Ģen. Jānis Kurelis, L.k.o.k., piedzima 1882.gadā Ērģemes pagastā. Ģenerālis miris 1954.gada 5.decembrī un ir apglabāts Čikāgā, Irving Park Acacia Cemetery (Akācijas kapsētā).
1944.gadā Kurelis kļuva par Latvijas Centrālās Padomes (LCP) Militārās komisijas vadītāju un kopā ar štāba priekšnieku kapt. K.Upelnieku cerēja, ka atkārtosies 1919.gada situācija un tiks atjaunota Latvijas neatkarība.
Kurelis un kurelieši joprojām daudziem ir simbols latviešu karavīru cīņai pret abām okupācijas varām: vācu un padomju.
Jānis Kurelis (1882. gada 6. maijs — 1954. gada 5. decembris) - Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris, Kureļa grupas komandieris (1944.).
Par nopelniem 1904.-1905. gadu Krievijas—Japānas karā tika apbalvots ar Staņislava III šķiras un Annas IV šķiras ordeņiem. Par dalību 1. Pasaules karā apbalvots arī Staņislava II šķiras, Annas II šķiras un Vladimira IV šķiras ordeņiem un IV šķiras (t.s. zaldātu) Jura krustu. Par kaujām pie Mazās Juglas 1920. gadā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara Ordeni. Vēl apbalvots ar II un III šķiras Trīszvaigžņu, I šķiras Viestura ordeņiem, Aizsargu Nopelnu krustu un Latvijas Aizsardzības biedrības sudraba medaļu. Apbalvots arī ar Čehoslovākijas Kara krustu un Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu.
Biogrāfija
Jānis Kurelis dzimis 1882. gada 6. maijā Ērģemes pagasta "Bērņos", kalpa ģimenē. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Pleskavā. 30. gadu vidū ģenerālis salaulājās ar ārsti Elzu Rozenvaldi. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Jānis Uldis, bet 1940. gada janvārī – meita Inese Elza. 1951. gadā viņš izceļoja uz ASV, kur dzīvoja Čikāgā, Ilinoisas štatā. Drīz vien ģenerāļa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Ģenerālis mira Čikāgā 1954. gada 5. decembrī plkst. 4.30 pēc iepriekšējā dienā izdarītās vēža operācijas.
Izglītība:
* No 1891. līdz 1893. gadam Kurelis mācījās Pleskavas latviešu luterāņu draudzes skolā.
* 1893. gadā iestājās un 1899. gadā absolvēja Pleskavas Sergija reālskolu.
* 1899.-1901. studējis Odesas junkurskolā, kuru absolvēja ar izcilību, iegūstot podporučika dienesta pakāpi.
* 1930. gadā absolvējis Kara akadēmiskos kursus.
Militārā karjera
* 1899. gada jūlijā kā brīvprātīgais iestājās Varšavā dislocētajā Krievijas armijas 183. Pultuskas kājnieku pulkā. Pēc karaskolas beigšanas pārcelts uz 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulku.
* 1904. gadā pārcelts uz Mandžūriju 12. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka sastāvā. Vēlāk viņš tika iedalīts 3. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas atsevišķajā ložmetēju rotā.
* Kurelis piedalījās 1904.-1905.gada Krievu-japāņu karā. 1905. gadā viņam piešķīra poručika dienesta pakāpi.
* 1906. gadā Kurelis atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Polijā.
* 1909. gadā paaugstināts par štābkapteini.
* 1910. gada janvārī pārcelts uz Ģenerālštābu Pēterburgā, bet oktobrī uz Ģenerālštāba pārvaldes karaspēka organizācijas daļu, kur pildīja administratīvus amatus.
* 1912. gadā viņš atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā.
* 1913. gadā viņu nozīmēja uz Galveno karaspēka dzīvokļu pārvaldi, vienlaikus paaugstinot apakšpulkveža pakāpē.
* 1915. gadā kā bataljona komandieris 22. kājnieku pulka sastāvā viņš piedalījās 1. Pasaules kara kaujās Rumānijas frontē.
* 1916. gada 15. janvārī Kureli kā rotas komandieri pārcēla uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu (komandieris Jukums Vācietis). Piedalījās kaujās sākot no 1916. marta pie Ķekavas.
* Aprīlī Kurelis atkal atgriezās 22. Ņižņijnovgorodas pulkā, kur 1916. gada 2. decembrī tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
* 1917. gada aprīlī Kurelis atkal atgriezās 5. Zemgales pulkā kur ieņēma 2. bataljona komandiera amatu. Augustā viņš piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, kur saindējās ar kaujas gāzēm un tika kontuzēts. 9. novembrī paaugstināts par pulkvedi.
* 1918. gada janvārī atvaļinājās no Krievijas armijas.
* Pēc demobilizācijas caur Vladivostoku viņš 1918. gada martā nonāca Šanhajā, kur satikās ar virsleitnantu Krišu Upelnieku, J.Ozolu un R.Valdmani. Viņiem izdevās panākt Francijas piekrišanu organizēt latviešu karaspēku Sibīrijā. 1918. gada 14. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Centrālais Birojs Kureli iecēla par formējamā latviešu strēlnieku pulka (no decembra Imantas pulks komandieri). 1919. gada aprīlī Kurelis kļuva par Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku un latviešu karaspēka daļu Sibīrijā komandieri, bet 9. augustā par kara lietu pārzini pie Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Septembrī Kurelis kopā ar Imantas pulku ar kuģi devās apkārt pasaulei uz Latviju. Liepājā imantieši ieradās 21. novembrī. 23. novembrī viņu iecēla par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieku.
* 1920. gada jūlijā Kurelis kļūst arī par Apsardzības ministrijas padomes pastāvīgo locekli, bet no septembra līdz 1921. gada aprīlim ieņēma arī Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieka amatu. Kopš 1921. gada 1. oktobra viņš ieņēma Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīga amatu, bet no 1922. gada 1. februāra līdz 1940. gada 24. maijam Kurelis bija Tehniskās divīzijas komandieris. 1925. gada 22. jūnijā Kureli paaugstināja par ģenerāli. Ilgu laiku viņš bija arī Kara virstiesas loceklis.
* 1940. gada maijā Kurelis atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Darbība 2. Pasaules kara laikā
No 1942. gada līdz 1943. gada decembrim Kurelis bija Latvijas invalīdu kooperācijas savienības slēgšanas un apsargāšanas arteļa “Apsardze” direktors. 1943. gadā, kad nacistu okupācijas varas iestādes pieļāva Aizsargu organizācijas atjaunošanu, viņš iestājās 5. Rīgas aizsargu pulkā.
1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide, izpildot okupācijas pārvaldes rīkojumu noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros un Slokā, pilnvaroja ģenerāli Kureli apvienot militārā vienībā 3. un 4.iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu”. Sākotnēji vienība bija paredzēta iespējamai frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai frontes aizmugurē. 1944. gada septembrī kurelieši atkāpās uz Kurzemi, kur apmetās Strazdes un Ugāles apkārtnē. Vienības sastāvs nepārtraukti mainījās, sasniedzot 2000-3000 vīru kopskaitu, to papildināja arī dezertieri un leģionāri, kuri nevēlējās atstāt Latviju un doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji.
Kureļa grupa uzturēja ciešus sakarus ar 1943. gada 13. augustā nelegāli nodibināto nacionālās pretošanās kustības organizāciju – Latvijas Centrālo padomi, - kā arī ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu. Ģenerālis Kurelis un īpaši viņa štāba priekšnieks LCP militārās komisijas loceklis Upelnieks cerēja uz iespējamu 1919. gada situācijas atkārtošanos. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja to galvenos spēkus Puzes pagasta "Stiklos". 20. novembrī 8 kureliešu štāba virsniekus jūras kāpās pie Liepājas nošāva, bet daudzi simti nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs Štuthofā un Kēnigsbergā. Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Rubeņa bataljons Abavas upes rajonā. Rubenieši vairāk nekā 500 vīru sastāvā sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus un turpināja cīņu līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.
14. novembrī pēc Kureļa un citu viņa virsnieku arestēšanas notikusi kratīšana, pēc kuras SS obergrupenfīrers R. Junklauss informējis, ka Jekelns uzskatot Kureli par godīgu "tautieti" un karavīru, atbrīvo viņu un ļauj doties pie savas ģimenes. Saskaņā ar Augstākā SS un policijas komandiera Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Fridriha Jekelna rīkojumu Kureli nosūtīja uz Vāciju Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā, kur viņam vajadzēja sniegt ziņas par notikušo. Pēc četrām dienām Kureli izsauca uz Talsiem, kur viņu atbruņoja un atsavināja dokumentus. Pēc tam Kurelim paziņoja, ka viņš tiek nosūtīts uz Dancigu ģenerāļa Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska rīcībā. 20. novembra vakarā Kurelis ar kuģi devās uz Vāciju, kur atkal tika pratināts, tikai šoreiz SS grupenfīrera Bangerska štābā.
Kad leģiona ģenerālinspekcijas štābam frontes tuvošanās dēļ 1945. gada janvāra beigās steigā bija jāatstāj Danciga, ģenerālis Kurelis prasījis, lai evakuē arī viņu ar ģimeni, bet A. Silgailis to rupji noraidījis. Tā rezultātā Kurelim ar kājām un, pārvarot lielas grūtības, vienatnē knapi izdevās izbēgt no strauji tuvojošās sarkanās armijas. Viņa sieva ar abiem mazajiem bērniem no padomju okupācijas zonas angļu okupētajā Šlēsvigā-Holšteinā nonāca tikai gandrīz divus gadus vēlāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru