pasākumā tika atklāta arī bataljona „Vēstures istaba“.

NBS Štaba bataljona karogs.

Armijas štāba rota, sakarā ar vienības nosaukuma vairākām maiņām, bija palikusi bez sava simbola – karoga. Virsnieku ģimeņu apvienības dāmu komiteja saziņā ar Valsts prezidentu nolēma vienībai dāvināt karogu. Pirmo ziedojumu Ls 1000 – karoga darināšanai deva Valsts prezidents Alberts Kviesis. Karoga metu zīmēja grafiķis kapteinis Herberts Mangolds, karoga izšūšanu veica Dambes kundze. Karogs bija no bālganas krāsas zīda auduma. Karoga vienā pusē bija lielais valsts ģerbonis un uzraksts „Armijas štāba rota”. Katrā stūrī rotas uzpleču zīme. Otrā pusē - valsts prezidenta pils attēls. Virs pils uzraksts „Ar vairogu vai uz tā”. Apakšā ozollapas ar vītni, karavīru saulīte, krustoti divi zobeni un divas vāles, zem kurām gada skaitlis „1919” un katrā stūrī zobens vainagā. 1933.gada 9.novembrī Valsts prezidents Alberts Kviesis Armijas štāba rotai pasniedza rotas simbolu – kaujas karogs.



Bataljona atjaunota karoga skices





1995.gadā tika atjaunots vēsturiskais Štāba bataljona kaujas karogs.1995.gada 31.martā Latviešu biedrības namā NBS Štāba bataljonam pasniedza atjaunoto kaujas karogu. Karogu bataljonam dāvināja C/s „Turība". Karoga kātā iedzītas trīs "sudraba naglas"- tās iedzinuši Valsts prezidents, aizsardzības ministrs un NBS komandieris.


Atjaunotais NBS Štāba bataljona karoga averss


Atjaunotais NBS Štāba bataljona karoga reverss

NBS Štaba bataljona uzšuves.


Aizsardzības spēku Štāba bataljona, neapstiprinātā uzšuve (90-to gadu sākums). Uzšuve veidota uz dermantina pamatnes ar krāsas spiedes tehniku.

Ar NBS komandiera 1998.gada 6.novembra pavēli Nr.458 “Par NBS Štāba bataljona formas tērpa piedurknes emblēmas ieviešanu” apstiprināta lauka formas un parādes formas piedurknes uzšuve.
Par vienības simbolu tika izmantota 1.republikas Štāba tataljona spēku veidu uzpleču zīme, emblēmas apakšā Štāba bataljona dibināšanas gads (1919).


NBS Štāba bataljona lauku formas uzšuve. Veidota uz brūnās pamatnes ar melno diegu izšūšanas tehniku.


NBS Štāba bataljona, jaunā parauga lauku formas uzšuve. Veidota uz smilšu krāsas pamatnes,izšūšanas tehnikā.



NBS Štāba bataljona ikdienas formas uzšuve. Veidota uz zilas pamatnes ar dzelteno diegu izšūšanas tehniku.


NBS Štāba bataljona parādes formas uzšuve. Veidota uz gaiši zilas pamatnes ar zelta diegu izšūšanas tehniku.

NBS Štaba bataljona beretes kokarde.

Ar Nacionālo bruņoto spēku komandiera 1997.gada 12.novembra pavēli Nr.883 “Par NBS Štāba bataljona berešu ieviešanu” ir noteikts bataljona beretes kokardes izskats.


NBS Štāba bataljona berete.


NBS Štaba bataljona beretes kokarde. Tiek nēsāta uz melnās krāsas beretes. Pie beretes stiprinās ar divām skavām.

NBS Štāba bataljona spēku veida zīme.


NBS Štāba bataljona ikdienas formas atloka, spēku veida zīme no priekšas.


NBS Štāba bataljona ikdienas formas atloka, spēku veida zīme no aizmuguras.

NBS Štāba bataljona kvalifikācijas nozīmes.


NBS Štāba bataljona Godasardzes rotas kvalifikācijas zīme „Par izturību” zelta.


NBS Štāba bataljona Godasardzes rotas kvalifikācijas zīme „Par izturību” sudraba.


NBS Štāba bataljona Godasardzes rotas kvalifikācijas zīme „Par izturību” bronza.

NBS štāba bataljona apbalvojumi

NBS Štāba bataljona Godasardzes rotas piemiņas monētas.


NBS Štāba bataljona „Godasardzes rotas pieminas monēta” zelta.


NBS Štāba bataljona „Godasardzes rotas pieminas monēta” sudraba.


NBS Štāba bataljona „Godasardzes rotas pieminas monēta” bronza.

NBS Štāba bataljona Atzinības raksts



NBS štāba bataljona krūšu zīmes
Ar bruņoto spēku komandiera 1994.gada 2.maija pavēli Nr.76 “Par Štāba bataljona krūšu nozīmes ieviešanu” tika atjaunots bataljona apbalvojums - krūšu zīme. Līdz 2001.gada 1.martam tā dalījās I šķiras krūšu zīmē un II šķiras krūšu zīmē. 2001.gada 1.martā ar Aizsardzības ministra pavēli Nr.86 lietošanā tika atstāta tikai viena (II šķiras) parauga krūšu zīme.


NBS Štāba bataljona I šķiras krūšu zīme.


NBS Štāba batalona II šķiras krūšu zīme.

NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums "Goda zīme", veltīts NBS Štāba bataljona atjaunošanas desmitajai gadadienai

NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums "Goda zīme", veltīts NBS Štāba bataljona atjaunošanas desmitajai gadadienai, dibināts 2001. gadā sakarā ar bataljona atjaunošanas desmito gadadienu 2002. gada 1. februārī.

"Goda zīmi" piešķir bataljona komandieris kā atzinības apliecinājumu par nopelniem NBS Štāba bataljona attīstībā.

"Goda zīmi" piešķir NBS štāba un citām NBS militārpersonām, atvaļinātām militārpersonām, ārvalstu militārpersonām un civilpersonām, kas ar savu darbību veicinājušas bataljona veidošanos un attīstību, aktīvi piedalījušās bataljona personālsastāva audzināšanā.

Goda zīmi personai var piešķirt vienreiz. Goda zīmi pie formas tērpa nēsā krūšu kreisajā pusē. Goda zīme uzliekama aiz NBS spēku veidu apbalvojumiem.


NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums "Goda zīme", veltīts NBS Štāba bataljona atjaunošanas 10. gadadienai.

NBS Štāba bataljona komandiera 3 pakāpju apbalvojums „Goda zīme”.

NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums trīs pakāpju "Goda zīme", dibināts 2009. gadā. Goda zīme ir NBS ŠB komandiera apbalvojums. Goda zīmi piešķir kā pateicību NBS ŠB veterāniem, NBS karavīriem, militārajiem, civilajiem darbiniekiem un civilpersonām, citu valstu bruņoto spēku pārstāvjiem, organizāciju, iestāžu pārstāvjiem un civilpersonām.

NBS ŠB komandiera apbalvojumam - Goda zīmei - ir trīs pakāpes:
1.pakāpe - zelta krāsā;
2.pakāpe - sudraba krāsā;
3.pakāpe - bronzas krāsā.

NBS ŠB komandiera apbalvojums - Goda zīme - ir numurēts.

Goda zīme ir veidota kā stilizēts senlatviešu vairogs, kas iecentrēts krustā. Uz vairoga ir NBS ŠB simbolika - sakrustoti zobens, šautene un lielgabals. Goda zīmes reversā - Goda zīmes numurs un NBS ŠB devīze "Ar vairogu vai uz tā".

Goda zīmei ir krusta forma, izmērs - 38x38 mm. Goda zīme ir veidota no tombaka. Stilizētais vairogs ir zelta (1.pakāpe), sudraba (2.pakāpe) un bronzas (3.pakāpe) krāsā, diametrs - 16 mm. Krusts pārklāts ar gaiši zilas krāsas glazūru, kas atbilst NBS ŠB simboliskajai vēsturiskajai krāsai, ar baltu apmali 1mm platumā.

Goda zīme ir iekārta 32 mm platā un 50 mm garā lentē. Lentes pamatā ir divas 4 mm platas un divas 5 mm platas gaiši zilas joslas, kas atbilst NBS ŠB simboliskajai vēsturiskajai krāsai, divas 5 mm zelta krāsas joslas un lentes vidū 4 mm plata zelta (1.pakāpe), sudraba (2.pakāpe) un bronzas (3.pakāpe) josla.

Lentes atgriezums ir 32 mm plats un 10 mm augsts (1.pielikums).

NBS Štāba bataljona Goda zīmes miniatūrzīmes medaļas diametrs ir 19 mm, lentes platums 16 mm, garums - 25 mm ar proporcionāli identiskām joslām un krāsojumu kā Goda zīmes visu pakāpju lentēm. Krusts un vairogs ir izgatavoti no tombaka ar identisku krāsojumu kā Goda zīmei.

Kandidatūras apbalvošanai iesaka karavīri, militārie vai civilie darbinieki. Tiesības ieteikt apbalvošanai ar NBS ŠB komandiera apbalvojumu - Goda zīme - ir arī citu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju, ārvalstu institūciju un sabiedrisko organizāciju vadītājiem un civilpersonām.


NBS Štāba bataljona komandiera 3 pakāpju apbalvojuma „Goda zīme” averss.


NBS Štāba bataljona komandiera 3 pakāpju apbalvojuma „Goda zīme” averss un reverss.


NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums „Goda zīme” zelta.


NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums „Goda zīme” sudraba.


NBS Štāba bataljona komandiera apbalvojums „Goda zīme” bronza.


NBS Štāba bataljona komandiera 3 pakāpju apbalvojuma „Goda zīme” apliecība.