Tajā trauksmainajā rudenī pirms 90 gadiem, kad Latvijas armija pašaizliedzīgi aizstāvēja mūsu tikai pirms nepilna gada dibināto valsti pret bermontiešiem, latviešu karavīri lēja asinis arī uz dienvidiem no Maskavas, tālu no dzimtenes.
1919. gada rudenī tur izšķīrās komunistiskās padomju varas liktenis, jo balto monarhistu ģenerāļa Antona Deņikina karaspēks, par spīti ievērojamam sarkanarmiešu pārsvaram un izsludinātajai komunistu mobilizācijai, aizvien vairāk tuvojās ''Krievijas sirdij''. Komunistu elite ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā lielā slepenībā jau gatavojās evakuēties no Kremļa uz Permu, vienlaikus drudžaini cenšoties apturēt deņikiniešus. Kā tas grūtā brīdī ne reizi vien bija noticis agrāk, Kremlī atcerējās latviešu strēlniekus un nolēma kaujās iesaistīt sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīziju.
Vācieša plāns
Latviešu komunistu vadonis Pēteris Stučka vēlāk apliecināja, ka Ļeņins pieprasījis karti un rēķinājis, pēc cik dienām Latviešu strēlnieku divīzija varētu nokļūt pie Orlas, un sekojis tās pārvietošanai ar vislielāko uzmanību. Nedaudz vēlāk Ļeņins neaizmirsa arī atgādināt par nepieciešamību nevilcināties ar šīs divīzijas rezerves bataljona personālsastāva papildināšanu.
Arhīvu dokumenti apstiprina, ka Deņikina karagājienu uz Maskavu vēl 1919. gada pavasarī paredzēja toreizējais visu padomju bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Maijā – jūnijā viņš pat sagatavoja stratēģisko plānu deņikiniešu satriekšanai, galveno triecienu vēršot caur Donbasu virzienā uz Novočerkasku. Pretinieka izlases daļu sakaušanai viņš domāja izveidot trieciengrupu, iekļaujot tajā latviešu strēlniekus. Taču tolaik Kremli bija vēl pamatīgāk izbiedējis admirāļa Aleksandra Kolčaka karaspēka izrāviens Krievijas austrumdaļā līdz Volgai, un cīņu norise dienvidos lieliniekos nopietnas bažas neradīja. 20. un 30. gados minēto stratēģisko plānu, kas, lai cik paradoksāli liktos, pēc vairākiem mēnešiem tika īstenots gluži citā stratēģiskā situācijā, dažādu rangu iztapoņas piedēvēja sarkanās armijas politiskajam ''vadonim'' Ļevam Trockim (Bronšteinam), pēc tam Josifam Staļinam (Džugašvili), kuram nebūt nebija vienaldzīga karavadoņa slava un militāra rakstura pagodinājumi. Apmelots sakarā ar štābā it kā atklātiem vairākiem padomju varai nelojāliem virsniekiem, jūlija sākumā Vācietis tika atcelts no virspavēlnieka posteņa, apcietināts un nogādāts bēdīgi slavenajā ''čekas citadelē'' Lubjankā. Pierādoties apvainojumu nepamatotībai, oktobra pirmajā dekādē viņu atbrīvoja. Jaunieceltais virspavēlnieks Sergejs Kameņevs nāca ar savu plānu, kas izrādījās, īsi sakot, pagalam neveiksmīgs, jo atstāja pietiekami nenodrošinātu svarīgo Maskavas virzienu, ko Deņikins pasteidzās izmantot.
''Latvieši uzbrūk''
Krievijas dzelzceļu ļoti bēdīgais stāvoklis liedza Latviešu strēlnieku divīzijas pārvietošanu veikt ātrāk par divdesmit pieciem kilometriem stundā, un divīzijai noteikto koncentrēšanās vietu vairākkārt vajadzēja mainīt sakarā ar strauji demoralizējošos sarkanās armijas daļu atkāpšanos. Steigā noorganizēto trieciengrupu (tajā kopā ar latviešu strēlniekiem iekļāva vienu kājnieku brigādi un sarkanos kazakus) tūlīt pat raidīja pretim deņikiniešiem, kaut arī nebija vēl nodrošināta patronu pienācīga piegāde, trūka pārtikas, pat maizes. Strēlnieki jokoja: ''Ar šķidru zivju zupiņu nekāds lielais karotājs nebūsi.'' Var saprast viņu prieku, pat sajūsmu, kad jau cīņu laikā kādam no strēlnieku pulkiem izdevās pārtvert deņikiniešu lauka virtuvi ar viņu virsniekiem paredzēto zupas katlu, cukura maisu un baltmaizi.
Izlūkiem apšaudoties ar pretinieka avangardiem, trieciengrupa 11. oktobrī iesaistījās kaujās sarežģītos apstākļos, kad saņemtās pavēles dažkārt izrādījās operatīvajai situācijai neatbilstošas. Pēdējais liecināja, ka padomju pavēlniecībai grūti aptvert frontē notiekošo. Tikmēr deņikinieši nevilcinājās un nākamajā dienā ieņēma Kromus, vēl pēc dienas – arī Orlu. Trieciengrupai tagad pašai vajadzēja parūpēties par flangiem, izmantojot šim nolūkam latviešu kavalērijas pulku un sarkanos kazakus. Pagalam nelādzīgi bija meteoroloģiskie apstākļi: bieži lija, pūta spēcīgs vējš, pakāpeniski pazeminājās temperatūra. Dubļos stiga un ceļmalu grāvjos slīdēja lielgabali, no pārpūles un barības trūkuma nobeidzās daudzi zirgi, vietu vietām artilēristiem pašiem vajadzēja stumt un vilkt lielgabalus.
Izvirzījusies Kromu rajonā, trieciengrupa no flanga un aizmugures apdraudēja Orlā ienākušos pretinieka spēkus, kas līdz ar to neriskēja izvērst uzbrukumu tālāk uz Tulu. 15. oktobrī divu latviešu pulku apakšvienības ieņēma Kromus. Apzinoties, ka var izgāzties viss veiksmīgi sāktais karagājiens uz Maskavu, deņikinieši izmisīgi pretojās. Ne tikai Kromi, bet arī citas apdzīvotās vietas vairākkārt gāja, kā mēdz teikt, no vienām rokām otrās. Trieciengrupa pacentās izmantot Deņikina un viņam padoto citu ģenerāļu taktiskās kļūdas, veikli manevrējot apvidū un veicot nakts uzbrukumus pat ar nelieliem spēkiem tur, kur pretinieks to vismazāk gaidīja.
''Latvieši nāk, latvieši uzbrūk, un neviens nespēj tiem pretī noturēties,'' bija pārliecināti deņikiniešu kareivji. Sagūstīto latviešu strēlnieku apšaušana liecināja par bezspēcīgu niknumu apstākļos, kad kaujas laukā ''baltie'' vairs neko nevarēja panākt. Strēlniekiem tuvojoties Orlai, pretinieks pilsētu pameta jau bez kaujas. Taču padomju pavēlniecībai likās, ka var rīkoties vēl enerģiskāk, tāpēc 20. oktobrī jau padzīvojušo Latviešu strēlnieku divīzijas un trieciengrupas komandieri Antonu Martuseviču (agrākajam cara armijas ģenerālmajoram bija 56 gadi) nomainīja ar 1. latviešu brigādes komandieri Fridrihu Kalniņu.
Pārkārtojuši spēkus, deņikinieši uz nepilnu dienu vēlreiz paguva ieņemt Kromus, no kuriem tos padzina 7. pulka strēlnieki. Kaujas Orlas un Kromu rajonā ilga līdz pat 27. oktobrim. Tad pretinieka spēki apsīka un nākamajā dienā Deņikina armija sāka atkāpties visā frontē. Lūzums bija panākts, pirmkārt, pateicoties lielinieku trieciengrupas, šajā gadījumā vispirms Latviešu strēlnieku divīzijas pūliņiem, jo tieši tā veidoja trieciengrupas galvenos spēkus. Tālākie deņikiniešu izmisīgie mēģinājumi atgūt iniciatīvu bija lemti neveiksmei.
Arī par Latviju
Lai gan pēc sīvajām kaujām latviešu strēlniekiem bija nepieciešama kaut neilga atpūta, to viņiem liedza, un divīziju ar sarkanās armijas virspavēlnieka Kameņeva rīkojumu iesaistīja atkāpjošos deņikiniešu vajāšanā. Kļuva aukstāks, sniga, bet strēlnieki velti gaidīja jaunu šineļu, siltas veļas un īpaši apavu izsniegšanu, tāpat pārtikas apgādes uzlabošanos. Viņu fiziskie spēki izsīka, pieauga saslimušo skaits, turklāt drīz divīzijā sākās tīfa epidēmija. Tas viss nevarēja neietekmēt strēlnieku noskaņojumu. Ziņojumi no pulkiem liecināja par strēlnieku aizvien lielāku aizvainojumu, bet bezpartijisko attiecības ar komunistiem tika vērtētas ne augstāk kā ''puslīdz apmierinošas''. Ierindas strēlnieki arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt priekšniecībai paskaidrojumus par iespējamo atgriešanos Latvijā pēc uzvaras pār Deņikinu. Tas liek secināt, ka liela daļa latviešu strēlnieku tiecās beigt gaitas Krievijas pilsoņkarā.
Protams, cīņā pret deņikiniešiem latviešu strēlnieki lēja savas asinis par, kā vēlāk izrādījās, jaunu, centralizētu totalitāro impēriju, ne jau Latvijas valsti. Tomēr var sacīt, ka 1919. gadā arī sarkanie strēlnieki, kaut vismaz netieši, sekmēja Latvijas un tāpat Lietuvas, Igaunijas neatkarības juridisku atzīšanu. Ja Kolčakam vai Deņikinam izdotos satriekt komunistisko režīmu Krievijā, latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, iespējams, nāktos atgriezties ''vienotajā un nedalāmajā'' Krievijā ar ne vairāk kā autonomijas tiesībām. Tas izrietēja no Rietumu lielvalstu nostājas, konkrēti ASV prezidenta Vudro Vilsona un Lielbritānijas, Francijas, kā arī Itālijas premjerministru Deivida Loida-Džordža, Žorža Klemanso un Vitorio Emanueles Orlando kopējā vēstījuma Kolčakam 1919. gada 26. maijā no Parīzes, kur turpinājās miera konference, lemjot par starptautiskiem pārkārtojumiem pēc Pirmā pasaules kara.
Diemžēl latviešu strēlniekiem arī pēc asiņainajām Orlas – Kromu kaujām nācās turpināt līdzdalību Krievijas pilsoņkarā un pārdzīvot daudz traģisku brīžu un dziļāku vilšanos. Vairākums dzīvi palikušo atgriezās dzimtenē tikai pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru