Latvijas Republikas Zemessardze

1991.gada 23.augustā tiek pieņemts likums „Par Latvijas Zemessardzi”, kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, 24.augustā, pēc likuma pieņemšanas tiek izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle – sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās. Septembrī sākās Zemessardzes bataljonu formēšana atbilstoši valsts teritoriālajam iedalījumam, nodibināja Zemessardzes štābu. Dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un Zemessardze kļuva par lielāko valstij uzticamo militāro organizāciju.

Sākotnēji tās galvenie uzdevumi bija piedalīties Latvijas Republikas aizsardzībā, aizsargāt svarīgus valsts, pašvaldības un saimnieciskos objektus, aizsargāt iedzīvotājus un viņu mantu no noziedzīgas rīcības, ja nepieciešams, sniegt palīdzību robežapsardzības spēkiem, policijai un muitas iestādēm, palīdzēt valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī iedzīvotājiem dabas un ekoloģisko katastrofu, stihisko nelaimju, lielu saimniecisko avāriju gadījumos un to seku likvidācijā. Veicot šos uzdevumus, Zemessardze sadarbojas ar robežapsardzības spēkiem, valsts un pašvaldības iestādēm, policiju un muitas iestādēm.

Nepietiekami apbruņoti un nepietiekami apmācīti, dažādi ģērbušies pirmajos gados zemessargi darīja visu – sargāja valsts robežu, cīnījās pret kontrabandistiem, ķēra likumpārkāpējus, dzēsa ugunsgrēkus, cīnījās pret plūdiem, bloķēja PSRS karaspēka daļas.

Cilvēkiem trūka pieredzes un materiālās iespējas, viņi kļūdījās un mācījās no savām kļūdām. Dažāda vecuma, ar dažādām izglītībām, visdažādāko profesiju pārstāvji tomēr spēja vienoties par galveno, viņi visu darīja no sirds un baudīja tautas uzticību. Ne velti tolaik radās teiciens – zemessargs nav profesija, tas ir dzīvesveids.

Lai nodrošinātu operatīvu Zemessardzes darbību, tās uzdevumu veikšanai 1992.gadā Zemessardzes bataljoni tika pakļauti novadu vienībām, kas vēlāk izveidoja Zemessardzes 1.brigādi ar štābu Rīgā, Zemessardzes 2.brigādi ar štābu Cēsīs, Zemessardzes 3.brigādi ar štābu Rēzeknē, Zemessardzes 4.brigādi ar štābu Liepājā un Zemessardzes 5.brigādi ar štābu Ogrē.

Pamatojoties uz noteiktiem īpašiem uzdevumiem, pakāpeniski tika izveidotas un pilnveidotas vairākas atsevišķas Zemessardzes vienības – Zemessardzes Štāba bataljons, kas organizēja personālsastāva, t.sk. obligātā militārā dienesta karavīru apmācību, kā arī nodrošināja atbalstu Zemessardzes štābam, Zemessardzes vienība „Vanags”, kuras karavīri sadarbībā ar valsts tiesībsargājošām institūcijām piedalījās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu apsardzē, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, Zemessardzes 65.Atsevišķais Studentu bataljons, kurā, pieaugot studējošās jaunatnes interesei par militāro jomu, divu gadu militāro mācību programmu apguva Latvijas augstāko mācību iestāžu studenti, Zemessardzes Aviācijas eskadriļa, kas nodrošināja Zemessardzes struktūrvienības ar aviācijas atbalstu un izpletņlēcēju apmācību, kā arī piedalījās meklēšanas un glābšanas darbos.

Zemessardzei tāpat kā citām atjaunotās valsts struktūrām, visvairāk trūka profesionāli sagatavotu un uzticamu speciālistu. Tāpēc par Zemessardzes prioritāti tika noteikta izglītības un militārās apmācības sistēmas izveide. Tika nodibināti vairāki mācību centri – 1991.gadā Zemessardzes Kājnieku mācību centrs Cēsīs, 1993.gadā Sakarnieku mācību centrs Ogrē un 1995.gadā Izlūku mācību centrs Dobelē.

1992.gadā Zemessardzes paspārnē tika izveidota Zemessardzes jaunatnes organizācija – Jaunsardze. Tās mērķis bija gatavot jauniešus dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos – attīstīt un nostiprināt fizisko sagatavotību un stāju, ieaudzināt un pilnveidot morālās īpašības – gribasspēku, pienākuma apziņu, Tēvzemes mīlestību, biedriskumu un disciplīnu.

Zemessardzes attīstību būtu grūti iedomāties bez starptautiskās sadarbības partneru atbalsta. Zemessardzei izveidojās cieša sadarbība ar ASV Mičiganas štata Nacionālo gvardi, kā arī Lielbritānijas Teritoriālo armiju, Zemessardzi Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Lietuvā un Igaunijā. Zemessardzes vienību karavīri apliecina savu profesionālo sagatavotību un vēlmi iegūt jaunu pieredzi, piedaloties dažādās starptautiskajās militārajās mācībās – GuardEx, Nordic Peace, Baltic Cooperation, Partner Challenge u.c.

Lai godinātu Zemessardzes vienību karavīrus un zemessargus, kas uzticīgi un godprātīgi pilda savus pienākumus, un atzīmētu viņu ieguldījumu Latvijas Valsts stiprināšanā un sabiedrības miera un stabilitātes nodrošināšanā, 1996.gadā tika izveidots Zemessardzes apbalvojums „Zemessardzes Nopelnu zīme” un vēlāk vairāki Zemessardzes komandiera apbalvojumi – 2001.gadā trīspakāpju Goda zīmes „Par kalpošanu tautai un Latvijai” un 2004.gadā trīspakāpju Goda zīme „Par kalpošanu Zemessardzei”.

Līdz ar Latvijas izvēli iestāties NATO, kas pamatojās uz vienotu starpvalstu drošības garanta un atbalsta iegūšanu, izmainījās Valsts aizsardzības sistēmas attīstības prioritārie uzdevumi. Lai izveidotu NATO militāriem standartiem atbilstoši nokomplektētas vienības, nodrošinātu centralizētu apmācību zemessargiem un profesionālā militārā dienesta karavīriem, pakāpeniski tika uzsākti Zemessardzes struktūras attīstības pasākumi. To uzdevums bija pilnvērtīgi iekļaut Zemessardzes vienības kopējā NBS struktūrā un operatīvā vadības sistēmā. Sākot ar 2000.gadu pakāpeniski tika apvienotas sākotnēji izveidotās Zemessardzes brigādes un bataljoni, Zemessardzes atsevišķās vienības tiek pārveidotas un pievienotas Nacionālo bruņoto spēku veidu un vienību sastāvam.

Latvijas Republikas Zemessardzes karogs.

Latvijas Republikas Zemessardzes karoga averss.

Latvijas Republikas Zemessardzes karoga reverss.

Latvijas Republikas Zemessardzes beretes kokardes.

Zemessardzes rotas BALTSQN-12 (2005.08.-2006.02.) beretes kokarde.

Latvijas Republikas Zemessardzes beretes kokarde.

LR ZEMESSARDZES UZŠUVES.

LR Zemessardzes lauku formas uzšuve 1992 gada parauga frmastērpām.  

LR Zemessardzes uzšuvju varianti, krāsas spiedes tehnikā uz dermantina pamatnes.

LR Zemessardzes uzšuve gumijas karstspiedes tehnikā.

LR Zemessardzes uzšuve krāsas spiedes tehnikā.

LR Zemessardzes izšūtā uzšuve.

LR Zemessardzes veterānu uzšuve.

LATVIJAS REPUBLIKAS ZEMESSARDZES PIEMIŅAS MONĒTAS.

LR Zemessardzes 15. gadu piemiņas monētas averss.

LR Zemessardzes 15. gadu piemiņas monētas reverss.

LATVIJAS REPUBLIKAS ZEMESSARDZES KOMANDIERA APBALVOJUMI.

Latvijas Republikas Zemessardzes izdienu zīmes. 5.gadi, 10. gadi, 15. gadi Zemessardzē.


Latvijas Republikas Zemessardzes izdienu zīmju reverss. 5.gadi, 10. gadi, 15. gadi Zemessardzē.

Latvijas Republikas Zemessardzes izdienu zīmes 10. gadi Zemessardzē varianta averss.

Latvijas Republikas Zemessardzes izdienu zīmes 10. gadi Zemessardzē varianta reverss.

Latvijas Republikas Zemessardzes izdienu zīmes 25. gadi Zemessardzē averss.

Zemessardzes 5. gadu izdienas zīmes apliecība.


Zemessardzes 10. gadu izdienas zīmes apliecība.

Zemessardzes 15. gadu izdienas zīmes apliecība.

Zemessardzes 25. gadu izdienas zīmes apliecība.

Zemessardzes komandiera apbalvojums Zemessardzes nopelnu zīme 

„Par tēvu zemi un brīvību”

Zemessardzes komandiera apbalvojums Zemessardzes nopelnu zīme „Par tēvu zemi un brīvību”. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums Zemessardzes nopelnu zīme „Par tēvu zemi un brīvību”. Reverss.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma Zemessardzes nopelnu zīmes „Par tēvu zemi un brīvību” miniatūra. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma Zemessardzes nopelnu zīmes „Par tēvu zemi un brīvību” miniatūra. Reverss.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma Zemessardzes nopelnu zīmes „Par tēvu zemi un brīvību” apliecība.

LR Sauszemes/Zemessardzes komandiera apbalvojums - trīs pakāpju goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai"

Par godu ZS desmitajai gadadienai 2001. gadā tika dibināts apbalvojums - goda zīme ar devīzi "Par kalpošanu tautai un Latvijai".

Apbalvojumu piešķir Sauszemes spēku/Zemessardzes komandieris kā atzinības zīmi par nopelniem Sauszemes spēku/Zemessardzes attīstības veicināšanā un valsts aizsardzības stiprināšanā, par godprātīgu kalpošanu savai tautai un Latvijas valstij.

Apbalvojumam ir trīs pakāpes. 1. pakāpes goda zīmi var piešķirt militārpersonām, kas nodienējušas valsts aizsardzības struktūrās ierindas vai ārrindas dienestā ne mazāk kā desmit gadus, un civilpersonām. 2. pakāpes goda zīmi var piešķirt militārpersonām, kas nodienējušas valsts aizsardzības struktūrās ierindas vai ārrindas dienestā ne mazāk kā piecus gadus, un civilpersonām. 3. pakāpes goda zīmi var piešķirt militārpersonām, kas nodienējušas valsts aizsardzības struktūrās ierindas vai ārrindas dienestā ne mazāk kā trīs gadus, un civilpersonām.

Goda zīmi nēsā krūšu kreisajā pusē kā nākamo aiz valsts, ārvalstu, aizsardzības ministra, NBS komandiera apbalvojumiem un ZS nopelnu zīmes.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 3. pakāpe - no bronzas.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 3. pakāpe - no bronzas.Averss, tuvplānā.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 3. pakāpe - no bronzas.Reverss, tuvplānā.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 2. pakāpe - no sudraba.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 2. pakāpe - no sudraba. Averss, tuvplānā.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 1. pakāpe - no zeltīta sudraba ar baltās emalijas krusta pildījumu.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 1. pakāpe - no zeltīta sudraba ar baltās emalijas krusta pildījumu. Averss, tuvplānā.


Goda zīme "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 1. pakāpe. Reverss, tuvplānā.


Goda zīmes "Par kalpošanu tautai un Latvijai", 1. pakāpes apliecība.

Zemessardzes komandiera 3. pakāpju apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 1. pakāpe. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 1. pakāpe. Averss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 1. pakāpes atgriezums.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 2. pakāpe. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 2. pakāpe. Averss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 2. pakāpes atgriezums.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 2. pakāpes apliecība.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Averss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Reverss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Reverss, tuvplānā.

Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe (2 variants).


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Averss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Averss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Reverss.


Zemessardzes komandiera apbalvojums „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpe. Reverss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpes atgriezums.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpes apliecības variants.


Zemessardzes komandiera apbalvojuma „Par kalpošanu Zemessardzei”, 3. pakāpes apliecības variants.

Zemessardzes komandiera apbalvojums — piemiņas medaļa
„Zemessardzei 15 gadi”


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļa „Zemessardzei 15 gadi”. Averss.


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļa „Zemessardzei 15 gadi”. Averss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļa „Zemessardzei 15 gadi”. Reverss.


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļa „Zemessardzei 15 gadi”. Reverss, tuvplānā.


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļas „Zemessardzei 15 gadi” atgriezums.


Zemessardzes komandiera piemiņas medaļas „Zemessardzei 15 gadi” apliecība.

Latvijas Republikas Zemessardzes Atzinības raksti un pateicības.


Latvijas Republikas Zemessardzes Atzinības raksts, 20. gs. 90-to gadu vidus.



Latvijas Republikas Zemessardzes Atzinības raksta varianti.


Latvijas Republikas Zemessardzes komandiera pateicība.


Latvijas Republikas Zemessardzes Rīgas novada 1. brigādes Atzinības raksts.

Zemessardzes komandiera apbalvojums galda medaļa "Pateicība par priekšzīmīgu dienestu Zemessardze"

Zemessardzes komandiera apbalvojums galda medaļa "Pateicība par priekšzīmīgu dienestu Zemessardze", averss.

Zemessardzes komandiera apbalvojums galda medaļa "Pateicība par priekšzīmīgu dienestu Zemessardze", reverss.

Zemessardzes komandiera apbalvojuma galda medaļas "Pateicība par priekšzīmīgu dienestu Zemessardze", futlāris.

Latviešu diplomāts ar kara ordeni (20.01.2010. Autors: Viesturs Sprūde. )

Pirmos apbalvojumus par varonību Otrajā pasaules karā latvieši saņēma jau 1939. gadā

Pirmais apbalvojums, ko Latvijas pilsonis saņēma par varonību Otrajā pasaules karā, nebija ne Dzelzs krusts, ne Sarkanā Karoga ordenis, kā, atceroties latviešu piespiedu līdzdalību svešās armijās, varētu šķist. Tas bija 1939. gadā neitrālās Latvijas valsts Viestura ordenis.

Latvijas pilsonis Arnolds Langins, kurš pirmais no Latvijas pilsoņiem tika apbalvots par varonību karā, nemaz nebija karavīrs. Viņš bija Latvijas sūtniecības Polijā sekretārs, kas 1939. gada oktobrī izpelnījās pagodinošo militāro balvu – Viestura ordeni ar šķēpiem. Prese tolaik rakstīja lakoniski. "Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sestdien pieņēma sūtniecības sekretāru Arnoldu Langinu, kas atgriezās no Varšavas. A. Langins palika Varšavā pēc sūtņa Ludviga Ēķa aizbraukšanas un pārņēma sūtniecības darbību, valsts mantu un mūsu pilsoņu aizsardzību visu laiku, kamēr Varšavā norisinājās militāras operācijas. Arī pēc ārzemnieku evakuācijas, kas ar abu karojošo pušu piekrišanu notika 21. septembrī, A. Langins palika savā postenī, piedzīvodams sūtniecības nama pakāpenisku sagraušanu un pat aizdegšanos, izglābjot no sūtniecības svarīgākos dokumentus, kasi un zīmogus. Par parādīto drošsirdību, uzticību un pienākuma apziņu ārlietu ministrs izteica A. Langinam Valsts prezidenta un valdības atzinību," oficiālā tonī 1939. gada 23. oktobrī pavēstīja "Brīvā Zeme". Dramatiskākās epizodes pilsoņiem tika aiztaupītas. Par tām vēlāk slepenā dokumentā diplomāts ziņoja personīgi ministram Munteram.

"Esmu vecs karavīrs"

Latvijas sūtniecība Varšavā atradās trīsstāvu ēkā Szkolna (Školnas) ielā 6. Tieši tajā pilsētas daļā, kam bija lemts smagi ciest karadarbībā. Karš šo kvartālu sasniedza nedēļu pēc nacistiskās Vācijas 1939. gada 1. septembra rīta iebrukuma Polijā. Pirmās šķembas ēku ķēra naktī no 8. uz 9. septembri, tas ir pašā Varšavas aizsardzības kauju sākumā. Tas vēl bija nieks, jo turpmākajās dienās viens vācu artilērijas šāviņš eksplodēja sūtniecības reprezentācijas telpās, viens darbinieku dzīvokļos, viens nama sienā starp logiem. Ceturtais šāviņš, izsitot sienā caurumu, ielidoja sūtniecības šofera dzīvoklī, taču, par laimi, neeksplodēja, vien sagāza krāsni. Latvijas sūtnim Ludvigam Ēķim gan nenācās vērot klātienē, kā iet bojā viņa rezidence, kurā, kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, burtiski īsi pirms tam bija ievestas jaunas mēbeles. Ēķis evakuējās jau 5. septembrī, kad Polijas Ārlietu ministrija informēja, ka vairs negarantē ārvalstu diplomātu drošību. Uzraudzīt sūtniecības mantu palika sūtniecības sekretārs Arnolds Langins un pulciņš sūtniecības darbinieku kopā ar ģimenes locekļiem. Viņi drīz uzzināja, ko nozīmē dzīvot ielenktā pilsētā, kuru pastāvīgi bombardē vācu lidmašīnas un lielgabali. Tiesa, arī sūtņa Ēķa ceļš, sekojot evakuētajai Polijas valdībai, nebija viegls. To tāpat pavadīja uzlidojumi un rūpes, kur dabūt degvielu. "Galvenais, ka mums netrāpīja un braucām tālāk," 11. septembrī sūtnis rakstīja slepenajā ziņojumā Munteram no Kšemeņecas pilsētiņas Polijas dienvidaustrumos (mūsdienās Kremeņeca Ukrainā), atainojot 6. septembrī piedzīvoto vācu aviācijas uzlidojumu Ļvovā. "Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav, un ceru, ka viņas mani neķers. Bet, ja ķers, tad rūpējieties par manu ģimeni," viņš stoiciskā mierā atzīmēja ziņojuma beigās.

Varšavā palikušie sūtniecības ļaudis apšaudes vadīja pagrabā, kur veļas mazgātavā ierīkoja arī improvizētu virtuvi. Par Langina un viņa biedru likteni Latvijā tobrīd neviens neko nezināja, lai arī Varšavas radio laiku pa laikam pēc sūtniecības lūguma pārraidīja īsas informācijas, ka ar sūtniecības darbiniekiem viss kārtībā. Diemžēl Latvijā šos ziņojumus neviens nesadzirdēja.

"Jaunākās Ziņas" vēlāk optimistiskā stilā apgalvoja, ka Langins esot ar radio starpniecību regulāri sazinājies ar Ārlietu ministriju (ĀM), kas devusi norādījumus: "Šos paziņojumus viņš vienmēr labi uztvēris, tāpēc arī varējis izpildīt ministrijas rīkojumus." Tika radīts naivs priekšstats, ka ĀM visu laiku kontrolējusi situāciju. Tas nepavisam neatbilda patiesībai. Vienīgais, ka ĀM pa radio kanāliem 20. septembrī bija devusi rīkojumu Langinam palikt, lai apsargātu sūtniecības ēku un iespēju robežās rūpēties par Latvijas pilsoņiem, kādu tobrīd Varšavā bija apmēram 60. Burtiski nākamajā dienā ar Varšavas diplomātu korpusa vecākā – Norvēģijas sūtņa Ditlefa – starpniecību tika panākts, ka Vācija piekrita diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu evakuācijai. Lielā steigā aizbrauca Latvijas militārais atašejs G. Ķikulis, pārstāvniecības kalpotāji un viņu ģimenes locekļi – kopumā 34 cilvēki. Vilcienu līdz Kēnigsbergai nodrošināja vācieši.

Dzīve pagrabā

Varšavā kopā ar Langinu palika nama šveicars un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Pļavpāvuls, kā arī poļu kalpotājs Vojteckis. Uz viņiem arī gūlās visa Latvijas interešu pārstāvniecība līdz Polijas galvaspilsētas kapitulācijai 27. septembrī un vēl ilgāk. Atskaitot Langinu, no ārvalstu diplomātiskā korpusa Varšavā tad palika tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts un Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits.

Latvijas sūtniecības namam aplenkuma gaitā bija lemts nodegt un iet bojā. Langinam izkļūt no izpostītās Varšavas izdevās tikai 3. oktobrī, kad vācieši pārņēma pilsētu. Tostarp Rīgā par sekretāra likteni visi jau bija pamatīgi nobažījušies. Tam bija pamats. "Ap plkst. 14.30 sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu," par 22. septembra notikumiem pēc tam atskaitē ĀM vēstīja Langins. 23. septembrī: "Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi 2,00 zloti kg." Todien nācās pārdzīvot visstiprāko apšaudi, kad sūtniecību trāpīja četras granātas. Ne bez humora Langins jau Rīgā ziņojumā rakstīja: "Ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no balta par melnu." Sūtniecībā pazuda elektroapgāde, telefonsakari, bet ūdens tecēja tikai no pagraba krāna. Drīz apsīka arī tas.

25. septembrī: "Ap plkst. 9.30 izgājis sētā, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu, kuru liku apbērt ar smiltīm. Plkst. 13.30 Szkolnas ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām." Pēcpusdienā ielas vidū pretim sūtņa kabineta logiem nokrita aviobumba, kas varēja izrādīties liktenīga visiem sūtniecības pagraba iemītniekiem, ja kristu 6 – 7 m tuvāk. Nākamās dienas rītā sūtniecības nams aizdegās no vācu degbumbas un Langins ar Pļavpāvulu pameta pagrabu, lai kā lūdzēji meklētu patvērumu citur. Diplomāts paķēra līdzi tikai svarīgākos dokumentus, naudu un apmetās citā ļaužu pilnā pagrabā kādā namā 150 metrus tālāk. Sūtniecību pa to laiku, neskatoties uz apšaudi, paspēja apciemot marodieri, kas pievāca radioaparātu, drēbes un vēl dažas lietas. Pilsētā jau valdīja haoss. Kaut "Jaunākās Ziņas" labticīgajiem lasītājiem apgalvoja, ka svarīgākie dokumenti izglābti, patiesībā slepenā dokumentācija sūtniecības seifā pārogļojās: "27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem." Dzīvei ēka vairs nederēja un turpmāko pajumti diplomāts atrada Igaunijas sūtņa dzīvoklī. Varšavu Langins pameta 17. oktobrī kopā ar ārzemniekiem vācu īpaši organizētā vilcienā.

Langina triumfs

Arnolda Langina triumfālā atgriešanās Rīgā notika 21. oktobrī. Stacijā viņu sagaidīja ĀM darbinieki un tūlīt arī pieņēma ārlietu ministrs Munters. Sešas dienas vēlāk pēc ministra ierosinājuma sūtniecības sekretārs no Kārļa Ulmaņa rokām saņēma IV šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, kuru piešķīra "par varonīgu izturēšanos kara apstākļos". Līdz tam šo apbalvojuma pakāpi deva vien par nopelniem neatkarības cīņās 1919./1920. gadā. Jāatzīmē, ka mūsdienās 2004. gadā atjaunoto Viestura ordeni ar šķēpiem piešķir "par militāriem nopelniem", kas obligāti vairs nenozīmē piedalīšanos karadarbībā.

Vai Langins uzskatāms par pirmo latvieti, kas saņēma ordeni par dalību Otrajā pasaules karā? Viss atkarīgs no traktējuma. "No mūsdienu viedokļa to apgalvot būtu strīdīgi, jo Latvija toreiz ne ar vienu nekaroja. Tas ir līdzīgi kā tagad Afganistānā, kur latviešu karavīri arī saņem Latvijas valsts apbalvojumus," komentē Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs.

Jāpiebilst, ka augstu apbalvojumu – Viestura ordeņa 1. pakāpes (zelta) goda zīmi – 1939. gadā tāpat saņēma Gustavs Pļavpāvuls, kurš palika Varšavā sargāt atlikušo sūtniecības mantību līdz pat 17. decembrim. Latvija nekādu atlīdzību par sagrauto sūtniecības namu un zudušo inventāru neprasīja, lai arī tādu rīcību apsvēra. Un ne jau latvieši vienīgie cieta. Nodegušas bija pašas Vācijas un arī Francijas vēstniecības, tāpat vāciešu aviobumba bija iznīcinājusi Itālijas vēstniecības fasādi.

***

Arnolds Langins (1905 – 1993). Latvijas Ārlietu ministrijā kopš 1934. gada. No 1939. gada aprīļa sūtniecības Varšavā I šķiras sekretārs. 1939. gada novembrī – 1940. gada maijā ĀM Austrumu nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, turpmāk – vadītājs. Pēc valsts okupācijas un atbrīvošanas no amata strādāja par lietvedi Tabakas rūpniecības trestā, vēlāk tehniķis uzņēmumā "Latenergobūve". Vācu okupācijas laikā – darbojās Saimniecības ģenerāldirekcijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Izceļoja uz ASV, kur strādāja koncernā "Boeing". Miris Sietlā.

Gustavs Pļavpāvuls (1897 – 1964). Pirmajā pasaules karā iestājās latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Krievijas pilsoņu karā latviešu sarkano strēlnieku rindās. 1919. gada maijā dezertēja no Padomju Latvijas armijas, bija kareivis Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, par varonību kaujās Latgalē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc atvaļināšanas strādnieks. Kopš 1935. gada augusta Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars, vēlāk vecākais ziņnesis ĀM Rīgā. Zināms, ka pēc kara strādājis par sētnieku Jūrmalā.

Divu latviešu miliču liktenis 1941. gada jūnijā Rīgā (09.01.2010. Autors: Uldis Lasmanis. )

Pēc "LA" 22. jūlijā publicētā raksta "Sarkano okupantu steiga – 1941", kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.

1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar "LA" redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.

Ieskats dokumentos

Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis "šāvienu ievainojumus un sakropļojumus". Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.

No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem... Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.

Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.

Aizliegt, notvert, sodīt

To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: "Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām". Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.

Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas "novērotas kārtības traucēšanā", bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika "palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem". Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka "sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā". Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.

Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka "par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu". Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.

Haoss Rīgā

Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.

Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: "Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā." Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.

Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.

Pārpratuma upuri?

Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.

Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo "nacionālistu" aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās "parašutistu trauksmes" un it kā "aizsargu" (atmiņās rakstīts – "apsargu") atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni...

Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, "fašistu armiju un ieročus" slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas ("Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu"/ "Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi").

Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā "Tēvija": "Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti..."

Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.