Latvieši vēstures likteņdzirnās: jūlijs 2009

Kopējais lapas skatījumu skaits

otrdiena, 2009. gada 14. jūlijs

Atskaņu hronika, Saules kauja


Saules kauja

Folkvīns bij ar saviem brāļiem
dzirdējis pa cēliem tāliem,
ka esot garīgs ordenis,
kam taisnība un gods ir viss;
par Vācu ordeni to sauc,
un brāļiem tur ko darīt daudz:
tiem jāgādā par nespējniekiem
un jābūt krietniem bruņiniekiem.
Un lūdza pāvestu viņš ļoti,
lai šie tiem tiktu pievienoti,
līdz nodoms piepildīties sāca
un Vācu ordenis šos vāca.
Šai laikā viņš bij miris jau,
kaut viņa vaina tā gan nav,
un viņam līdz dažs krustnesis -
pats dievs tā bija nolicis.
Daudz to Rīgā bija sanākuši,
un bija bieži dzirdējuši,
kā sviežas šajā pasaul's daļā.
Tie mestru nelaida vairs vaļā
un lūdzās, lai viņš vasarā
dodas karagājienā.
Hāzeldorfiets bij paties
uz cīņu varen iededzies;
grāfs Dannenbergiets īpaši
un vēl jo daudzi varoņi
nu alka iebrukt Lietuvā.
Tad Folkvīns teica: "Cīniņā
būs jācērtas no turienes,
par to jums galvot varu es."
Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -
"Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,"
tā mestram atbildēja tie,
gan nabagie, gan bagātie.
Tad mestrs Folkvīns teica tā:
"Mēs esam dieva gādībā,
kurš kristīgajiem allaž līdz.
Mēs labprāt dosimies jums līdz,
ja lēmuši jūs cīņā iet.
Tik kādu brīdi pagaidiet,
drīz turpu aizvedīšu jūs,
kur visiem daudz ko darīt būs."
Uz krievu zemi sūtīja
nu sūtņus viņš pēc palīga,
un prāvā pulkā igauņi
šurp nāca itin nadzīgi;
leti, līvi līdzi gāja,
mājās palikt nedomāja.
Par to bij krustnešiem nu prieks,
jo vīrs neviens tiem nebij lieks.
Tie prāvā bara priekšā stāja
un nu uz leišu zemi jāja,
jo svēta bija viņu lieta.
Tie ceļā daudzas likstas cieta,
līdz Leišzemē tad nonāca.
Tie dedzināja, laupīja
ar saviem pulkiem svētlaimīgi.
Tie visu zemi pamatīgi,
kur vien tie gāja, nopostīja.
Caur Sauli (Soule) jāatgriežas bija
pa brikšņiem tiem un tīreli.
Ak vai, tie sev par nelaimi
šīs gaitas bija uzsākuši!
Pie kādas upes nonākuši,
tie pamanīja ienaidnieku.
Nu reti kurš vairs juta prieku,
kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.
Pie labākajiem jāja mestrs
un teica: "Kauja gaida mūs!
Ar godu cīnīties jums būs:
mēs pirmos zemē gāzīsim,
tad netraucēti varēsim
ar prieku mājup atgriezties." -
"Mēs negribam šeit cīnīties,"
tā varoņi šie teica tam.
"Ja savus zirgus zaudējam,
tad kājniekos mums jāpaliek." -
"Vai gribat, lai jums ņemtas tiek
ar zirgiem arī jūsu galvas?
Lai mūsu pulki put kā spalvas?"
Šie mestra vārdi piepildījās.
Tiem apkārt ātri salasījās
pulks pagānu, un otrā rītā
nu sākās cīņa negaidītā
ar pagāniem, vai tīk vai ne.
Tos nesargāja purvaine,
tur tos kā sievas apkāva.
Man žēl ir daža varoņa,
ko neaizsargātu tur sita.
Daudz citu izmisumā krita
un mājup muka, ko vien spēja.
Zemgaļi nu nekavēja
bez žēlastības apsist tos,
gan nabagos, gan bagātos.
Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs
gan pretojās vēl itin jestrs,
līdz viņiem zirgus nomaitāja.
Tad kājās viņi cīņā gāja
un dažu vīru nogāza,
līdz beidzot viņus pieveica.
Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja
un savus brāļus mierināja.
Četrdesmit astoņi
bojā gāja varoņi.
Tos leiši apkārt gaiņāja,
līdz virsū kokus uzgāza.
Dievs, pieņem viņu dvēseles!
Tie aizgāja no pasaules
ar godu nāvē un tiem līdz
daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz
to dvēselēm no posta celties
un viņa žēlastību smelties!
Tāds mestram Folkvīnam bij gals.
Nu apklususi viņa balss.
Deviņpadsmit gadu mestrs
sabija viņš itin jestrs.
Viņš valdīja ar uzcītību,
un rādījis bij žēlastību
tam dievs, ko slavēt nenostāšu.
Es nu vairāk nerunāšu
par šo lielo nelaimi,
par ko visi kristieši
Līvzemē tur noskuma.
Tad brāļi sūtņus sūtīja
pie kāda vīra prātīga,
kam Zalcā bija mājvieta;
tas Vācu ordeņmestrs bija.
Kad viņam vēsti nolasīja,
viņš sūtņus mierināja tā:
"Šī nelaime mums zemībā
tā kunga dēļ ir jāpanes.
Šais dienās sūtīšu jums es
tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,
lai pilnā skaitā būtu jūs."
Viņš kapitulu sasauca
tūdaļ aiz šā vien iemesla.
Tur, kur tā kunga kronis mirdz,
viņš lūdza komturus no sirds,
lai viņi vīrus kopā sauc,
lai to, kas ticis gāzts un grauts,
tie palīdz atkal augšā celt.
"Mums kopībā būs spēkus smelt,"
viņš teica, "lai tad palīdzam
mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:
mums dārgas lietas garīgās.
Mums visiem arī jāraugās,
lai brāļus pašus labākos
mēs sūtītu tiem palīgos."

Tad mestru viņi izraudzīja,
uz Līvzemi to nosūtīja,
sēt tikumus tas trauktin traucās
un vārdā Hermans Balke saucās.
Vēl izmeklēja krietnus brāļus,
kam prieks bij doties ceļus tāļus:
piecdesmit četrus varoņus.
Drēbes, staltus rumakus
tiem līdzi deva bagātīgi.
Tie ceļā devās godcienīgi
un Līvzemē tad nonāca
bez kauna un bez negoda.
Tur viņus uzņēma pa godam.
Lai dievam pateicību dodam:
par tiem bij zemei lieli prieki.
Tūdaļ dieva bruņinieki
savas zīmes nolika
un melnu krustu saņēma
No Vācu ordeņa kā nākas,
lai (Līv)zemē atkal prieki sākas.
Nu mestrs priecājās un brāļi,
kas šurpu braukuši tik tāļi.
Mests Balke domāja,
kā tā lieta darāma,
lai ļaudīm iepatikt viņš spētu
un debess algu nezaudētu,
kaut kādu vainu pieļaudams.
To prātā bieži apsvērdams,
viņš turējās pie tikumiem
un uzvedības likumiem.
Par to, kas zemē notika,
it visu viņam ziņoja.
Pār Viruzemi, Rēveli
jau labu laiku cītīgi
līdz šim bij brāļi valdījuši,
par kuriem esam lasījuši,
ka zīmes viņi nolikuši
un krustu atkal pieņēmuši.
Par zobenbrāļiem viņi saucās
un pilis, zemes postīt traucās,
pagāniem tās atņemdami
un daudz mantas iegūdami.
Nu Vācu ordenim tās tika,
kā visai zemei labpatika.
Nu metrs bija dzirdējis,
ar Rēveli kā sanācis:
To prasot ķēniņš Valdemārs,
pēc viņas tīkojot tas kārs.
Tad mestrs sūtņus sūtīja,
kas pāvestam to ziņoja.
Tos pāvests laipni uzklausīja
un tad kā sūtni nosūtīja
kādu gudru legātu
kas deva šādu padomu:
lai Harju, tāpat Rēveli
un Viruzemi vēlīgi
tie atdod dāņu ķēniņam.
Tad brāļiem piešķirt nāktos tam
to zemi, ko par Jervu sauc,
to brāļiem paturēt lai ļauts
nu īpašumā mūžīgi.
Šo pašu balvu devīgi
tiem Valdemārs ar atvēlēja,
to dieva vārdā apzvērēja.

piektdiena, 2009. gada 10. jūlijs

Bloga mērķis


Latvijas armijas vēsture un armijas simboloģija ir mans hobijs.
Tīmeklī šī informācija ir izmētāta, mans nodoms ir apkopot informāciju šajā blogā. Mums ir tautieši, par kuriem ir jālepojas nevis slēpt un kaunēties par tiem.
Un kā mēs zinām vēsturei ir tendence atkārtoties, tādēļ - "Gudrie mācās no svešām kļūdām, muļķi no savējām".
Ceru kā kādu šīs blogs ieinteresēs

pirmdiena, 2009. gada 6. jūlijs


Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Vikipēdijas raksts

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Saņemot atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus, Krievijas valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis izdeva uzsaukumu latviešu tautai. Teksta autors bija Kārlis Skalbe.

Pulcējaties zem latviešu karogiem!

Latvijas dēli, mums atļauts dibināt kaŗa pulkus. Par pamatu šiem pulkiem tiek likti tie 2 varonīgie bataljoni, kas 19. un 20.aprīlī atsita vācu uzbrukumu Jelgavai. Pulkus vadīs latviešu virsnieki. Latviešu pulki kalpos Latvijas atkaŗošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu, kā nešķiŗama varenās Krievijas daļa. Šo pulku apgādāšanu uzņēmās valdība, bet kā latviešu brīvprātīgi pulki un tautas lepnums, tie stāvēs mūsu tautas īpašā aizgādībā un mīlestībā.

Ienaidnieks samin mūsu druvas; pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Mūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida mūsu aizstāvēšanas.

Un mēs neesam vieni: dienu no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies kopā ar diženo krievu tautu. Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga, zem divgalvainā ērgļa spārniem.


Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kultūrālās atdzimšanas sapnim. Tagad, vai nekad! Kaŗa laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, - apmaināt izkaptis un arklu pret kareivja zobenu! Un visi, kas izkaisīti svešumā, bet kam sirds vēl pukst priekš dzimtenes, sniedzat roku uz cīņu! Jo vairāk esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst. Lielajam naidu laikam jātop par lielu cerību un lielas saņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī gŗūtā bridī, paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim ,paši viņas liktenī!

“Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi!”

Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Ar savu patriotismu, savu uzticību caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku, latvieši ir pelnījuši iet kaŗā zem sava karoga. Vai tas nepilda mūsu sirdis ar lepnumu! Un kur lai latvietis ar lielāku prieku cīnītos, ja ne zem sava karoga? Kur lai viņš mīļāk noliek galvu, ja ne uz savas dzimtenes ežas! Brāļi, kaŗa pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!

Latvju dēli, atsaucaties, - pati dzimtene jūs sauci Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas, - apstājaties: dzimtene jūs sauc!

“Tēvu zemei gŗūti laiki, dēliem jāiet palīgā!”

—Valsts domnieki:J.Goldmanis, J.Zālītis. , Pēterpilī. 19.jūlijā 1915.g.

Streļķu fotogrāfijas




Līna Čanka, Trešā Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgā. Apbalvota ar svētā Jura krustu un Latvijas Republikas laikā — ar Lāčplēša Kara ordeni par varonību kaujā pie Pavasara muižas Slokas rajonā 15. novembrī.


Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona sanitārais punkts pie Nāves salas. 1916. gada vasara. Sanitāres uzsvārcī — bataljona strēlniece Līna Čanka.






Brāļu kapu apkopšana Rīgā 1916./17. g. (Jāņa Glīzdenieka uzņēmums, K. Lobes kollekcija).


Kapt. Bangerskis apbalvo sava bataljona strēlniekus ar Juŗa krustiem; priekšējā plānā bataljona adjutants virsl. Bolšteins, aiz viņa valsts domes loceklis J. Goldmanis.


Augšā: 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka uz priekšu izvirzīts pārsiešanas punkts Nāves salā vai Ķekavas rajonā 1916.g. pavasarī. (K. Lobes kollekcija)


Plkv.ltn. J. Vācietis Rīgas frontē 1916. g.


5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka teātŗa izrāde pozīcijās. Pirmā rindā: aktieŗi – strēlnieki, arī sieviešu lomas izpilda strēlnieki. Trešā rindā vidū: pulka komandieris J.Vācietis ar virsniekiem.


Roberts Poga, pirmais brīvprātīgais strēlnieks


Pulkvedis Jukums Vācietis.


Strēlnieki atpūtas brīdī pēc pusdienām 1916. gadā.(J. Glīzdenieka uzņēmums. K. Lobes kollekcija.)


Strēlnieku pretgaisa aizsardzība.(J. Glīzdenieka (4. l.s.p.) uzņēmums. K. Lobes kollekcija)


Strēlnieki ierakumos Olaines rajonā 1916. gadā.(4. latviešu strēlnieku pulks?)
(J.Glīzdenieka uzņēmums. K. Lobes kollekcija.)



Delegācija, kas pasniedza ģenerālim Potapovam zelta zobenu par dūšīgo Jelgavas aizstāvēšanu: valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis, rakstnieks A. Ķeniņš, students Glīzdiņš un mācītājs J. Sanders.
Avots: Latviešu strēlnieku bataljoni. Skices un epizodes, Pēterpilī, 1916. g.



5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieki 1917. gadā pirms Rīgas atstāšanas.


Latviešu strēlnieki vācu gūstā Rīgas Citadelē 1917. g. septembrī.








Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.



Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.


Plkv.ltn. J. Vācietis, 5. Zemgales l.s.b. komandieris


Strēlnieki ierakumos lasa Brīvo Strēlnieku 1917. g. pavasarī. (Laikrakstu lasa virsnieks)(K. Lobes kollekcija) (J. Glīzdenieka uzņēmums)


Strēlnieki atpūtā Daugavas kreisā krastā 1917. g. (4. latv. strēlnieku pulks?)
(K. Lobes kollekcija) (J. Glīzdenieka uzņēmums)



Aina no strēlnieku un vācu brāļošanās 1917. g. aprīlī Ķekavā pie Bundes mājām: divi latviešu strēlnieki (viens savu cepuri pārveidojis pēc „žokejnīcas” fasona) un vācu virsnieks.(K. Lobes kollekcija)


2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsnieki vēro brāļošanos ar vāciešiem Bauskas šosejā, Ķekavas rajonā, 1917. g. aprīlī. Priekšā no labās: 1. plkv. M. Penikis, 2. podporučiks K. Lobe, 4. poručiks Pinka.
(Lobes binoklis – kaujas trofeja, vācu baterijas komandiera Skangalos īpašums). (K. Lobes kollekcija)