Ugālē var dzirdēt stāstu par Rubeņa bataljona gaitām
Kurzemē visi meži joprojām pilni ieroču — tā mani, izsauktu uz audzinošām pārrunām, 80.gadu sākumā informēja Valsts drošības komitejas darbinieks. Ne tikai ieroču — arī stāstu par visdažādākajiem dramatiskiem un traģiskiem, cēliem un zemiskiem notikumiem, izmisumu, cerībām un arī par apņēmību mirt kā brīviem cilvēkiem. Tas viss Otrā pasaules kara beigās vārījās Kurzemes katlā. Tagad, nobraukuši Ugālē lūkot 14.septembrī atklāto leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzeju, cita starpā dzirdējām arī šādu stāstu: viens no Rubeņa vīriem esot bijis liela auguma Latgales krievs, dezertējis no leģiona un aizgājis pie Rubeņa. Viņš bijis ložmetējnieks un tik stiprs, ka kaujā nesis ložmetēju — divi palīgi pieturējuši, viņš nesdams šāvis. 1944.gada 18.novembra kaujā, kas radās dusmu uzplūdā par Rubeņa bojāeju iepriekšējā kaujā, rubeniešiem pretī vāciešu pusē stāvējuši vlasovieši. Tie krieviski saukuši, lai rubenieši padodas, un minētais Latgales krievs šaudams arī krieviski nikni lamājies viņiem pretī…
Divi maršruti
Jā, bet kas tie tādi rubenieši? Par ko viņi cīnījās? Arī lielumlielai daļai to, kuri skolās Latvijas vēsturi mācījušies un pat zina, ka ir bijuši tādi kurelieši, tā ir tumša bilde. Tad nu Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, rubeniešu nepakļāvības aizrauts, nolēmis darīt, kas viņa spēkos, lai sabiedrībai dotu iespēju uzzināt kaut ko vairāk par, viņaprāt, vienu no ievērojamākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrajā pasaules karā — ievērojamākajām nevis iesaistīto spēku daudzuma ziņā, bet karavīru motivācijas cēluma ziņā. "Baltijas valstīs vienīgais kaut cik reālais pretošanās gadījums okupantiem Otrajā pasaules karā," tā Rubeņa bataljona cīņas vērtē Ķeizars. Kopā ar vēl dažiem entuziastiem sācis pirms trim gadiem, viņš jau ir izveidojis Rubeņa fondu un atjaunojis vairākas piemiņas vietas.
Ugāles Silmačos, kur nupat atklāts muzejs, pagaidām apskatāma tikai Rubeņa bilde un kureliešiem veltīto publikāciju vākums. Īsto pirms 65 gadiem Ugāles tuvumā notikušo cīņu garšu var izjust, ja kopā ar Andreju Ķeizaru dodas uz atjaunoto Rubeņa bataljona 2.rotas apmetni mežā netālu no Ilziķu ezera bijušo Ilziķu māju tuvumā. Kopā ar viņa stāstījumu un malciņu ārstnieciska dzēriena atdzīvojas dramatiskā rudens notikumi šajā Kurzemes katla nostūrī, kur latviešu mēģinājumi izveidot bruņotu spēku, kas pēc kara varētu kalpot atjaunotajai Latvijas valstij, drīz vien izvērtās apzinātā cīņā par kapavietu dzimtajā zemē. "Vajag man zvanīt, telefons 26559172," Ķeizars ir gatavs stāstītājs un rādītājs. Viņš piedāvā divus maršrutus. Īsākais ir brauciens uz bunkuru, garākais — brauciens pa Rubeņa bataljona cīņu ceļiem, tātad Rendas virzienā. Rudenī skaistāks noteikti ir otrais.
Kāvās līdz galam
Tā sauktā Kureļa grupa bija latviešu militārais formējums Otrajā pasaules karā. Ģenerālis Jānis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija izveidojis nacionālu bruņotu latviešu organizāciju. Tās mērķis — neatkarīgas latviešu pārvaldes veidošana —, protams, neatbilda augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera Jekelna interesēm. Kad 1944.gada novembrī vācu spēki sāka Kureļa vienību likvidāciju, 650 leitnanta Roberta Rubeņa vīri atteicās nolikt ieročus. Sākās kaujas, kas vācu vienībām sagādāja smagus zaudējumus. Rubenis pats krita 17.novembrī.
Rubenieši bija bruņoti krietni labāk nekā leģiona 19.divīzijā, jo Rubeņa vecākais brālis Jānis bija augstas klases sagādnieks, stāsta Ķeizars. Miera laikā bijis agronoms un pagastvecis, Jānis Rubenis pa legāliem, bet lielākoties nelegāliem ceļiem, piekukuļojot dažādas vācu aizmugures struktūras, nokomplektēja Rubeņa bataljonu godam. Ķeizars apgalvo, ka arī rubeniešu morāle bijusi krietni augstāka nekā 19.divīzijā pēc lielās rudens krīzes, kad leģionāriem zuda ticība, ka vācieši turēs Kurzemi, un arī augstāka nekā pie Kureļa. "Vairākos avotos parādās, ka Kureļa bāzē Stiklos dzēra un slikti pildīja sardzes dienestu, nenotika karavīru apmācība. Nekā tāda nebija Rubeņa bataljonā." Turklāt Kurelis atšķirībā no Rubeņa padevās vāciešiem bez neviena šāviena. Kad 14.novembrī Stiklos ar savu vienību padevās Kurelis, kādi 70 esesieši atbrauca atbruņot arī Rubeņa bataljonu. Rubenieši nepadevās, un vācu virsnieks, kurš bija sācis vicināties ar pistoli, tika nošauts. "Rubenieši nodemonstrēja savu varu, un esesieši aiztinās," Ķeizars gatavs rādīt, kur rubenieši atkāpās uz labākām pozīcijām Abavmalā. Tur vairākas reizes notika pārrunas ar Jekelnu un citiem vācu virsniekiem. "Rubenis negribēja kauties — ja jau to gribētu, tobrīd kašķi varēja sameklēt uz katra stūra: mežos siroja Sarkanā bulta, riņķī bija friču vienības," Ķeizars skaidro, ka Rubeņa mērķi bija citi: saglabāt dzīvo spēku un profesionalitāti līdz kara beigām, lai tad, kad atjaunojas Latvijas valsts, nodrošinātu kārtību. Savukārt Jekelnu krievu diversantu grupas interesēja mazāk nekā latviešu nacionālā vienība. "Jebkuram okupantam nacionālā vienība ir bīstamāka nekā ārējā pretinieka vienība," ir pārliecināts Rubeņa muzeja veidotājs. "Kureliešu vērtējums mēdz būt ļoti atšķirīgs. Vieni viņu sauc par tā brīža lielāko autoritāti Latvijā, citi uzskata par gļēvuli un nekam nederīgu cilvēku." Par Rubeni šādas viedokļu amplitūdas nav, jo viņš kāvās — šajās kaujās krita ap simt cilvēku katrā pusē.
***
Ugāle
Apskates vietas
Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzejs: Ugāle, Silmači. Rubeņa fonda vadītājs Andrejs Ķeizars. Tālr.26559172
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru