Latviešu diplomāts ar kara ordeni (20.01.2010. Autors: Viesturs Sprūde. )

Pirmos apbalvojumus par varonību Otrajā pasaules karā latvieši saņēma jau 1939. gadā

Pirmais apbalvojums, ko Latvijas pilsonis saņēma par varonību Otrajā pasaules karā, nebija ne Dzelzs krusts, ne Sarkanā Karoga ordenis, kā, atceroties latviešu piespiedu līdzdalību svešās armijās, varētu šķist. Tas bija 1939. gadā neitrālās Latvijas valsts Viestura ordenis.

Latvijas pilsonis Arnolds Langins, kurš pirmais no Latvijas pilsoņiem tika apbalvots par varonību karā, nemaz nebija karavīrs. Viņš bija Latvijas sūtniecības Polijā sekretārs, kas 1939. gada oktobrī izpelnījās pagodinošo militāro balvu – Viestura ordeni ar šķēpiem. Prese tolaik rakstīja lakoniski. "Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sestdien pieņēma sūtniecības sekretāru Arnoldu Langinu, kas atgriezās no Varšavas. A. Langins palika Varšavā pēc sūtņa Ludviga Ēķa aizbraukšanas un pārņēma sūtniecības darbību, valsts mantu un mūsu pilsoņu aizsardzību visu laiku, kamēr Varšavā norisinājās militāras operācijas. Arī pēc ārzemnieku evakuācijas, kas ar abu karojošo pušu piekrišanu notika 21. septembrī, A. Langins palika savā postenī, piedzīvodams sūtniecības nama pakāpenisku sagraušanu un pat aizdegšanos, izglābjot no sūtniecības svarīgākos dokumentus, kasi un zīmogus. Par parādīto drošsirdību, uzticību un pienākuma apziņu ārlietu ministrs izteica A. Langinam Valsts prezidenta un valdības atzinību," oficiālā tonī 1939. gada 23. oktobrī pavēstīja "Brīvā Zeme". Dramatiskākās epizodes pilsoņiem tika aiztaupītas. Par tām vēlāk slepenā dokumentā diplomāts ziņoja personīgi ministram Munteram.

"Esmu vecs karavīrs"

Latvijas sūtniecība Varšavā atradās trīsstāvu ēkā Szkolna (Školnas) ielā 6. Tieši tajā pilsētas daļā, kam bija lemts smagi ciest karadarbībā. Karš šo kvartālu sasniedza nedēļu pēc nacistiskās Vācijas 1939. gada 1. septembra rīta iebrukuma Polijā. Pirmās šķembas ēku ķēra naktī no 8. uz 9. septembri, tas ir pašā Varšavas aizsardzības kauju sākumā. Tas vēl bija nieks, jo turpmākajās dienās viens vācu artilērijas šāviņš eksplodēja sūtniecības reprezentācijas telpās, viens darbinieku dzīvokļos, viens nama sienā starp logiem. Ceturtais šāviņš, izsitot sienā caurumu, ielidoja sūtniecības šofera dzīvoklī, taču, par laimi, neeksplodēja, vien sagāza krāsni. Latvijas sūtnim Ludvigam Ēķim gan nenācās vērot klātienē, kā iet bojā viņa rezidence, kurā, kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, burtiski īsi pirms tam bija ievestas jaunas mēbeles. Ēķis evakuējās jau 5. septembrī, kad Polijas Ārlietu ministrija informēja, ka vairs negarantē ārvalstu diplomātu drošību. Uzraudzīt sūtniecības mantu palika sūtniecības sekretārs Arnolds Langins un pulciņš sūtniecības darbinieku kopā ar ģimenes locekļiem. Viņi drīz uzzināja, ko nozīmē dzīvot ielenktā pilsētā, kuru pastāvīgi bombardē vācu lidmašīnas un lielgabali. Tiesa, arī sūtņa Ēķa ceļš, sekojot evakuētajai Polijas valdībai, nebija viegls. To tāpat pavadīja uzlidojumi un rūpes, kur dabūt degvielu. "Galvenais, ka mums netrāpīja un braucām tālāk," 11. septembrī sūtnis rakstīja slepenajā ziņojumā Munteram no Kšemeņecas pilsētiņas Polijas dienvidaustrumos (mūsdienās Kremeņeca Ukrainā), atainojot 6. septembrī piedzīvoto vācu aviācijas uzlidojumu Ļvovā. "Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav, un ceru, ka viņas mani neķers. Bet, ja ķers, tad rūpējieties par manu ģimeni," viņš stoiciskā mierā atzīmēja ziņojuma beigās.

Varšavā palikušie sūtniecības ļaudis apšaudes vadīja pagrabā, kur veļas mazgātavā ierīkoja arī improvizētu virtuvi. Par Langina un viņa biedru likteni Latvijā tobrīd neviens neko nezināja, lai arī Varšavas radio laiku pa laikam pēc sūtniecības lūguma pārraidīja īsas informācijas, ka ar sūtniecības darbiniekiem viss kārtībā. Diemžēl Latvijā šos ziņojumus neviens nesadzirdēja.

"Jaunākās Ziņas" vēlāk optimistiskā stilā apgalvoja, ka Langins esot ar radio starpniecību regulāri sazinājies ar Ārlietu ministriju (ĀM), kas devusi norādījumus: "Šos paziņojumus viņš vienmēr labi uztvēris, tāpēc arī varējis izpildīt ministrijas rīkojumus." Tika radīts naivs priekšstats, ka ĀM visu laiku kontrolējusi situāciju. Tas nepavisam neatbilda patiesībai. Vienīgais, ka ĀM pa radio kanāliem 20. septembrī bija devusi rīkojumu Langinam palikt, lai apsargātu sūtniecības ēku un iespēju robežās rūpēties par Latvijas pilsoņiem, kādu tobrīd Varšavā bija apmēram 60. Burtiski nākamajā dienā ar Varšavas diplomātu korpusa vecākā – Norvēģijas sūtņa Ditlefa – starpniecību tika panākts, ka Vācija piekrita diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu evakuācijai. Lielā steigā aizbrauca Latvijas militārais atašejs G. Ķikulis, pārstāvniecības kalpotāji un viņu ģimenes locekļi – kopumā 34 cilvēki. Vilcienu līdz Kēnigsbergai nodrošināja vācieši.

Dzīve pagrabā

Varšavā kopā ar Langinu palika nama šveicars un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Pļavpāvuls, kā arī poļu kalpotājs Vojteckis. Uz viņiem arī gūlās visa Latvijas interešu pārstāvniecība līdz Polijas galvaspilsētas kapitulācijai 27. septembrī un vēl ilgāk. Atskaitot Langinu, no ārvalstu diplomātiskā korpusa Varšavā tad palika tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts un Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits.

Latvijas sūtniecības namam aplenkuma gaitā bija lemts nodegt un iet bojā. Langinam izkļūt no izpostītās Varšavas izdevās tikai 3. oktobrī, kad vācieši pārņēma pilsētu. Tostarp Rīgā par sekretāra likteni visi jau bija pamatīgi nobažījušies. Tam bija pamats. "Ap plkst. 14.30 sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu," par 22. septembra notikumiem pēc tam atskaitē ĀM vēstīja Langins. 23. septembrī: "Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi 2,00 zloti kg." Todien nācās pārdzīvot visstiprāko apšaudi, kad sūtniecību trāpīja četras granātas. Ne bez humora Langins jau Rīgā ziņojumā rakstīja: "Ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no balta par melnu." Sūtniecībā pazuda elektroapgāde, telefonsakari, bet ūdens tecēja tikai no pagraba krāna. Drīz apsīka arī tas.

25. septembrī: "Ap plkst. 9.30 izgājis sētā, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu, kuru liku apbērt ar smiltīm. Plkst. 13.30 Szkolnas ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām." Pēcpusdienā ielas vidū pretim sūtņa kabineta logiem nokrita aviobumba, kas varēja izrādīties liktenīga visiem sūtniecības pagraba iemītniekiem, ja kristu 6 – 7 m tuvāk. Nākamās dienas rītā sūtniecības nams aizdegās no vācu degbumbas un Langins ar Pļavpāvulu pameta pagrabu, lai kā lūdzēji meklētu patvērumu citur. Diplomāts paķēra līdzi tikai svarīgākos dokumentus, naudu un apmetās citā ļaužu pilnā pagrabā kādā namā 150 metrus tālāk. Sūtniecību pa to laiku, neskatoties uz apšaudi, paspēja apciemot marodieri, kas pievāca radioaparātu, drēbes un vēl dažas lietas. Pilsētā jau valdīja haoss. Kaut "Jaunākās Ziņas" labticīgajiem lasītājiem apgalvoja, ka svarīgākie dokumenti izglābti, patiesībā slepenā dokumentācija sūtniecības seifā pārogļojās: "27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem." Dzīvei ēka vairs nederēja un turpmāko pajumti diplomāts atrada Igaunijas sūtņa dzīvoklī. Varšavu Langins pameta 17. oktobrī kopā ar ārzemniekiem vācu īpaši organizētā vilcienā.

Langina triumfs

Arnolda Langina triumfālā atgriešanās Rīgā notika 21. oktobrī. Stacijā viņu sagaidīja ĀM darbinieki un tūlīt arī pieņēma ārlietu ministrs Munters. Sešas dienas vēlāk pēc ministra ierosinājuma sūtniecības sekretārs no Kārļa Ulmaņa rokām saņēma IV šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, kuru piešķīra "par varonīgu izturēšanos kara apstākļos". Līdz tam šo apbalvojuma pakāpi deva vien par nopelniem neatkarības cīņās 1919./1920. gadā. Jāatzīmē, ka mūsdienās 2004. gadā atjaunoto Viestura ordeni ar šķēpiem piešķir "par militāriem nopelniem", kas obligāti vairs nenozīmē piedalīšanos karadarbībā.

Vai Langins uzskatāms par pirmo latvieti, kas saņēma ordeni par dalību Otrajā pasaules karā? Viss atkarīgs no traktējuma. "No mūsdienu viedokļa to apgalvot būtu strīdīgi, jo Latvija toreiz ne ar vienu nekaroja. Tas ir līdzīgi kā tagad Afganistānā, kur latviešu karavīri arī saņem Latvijas valsts apbalvojumus," komentē Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs.

Jāpiebilst, ka augstu apbalvojumu – Viestura ordeņa 1. pakāpes (zelta) goda zīmi – 1939. gadā tāpat saņēma Gustavs Pļavpāvuls, kurš palika Varšavā sargāt atlikušo sūtniecības mantību līdz pat 17. decembrim. Latvija nekādu atlīdzību par sagrauto sūtniecības namu un zudušo inventāru neprasīja, lai arī tādu rīcību apsvēra. Un ne jau latvieši vienīgie cieta. Nodegušas bija pašas Vācijas un arī Francijas vēstniecības, tāpat vāciešu aviobumba bija iznīcinājusi Itālijas vēstniecības fasādi.

***

Arnolds Langins (1905 – 1993). Latvijas Ārlietu ministrijā kopš 1934. gada. No 1939. gada aprīļa sūtniecības Varšavā I šķiras sekretārs. 1939. gada novembrī – 1940. gada maijā ĀM Austrumu nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, turpmāk – vadītājs. Pēc valsts okupācijas un atbrīvošanas no amata strādāja par lietvedi Tabakas rūpniecības trestā, vēlāk tehniķis uzņēmumā "Latenergobūve". Vācu okupācijas laikā – darbojās Saimniecības ģenerāldirekcijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Izceļoja uz ASV, kur strādāja koncernā "Boeing". Miris Sietlā.

Gustavs Pļavpāvuls (1897 – 1964). Pirmajā pasaules karā iestājās latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Krievijas pilsoņu karā latviešu sarkano strēlnieku rindās. 1919. gada maijā dezertēja no Padomju Latvijas armijas, bija kareivis Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, par varonību kaujās Latgalē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc atvaļināšanas strādnieks. Kopš 1935. gada augusta Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars, vēlāk vecākais ziņnesis ĀM Rīgā. Zināms, ka pēc kara strādājis par sētnieku Jūrmalā.

Divu latviešu miliču liktenis 1941. gada jūnijā Rīgā (09.01.2010. Autors: Uldis Lasmanis. )

Pēc "LA" 22. jūlijā publicētā raksta "Sarkano okupantu steiga – 1941", kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.

1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar "LA" redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.

Ieskats dokumentos

Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis "šāvienu ievainojumus un sakropļojumus". Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.

No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem... Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.

Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.

Aizliegt, notvert, sodīt

To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: "Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām". Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.

Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas "novērotas kārtības traucēšanā", bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika "palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem". Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka "sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā". Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.

Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka "par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu". Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.

Haoss Rīgā

Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.

Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: "Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā." Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.

Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.

Pārpratuma upuri?

Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.

Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo "nacionālistu" aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās "parašutistu trauksmes" un it kā "aizsargu" (atmiņās rakstīts – "apsargu") atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni...

Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, "fašistu armiju un ieročus" slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas ("Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu"/ "Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi").

Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā "Tēvija": "Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti..."

Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.

Pirms 55 gadiem Čikāgā nomira ģenerālis Kurelis (Artis Inka, cikaga.com Piektdiena, 4. decembris (2009) 16:20 )

Ģen. Jānis Kurelis, L.k.o.k., piedzima 1882.gadā Ērģemes pagastā. Ģenerālis miris 1954.gada 5.decembrī un ir apglabāts Čikāgā, Irving Park Acacia Cemetery (Akācijas kapsētā).

1944.gadā Kurelis kļuva par Latvijas Centrālās Padomes (LCP) Militārās komisijas vadītāju un kopā ar štāba priekšnieku kapt. K.Upelnieku cerēja, ka atkārtosies 1919.gada situācija un tiks atjaunota Latvijas neatkarība.

Kurelis un kurelieši joprojām daudziem ir simbols latviešu karavīru cīņai pret abām okupācijas varām: vācu un padomju.



Jānis Kurelis (1882. gada 6. maijs — 1954. gada 5. decembris) - Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris, Kureļa grupas komandieris (1944.).

Par nopelniem 1904.-1905. gadu Krievijas—Japānas karā tika apbalvots ar Staņislava III šķiras un Annas IV šķiras ordeņiem. Par dalību 1. Pasaules karā apbalvots arī Staņislava II šķiras, Annas II šķiras un Vladimira IV šķiras ordeņiem un IV šķiras (t.s. zaldātu) Jura krustu. Par kaujām pie Mazās Juglas 1920. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara Ordeni. Vēl apbalvots ar II un III šķiras Trīszvaigžņu, I šķiras Viestura ordeņiem, Aizsargu Nopelnu krustu un Latvijas Aizsardzības biedrības sudraba medaļu. Apbalvots arī ar Čehoslovākijas Kara krustu un Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu.

Biogrāfija

Jānis Kurelis dzimis 1882. gada 6. maijā Ērģemes pagasta "Bērņos", kalpa ģimenē. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Pleskavā. 30. gadu vidū ģenerālis salaulājās ar ārsti Elzu Rozenvaldi. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Jānis Uldis, bet 1940. gada janvārī – meita Inese Elza. 1951. gadā viņš izceļoja uz ASV, kur dzīvoja Čikāgā, Ilinoisas štatā. Drīz vien ģenerāļa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Ģenerālis mira Čikāgā 1954. gada 5. decembrī plkst. 4.30 pēc iepriekšējā dienā izdarītās vēža operācijas.

Izglītība:

* No 1891. līdz 1893. gadam Kurelis mācījās Pleskavas latviešu luterāņu draudzes skolā.
* 1893. gadā iestājās un 1899. gadā absolvēja Pleskavas Sergija reālskolu.
* 1899.-1901. studējis Odesas junkurskolā, kuru absolvēja ar izcilību, iegūstot podporučika dienesta pakāpi.
* 1930. gadā absolvējis Kara akadēmiskos kursus.

Militārā karjera

* 1899. gada jūlijā kā brīvprātīgais iestājās Varšavā dislocētajā Krievijas armijas 183. Pultuskas kājnieku pulkā. Pēc karaskolas beigšanas pārcelts uz 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulku.
* 1904. gadā pārcelts uz Mandžūriju 12. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka sastāvā. Vēlāk viņš tika iedalīts 3. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas atsevišķajā ložmetēju rotā.
* Kurelis piedalījās 1904.-1905.gada Krievu-japāņu karā. 1905. gadā viņam piešķīra poručika dienesta pakāpi.
* 1906. gadā Kurelis atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Polijā.
* 1909. gadā paaugstināts par štābkapteini.
* 1910. gada janvārī pārcelts uz Ģenerālštābu Pēterburgā, bet oktobrī uz Ģenerālštāba pārvaldes karaspēka organizācijas daļu, kur pildīja administratīvus amatus.
* 1912. gadā viņš atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā.
* 1913. gadā viņu nozīmēja uz Galveno karaspēka dzīvokļu pārvaldi, vienlaikus paaugstinot apakšpulkveža pakāpē.
* 1915. gadā kā bataljona komandieris 22. kājnieku pulka sastāvā viņš piedalījās 1. Pasaules kara kaujās Rumānijas frontē.
* 1916. gada 15. janvārī Kureli kā rotas komandieri pārcēla uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu (komandieris Jukums Vācietis). Piedalījās kaujās sākot no 1916. marta pie Ķekavas.
* Aprīlī Kurelis atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas pulkā, kur 1916. gada 2. decembrī tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
* 1917. gada aprīlī Kurelis atkal atgriezās 5. Zemgales pulkā kur ieņēma 2. bataljona komandiera amatu. Augustā viņš piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, kur saindējās ar kaujas gāzēm un tika kontuzēts. 9. novembrī paaugstināts par pulkvedi.
* 1918. gada janvārī atvaļinājās no Krievijas armijas.
* Pēc demobilizācijas caur Vladivostoku viņš 1918. gada martā nonāca Šanhajā, kur satikās ar virsleitnantu Krišu Upelnieku, J.Ozolu un R.Valdmani. Viņiem izdevās panākt Francijas piekrišanu organizēt latviešu karaspēku Sibīrijā. 1918. gada 14. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Centrālais Birojs Kureli iecēla par formējamā latviešu strēlnieku pulka (no decembra Imantas pulks komandieri). 1919. gada aprīlī Kurelis kļuva par Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku un latviešu karaspēka daļu Sibīrijā komandieri, bet 9. augustā par kara lietu pārzini pie Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Septembrī Kurelis kopā ar Imantas pulku ar kuģi devās apkārt pasaulei uz Latviju. Liepājā imantieši ieradās 21. novembrī. 23. novembrī viņu iecēla par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieku.
* 1920. gada jūlijā Kurelis kļūst arī par Apsardzības ministrijas padomes pastāvīgo locekli, bet no septembra līdz 1921. gada aprīlim ieņēma arī Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieka amatu. Kopš 1921. gada 1. oktobra viņš ieņēma Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīga amatu, bet no 1922. gada 1. februāra līdz 1940. gada 24. maijam Kurelis bija Tehniskās divīzijas komandieris. 1925. gada 22. jūnijā Kureli paaugstināja par ģenerāli. Ilgu laiku viņš bija arī Kara virstiesas loceklis.
* 1940. gada maijā Kurelis atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.

Darbība 2. Pasaules kara laikā

No 1942. gada līdz 1943. gada decembrim Kurelis bija Latvijas invalīdu kooperācijas savienības slēgšanas un apsargāšanas arteļa “Apsardze” direktors. 1943. gadā, kad nacistu okupācijas varas iestādes pieļāva Aizsargu organizācijas atjaunošanu, viņš iestājās 5. Rīgas aizsargu pulkā.

1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide, izpildot okupācijas pārvaldes rīkojumu noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros un Slokā, pilnvaroja ģenerāli Kureli apvienot militārā vienībā 3. un 4.iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu”. Sākotnēji vienība bija paredzēta iespējamai frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai frontes aizmugurē. 1944. gada septembrī kurelieši atkāpās uz Kurzemi, kur apmetās Strazdes un Ugāles apkārtnē. Vienības sastāvs nepārtraukti mainījās, sasniedzot 2000-3000 vīru kopskaitu, to papildināja arī dezertieri un leģionāri, kuri nevēlējās atstāt Latviju un doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji.

Kureļa grupa uzturēja ciešus sakarus ar 1943. gada 13. augustā nelegāli nodibināto nacionālās pretošanās kustības organizāciju – Latvijas Centrālo padomi, - kā arī ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu. Ģenerālis Kurelis un īpaši viņa štāba priekšnieks LCP militārās komisijas loceklis Upelnieks cerēja uz iespējamu 1919. gada situācijas atkārtošanos. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja to galvenos spēkus Puzes pagasta "Stiklos". 20. novembrī 8 kureliešu štāba virsniekus jūras kāpās pie Liepājas nošāva, bet daudzi simti nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs Štuthofā un Kēnigsbergā. Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Rubeņa bataljons Abavas upes rajonā. Rubenieši vairāk nekā 500 vīru sastāvā sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus un turpināja cīņu līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.

14. novembrī pēc Kureļa un citu viņa virsnieku arestēšanas notikusi kratīšana, pēc kuras SS obergrupenfīrers R. Junklauss informējis, ka Jekelns uzskatot Kureli par godīgu "tautieti" un karavīru, atbrīvo viņu un ļauj doties pie savas ģimenes. Saskaņā ar Augstākā SS un policijas komandiera Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Fridriha Jekelna rīkojumu Kureli nosūtīja uz Vāciju Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā, kur viņam vajadzēja sniegt ziņas par notikušo. Pēc četrām dienām Kureli izsauca uz Talsiem, kur viņu atbruņoja un atsavināja dokumentus. Pēc tam Kurelim paziņoja, ka viņš tiek nosūtīts uz Dancigu ģenerāļa Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska rīcībā. 20. novembra vakarā Kurelis ar kuģi devās uz Vāciju, kur atkal tika pratināts, tikai šoreiz SS grupenfīrera Bangerska štābā.

Kad leģiona ģenerālinspekcijas štābam frontes tuvošanās dēļ 1945. gada janvāra beigās steigā bija jāatstāj Danciga, ģenerālis Kurelis prasījis, lai evakuē arī viņu ar ģimeni, bet A. Silgailis to rupji noraidījis. Tā rezultātā Kurelim ar kājām un, pārvarot lielas grūtības, vienatnē knapi izdevās izbēgt no strauji tuvojošās sarkanās armijas. Viņa sieva ar abiem mazajiem bērniem no padomju okupācijas zonas angļu okupētajā Šlēsvigā-Holšteinā nonāca tikai gandrīz divus gadus vēlāk.

Ziemas karš Latvijā (Atis Klimovičs Svētdiena, 29. novembris (2009) 09:48 )

Autors: Atis Klimovičs
Kara muzejs. Ziemas kara muzeju netālu no Somijas un Krievijas robežas ik gadu apmeklē vairāk nekā 30 000 cilvēku.

Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.

Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.


Autors: SCANPIX
Feldmaršals Mannerheims kopā ar citiem augstākajiem somu virsniekiem armijas štābā netālu no Helsinkiem 1939.gada 20.oktobrī.

Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.

Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto "parunu": kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi "dejai" ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.

Latvijas avīžu degpunktā

Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: "Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās."


Autors: IMAGEFORUM/LETA
Helsinki pēc padomju aviācijas uzlidojuma.

Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: "Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi."

Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: "...[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera."

Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: "Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi."

Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: "Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm." Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: "Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai."

Pasaule uzzināja par somiem

Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. "Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē." Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.

"Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt." Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. "Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku."

Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. "Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem," stāsta profesors Turtola.

Baltās slēpotāju vienības

Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: "Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā."


Autors: SCANPIX
Somu slēpotāju vienība pozīcijās valsts vidienē uz dienvidiem no Suomusalmi.


29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: "Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca."

Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: "Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci." Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.

No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.


Autors: Atis Klimovičs
Tranšejas. Somu armijas ierakumi tā saucamajā Rātes ceļā, kur 1940.gada janvārī tika iznīcināta Sarkanās armijas Ukrainas divīzija.

Somu zaudējumi bija milzīgi — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.

Sarkanie strēlnieki Krievijas pilsoņu kara kaujās netieši atbalstīja Latvijas valstiskumu (28.11.2009. Autors: Valdis Bērziņš,habilitētais vēstures)

Tajā trauksmainajā rudenī pirms 90 gadiem, kad Latvijas armija pašaizliedzīgi aizstāvēja mūsu tikai pirms nepilna gada dibināto valsti pret bermontiešiem, latviešu karavīri lēja asinis arī uz dienvidiem no Maskavas, tālu no dzimtenes.

1919. gada rudenī tur izšķīrās komunistiskās padomju varas liktenis, jo balto monarhistu ģenerāļa Antona Deņikina karaspēks, par spīti ievērojamam sarkanarmiešu pārsvaram un izsludinātajai komunistu mobilizācijai, aizvien vairāk tuvojās ''Krievijas sirdij''. Komunistu elite ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā lielā slepenībā jau gatavojās evakuēties no Kremļa uz Permu, vienlaikus drudžaini cenšoties apturēt deņikiniešus. Kā tas grūtā brīdī ne reizi vien bija noticis agrāk, Kremlī atcerējās latviešu strēlniekus un nolēma kaujās iesaistīt sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīziju.

Vācieša plāns

Latviešu komunistu vadonis Pēteris Stučka vēlāk apliecināja, ka Ļeņins pieprasījis karti un rēķinājis, pēc cik dienām Latviešu strēlnieku divīzija varētu nokļūt pie Orlas, un sekojis tās pārvietošanai ar vislielāko uzmanību. Nedaudz vēlāk Ļeņins neaizmirsa arī atgādināt par nepieciešamību nevilcināties ar šīs divīzijas rezerves bataljona personālsastāva papildināšanu.

Arhīvu dokumenti apstiprina, ka Deņikina karagājienu uz Maskavu vēl 1919. gada pavasarī paredzēja toreizējais visu padomju bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Maijā – jūnijā viņš pat sagatavoja stratēģisko plānu deņikiniešu satriekšanai, galveno triecienu vēršot caur Donbasu virzienā uz Novočerkasku. Pretinieka izlases daļu sakaušanai viņš domāja izveidot trieciengrupu, iekļaujot tajā latviešu strēlniekus. Taču tolaik Kremli bija vēl pamatīgāk izbiedējis admirāļa Aleksandra Kolčaka karaspēka izrāviens Krievijas austrumdaļā līdz Volgai, un cīņu norise dienvidos lieliniekos nopietnas bažas neradīja. 20. un 30. gados minēto stratēģisko plānu, kas, lai cik paradoksāli liktos, pēc vairākiem mēnešiem tika īstenots gluži citā stratēģiskā situācijā, dažādu rangu iztapoņas piedēvēja sarkanās armijas politiskajam ''vadonim'' Ļevam Trockim (Bronšteinam), pēc tam Josifam Staļinam (Džugašvili), kuram nebūt nebija vienaldzīga karavadoņa slava un militāra rakstura pagodinājumi. Apmelots sakarā ar štābā it kā atklātiem vairākiem padomju varai nelojāliem virsniekiem, jūlija sākumā Vācietis tika atcelts no virspavēlnieka posteņa, apcietināts un nogādāts bēdīgi slavenajā ''čekas citadelē'' Lubjankā. Pierādoties apvainojumu nepamatotībai, oktobra pirmajā dekādē viņu atbrīvoja. Jaunieceltais virspavēlnieks Sergejs Kameņevs nāca ar savu plānu, kas izrādījās, īsi sakot, pagalam neveiksmīgs, jo atstāja pietiekami nenodrošinātu svarīgo Maskavas virzienu, ko Deņikins pasteidzās izmantot.

''Latvieši uzbrūk''

Krievijas dzelzceļu ļoti bēdīgais stāvoklis liedza Latviešu strēlnieku divīzijas pārvietošanu veikt ātrāk par divdesmit pieciem kilometriem stundā, un divīzijai noteikto koncentrēšanās vietu vairākkārt vajadzēja mainīt sakarā ar strauji demoralizējošos sarkanās armijas daļu atkāpšanos. Steigā noorganizēto trieciengrupu (tajā kopā ar latviešu strēlniekiem iekļāva vienu kājnieku brigādi un sarkanos kazakus) tūlīt pat raidīja pretim deņikiniešiem, kaut arī nebija vēl nodrošināta patronu pienācīga piegāde, trūka pārtikas, pat maizes. Strēlnieki jokoja: ''Ar šķidru zivju zupiņu nekāds lielais karotājs nebūsi.'' Var saprast viņu prieku, pat sajūsmu, kad jau cīņu laikā kādam no strēlnieku pulkiem izdevās pārtvert deņikiniešu lauka virtuvi ar viņu virsniekiem paredzēto zupas katlu, cukura maisu un baltmaizi.

Izlūkiem apšaudoties ar pretinieka avangardiem, trieciengrupa 11. oktobrī iesaistījās kaujās sarežģītos apstākļos, kad saņemtās pavēles dažkārt izrādījās operatīvajai situācijai neatbilstošas. Pēdējais liecināja, ka padomju pavēlniecībai grūti aptvert frontē notiekošo. Tikmēr deņikinieši nevilcinājās un nākamajā dienā ieņēma Kromus, vēl pēc dienas – arī Orlu. Trieciengrupai tagad pašai vajadzēja parūpēties par flangiem, izmantojot šim nolūkam latviešu kavalērijas pulku un sarkanos kazakus. Pagalam nelādzīgi bija meteoroloģiskie apstākļi: bieži lija, pūta spēcīgs vējš, pakāpeniski pazeminājās temperatūra. Dubļos stiga un ceļmalu grāvjos slīdēja lielgabali, no pārpūles un barības trūkuma nobeidzās daudzi zirgi, vietu vietām artilēristiem pašiem vajadzēja stumt un vilkt lielgabalus.

Izvirzījusies Kromu rajonā, trieciengrupa no flanga un aizmugures apdraudēja Orlā ienākušos pretinieka spēkus, kas līdz ar to neriskēja izvērst uzbrukumu tālāk uz Tulu. 15. oktobrī divu latviešu pulku apakšvienības ieņēma Kromus. Apzinoties, ka var izgāzties viss veiksmīgi sāktais karagājiens uz Maskavu, deņikinieši izmisīgi pretojās. Ne tikai Kromi, bet arī citas apdzīvotās vietas vairākkārt gāja, kā mēdz teikt, no vienām rokām otrās. Trieciengrupa pacentās izmantot Deņikina un viņam padoto citu ģenerāļu taktiskās kļūdas, veikli manevrējot apvidū un veicot nakts uzbrukumus pat ar nelieliem spēkiem tur, kur pretinieks to vismazāk gaidīja.

''Latvieši nāk, latvieši uzbrūk, un neviens nespēj tiem pretī noturēties,'' bija pārliecināti deņikiniešu kareivji. Sagūstīto latviešu strēlnieku apšaušana liecināja par bezspēcīgu niknumu apstākļos, kad kaujas laukā ''baltie'' vairs neko nevarēja panākt. Strēlniekiem tuvojoties Orlai, pretinieks pilsētu pameta jau bez kaujas. Taču padomju pavēlniecībai likās, ka var rīkoties vēl enerģiskāk, tāpēc 20. oktobrī jau padzīvojušo Latviešu strēlnieku divīzijas un trieciengrupas komandieri Antonu Martuseviču (agrākajam cara armijas ģenerālmajoram bija 56 gadi) nomainīja ar 1. latviešu brigādes komandieri Fridrihu Kalniņu.

Pārkārtojuši spēkus, deņikinieši uz nepilnu dienu vēlreiz paguva ieņemt Kromus, no kuriem tos padzina 7. pulka strēlnieki. Kaujas Orlas un Kromu rajonā ilga līdz pat 27. oktobrim. Tad pretinieka spēki apsīka un nākamajā dienā Deņikina armija sāka atkāpties visā frontē. Lūzums bija panākts, pirmkārt, pateicoties lielinieku trieciengrupas, šajā gadījumā vispirms Latviešu strēlnieku divīzijas pūliņiem, jo tieši tā veidoja trieciengrupas galvenos spēkus. Tālākie deņikiniešu izmisīgie mēģinājumi atgūt iniciatīvu bija lemti neveiksmei.

Arī par Latviju

Lai gan pēc sīvajām kaujām latviešu strēlniekiem bija nepieciešama kaut neilga atpūta, to viņiem liedza, un divīziju ar sarkanās armijas virspavēlnieka Kameņeva rīkojumu iesaistīja atkāpjošos deņikiniešu vajāšanā. Kļuva aukstāks, sniga, bet strēlnieki velti gaidīja jaunu šineļu, siltas veļas un īpaši apavu izsniegšanu, tāpat pārtikas apgādes uzlabošanos. Viņu fiziskie spēki izsīka, pieauga saslimušo skaits, turklāt drīz divīzijā sākās tīfa epidēmija. Tas viss nevarēja neietekmēt strēlnieku noskaņojumu. Ziņojumi no pulkiem liecināja par strēlnieku aizvien lielāku aizvainojumu, bet bezpartijisko attiecības ar komunistiem tika vērtētas ne augstāk kā ''puslīdz apmierinošas''. Ierindas strēlnieki arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt priekšniecībai paskaidrojumus par iespējamo atgriešanos Latvijā pēc uzvaras pār Deņikinu. Tas liek secināt, ka liela daļa latviešu strēlnieku tiecās beigt gaitas Krievijas pilsoņkarā.

Protams, cīņā pret deņikiniešiem latviešu strēlnieki lēja savas asinis par, kā vēlāk izrādījās, jaunu, centralizētu totalitāro impēriju, ne jau Latvijas valsti. Tomēr var sacīt, ka 1919. gadā arī sarkanie strēlnieki, kaut vismaz netieši, sekmēja Latvijas un tāpat Lietuvas, Igaunijas neatkarības juridisku atzīšanu. Ja Kolčakam vai Deņikinam izdotos satriekt komunistisko režīmu Krievijā, latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, iespējams, nāktos atgriezties ''vienotajā un nedalāmajā'' Krievijā ar ne vairāk kā autonomijas tiesībām. Tas izrietēja no Rietumu lielvalstu nostājas, konkrēti ASV prezidenta Vudro Vilsona un Lielbritānijas, Francijas, kā arī Itālijas premjerministru Deivida Loida-Džordža, Žorža Klemanso un Vitorio Emanueles Orlando kopējā vēstījuma Kolčakam 1919. gada 26. maijā no Parīzes, kur turpinājās miera konference, lemjot par starptautiskiem pārkārtojumiem pēc Pirmā pasaules kara.

Diemžēl latviešu strēlniekiem arī pēc asiņainajām Orlas – Kromu kaujām nācās turpināt līdzdalību Krievijas pilsoņkarā un pārdzīvot daudz traģisku brīžu un dziļāku vilšanos. Vairākums dzīvi palikušo atgriezās dzimtenē tikai pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma.

Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija

Tā savulaik par Pāvelu Bermontu, pazīstamu arī kā kņazs Pāvels Mihailovičs Avalovs, izteicies latviešu rakstnieks, mācītājs un publicists Andrievs Niedra, kuram sarežģītajās 1919. gada norisēs bija arī visai neapskaužamā Latvijas valsts idejai naidīgu politisko un militāro spēku marionetes loma.



Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras galvenokārt kā caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists bez nopietnas akadēmiskas izglītības un praktiskās pieredzes, kurš apstākļu sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku (Oberbefehlshaber der Deutsch- Russischen Westarmee im Balticum).

Savukārt Bermonts apgalvoja: "Esmu karavīrs un varu ar lepnumu teikt, ka nekad neesmu nodevis savu Dzimteni un ķeizaru".

"Cars bija Bermonta Dievs"…

Bermonta dzīves ceļš ir bijis pagalam samudžināts. Memuāri ("Im Kampf gegen den Bolschewismus", "Erinnerungen von General FŅrst Awaloff", Hamburg, 1925, tie kā avots gan jāvērtē kritiski) vēsta, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt). Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.


R. fon der Golcs un P.Bermonts 1919. gada 1. septembrī, Jelgavas apkaime.
Fotogrāfs - nezināms
Avots - Bermondt-Avaloff Pavel. Im Kampf gegen den Bolschevismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. - Verlag von J.J. Augustin: Glückstadt/Hamburg, 1925 - S. 148. Tafel 12

Iesācis militāro karjeru kā kapelmeistars Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā, Bermonts piedalījās krievu–japāņu karā (1904.–1905. g.), par ko vēlāk saņēma Krievijas impērijas apbalvojumus un praporsčika dienesta pakāpi.

Beidzis Tveras kara skolu, Bermonts atkal pamanījās izcelties arī Pirmā pasaules kara laikā, būdams 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa P. Miščenko adjutants, iegūstot četrus (pats viņš raksta, ka septiņus) ievainojumus un virkni kaujas apbalvojumu. Laikabiedri liecina, ka Bermonts šajā laikā lepojies ar "izskatīgu ārieni" un pielicis "visas pūles, lai uz apkārtējiem atstātu labu iespaidu", turklāt viņam bijuši "lieli panākumi pie dāmām" – tās viņa priekšā vai kusušas".

Demobilizējies no vecās armijas un pārcēlies uz Ukrainu, brašais poručiks sāka sevi dēvēt par pulkvedi. Bermontu aizvien vairāk pārņēma ideja ar vācu palīdzību izveidot no virsniekiem sastāvošu jātnieku ložmetējnieku vienību cīņai pret lieliniekiem, lai atjaunotu Krievijā monarhiju. Andrievs Niedra vēlāk, gan diezgan pārspīlēti, rakstīja: "Cars bija Bermonta Dievs, un Bermonts bija šā Dieva ticīgs priesteris."


Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.

1919. gada sākumā Bermonts ieradās Vācijā Zalcvēdeles (Salzwedel) krievu kara gūstekņu nometnē, kur ar dubultu enerģiju ķērās pie senā sapņa īstenošanas. Ar vācu militāro iestāžu finansiālu un materiālu atbalstu "pulkvedis" 1919. gada februārī Zalcvēdelē sāka veidot "atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību". Veicis vairākas tumšas, ar lielu naudas summu izšķērdēšanu saistītas afēras un izbaudījis Berlīnes naktslokālu un kazino uzdzīves smaržu, kā arī Zalcvēdeles mājīgo gaisotni, kuru tādu padarīja dāmu klātbūtne, Bermonts nebūt nealka doties uz fronti.


Pulkvedis Pāvels Bermonts - Avalovs ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem laikā, kad tika plānots uzprukums Rīgai. 1919.gada vasara. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

"Uzlēca kā saule, bet norietēja kā…"

1919. gada 12. jūnijā "pulkvedis" ieradās klusajā, mierīgajā un senlaicīgajā Jelgavā, uz kurieni bija pārdislocēta arī viņa vienība. Bermonts uzreiz nodibināja ciešākus kontaktus ar vācu ģenerāli grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Uz Bermontu visdziļāko iespaidu atstājusi "grāfa noteiktā uzstāšanās, labā izpratne par apstākļiem Baltijā, draudzīgais noskaņojums pret Krieviju, kā arī pašapziņa".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Bet Golcs, kuram godkārais "pulkvedis" varēja noderēt viņa tālejošo mērķu sasniegšanai, apsolījis "visiem līdzekļiem viņu atbalstīt". Bermonts jau tad paudis viedokli, ka "būtu nepieciešams vienībā uzņemt arī vācu karavīrus".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas karavīriem, 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Vēlāk, vēlēdamies revanšēties pēc zaudētajām Cēsu kaujām, Rietumu brīvprātīgo korpusā sastājās veselas vācu armijas daļas (dzelzsdivīzija, daudzie brīvprātīgie u. c.), tā atzīts memuāros, "viņu vēlme apmesties Baltijā bija tik stipra, ka viņi pat neko negribēja dzirdēt par došanos uz Vāciju". Cenšoties atspēkot Bermonta kā "tēvzemes nodevēja un vācu drauga" reputāciju, tika uzsvērts, ka Bermonts, "vīlies Antantes savtīgajā un jezuītiskajā politikā", vienmēr ir bijis "par tuvināšanos starp Krieviju un Vāciju, protestējot pret savienību ar Franciju un it sevišķi ar Angliju". Viņa vienības atrašanos Jelgavā argumentēja ar to, ka "Kurzeme un it sevišķi Jelgava, mūsu vienībām nozīmēja svarīgu atbalsta punktu mūsu karagājienā uz Maskavu un Pēterburgu. Tām bija svarīga nozīme arī no stratēģiskā un politiskā viedokļa, jo tieši šeit bija jātop pabeigtai vienības formēšanai." Bermonts nekad īpaši neslēpa savu pārliecību par Latviju kā Krievijai piederošu zemi (heimatliche Boden)", kā arī naidu pret šo valstu "boļševistiski orientētajām valdībām". Viņam nebija šaubu, ka "visas šīs jaunizveidotās valstis agrāk vai vēlāk atkal piederēs lielajai Krievijai".


Rietumu brīvprātīgo armijas (bermontiešu) vācu vienība. 1919.gada rudens.Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Uzturoties Jelgavas bezrūpīgajā visatļautības gaisotnē, Bermonta armija aizvien vairāk nonāca alkohola un kokaīna varā. "Atmiņas" vēsta par Jelgavā iesūtītajiem it kā komunistu aģentiem, kuri, "revolveriem bruņoti, uzbrukuši brīvprātīgajiem, kad tie vakaros, ar dāmām zem rokas, devušies pastaigāties pa pilsētas gleznaino apkārtni"… Par Bermonta slepenpolicijas upuriem kļuva ne tikai latvieši, bet arī bagāti ebreji un pat kāds vācu barons.


Rietumu armijas formas tērpi un atšķirības zīmes (no kreisās uz labo):
1. Pinskas-Volinskas brīvprātīgo bataljona kapteinis, 1919 gads.
2. Rietumu brīvprātīgo armijas jaunākais untieroficieris izlūks, 1919. gads.
3. Rietumu brīvprātīgas armijas virspavēlnieka konvoja kazaku pussimta horunžijs, 1919. gads.
4. Ziemeļ - Rietumu armijas strelnieku vienību štaba - kapteinis, 1919. gads.

1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, pretlielinieku ziemeļrietumu frontes un Antantes pārstāvju apspriedē, kas centās koordinēt pret lieliniecisko Krieviju vērsto militāro spēku darbību. Šajā sapulcē Bermonts it kā pirmo reizi esot ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru viņš raksturojis kā "liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem". Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas "roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību", nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa valdību.

1919. gada 5. septembrī Bermonts kļuva par visu krievu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Lietuvā. 1919. gada 21. septembrī ar Golca svētību viņa rokās nonāca augstākā politiskā un militārā vara pār vācu okupētajiem un pārvaldītajiem apgabaliem. Vācu brīvprātīgo vienības slēdza individuālus līgumus par pāriešanu krievu dienestā. 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir ievadījuši miera sarunas ar komunistiem un viņš piespiedu kārtā, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīgai. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja sarūgtinošo vēsti, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par tēvzemes nodevēju, dodot "trumpi" latviešu rokās.

Uzbrukumā Rīgai kņazs Avalovs personīgi nepiedalījās, bet palika turpat Jelgavā. Vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja, ka Latviju šajā situācijā glāba arī Bermonta pēkšņais drosmes trūkums un aplama politiskā aplēse. Bermonts vēlāk sūrojās, ka liktenīgā kļūda bijusi vilcināšanās, jo "arī no Vācijas atgrieztam un ienaidnieku aplenkumā viņam vajadzējis pastāvēt uz Rīgas ieņemšanu".

A. Niedra vēlāk Bermonta pasākuma neveiksmi trāpīgi raksturoja ar sakāmvārdu: "Uzlēca kā saule un norietēja kā bliņa." 16. novembrī Bermonts bija spiests atkāpties no Rietumu armijas komandiera posteņa. 21. novembrī caurkritušais karavadonis kopā ar štābu, "aplausiem skanot un orķestrim spēlējot," iekāpa vilcienā un devās uz Šauļiem un pēc tam uz Vāciju. 1. decembrī Bermonts uz vācu robežas, visžēlīgi piekrītot "neatlaidīgajam armijas lūgumam" paaugstināja sevi par ģenerālmajoru.

Pēc A. Čapenko datiem, pirmos trimdas gadus "kņazs" pavadījis Vācijā, devīgi piešķirot pats sev un saviem bijušajiem kareivjiem ordeņus un dienesta pakāpes. Pēc tam "ģeniālais karavadonis" pārvācies uz Dienvidslāviju, kur it kā pelnījis iztiku ar degvīna tirdzniecību. Vēlāk viņš emigrējis uz ASV.


Bermonta - Avalova 2. pakapes krusts.


Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa. Apstiprinājis 1920. gadā Pāvels Bermonts-Avalovs. Divi veidi:
1. Bronza. 32 mm. Izgatavota Berlīnē.
2. Zeltīts varš. 32 mm. Izgatavota Parīzē.

Pēc ASV mirušo personu reģistra datiem, Bermonta šīs zemes gaitas aprāvās Ņujorkas štata Olsteras apgabala Ņūpalcas pilsētā 1973. gada 17. decembrī.

Rietumu brīvprātīgo armija

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem no bijušajiem landesvēristiem, bijušajām Vācijas impērijas armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Armijā ietilpa:

* Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
* Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
* Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
* Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
* Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
* Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
* Upju flote

Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vispārpieņemts ir, ka 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas kaujassastāvā bija 40-45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju). No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri, bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija maj. J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju un norīkoja to pakļauties Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeņičam. Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas vienība ar kaujas karogu.


Rietumu brīvprātīgo armijas Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas (kr. Западная добровольческая армия) karavīri 1919. gada rudenī. Fotogrāfijas autors, vieta, avots nav zināmi.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 1. septembris. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas grāfa Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīnas.Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada oktobris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Notriekta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīna.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada rudens.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai atņemts lidmašīnas korpuss.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Max (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Pērkons).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Moritz (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Tālivaldis).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumu brīvprātīgo armijas tanks. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas tehnikas nodošana antantes pārstāvjiem, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.



Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.