Dokumentāla filma par mežabrāļiem 1. daļa

Dokumentāla filma par mežabrāļiem 2. daļa

Ojārs Stefans: "Apmelojumi turpinās" (03.10.2009. Autors: Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo partizānu vienības priekšsēdētājs. )

Latvijas Nacionālo partizānu vienības atklāta vēstule

Šajā vasarā Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem regulāri nākas saskarties ar presē un citos masu saziņas līdzekļos izplatītiem nepamatotiem uzbrukumiem, nekorektiem izteikumiem un pat klaju apmelošanu. Pirmais vilnis bija saistīts ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvju pieņemšanu Valsts prezidenta pilī. Informatīvo telpu uzreiz piepildīja komentāri par "bandītiem", "noziedzniekiem" un "esesiešiem".

Pēc tam sekoja Rīgas mēra Nila Ušakova intervija Krievijas laikrakstam "Rossijskaja gazeta" šā gada 30. jūlijā. N. Ušakovs demonstrēja absolūtu vēsturisko zināšanu trūkumu, pavēstot, ka Latvijas Aizsardzības ministrija no sava budžeta izmaksā pensijas "bijušajiem SS leģionāriem". Protams, Krievijas masu saziņas līdzekļiem tas bija gards kumoss, un nevienu neinteresēja, vai N. Ušakova teiktais atbilda patiesībai. Lai viestu skaidrību par notikušo, Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis oficiāli informēja Rīgas mēru par to, ka pabalsts tiek izmaksāts nevis bijušajiem leģionāriem, bet nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Vienlaikus I. Lieģis aicināja N. Ušakovu atsaukt intervijā sarunāto. Viņš saņēma atteikumu ar piebildi, ka nacionālie partizāni un leģionāri faktiski esot viens un tas pats, jo ļoti daudzi partizāni dienējuši arī leģionā. Ko tādu dzirdot, grūti uzreiz saprast – vai tiešām Rīgas mērs neredz atšķirību starp regulāras armijas karavīriem un nelegālas pretošanās dalībniekiem vai arī apzināti izplata nepatiesu informāciju? Galu galā nevienam nav noslēpums, ka Krievijai viss, kas saistās ar Baltijas valstu "bijušajiem esesiešiem", noder gan ārpolitisko mērķu sasniegšanai, gan sabiedrības noskaņošanai sev vēlamā virzienā.

Taču ar to vēl nebeidzās. Laikrakstā "Latvijas Avīze" šā gada 28. augustā publicētajā intervijā nacionālos partizānus "šķiroja" sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusa veterāns un bijušais LPSR tieslietu ministra pirmais vietnieks Alberts Pāže. Viņš iedala nacionālos partizānus tādos, kas "cīnījās", "bēguļoja pa mežiem" un "bija bandīti". Šī klasifikācija skaidri parāda to, cik pamatīgi joprojām cilvēku prātos sēž padomju laiku klišejas un cik ļoti no tām negribas atteikties – joprojām kāda sabiedrības daļa jāsagrupē "labajos" un "sliktajos"... Savukārt A. Pāžes izteikums par to, ka nacionālajiem partizāniem vajadzētu legalizēties, jo represijas nesekotu, ir absolūta nepatiesība. Ļoti daudzus no tiem, kuri toreiz legalizējās, tik un tā arestēja un tiesāja vai arī 1949. gada 25. martā deportēja kopā ar ģimenēm.

Bez tam A. Pāže kopā ar citu 130. strēlnieku korpusa un veterānu un sarkano partizānu organizācijas vadītāju Birutu Čašu tikās ar Valsts prezidentu šā gada 25. augustā. Prezidentam tika pieprasīts noteikt "Otrās pasaules kara veterānu" statusu, kas pielīdzināms nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusam. Laikam "prasītāji" aizmirsuši, ka sarkanās armijas latviešu formējumu sastāva lielāko daļu veidoja personas, kuras 1940. – 1941. gadā sadarbojās ar komunistu okupācijas režīmu un palīdzēja iznīcināt Latvijas Republikas valstiskumu, ekonomiku, kultūru un cilvēku resursus. Amplitūda visplašākā – sākot no okupantu veidoto izpildkomiteju un īpašumu nacionalizēšanas komisiju darbiniekiem līdz miličiem un NKGB amatpersonām, kuras parakstīja deportāciju rīkojumus, piedalījās arestos vai cilvēku izsekošanā. Sākoties karam, 1941. gada vasarā viņi bēga uz Padomju Savienību, lai izvairītos no iespējamās atbildības. Stipri mazāk ir to, kurus sarkanajā armijā 1944. – 1945. gadā iesauca vispārējās mobilizācijas ietvaros. Bet t. s. sarkano partizānu vidū nav neviena, kurš būtu sarkanajā armijā mobilizēts piespiedu kārtā. Vai tiešām bijušie Baigā gada represiju īstenotāji, Mazo Batu sādžas dedzinātāji, pulkveža Kriša Ķūķa slepkavas un viņiem līdzīgie būtu pelnījuši Latvijas Republikas atzinību un pensiju piemaksas?

Latvijas nacionālie partizāni noraida visus sev veltītos apmelojumus un nosoda jebkurus centienus nomelnot pēckara gados notikušo cīņu pret komunistu okupācijas režīmu vai dalīt cīnītājus "pareizos" un "nepareizos". Ir skaidri redzams, ka arī mūsdienās netrūkst to, kuriem toreizējā cīņa par Latvijas neatkarību un bruņota pretošanās okupantiem ir kā dadzis acī, jo tā atkārtojas ar apskaužamu regularitāti jau kopš 90. gadu sākuma. Vienlaikus Latvijas Nacionālo partizānu apvienība izsaka pateicību aizsardzības ministram I. Lieģim par atbalstu un patiesību.

Sabiedrībā daudz runā par samierināšanos, to īpaši attiecinot uz pagātnē pretējās karojošās pusēs iesaistītajiem. Bet jājautā – vai mums ir vajadzīga tāda samierināšanās, kas turpina agrākā režīma tradīcijas un Latvijas brīvības kareivjiem iedala mūžīgo vaininieku lomu?

Ķeizara bunkurs ( Egīls Zirnis Piektdiena, 25. septembris (2009) 12:25 )

Ugālē var dzirdēt stāstu par Rubeņa bataljona gaitām


Kurzemē visi meži joprojām pilni ieroču — tā mani, izsauktu uz audzinošām pārrunām, 80.gadu sākumā informēja Valsts drošības komitejas darbinieks. Ne tikai ieroču — arī stāstu par visdažādākajiem dramatiskiem un traģiskiem, cēliem un zemiskiem notikumiem, izmisumu, cerībām un arī par apņēmību mirt kā brīviem cilvēkiem. Tas viss Otrā pasaules kara beigās vārījās Kurzemes katlā. Tagad, nobraukuši Ugālē lūkot 14.septembrī atklāto leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzeju, cita starpā dzirdējām arī šādu stāstu: viens no Rubeņa vīriem esot bijis liela auguma Latgales krievs, dezertējis no leģiona un aizgājis pie Rubeņa. Viņš bijis ložmetējnieks un tik stiprs, ka kaujā nesis ložmetēju — divi palīgi pieturējuši, viņš nesdams šāvis. 1944.gada 18.novembra kaujā, kas radās dusmu uzplūdā par Rubeņa bojāeju iepriekšējā kaujā, rubeniešiem pretī vāciešu pusē stāvējuši vlasovieši. Tie krieviski saukuši, lai rubenieši padodas, un minētais Latgales krievs šaudams arī krieviski nikni lamājies viņiem pretī…

Divi maršruti

Jā, bet kas tie tādi rubenieši? Par ko viņi cīnījās? Arī lielumlielai daļai to, kuri skolās Latvijas vēsturi mācījušies un pat zina, ka ir bijuši tādi kurelieši, tā ir tumša bilde. Tad nu Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, rubeniešu nepakļāvības aizrauts, nolēmis darīt, kas viņa spēkos, lai sabiedrībai dotu iespēju uzzināt kaut ko vairāk par, viņaprāt, vienu no ievērojamākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrajā pasaules karā — ievērojamākajām nevis iesaistīto spēku daudzuma ziņā, bet karavīru motivācijas cēluma ziņā. "Baltijas valstīs vienīgais kaut cik reālais pretošanās gadījums okupantiem Otrajā pasaules karā," tā Rubeņa bataljona cīņas vērtē Ķeizars. Kopā ar vēl dažiem entuziastiem sācis pirms trim gadiem, viņš jau ir izveidojis Rubeņa fondu un atjaunojis vairākas piemiņas vietas.

Ugāles Silmačos, kur nupat atklāts muzejs, pagaidām apskatāma tikai Rubeņa bilde un kureliešiem veltīto publikāciju vākums. Īsto pirms 65 gadiem Ugāles tuvumā notikušo cīņu garšu var izjust, ja kopā ar Andreju Ķeizaru dodas uz atjaunoto Rubeņa bataljona 2.rotas apmetni mežā netālu no Ilziķu ezera bijušo Ilziķu māju tuvumā. Kopā ar viņa stāstījumu un malciņu ārstnieciska dzēriena atdzīvojas dramatiskā rudens notikumi šajā Kurzemes katla nostūrī, kur latviešu mēģinājumi izveidot bruņotu spēku, kas pēc kara varētu kalpot atjaunotajai Latvijas valstij, drīz vien izvērtās apzinātā cīņā par kapavietu dzimtajā zemē. "Vajag man zvanīt, telefons 26559172," Ķeizars ir gatavs stāstītājs un rādītājs. Viņš piedāvā divus maršrutus. Īsākais ir brauciens uz bunkuru, garākais — brauciens pa Rubeņa bataljona cīņu ceļiem, tātad Rendas virzienā. Rudenī skaistāks noteikti ir otrais.

Kāvās līdz galam

Tā sauktā Kureļa grupa bija latviešu militārais formējums Otrajā pasaules karā. Ģenerālis Jānis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija izveidojis nacionālu bruņotu latviešu organizāciju. Tās mērķis — neatkarīgas latviešu pārvaldes veidošana —, protams, neatbilda augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera Jekelna interesēm. Kad 1944.gada novembrī vācu spēki sāka Kureļa vienību likvidāciju, 650 leitnanta Roberta Rubeņa vīri atteicās nolikt ieročus. Sākās kaujas, kas vācu vienībām sagādāja smagus zaudējumus. Rubenis pats krita 17.novembrī.

Rubenieši bija bruņoti krietni labāk nekā leģiona 19.divīzijā, jo Rubeņa vecākais brālis Jānis bija augstas klases sagādnieks, stāsta Ķeizars. Miera laikā bijis agronoms un pagastvecis, Jānis Rubenis pa legāliem, bet lielākoties nelegāliem ceļiem, piekukuļojot dažādas vācu aizmugures struktūras, nokomplektēja Rubeņa bataljonu godam. Ķeizars apgalvo, ka arī rubeniešu morāle bijusi krietni augstāka nekā 19.divīzijā pēc lielās rudens krīzes, kad leģionāriem zuda ticība, ka vācieši turēs Kurzemi, un arī augstāka nekā pie Kureļa. "Vairākos avotos parādās, ka Kureļa bāzē Stiklos dzēra un slikti pildīja sardzes dienestu, nenotika karavīru apmācība. Nekā tāda nebija Rubeņa bataljonā." Turklāt Kurelis atšķirībā no Rubeņa padevās vāciešiem bez neviena šāviena. Kad 14.novembrī Stiklos ar savu vienību padevās Kurelis, kādi 70 esesieši atbrauca atbruņot arī Rubeņa bataljonu. Rubenieši nepadevās, un vācu virsnieks, kurš bija sācis vicināties ar pistoli, tika nošauts. "Rubenieši nodemonstrēja savu varu, un esesieši aiztinās," Ķeizars gatavs rādīt, kur rubenieši atkāpās uz labākām pozīcijām Abavmalā. Tur vairākas reizes notika pārrunas ar Jekelnu un citiem vācu virsniekiem. "Rubenis negribēja kauties — ja jau to gribētu, tobrīd kašķi varēja sameklēt uz katra stūra: mežos siroja Sarkanā bulta, riņķī bija friču vienības," Ķeizars skaidro, ka Rubeņa mērķi bija citi: saglabāt dzīvo spēku un profesionalitāti līdz kara beigām, lai tad, kad atjaunojas Latvijas valsts, nodrošinātu kārtību. Savukārt Jekelnu krievu diversantu grupas interesēja mazāk nekā latviešu nacionālā vienība. "Jebkuram okupantam nacionālā vienība ir bīstamāka nekā ārējā pretinieka vienība," ir pārliecināts Rubeņa muzeja veidotājs. "Kureliešu vērtējums mēdz būt ļoti atšķirīgs. Vieni viņu sauc par tā brīža lielāko autoritāti Latvijā, citi uzskata par gļēvuli un nekam nederīgu cilvēku." Par Rubeni šādas viedokļu amplitūdas nav, jo viņš kāvās — šajās kaujās krita ap simt cilvēku katrā pusē.

***

Ugāle

Apskates vietas

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzejs: Ugāle, Silmači. Rubeņa fonda vadītājs Andrejs Ķeizars. Tālr.26559172