Latvijas Nacionālo partizānu vienības atklāta vēstule
Šajā vasarā Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem regulāri nākas saskarties ar presē un citos masu saziņas līdzekļos izplatītiem nepamatotiem uzbrukumiem, nekorektiem izteikumiem un pat klaju apmelošanu. Pirmais vilnis bija saistīts ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvju pieņemšanu Valsts prezidenta pilī. Informatīvo telpu uzreiz piepildīja komentāri par "bandītiem", "noziedzniekiem" un "esesiešiem".
Pēc tam sekoja Rīgas mēra Nila Ušakova intervija Krievijas laikrakstam "Rossijskaja gazeta" šā gada 30. jūlijā. N. Ušakovs demonstrēja absolūtu vēsturisko zināšanu trūkumu, pavēstot, ka Latvijas Aizsardzības ministrija no sava budžeta izmaksā pensijas "bijušajiem SS leģionāriem". Protams, Krievijas masu saziņas līdzekļiem tas bija gards kumoss, un nevienu neinteresēja, vai N. Ušakova teiktais atbilda patiesībai. Lai viestu skaidrību par notikušo, Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis oficiāli informēja Rīgas mēru par to, ka pabalsts tiek izmaksāts nevis bijušajiem leģionāriem, bet nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Vienlaikus I. Lieģis aicināja N. Ušakovu atsaukt intervijā sarunāto. Viņš saņēma atteikumu ar piebildi, ka nacionālie partizāni un leģionāri faktiski esot viens un tas pats, jo ļoti daudzi partizāni dienējuši arī leģionā. Ko tādu dzirdot, grūti uzreiz saprast – vai tiešām Rīgas mērs neredz atšķirību starp regulāras armijas karavīriem un nelegālas pretošanās dalībniekiem vai arī apzināti izplata nepatiesu informāciju? Galu galā nevienam nav noslēpums, ka Krievijai viss, kas saistās ar Baltijas valstu "bijušajiem esesiešiem", noder gan ārpolitisko mērķu sasniegšanai, gan sabiedrības noskaņošanai sev vēlamā virzienā.
Taču ar to vēl nebeidzās. Laikrakstā "Latvijas Avīze" šā gada 28. augustā publicētajā intervijā nacionālos partizānus "šķiroja" sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusa veterāns un bijušais LPSR tieslietu ministra pirmais vietnieks Alberts Pāže. Viņš iedala nacionālos partizānus tādos, kas "cīnījās", "bēguļoja pa mežiem" un "bija bandīti". Šī klasifikācija skaidri parāda to, cik pamatīgi joprojām cilvēku prātos sēž padomju laiku klišejas un cik ļoti no tām negribas atteikties – joprojām kāda sabiedrības daļa jāsagrupē "labajos" un "sliktajos"... Savukārt A. Pāžes izteikums par to, ka nacionālajiem partizāniem vajadzētu legalizēties, jo represijas nesekotu, ir absolūta nepatiesība. Ļoti daudzus no tiem, kuri toreiz legalizējās, tik un tā arestēja un tiesāja vai arī 1949. gada 25. martā deportēja kopā ar ģimenēm.
Bez tam A. Pāže kopā ar citu 130. strēlnieku korpusa un veterānu un sarkano partizānu organizācijas vadītāju Birutu Čašu tikās ar Valsts prezidentu šā gada 25. augustā. Prezidentam tika pieprasīts noteikt "Otrās pasaules kara veterānu" statusu, kas pielīdzināms nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusam. Laikam "prasītāji" aizmirsuši, ka sarkanās armijas latviešu formējumu sastāva lielāko daļu veidoja personas, kuras 1940. – 1941. gadā sadarbojās ar komunistu okupācijas režīmu un palīdzēja iznīcināt Latvijas Republikas valstiskumu, ekonomiku, kultūru un cilvēku resursus. Amplitūda visplašākā – sākot no okupantu veidoto izpildkomiteju un īpašumu nacionalizēšanas komisiju darbiniekiem līdz miličiem un NKGB amatpersonām, kuras parakstīja deportāciju rīkojumus, piedalījās arestos vai cilvēku izsekošanā. Sākoties karam, 1941. gada vasarā viņi bēga uz Padomju Savienību, lai izvairītos no iespējamās atbildības. Stipri mazāk ir to, kurus sarkanajā armijā 1944. – 1945. gadā iesauca vispārējās mobilizācijas ietvaros. Bet t. s. sarkano partizānu vidū nav neviena, kurš būtu sarkanajā armijā mobilizēts piespiedu kārtā. Vai tiešām bijušie Baigā gada represiju īstenotāji, Mazo Batu sādžas dedzinātāji, pulkveža Kriša Ķūķa slepkavas un viņiem līdzīgie būtu pelnījuši Latvijas Republikas atzinību un pensiju piemaksas?
Latvijas nacionālie partizāni noraida visus sev veltītos apmelojumus un nosoda jebkurus centienus nomelnot pēckara gados notikušo cīņu pret komunistu okupācijas režīmu vai dalīt cīnītājus "pareizos" un "nepareizos". Ir skaidri redzams, ka arī mūsdienās netrūkst to, kuriem toreizējā cīņa par Latvijas neatkarību un bruņota pretošanās okupantiem ir kā dadzis acī, jo tā atkārtojas ar apskaužamu regularitāti jau kopš 90. gadu sākuma. Vienlaikus Latvijas Nacionālo partizānu apvienība izsaka pateicību aizsardzības ministram I. Lieģim par atbalstu un patiesību.
Sabiedrībā daudz runā par samierināšanos, to īpaši attiecinot uz pagātnē pretējās karojošās pusēs iesaistītajiem. Bet jājautā – vai mums ir vajadzīga tāda samierināšanās, kas turpina agrākā režīma tradīcijas un Latvijas brīvības kareivjiem iedala mūžīgo vaininieku lomu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru