Latvieši vēstures likteņdzirnās: Autotanku brigāde

Rāda ziņas ar etiķeti Autotanku brigāde. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2011. gada 14. janvāris

Automobiļi par neatkarīgu Latviju

* Raksts no Edvīna Liepiņa grāmatas „Rīgas auto”.- R: 1997.

Cariskās Krievijas armijā pirmo reizi automobiļus lietoja 1897. gadā manevros Belostokas apkārtnē, pēc tam 1902. gadā Kurskā. Krievijas – Japānas karā (1904. – 1905.gadā) ģenerāļa Kuropatkina rīcībā bija 11 vieglo automobiļu. Pirms Pirmā pasaules kara Krievijas armijas rīcībā bija 711 dažādu modeļu un marku automobiļu, ieskaitot 418 kravas automobiļu. Daļa no tiem pēc kara resora pieprasījuma, bija Ražoti Russo – Balt fabrikā Rīgā.
1914. gads. Sākās Pirmais pasaules karš. Karam sākoties, Krievijā rekvizēja aptuveni 4000 privātpersonām piederošus automobiļus. Tomēr tas bija pārāk maz. Krievijas valdība armijas vajadzībām nopirka aptuveni 20 tūkstošus automobiļu.
1915. gads. Krievijas armijas valdībai pilnīgi negaidot, vācieši ielauzās Latvijā. Lai glābtu impēriju, cars piekapās latviešu patriotismam un cerībā, ka ienaids pret vācu baroniem cels kaujas spējas, atļāva dibināt latviešu strēlnieku pulkus Krievijas armijas sastāvā. Kara un revolūcijas ugunīs sabruka impērija.
Daļa strēlnieku, sapņodami par brīvu Latviju brīvā Krievijā, ar ieročiem rokās atbalstīja lieliniekus. Pārējie no 1918. līdz 1920. gadam cīnījās par neatkarīgo Latvijas valsti, pret Sarkano Krieviju, vācu karaspēka atliekām un krievu avantūristu P.Avalova - Bermonta karapūļiem.
1919. gada pavasarī, sarkanarmiešiem atkāpjoties no Rīgas, Latvijas Nacionāla armija ieguva divas Austin tipa ar ložmetējiem aprīkotās bruņumašīnas, kuras nosauca par Zemgalieti un Imantu, kā arī 11 tonnu smago 35 ZS Garford tipa bruņumašīnu. Tās revolucionāro nosaukumu Komunist tūdaļ nomainīja pret strēlnieku būtībai daudz atbilstošāko vārdu – Lāčplēsis. Bruņumašīnas bija vērtīgs karalauka ierocis. To skaits visās armijās bija neliels, tādēļ bruņumašīnas (dažkārt arī tankus) līdzīgi kuģiem neviss numurēja, bet nosauca pat romantiskos vārdos.

"Garford" bruņu automobilis "Kurzemnieks "Latvijas armijā 1919. gads.

Modernizēts "Austin" bruņu auto "Zemgalietis" Latvijas armijā. 20 - to gadu vidus.

Latvijas armijas "Sheffield-Simplex" bruņu automobilis "Imanta". 1919. gads.

Daudzkārt slavēta latviešu karavīru disciplinētība un amatu prasme, un tādēļ nav brīnums, kā starp strēlniekiem atradās ne viens vien pieredzējis mehāniķis, kurš spēja ātri saremontēt ienaidnieka pamestos kravas automobiļus un bruņumašīnas. Tika formēts Latvijas armijas auto un tanku divizions. Tā rīcībā bija četras auto remontu darbnīcas – bijušajās Felzera un Pirvica fabrikās, kā arī bijušajā Krievu - Baltijas vagonu fabrika un Brīvības ielā 102. Par visu darbnīcu priekšnieku iecēla karaspēka inženieri O.Hoti.
1919. gada vasarā diviziona spēkus papildināja divi vāciešiem atņemtie Daimler tipa automobiļi ar Krupp lielgabaliem. Bruņoto automobiļu vāciskos vārdus Max un Moritz nomainīja latviskie – Pērkons un Tālivaldis.
Latvijas atbrīvošanas kara vēsturē attēlota kāda strēlniekiem traģiska kaujas epizode Rīgas pievārtē cīņā ar bermontiešiem 1919. gada oktobrī: „Aiz bruņu vilciena pa Jelgavas šoseju aizbrauca bruņotais auto Lāčplēsis. Sasniedzis Katrīnas muižas rajonu, Lāčplēsis sāka apšaudīt ienaidnieka priekšējās pozīcijas... kur pārsteidza ienaidnieka bataljonu. Tas metās bēgt uz tuvējo mežu... tomēr uguni vajadzēja pagriezt pret ienaidnieka diviem bruņotiem auto Titanik un Ņurnberg, kā arī vienu smago auto ar lielgabalu, kuri tuvojās pa Jelgavas šoseju... Nevarēdami sagaidīt mūsu kaujinieku pienākšanu, Lāčplēsis sāka braukt atpakaļ, bet, par lielu nelaimi, viens no pakaļējiem riteņiem noslīdēja no šosejas bruģa mīkstā smiltī, un tādēļ auto apstājās. Pēc ilgākas apšaudīšanās ienaidniekam izdevās ar ložmetēja uguni un rokas granātām sadragāt benzīna tvertni, kura aizdegās un auto izdega. Kaujas vietā palika kritušie.”

Sabrukušas cara armijas algotņi - bermontieši - pie sadeguša Latvijas Armijas bruņu auto "Lačplēsis". 1919. gads.

Tomēr drīz vien latviešu strēlnieki ieguva kaujas trofejas – divas vācu bruņumašīnas, uz kurām pirms aizdegšanās pēdējo reizi raudzījās Lāčplēša lielgabala un ložmetēju stobri. Arī Titanik un Ņurnberg pārdēvēja par Viesturu un Staburagu.
Latvijas atbrīvošanas karam beidzoties, Auto un tanku divizionu rīcībā jau atradās 79 dažādi automobiļi, no kuriem 8 bija ar bruņām. Tie atbilda sava laika militāri tehniskajam līmenim, taču izrādījās pārmērīgi nolietoti. Tādēļ pēc modernizēšanas ierindā atstāja tikai 5 bruņu mašīnas.

Bruņumašina "Pierce Arrow" "Titanik" bermonta armijas sastāvā. 1919. gads.

"Pierce Arrow" "Viesturs" Latvijas armijā. 1919. gads.

1926. gadā par pulku pārveidotajam divizionam Latvijas Republikas auto klubs uzdāvināja bruņumašīnu, ko nosauca par Sargu. Bruņumašīna bija izgatavota Rīgā, Arsenāla darbnīcās. Tai bija itāliešu Fiat šasija, bet bruņu klājums – no angļu tērauda.

"Daimler" tipa automobiļi Latvijas armijā. 1926. gads.

Trīsdesmito gadu beigās, varbūtēja kara gadījumā, Latvijas karaspēks nevarēja mēroties ar milzīgo Vācu vai Padomju armijas spēku. Tomēr Latvijā tika izstrādāts mobilizācijas plāns, kas paredzēja privāto automobiļu rekvizīciju armijas vajadzībām. Automobiļu skaits Auto un Tanku pulkā palielinātos līdz 430 kaujas vienībām.
Militārie pakti jau bija noslēgti un interešu jomas sadalītas. Kara tehnika Eiropā turpināja attīstīties vēl nebijušā tempā. Latvijas armijā modernizētās Pirmā pasaules kara laika bruņumašīnas varēja noderēt vairs vienīgi ielu cīņām. Armijas vadība steidzīgi izstrādāja plānus par vispārēju motorizāciju.
1939. gadā jau bija sācies Otrais pasaules karš. Neviena no bruņojuma ražotājvalstīm neizrādīja interesi Latvijai kaut ko pārdot. Pēc kara resoru pasūtījuma akciju sabiedrība „Vairogs” armiju apgādāja ar moderniem Ford tipa kravas automobiļiem un apvidus mašīnām. 1940. gada sākumā Finansu ministrija plānoja Vācijā iepirkt 100 līdz 120 kara automobiļu. No Vācijas atveda modernās 70 smagās Henschel un Krupp apvidus mašīnas. Tomēr lielākā daļa no nepacietībā gaidītā militārā pasūtījuma pienāca Rīgas ostā tikai 1940. gada vasarā – tieši tajā brīdī, kad Latviju faktiski bez neviena šāviena bija anektējusi Padomju Savienība.

Latvijas armijas apvidus mašīna Krupp L2H134 "Boxer.

Padomju armijas pārspēks bija acīmredzams. Latvijas bruņumašīnas jau varēja likt muzejā. Tomēr domājams, ka dažas tika izmantotas arī Otrā pasaules kara sākumā Padomju bēgļu kolonnu apsargāšanai. Par to liecina kāds Krievijas dienvidos uzņemts foto attēls: pēc Vācu aviācijas uzlidojuma uz lielceļa starp transportlīdzekļu un paunu paliekām stāv sašauta bijušās Latvijas armijas bruņu mašīna. 1942. gadā Rīgā lūžņos sagrieza pēdējos Pirmā pasaules kara Latvijas armijas automobiļus.

sestdiena, 2009. gada 24. oktobris

Autotanku brigāde

Autotanku brigāde ietilpa Tehniskajā divīzijā. Pirms 1940. gada 1. marta to sauca par autotanku pulku. Brigāde bija izvietota Rīgā, Pulka sētā (tagadējā Pulka ielā), kur joprojām ir apskatāms neliels piemineklis "Bruņu mašīna" (uzstādīts 1939. gadā), un viena rota atradās arī Daugavpilī, tuvumā plānotajai aizsardzības līnijai pret iespējamo PSRS iebrukumu.

Pēc 1939. gada brigādes štābs pārcēlās uz Cēsīm. Brigādi komandēja ģenerālis Oto Grosbarts, kurš bija arī spēkratu dienesta priekšnieks, lai gan 1929. gadā īsu laiku to komandēja arī Jānis Kaļķis.
1940.gada 29. februārī, ar Valsts prezidenta pavēli, pulkvedi Oto Grosbartu paaugstināja par ģenerāli.
1940. gada pavasarī, pārceļot brigādes štābu uz Cēsīm, par tā priekšnieku iecēla pulkvedi Jāni Kaļķi. Autotanku brigāde beidza pastāvēt 1940. gada jūlijā.
1939. gada 1. septembrī pulkā bija 35 virsnieki, 274 instruktori, 515 kareivji, 21 brīva līguma darbinieks. Kaujas sastāvā bija 27 tanki, 6 bruņuautomobiļi, 30 transporta un 10 pasažieru automobiļi, 15 motocikli. Ugunsspēks bija vismaz 35 ložmetēji, 2 patšautenes un 10 lielgabali.

Autotanku brigādes krūšu zīmes

Auto-tanku diviziona krūšu nozīme. Nozīmes autors ir virsleitnants M. Paleja.

Auto tanku pulka krūšu nozīmes pamatā nedaudz izliekts diferenciāls satelīta zobrata krusts iezīmēts aplokā. Zobrati savienoti ar baltas emaljas gredzenu ar zeltainu metāla iekantējumu. Centrā zili emaljēts medaljons, uz kura novietots reljefs metāla tanka atveids puspagriezienā pa kreisi. Zobratiem pa astoņiem zobiem. Aizmugurē vītņu veida piestiprinājuma kājiņa ar diska veida aizdari. Izmērs 45 x 45 mm.
Nozīme apstiprinata 1929. gada 10. augustā, autors – M. Paleja.

Tanku diviziona krūšu nozīme. Nozīme apstiprināta 1921. gada 14. oktobrī.

Bruņoto spēkratu vienību pirmsākumi

Latviešu karaspēka vienībās pirmie bruņotie automobiļi figurēja 1919. gada Padomju Latvijas armijā. Tajā bija izveidota neliela bruņoto automobiļu nodaļa komandiera Kaugura vadībā. 1. latviešu padomju divīzijas bruņu mašīnu nodaļā minēti bruņotie automobiļi Komūnists, Lāčplēsis un Imanta. Šo vienību nozīme kara darbībā bija niecīga, bruņu mašīnas bieži atradās remontā, tām trūka rezerves daļu. Padomju Latvijas armijai 1919. gada 22. maijā pametot Rīgu, tur palika vairāki padomju bruņu automobiļi, kurus pārņēma Baltijas landesvērs. Latvijas armija kavēja šo automobiļu izmantošanu vācu uzbrukumā igauņu un ziemeļlatviešu karaspēkam Cēsu kaujās. Pēc vācu sakāves Latvijas armija šos bruņotos automobiļus pārņēma savā rīcībā.

1919. gada jūnijā bruņotie automobiļi Lāčplēsis un Zemgalietis atbalstīja Latvijas armiju cīņā pret lieliniekiem Krustpils un Līvānu apvidū.

Austin Mk.2 "Zemgalietis"

Putilov-Garford "Lāčplēsis"

1919. gada 14. jūlijā kapteiņa Oto Grosbarta vadībā izveidoja Bruņoto divizionu, kurā ietilpa bruņotie vilcieni, automobiļi un vēlāk arī tanki. 14. augustā izveidoja arī atsevišķu Auto-motociklistu rotu. Bruņotos automobiļus sadalīja 1. un 2. bruņoto automobiļu nodaļā. Šinī laikā Latvijas armijā bija jau četri bruņotie automobiļi:

* Sheffield-Simplex Imanta

Sheffield-Simplex "Imanta"

* Putilov-Garford M1916 Kurzemnieks un Lāčplēsis

Putilov-Garford "Kurzemnieks"

Putilov-Garford "Kurzemnieks" 20-tie gadi

* 2.sērijas Austin Zemgalietis

Latvijas armijas bruņuautomobīlis 20.-30. gados Austin Mk.2 "Zemgalietis"

Bruņotie automobiļi Bermontiādes laikā

1919. gada oktobrī un novembrī bruņotie automobiļi Lāčplēsis, Kurzemnieks un Imanta sekmīgi piedalījās cīņās pret bermontiešiem Jelgavas un Kalnciema šosejas rajonā, Smārdē un Tukuma rajonā un sabojāja 3 ienaidnieka bruņotos vilcienus. 8. oktobrī gāja bojā bruņu auto Lāčplēsis. 21. novembrī gūstā saņēma 2 vācu bruņotos automobiļus "Max" un "Moritz".

Daimler-Krupp BAK Kw 14 "Max"

Putilov-Garford "Lāčplēsis" Latvijas armijas bruņumašīna. To kā trofeju ieguva Golca un Bermonta-Avalova armija nogalinot caur lūku vadītāju. Pārējā apkalpe aizbēga.

Latgales atbrīvošanas kaujas

1920. gada 1. februārī Latvijas armijā bija jau 8 bruņotie automobiļi. Kaujās pret Padomju Krievijas kaŗaspēku sekmīgi piedalījās bruņotie automobiļi Tālivaldis, Staburags, Zemgalietis un Kurzemnieks. Kara beigās izveidoja arī Tanku bataljonu, kurā iedalīja 3 angļu smagos Mark V un 2 vidējos angļu Mark B tipa tankus. Tos Latvijas valdība iegādājos no Lielbritānijas un uz Latviju tos pārveda no krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča Ziemeļrietumu armijas. Tanku bataljons sargāja Latvijas dienvidaustrumu robežas pret iespējamām krievu, poļu un lietuviešu akcijām.

Iedalījums

* Bruņuautomobiļu rota - 3 vadi
* 1. tanku rota Rīgā- 3 vadi (Mark V, Mark B un Fiat 3000 tanki)
* 2. tanku rota Daugavpilī- 3 vadi (Vikersa tanki)
* 3. tanku rota Rīgā- 3 vadi (Vikersa tanki)
* Autotransporta rota - 2 vadi
* Instruktoru rota - 2 vadi

Bruņuautomobiļu vadu veidoja divas bruņumašīnas. Tās iedalīja pēc apbruņojuma: smago bruņumašīnu vads un vieglo bruņumašīnu vadi. Smagās bruņumašīnas bija bruņotas ar lielgabalu un to skaits Latvijas armijā bija neliels, tikai divas. Tādas bija Kurzemnieks un Viesturs. Komandiera vadā ietilpa mašīnas Staburags un Sargs. Bruņoto auto rotā bija 6 virsnieki un vismaz 20 ložmetējnieki — mechaniķi, 6 bruņotie automobiļi ar 2 lielgabaliem, vismaz 10 ložmetējiem un vairākām patšautenēm.

Ižorskas Pierce-Arrow "Viesturs".

1. tanku rotā bija 2 smagie, 1 vidējais un 6 vieglie tanki Fiat, kā arī 6 tanku pārvadātāji viegaljiem tankiem. Kopā 4 virsnieki, 25 spēkratu šofeŗi-instruktori, 2 lielgabali un 13 ložmetēji. 2. un 3. rotā bija kopā 18 Vickers vieglie tanki, 6 ar lielgabaliem un 12 ar ložmetējiem, 8 virsniekiem un 40 šoferiem — instruktoriem.

Instruktoru rotā bija 2 vadi (tehniskās un ierindas apmācību), 3 virsnieki un 8 instruktori. Šīs rotas rīcībā bija vismaz 1 bruņotais automobilis, 1 smagais vai vidējais tanks, kā arī kāds vieglais Vickers tanks, jo pēc dažām ziņām Latvijas valdība Anglijā nopirka nevis 18, bet 20 tankus.

Autotransporta rotā bija 2 vadi — smago auto
(12 Albion tipa mašīnas) un vieglo auto (18 Latvijā ražotie Ford-Vairogs), 3 virsnieki un 35 instruktori.

Bruņojumā esošā tehnika

* Mark V Composite "Ministru prezidents Ulmanis", "Ģenerālis Burt's" un "Ģenerālis Balodis" - 3 gab.

Pats tālākais ir Mk V, pirmie divi ir Medium Mark B

* Medium Mark B "Latgalietis", "Vidzemnieks" - 2 gab.

Medium Mark B "Latgalietis" manevros

Auto-tanku pulka tanks Mark V "Ministru prezidents Ulmanis" paraugdemonstrējumu laikā. 1920.gadu sākums.
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

* Fiat 3000 - 6 gab.

Latvijas armijas Fiat 3000 tanki neilgi pēc to iegādes divdesmito gadu beigās.

* Vickers Carden-Loyd 4 ton (ar ložmetējiem) - 12 gab.

* Vickers Carden-Loyd 4 ton (ar 40 mm lielgabalu) - 6 gab.

Viens no ar 40mm lielgabalu bruņotajiem Vickers vieglajiem tankiem

Mk V Composite un Medium Mark B tankus Latvijas armija iegādājās 1920. gadā no Lielbritānijas. Jau trīsdesmito gadu sākumā šos tankus varēja uzskatīt par arhaismiem.
1926. gadā pasūtīja un 1927. gadā piegādāja Fiat 3000 (itāļu versija Renault FT-17 tankam) tankus.
1930. gadā Aizsargu organizācija iegādājās Carden-Loyd tanketi.

Carden-Loyd tanketes paraugdemonstrējumi

1936. gadā piegādāja pirmos 12 Vickers tankus. Tie bija aprīkoti ar vienu ložmetēju. Pārējos sešus, ar lielgabaliem aprīkotos tankus piegādāja tikai 1938. gadā. Ar lielgabaliem tos aprīkoja pēc īpaša Latvijas armijas vadības pieprasījuma, jo faktiski šī modeļa tanki ar lielgabaliem aprīkoti netika.

Vickers tanku tehnisko datu tabula

Viens no tiem vēl ir saglabājies, to var apskatīt Kubinkas tanku muzejā.

Šos Vickers Carden-Loyd tankus var uzskatīt modernākajiem tankiem Latvijas armijā tajā laikā, jo arī Fiat 3000, kuri faktiski bija I Pasaules kara beigu ražojums varēja uzskatīt par morāli novecojušiem, lai gan itāļi tos vēl izmantoja 1944. gadā.
Pēc t.s. 1939. gada palīdzības pakta noslēgšanas, armijas vadība nekavējoties sāka iepirkt kara tehniku no PSRS, jo citās Eiropas valstīs tas vairs nebija iespējams. Latvijas valdība bija paredzējusi tērēt lielus līdzekļus šiem pirkumiem, kuru skaitā bija gan vieglie tanki T-26, gan bruņotie vilcēji STZ Komsomolec un rezerves daļas.

Latvijas armijas bruņutehnikas brigādes tehnika kuru pārņēma SA uz 1940. gadu

Bruņu automobiļi

1919. gadā Latvijas armija, kā trofejas ieguva astoņus bruņuautomobiļus: "Lāčplēsis", "Imanta", "Kurzemnieks", "Zemgalietis", "Staburags", "Viesturs" (bij.,"Titanic"), "Pērkons" (bij."Max") un "Tālivaldis" (bij."Moritz").

Daimler-Krupp BAK Kw 14 "Max" Latvijas armijas bruņojumā
1926. gada 22. septembrī Latvijas Republikas Auto Klubs pulkam dāvināja bruņoto automobili Sargs uz smagā automobiļa Fiat šasijas.

Taupot mašīnu resursus jauno kadru sagatavošanai 1930.gadā uzbūvēja vienu bruņumašīnu uz Ford AA šasijas bāzes ar vienu grozāmu kaujas torni.

Bruņumašīnas laika gaitā vairākkārt labotas un pārbūvētas. Divdesmito gadu sākumā "Kurzemniekam" veco dzinēju nomainīja pret amerikānu "Wisconsin". Trīsdesmitajos gados "Zemgalieša" bruņas pārlika uz Dānijas firmā iegādātas "Fordson" V8 šasijas, kā arī daļēji mainīta bruņu konstrukcija (skat. foto).

Arsenāla darbnīcās "Sarga" veco "Fiat" šasiju aizstāja ar jaunu "Ford" V8 šasiju.

Arī "Imatai" 1940. gadā a/s "Vairogs" aprīkoja ar Ford-Vairogs 917-T kravas automibiļa šasiju,

kā arī noslēdza līgumu par bruņumašīnas "Staburags" pārbūvi.

Tātad 1940. gadā pirms okupācijas Latvijas armijas rīcībā bija 7 brņuautomobiļi:

* Putilov-Garford-Wisconsin "Kurzemnieks"
* Pierce-Arrow "Viesturs"
* Austin-Fordson V8 "Zemgalietis"
* Sheffield-Simplex "Imanta" (1940.g. pārbūvēts uz Ford-Vairogs 917-T šasijas)
* Ižoras Fiat "Staburags" (paredzēts pārbūvēt uz Ford-Vairogs 91-T šasijas)
* Fiat-Beardmore "Sargs" (1938.g. pārbūvēts uz Ford V8 šasijas)
* Ford AA "A-7" (jauno kadru apmācībai)

Smagie automobiļi

* Ford-Vairogs V8 91 - 35 gab.

Ford-Vairogs V8 manevru laikā 30-tie gadi

* Ford-Vairogs V8 91 (aprīkoti ar gāzes iekārtām) - 2 gab.

Ford-Vairogs V8 manevru laikā 30-tie gadi, transportējot tankus

* Krupp L2H134 "Boxer" - 32 gab.

Krupp L2H134 "Protze" vieglais artilērijas traktors 30-tie gadi.

Krupp L2H134 "Boxer" Latvijas armijas parādē 30-tie gadi.

* Henschel-33D1 - 19 gab.

Henschel-33D1 Latvijas armijas parādes laikā 30-tie gadi

* Albion - 12 gab.

Vieglie automobiļi

* Ford-Vairogs Junior - 18 gab.

Ford Vairogs Junior Latvijas armijai

Motocikli

* BMW R 500 (bez blakusvāģiem) - 3 gab.

* BMW R 600 (ar blakusvāģiem) 10 gab.
* BSA - 4 gab.

Formas tērps

Autotanku pulka ietērps no citu vienību formas tērpiem atšķīrās galvenokārt ar krāsu. Tāpat kā Aviācijas pulkā, arī Autotanku paulka formas tērps bija melns ar sarkanām zīmotnēm. Atšķiras iešuvju krāsa - Aviācijas pulkam tās bija zilas, bet Autotanku pulkā - sarkanas. Uz uzplečiem bija Autotanku pulka zīme - tanks un zobrats. Uz krūtīm nēsāja Autotanku pulka krūšu zīmi.