1919. gadā Pāvela Bermonta armijas rindās dienēja arī vairāki simti latviešu
Pārsteidzoši skan, bet tieši bermontiādi un Latvijas neatkarības karu var uzskatīt par vienu no mūsu zemes vēstures puspelēkajiem plankumiem. ''Nav izpētīts gandrīz nekas,'' skarbi vērtē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons (attēlā).
Pēc Jēkabsona domām, no kara vēstures viedokļa nav izpētīti pat notikumi saistībā ar svinamo 1919. gada 11. novembri – Lāčplēša dienu. Tas ir tikai aplams stereotips, ka viss par neatkarības cīņām sīki izskatīts un salikts pa plauktiņiem vēl pirmskara Latvijā. Jā, ir ģenerāļa Mārtiņa Peniķa redakcijā 1938. gadā izdotā un pēc tam vairākkārt pārizdotā grāmata ''Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture'', taču tā tapa tikai 15 gadus pēc brīvības cīņām. Nodaļu autori paši bija piedalījušies šajās cīņās, taču daudzi līdz mūsdienām lielā skaitā saglabājušies arhīvu materiāli – pavēles, štābu dokumenti – toreiz viņiem nebija pieejami; kaut ko noklusēja personīgu, kaut ko politisku iemeslu dēļ.
''Pie mums, ja par kādu jautājumu izdod vienu grāmatu, tad mēs sakām: tur viss ir izpētīts un tur nav vairs ko darīt. Tikmēr, teiksim, poļiem un vāciešiem svarīgs jautājums skaitās izpētīts tikai tad, ja par to uzrakstītas kādas desmit grāmatas. Polijā katru Pirmā, Otrā pasaules kara kauju, ''Cīņu par robežām'', kā viņi sauc savu neatkarības karu, atkal jau pēta un pēta, jo visu laiku atveras arhīvi, nāk klāt kas jauns, ir sensācijas. Un tas, neskatoties uz to, ka viņiem, kaut ideoloģijas atļautās robežās, to posmu tomēr bija iespējams pētīt pat padomju laikos. Mums brīvības cīņas tobrīd vispār bija slēgts temats!'' aizrāda profesors Jēkabsons.
Varbūt kādam rosinājums par jaunu pārskatīt 1919. gada notikumus šķitīs radikāls un kaitīgs, tomēr fakts, ka par Latvijas neatkarības karu patiešām ne tikai nav mūsdienīga, fundamentāla darba, bet nav pat vispārpieņemta tā laika posma nosaukuma. Vieni saka ''brīvības cīņas'', citi ''neatkarības karš'', vēl citi ''atbrīvošanās cīņas''. Jēkabsons spriež, ka korektākais būtu ''neatkarības karš'', jo runāt par ''brīvības cīņām'' varētu tikai pēc 1919. gada jūnija Cēsu kaujām: ''Ja tiem pārsimts pagaidu valdībai uzticīgajiem puišiem, kas 1919. gada sākumā, Stučkas karaspēkam uzbrūkot, atkāpās no Rīgas, sacītu, ka šīs ir ''brīvības cīņas'', viņi ļoti izbrīnītos, jo ielās dzirdēja latviešus sev nopakaļ saucam: ''Vācu pakalpiņi!'' Viņiem tā toreiz drīzāk bija izdzīvošanas cīņa, jo tauta būtībā bija pret viņiem. Tas bija ļoti sarežģīts laiks.''
Nav šaubu, 11. novembris Latvijai bija izšķirošs datums. Ja nāktos zaudēt bermontiešiem, neatkarīgas Latvijas nebūtu. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijai neatkarību nācās izcīnīt visgrūtākajos apstākļos, jo te krustojās daudzu ieinteresēto spēku plāni. ''Mēs joprojām mēģinām bermontiādi Latvijā skatīt izolēti, bet tas bija visa reģiona process. Ja mēs to neskatīsim kopā, mēs nekad nekā nesapratīsim,'' uzsver vēsturnieks, kurš ievērojis, ka mācību grāmatās šie notikumi tiek skaidroti bez loģiska sākuma un gala, tādēļ bieži vien pat studenti ''putrojas''.
– Sauciet piemērus, ko vēsturniekiem vajadzētu pārvērtēt!
Ē. Jēkabsons: – To pašu 1919. gada 8. oktobri – Bermonta uzbrukuma sākumu. Tīri no militārā viedokļa vērtējot, mēs taču tā arī neesam pateikuši, ka patiesībā tur bija tāda panika, kas robežojās ar bēgšanu! Es saprotu, ka ''Rīgas sargi'' bija labi domāta filma, bet tajā ir tik daudz aplamību! Bermonts tur ir kā plānprātiņš!
– Nu, to prasīja filmas žanrs...
– Es saprotu. Labi. Bermontam jābūt plānprātiņam. Bet pret Bermonta armiju Latvijas armija cieta vislielākos dzīvā spēka zaudējumus visu brīvības cīņu laikā! Tātad mēs zaudējām visvairāk vīru cīņā pret plānprātiņu? Kuru mēs ar to pazemojam? Tas ir kā padomju laika filmās, kur viens krievu zaldāts apšauj 700 vāciešu. Mēs tikai atkārtojam klišejas. Es neapšaubu to dienu varonību. Tā patiešām bija. Ne jau velti bermontiāde ir laiks, kad Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība patiešām pirmo reizi kļuva par visas tautas valdību.
Mums joprojām viss balstās uz Peniķa grāmatām, taču ''Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturē'' ierakstītais nav pilnīga patiesība un priekšstati tur ir novecojuši. Vai kāds var pateikt, kādēļ bermontieši oktobrī apstājās pie Daugavas? Kādēļ Bermonts nepagāja desmit kilometrus uz Salaspils pusi un nepārcēlās pār upi tur, kā 1917. gadā vācieši izdarīja pie Ikšķiles? Tur latviešiem nebija neviena, kas aizstāvētu labo krastu.
– Jūs zināt, kāpēc viņš tā nerīkojās?
– Es to nekur neesmu lasījis, bet nojaušu. Tajā bija iesaistīti Rietumu sabiedroto spēki – angļi un franči; bija iesaistīts balto ģenerālis Judeņičs, kurš starp citu atsūtīja Latvijas armijai lielgabalus, kad Bermonts atteicās viņam pakļauties. Tas stāsts ir pārāk garš un sarežģīts, lai to te uzreiz izstāstītu. Bermonta galvenais mērķis patiesībā nemaz nebija ieņemt Rīgu. No viņa viedokļa pats svarīgākais šķita nodrošināt pret latviešiem un igauņiem viņa un Judeņiča armijas aizmuguri karagājienam pret lieliniekiem pie Petrogradas. Protams, tas nekādā mērā neatbilda Latvijas interesēm. Mēs gan tā arī neesam iztulkojuši Bermonta atmiņas. Tās jau iepriekš nelasot tika atzītas par nederīgām. Esmu tās paskatījies un varu sacīt, ka nekā briesmīga tur nav. Tur daudz kas ir tāds, kam var piekrist. Mums vajadzētu atzīt šādas tādas lietas, kas pirmajā acu uzmetienā var šķist nelabas, bet kas tad vēsturē ir nelabi? Galvenais, ka mums bija objektīvs mērķis – savas valsts izveidošana. Uz to mēs gājām un tam ziedojām arī citu, tajā skaitā baltvāciešu intereses.
– Bet kādēļ tad Bermonts atsacījās pievienoties Judeņičam?
– Viņš sarunās ar ģenerāli solīja pievienoties ģenerālim karagājienā pret lieliniekiem, tiklīdz nodrošināšot aizmuguri. Latvija viņam, protams, bija tikai ''guberņa'',
Reklāma
bet es domāju, ka viņš par Latviju nemaz īsti neinteresējās un galvenais viņam patiešām bija lielinieku sakaušana, taču tas vēl ir neatbildēts jautājums, kādā ceļā tīri praktiski 50 tūkstoši bermontiešu grasījās līdz Petrogradai nonākt. Cauri Vidzemei un Igaunijai viņus taču neviens izlaist netaisījās.
Ja nelasītu Latvijas vēstures grāmatas, es neko no bermontiādes nesaprastu, arī lasot Lietuvas vēstures mācību grāmatas. Kāpēc lietuvieši pret bermontiešiem izturējās citādi nekā latvieši? Kā lai izskaidro, kādēļ mums nebija militārās savienības ar Lietuvu? Kāpēc lietuviešu armija sāka karadarbību tikai 21. novembrī un veselu mēnesi bermontiešiem ne tikai neuzbruka, bet pat apgādāja tos Latvijas teritorijā ar pārtiku un tranzītā no Prūsijas piegādāja kara materiālus? Mums nav kopīgas bermontiādes izpētes plaknes. Praktiski nemaz nav skatītas trīs dienu niknās kaujas pie Liepājas, kur bija daudz kritušo; kaujas Lietuvas pierobežā. Neviens nav izskaidrojis, ko pie Bermonta darīja Andrievs Niedra. Un kas notiek ar brīvības cīņu laiku sociālo vēsturi? Tā gandrīz vispār nav aiztikta.
Tālāk: kas bija tie vairāki simti latviešu, kas dienēja Bermonta armijā? Par viņiem pēc tam nerunāja, bet viņi tur bija. Zinu, ka bija tāds apakšpulkvedis Bērziņš. Latvijas armijā bija saraksti, kur norādīja, no kurienes karavīrs nācis. Tur redzēsiet ierakstus ''bij. Judeņiča armijas karavīrs'', ''bij. Bermonta armijas karavīrs''...
– Ko tad pie bermontiešiem darīja latvieši?
– Tie bija latviešu tautības karagūstekņi no Vācijas, kurus Latvijas varasiestādes nespēja laikus nogādāt mājās. Lai tiktu tuvāk dzimtenei, viņi paši brīvprātīgi pieteicās vervēšanas birojos Judeņiča armijā. Kad tie nonāca līdz Jelgavai, viņus izsēdināja no vagoniem un ieskaitīja Bermonta karaspēkā karam pret Latvijas armiju. Daudzi dezertēja, daudzi palika, daudzus aizveda atpakaļ uz Vāciju un internēja. Pēdējie pēc tam rakstīja vēstules Latvijas pārstāvniecībai Vācijā, lūdzot dabūt viņus no nometnēm ārā. Un vēl bija simtiem meiteņu no Kurzemes un Zemgales, kas pašas brīvprātīgi aizgāja līdzi saviem draugiem – bermontiešiem.
Vēl: ko bermontiādē darīja vācu zemessargi jeb landesvērs? Tur ir visādas leģendas. Paskatieties, ko viņi darīja 1919. gada jūlijā Latgalē! Tur viņi cieta vislielākos zaudējumus un guva vislielākos panākumus karā pret lieliniekiem. Pirmskara Latvijā politisku iemeslu dēļ landesvēru vispār izslēdza no brīvības cīņu vēstures.
Tālāk neskatīts jautājums ir bermontiādes kara nežēlības. To bija ļoti daudz no abām pusēm, kaut visu laiku apgalvots, ka tikai no vienas. Patiesībā tas bija pilsoņu karš, jo tajā mēs redzam latviešu–vācu attiecības, abpusējo naidu. 20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, ''kas daudz mums pāri darījuši''. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot. Nabaga vācietis neparko nav gribējis griezt muguru, jo sapratis, kas būs.
– Tomēr grūti saprast, kādēļ tehniski it kā labi nodrošinātā Bermonta armija tik ātri sabruka.
– Viņiem būtībā bija slikti komandieri, ieskaitot pašu Bermontu. Īpaši krievu daļās tie pārsvarā bija virsnieki, kas karu nosēdējuši kaut kur aizmugurē vai gūstekņu nometnēs. Otrs faktors bija motivācijas trūkums. Tam vācu karavīram bija grūti ieskaidrot, kādēļ viņam jānoliek galva kaujās ar kaut kādiem latviešiem, ja Vācijā gaida sieva un bērni. Pats Bermonts nespēja paskaidrot saviem karavīriem, par ko tiem jācīnās.
– Ko par neatkarības karu varētu sameklēt ārzemju arhīvos?
– Arī tie tikpat kā nav skatīti. Tie paši rietumvalstu misiju ziņojumi. Tikai trimdas vēsturnieks Edgars Andersons tos ir pieminējis, bet, domāju, izlaižot nepatīkamākās vietas. Neviens nav pētījis Bermonta štāba dokumentus Vācijas arhīvos. Krievijā esošo padomju Latvijas karaspēka daļu arhīvi nav skatīti. Un, teiksim, Cēsu kaujas 1919. gada jūnijā. Tās visu laiku pasniedz kā Igaunijas un Latvijas lietu. Vienkārši šokējoši, ka mācību grāmatās mēs neminam, ka Cēsu kaujas bija cieši saistītas ar sabiedroto un Vācijas Versaļas miera sarunām! Kāpēc tad vācieši tā pēkšņi sadomāja uzbrukt? Berlīne jūnijā taču bija saņēmusi tik smagus sabiedroto miera noteikumus, ka tie, kā zināms, 20 gadus vēlāk izsauca Otro pasaules karu. Bet tajā brīdī Vācijas valdība pavisam nopietni apsvēra iespēju atsākt Pirmā pasaules kara karadarbību. Fon der Golcs uzskatīja, ka Vidzemē jāierīko placdarms karadarbības atjaunošanai. Karam bija jāatsākas no Baltijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru