piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs
Pretoties varēja, uzvarēt – ne (16.06.2011 Viesturs Sprūde)
Latvijas Vēsturnieku komisijas Litenes tautas namā 14. jūnijā sarīkotā konference "Latvijas armijas iznīcināšana. 1939. – 1941. gads" atklāja, ka Latvijas sabiedrībā jautājums par Latvijas armijas rīcību 1940. gada jūnija padomju okupācijas sākuma dienās joprojām izraisa debates.
Konference Litenē bija pulcinājusi ap desmit pazīstamu militārās vēstures speciālistu, kas pirmskara Latvijas armijas likteni aplūkoja no ļoti dažādiem skatu punktiem, taču klātesošie visaktīvāk uztvēra Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieka Valda Kuzmina priekšlasījumu par Latvijas armijas mobilizācijas plāniem 1939./1940. gadā. Šie plāni neapšaubāmi rāda, ka armija gatavojās valsts aizstāvībai.
Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir "uzvaroša aizsardzība", atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. "Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms," atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. "Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru," viņš piebilda.
Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: "Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ." Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, "tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši". Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.
Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.
Mobilizācija neglābtu?
Kara gadījumā Latvijas armijā bija plānots trīs diennakšu laikā mobilizēt vairāk nekā 143 tūkstošus vīru. Ar 1940. gada 31. janvāri sākās armijas krājumu pārvietošana atbilstoši mobilizācijai un jaunu karaspēka daļu formēšanai. Krājumu pārkārtošana un pārvietošana bija jābeidz aprīļa pēdējās dienās. "Šajos pāris mēnešos Latvijas armija veica tik fundamentālu gan karaspēka vienību, gan munīcijas un ieroču pārvietošanu, kādu tā noteikti nebija veikusi vismaz kopš 20. gadu sākuma. Ar ierobežotajiem Latvijas bruņoto spēku transporta līdzekļiem tika pārvietotas tonnu tonnas. Tā laika avīzēs varēja lasīt, ka Latvija dzīvo "miera zemē", bet armijas dokumenti tajā pašā laikā liecina par drudžainu darbību. Armijas virsniekus, kas laikus un noteiktā kārtībā neveica uzdoto, ņēma nost no amatiem," uzsvēra vēsturnieks. Latvijas austrumu pierobežā bija jāizvieto četras divīzijas. Tomēr jautājums ir: vai Latvija 1940. gada 15. – 16. jūnijā spētu īstenot mobilizāciju? Kuzmins norādīja, ka karaspēka vienībām vēl nebija izdalīti jaunie mobilizācijas plāni, tātad tai būtu jānorit improvizējot. Ir ziņas, ka atsevišķu vienību štābos 17. jūnijā tika atplēstas aploksnes, kuras drīkstēja atvērt vien mobilizācijas gadījumā, lai gan mobilizācija izsludināta netika. Vēsturnieka slēdziens, ka pat mobilizācija nemainītu notikumu gaitu, jo Latvijas bruņotie spēki jebkurā gadījumā militāriem līdzekļiem nevarētu nosargāt valstiskumu pret pārspēku, raisīja klātesošā militārvēsturnieka Aivara Pētersona iebildes, ka tāds uzskats par Latvijas armijas nevarīgumu nākot no "padomju propagandas".Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir "uzvaroša aizsardzība", atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. "Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms," atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. "Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru," viņš piebilda.
Viens nav karotājs
Ne tagad, ne arī toreiz Latvija nespētu aizsargāties viena, bet tikai sadarbībā ar kaimiņiem, un tas ir galvenais 1940. gada notikumu stratēģiskais secinājums. Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons te atgādināja, ka 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija ienāca Latvijā tieši no Lietuvas puses. Latvijas teritorijā turklāt jau atradās ap 23 tūkstošu lielais sarkanās armijas kontingents, kas te bija ielaists 1939. gada rudenī: "Uzvarēt klasiskā formā vienkārši nebija iespējams. Varbūt vienīgi vajadzēja izplatīt attiecīgu Valsts prezidenta paziņojumu – norādīt, ka pretoties ir bezcerīgi, taču mēs to darām politisku apsvērumu dēļ." Jēkabsons uzsvēra, ka armija ievēro disciplīnu un pilda valsts vadības pavēles. Ja tādas nebija, nevarēja arī pretoties, savukārt vadība noticēja padomju solījumiem, ka "Latvijas neatkarība saglabāsies un nekas ļauns nenotiks".Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: "Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ." Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, "tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši". Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.
Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.
pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs
Latvijas armijas karogi
Karogs ir katras armijas vienības lepnums, kas jānosargā par katru cenu. Ja karogs tiek zaudēts, vienība jāizformē. Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem, joprojām ir viena no mūsu militārās vēstures mīklām. Varbūt tuvākajā laikā izdosies kaut nedaudz pietuvoties šā noslēpuma atrisinājumam.
Latvijas Kara muzejā atrodas tikai viens pirmskara Latvijas bruņoto spēku karogs, par kura saglabāšanu varam būt pateicīgi pēdējā Latvijas armijas sapieru pulka komandiera pulkveža Jura Briežes un viņa ģimenes locekļu drosmei. Padomju okupācijas gadu desmitus karogs pavadīja, paslēpts spilvenā, līdz 1992. gadā relikviju Kara muzejam atdeva pulkveža meita Lilija Brieže.
Taču kopumā armijas daļām un aizsargu pulkiem bija vairāk nekā 40 karogu. Kur gan palikuši pārējie? To pēdas pēc padomju okupācijas sākuma pagaisa austrumu virzienā, un karogu liktenis nedeva miera vēsturniekiem pat pirms neatkarības atgūšanas.
Kara ministrs ģen. K. Berķis Ziemeļu Latvijas un Limbažu atbrīvošanas atceres piemiņas svinībās 1940. g. 2. maijā, nododot Cēsu pulka bij. skolnieku rotas karogu glabāšanā uz vienu gadu Limbažu vidusskolas jaunatnei, cita starpā teica:
„Karogs ir vienības simbols visiem tiem, kas iet aiz viņa. Karogs ir kādas zināmas domas, kādu zināmu centienu paudējs. Šī doma un šie centieni izsacīti karogā rakstītā devīzē. Šī devīze ir visiem, kas karogam seko, viņu uzticības zvērests: Dievam, tēvzemei un tautai dots svinīgs solījums. Karogs ir aicinājums doto solījumu turēt un pildīt un arī atgādinājums par to stāvēt, cīnīties un arī mirt, ja liktenis būtu tā lēmis. Un pēdīgi karogs ir arī liecinājums tam, ka zem viņa pulcētie ir vienota ceļa gājēji par to devīzi, kas karogā rakstīta.”
Tādēļ arī mūsu armijas vienības savos karogos rakstīja:
1. Liepājas kājnieku pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.
1. Liepājas kājnieku pulka karoga averss.
1. Liepājas kājnieku pulka karoga reverss.
2. Ventspils kājnieku pulks: Visu par Latviju.
2. Ventspils kājnieku pulka karoga averss.
2. Ventspils kājnieku pulka karoga reverss.
3. Jelgavas kājnieku pulks: Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks.
3.Jelgavas kājnieku pulka karoga averss.
3.Jelgavas kājnieku pulka karoga reverss.
4. Valmieras kājnieku pulks: Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt.
4. Valmieras kājnieku pulka karoga averss.
4. Valmieras kājnieku pulka karoga reverss.
5. Cēsu kājnieku pulks: Par tēviju.
5. Cēsu kājnieku pulka karoga averss.
5. Cēsu kājnieku pulka karoga reverss.
5. Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotas karogs.
6. Rīgas kājnieku pulks: Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.
6.Rīgas kājnieku pulka karoga averss.
6.Rīgas kājnieku pulka karoga reverss.
7. Siguldas kājnieku pulks: Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc!
7. Siguldas kājnieku pulka karoga reverss.
8. Daugavpils kājnieku pulks: Par Latviju.
8. Daugavpils kājnieku pulka karoga averss.
8. Daugavpils kājnieku pulka karoga reverss.
9. Rēzeknes kājnieku pulks: Ņem, tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!
9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga averss.
9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga reverss.
10. Aizputes kājnieku pulks: Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu. .K.G. (Sirds kurzemnieka gods.)
10. Aizputes kājnieku pulka karoga averss.
10. Aizputes kājnieku pulka karoga reverss.
11. Dobeles kājnieku pulks: Es karāi aiziedams, Sirdi slēdzu akmenī, Aust gaismiņa, lec saulīte, Plīst akmenis skanēdams.
11. Dobeles kājnieku pulka karoga averss.
11. Dobeles kājnieku pulka karoga reverss.
12. Bauskas kājnieku pulks: Labāk manu galvu ņēma, nekā maņu tēvu zemi.
12. Bauskas kājnieku pulka karoga averss.
12. Bauskas kājnieku pulka karoga reverss.
Jātnieku pulks: Dievs, Tēvija, Pulks.
Jātnieku pulka karoga averss.
Jātnieku pulka karoga reverss.
Aviācijas pulks: Visu par Latviju.
Sakaru bataljons: Spoži zibeņi zaro, Pērkons līdz ar mums karo.
Sapieru pulks: Mūžam nerimst Daugavas viļņi, Mūžam dzīvos varoņgars.
Bruņoto vilcienu pulks: In hoc signo vinces (Ar šo zīmi uzvarēsi.)
Armijas štāba bataljons: Ar vairogu vai uz tā.
Flote: Mūs vieno Latvijas svētais vārds.
Kara skola: Per aspera ad astra. (Pār šķēršļiem līdz zvaigznēm.)
Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales, Krasta un Smagās artilērijas pulkiem un Atsevišķam artilērijas divizionam karogu nebija, bet bija sudraba taures — aicinātājas kara gadījumā uz cīņu par savu tēvu zemi.
Armijas atsevišķām daļām karogu, kā atzinības zīmi, parasti dāvāja kāda pašvaldība vai sabiedriska organizācija un to pasniedza Valsts prezidents kā valdības un visas tautas uzticības zīmi.
Aizsargu vienības savos karogos rakstīja:
1. Talsu aizsargu pulks: Visu par Latviju!
2. Ventspils aizsargu pulks: Par mieru, kārtību, drošību!
3. Ludzas aizsargu pulks: Iekšējā drošība — tautas labklājība.
4. Jēkabpils aizsargu pulks: Visu par Latviju!
5. Rīgas aizsargu pulks: Visu par Latviju!
6. Aizputes aizsargu pulks: Par Latvijas mieru un drošību.
7. Valkas aizsargu pulks: Tev, dārgai Tēvu zemei, drošību, labklājību, saules mūžu!
8. Valmieras aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestība visaugstākais tikums zemes Virsū.
9. Madonas aizsargu pulks: Karogs, kas brīvības laikā mums dots, mūžam lai laimīgai Latvijai mirdz!
10. Cēsu aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.
11. Tukuma aizsargu pulks: Dzīvību par Latvijas brīvību!
12. Ilūkstes aizsargu pulks: Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu Tēvu zemi.
13. Bauskas aizsargu pulks: Par Tēvu zemi dārgo.
14. Kuldīgas aizsargu pulks: Mēs sargāsim tevi, Tēvu zeme!
15. Liepājas aizsargu pulks: Ņem, Tēvzeme, tavs esmu viss!
16. Jelgavas aizsargu pulks: Modri stāvam sargu vietās, lai var brīvi Latvija zelt!
17. Rēzeknes aizsargu pulks: Strādā un esi nomodā.
18. Daugavpils aizsargu pulks: Par Tēvu zemes brīvību, mieru un laimi.
19. Abrenes aizsargu pulks: Cildeni un vīrišķīgi sargāt savu Tēvu zemi.
Dzelzceļu aizsargu pulks: Ja gribam pastāvēt, tad vajag bruņās būt.
Aizsargu aviācija: Par Latviju — nacionālu, daiļu, Varenu!
KAROGU LIKTENIS PĒC LATVIJAS OKUPĀCIJAS
Kad 1940. gada rudenī Latvijas armija, vispirms pārdēvēta par “tautas armiju”, tika pārveidota sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusā, “buržuāziskās” simbolikas klātbūtne tai kļuva neiederīga. Gada beigās praktiski visi karogi, aizsargu vienību standartus ieskaitot, tika nodoti glabāšanā Kara muzejā. Vēl pirms tam, 24. jūlijā, Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks Bruno Kalniņš bija saņēmis no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības savdabīgu vēstuli, kas, starp citu, ir vienīgais zināmais dokuments Latvijā, kas apliecina gatavošanos pārvest muzejiskas vērtības uz Padomju Savienību padomju okupācijas sākumā. Proti, atsaucoties uz 1939. gada PSRS valdības rīkojumu un Aizsardzības tautas komisariāta pavēli, vēstules autori paziņoja, ka Artilērijas kara vēstures muzejs Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) “ir PSRS vienīgā padomju tautu un tās varonīgās sarkanās armijas kara vēstures un tagadnes glabātava”. Turklāt šis muzejs atainojot arī tos, “ar ko padomju tautām un sarkanajai armijai nācies cīnīties”.
No Kalniņa tika pieprasīts sākt pārsūtīt muzejam Latvijas armijas karogus, ordeņu, ieroču, formastērpu paraugus un citas vērtības. “Tie ir priekšmeti, ko militārajā vidē parasti traktē kā ienaidnieka trofejas,” iepazīstinot ar dokumentu, uzsver Kara muzeja direktora Aija Fleija. Šaubu nebija, padomju politisko un militāro amatpersonu acīs Latvijas armiju pēc 1940. gada 17. jūnija varēja uzskatīt par uzvarētu. Un uzskaitījumā ir tieši tās lietas, kuru mūsdienās Kara muzejam trūkst.
“Man interesanta šķita Artilērijas muzeja komandiera piezīme: “Ceram, ka kopīgiem spēkiem, nezaudējot dārgo laiku, mēs saglabāsim vēsturei latviešu tautas pagātnes un 1940. gada lielās jūlija revolūcijas (tā tobrīd tika saukta Baltijas valstu okupācija) materiālus.” Ar to viņi it kā pateica Kalniņam: tu būsi par to atbildīgs,” uzsver Fleijas kundze. Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks atbildē tomēr atrunājās, ka “tas vēl būtu jāapsver” un drīzāk varētu notikt apmaiņa ar atsevišķām kolekcijām. Taču jaunajai varai Bruno Kalniņš bija vajadzīgs tikai līdz oktobra vidum, kad Latvijas armija pilnībā tika iekļauta sarkanajā armijā. Tagad Latvijas armijas trofeju kārotājiem vairs nebija nekādu šķēršļu un arī Kara muzeju pienācās likvidēt.
1940. gada rudenī Pulvertornim piebūvētais jaunais Kara muzeja korpuss bija gatavs, taču materiāli glabājās noliktavās, vēlāk Biržas namā. 1940. gada beigās lielā steigā veica krājuma inventarizāciju, ko pabeidza 1941. gada janvārī. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta (LPSR ITK) ziņu likvidētā Kara muzeja īpašumus sāka dalīt, kaut ko atvēlot jaundibinātajam Revolūcijas muzejam, kaut ko jaundibinātajam LPSR ITK Centrālajam dzimtenes pētīšanas muzejam un, kā minēts dokumentos, “citiem muzejiem”. “Domāju, tieši šajā periodā nozuda ar Latvijas armiju saistītās lietas. Pēc kara, 40. gadu beigās, liela daļa Kara vēstures muzeja kolekcijas jau atradās Latvijas vēstures muzejā, taču ne karogu, ne ordeņu tur nav,” stāsta Aija Fleija. Ir pamats domāt, ka 1941. gada sākumā vērtīgākās kolekcijas bez liela trokšņa pārceļoja uz militārajiem muzejiem Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) vai Maskavā.
Latvijas Kara muzejā atrodas tikai viens pirmskara Latvijas bruņoto spēku karogs, par kura saglabāšanu varam būt pateicīgi pēdējā Latvijas armijas sapieru pulka komandiera pulkveža Jura Briežes un viņa ģimenes locekļu drosmei. Padomju okupācijas gadu desmitus karogs pavadīja, paslēpts spilvenā, līdz 1992. gadā relikviju Kara muzejam atdeva pulkveža meita Lilija Brieže.
Taču kopumā armijas daļām un aizsargu pulkiem bija vairāk nekā 40 karogu. Kur gan palikuši pārējie? To pēdas pēc padomju okupācijas sākuma pagaisa austrumu virzienā, un karogu liktenis nedeva miera vēsturniekiem pat pirms neatkarības atgūšanas.
Kara ministrs ģen. K. Berķis Ziemeļu Latvijas un Limbažu atbrīvošanas atceres piemiņas svinībās 1940. g. 2. maijā, nododot Cēsu pulka bij. skolnieku rotas karogu glabāšanā uz vienu gadu Limbažu vidusskolas jaunatnei, cita starpā teica:
„Karogs ir vienības simbols visiem tiem, kas iet aiz viņa. Karogs ir kādas zināmas domas, kādu zināmu centienu paudējs. Šī doma un šie centieni izsacīti karogā rakstītā devīzē. Šī devīze ir visiem, kas karogam seko, viņu uzticības zvērests: Dievam, tēvzemei un tautai dots svinīgs solījums. Karogs ir aicinājums doto solījumu turēt un pildīt un arī atgādinājums par to stāvēt, cīnīties un arī mirt, ja liktenis būtu tā lēmis. Un pēdīgi karogs ir arī liecinājums tam, ka zem viņa pulcētie ir vienota ceļa gājēji par to devīzi, kas karogā rakstīta.”
Tādēļ arī mūsu armijas vienības savos karogos rakstīja:
1. Liepājas kājnieku pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.
1. Liepājas kājnieku pulka karoga averss.
1. Liepājas kājnieku pulka karoga reverss.
2. Ventspils kājnieku pulks: Visu par Latviju.
2. Ventspils kājnieku pulka karoga averss.
2. Ventspils kājnieku pulka karoga reverss.
3. Jelgavas kājnieku pulks: Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks.
3.Jelgavas kājnieku pulka karoga averss.
3.Jelgavas kājnieku pulka karoga reverss.
4. Valmieras kājnieku pulks: Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt.
4. Valmieras kājnieku pulka karoga averss.
4. Valmieras kājnieku pulka karoga reverss.
5. Cēsu kājnieku pulks: Par tēviju.
5. Cēsu kājnieku pulka karoga averss.
5. Cēsu kājnieku pulka karoga reverss.
5. Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotas karogs.
6. Rīgas kājnieku pulks: Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.
6.Rīgas kājnieku pulka karoga averss.
6.Rīgas kājnieku pulka karoga reverss.
7. Siguldas kājnieku pulks: Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc!
7. Siguldas kājnieku pulka karoga reverss.
8. Daugavpils kājnieku pulks: Par Latviju.
8. Daugavpils kājnieku pulka karoga averss.
8. Daugavpils kājnieku pulka karoga reverss.
9. Rēzeknes kājnieku pulks: Ņem, tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!
9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga averss.
9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga reverss.
10. Aizputes kājnieku pulks: Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu. .K.G. (Sirds kurzemnieka gods.)
10. Aizputes kājnieku pulka karoga averss.
10. Aizputes kājnieku pulka karoga reverss.
11. Dobeles kājnieku pulks: Es karāi aiziedams, Sirdi slēdzu akmenī, Aust gaismiņa, lec saulīte, Plīst akmenis skanēdams.
11. Dobeles kājnieku pulka karoga averss.
11. Dobeles kājnieku pulka karoga reverss.
12. Bauskas kājnieku pulks: Labāk manu galvu ņēma, nekā maņu tēvu zemi.
12. Bauskas kājnieku pulka karoga averss.
12. Bauskas kājnieku pulka karoga reverss.
Jātnieku pulks: Dievs, Tēvija, Pulks.
Jātnieku pulka karoga averss.
Jātnieku pulka karoga reverss.
Aviācijas pulks: Visu par Latviju.
Sakaru bataljons: Spoži zibeņi zaro, Pērkons līdz ar mums karo.
Sapieru pulks: Mūžam nerimst Daugavas viļņi, Mūžam dzīvos varoņgars.
Bruņoto vilcienu pulks: In hoc signo vinces (Ar šo zīmi uzvarēsi.)
Armijas štāba bataljons: Ar vairogu vai uz tā.
Flote: Mūs vieno Latvijas svētais vārds.
Kara skola: Per aspera ad astra. (Pār šķēršļiem līdz zvaigznēm.)
Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales, Krasta un Smagās artilērijas pulkiem un Atsevišķam artilērijas divizionam karogu nebija, bet bija sudraba taures — aicinātājas kara gadījumā uz cīņu par savu tēvu zemi.
Armijas atsevišķām daļām karogu, kā atzinības zīmi, parasti dāvāja kāda pašvaldība vai sabiedriska organizācija un to pasniedza Valsts prezidents kā valdības un visas tautas uzticības zīmi.
Aizsargu vienības savos karogos rakstīja:
1. Talsu aizsargu pulks: Visu par Latviju!
Talsu aizsargu pulka karoga averss.
2. Ventspils aizsargu pulks: Par mieru, kārtību, drošību!
Ventspils aizsargu pulka karogs
3. Ludzas aizsargu pulks: Iekšējā drošība — tautas labklājība.
4. Jēkabpils aizsargu pulks: Visu par Latviju!
5. Rīgas aizsargu pulks: Visu par Latviju!
6. Aizputes aizsargu pulks: Par Latvijas mieru un drošību.
7. Valkas aizsargu pulks: Tev, dārgai Tēvu zemei, drošību, labklājību, saules mūžu!
8. Valmieras aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestība visaugstākais tikums zemes Virsū.
9. Madonas aizsargu pulks: Karogs, kas brīvības laikā mums dots, mūžam lai laimīgai Latvijai mirdz!
Madonas aizsargu pulka karoga avers un reverss.
10. Cēsu aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.
11. Tukuma aizsargu pulks: Dzīvību par Latvijas brīvību!
12. Ilūkstes aizsargu pulks: Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu Tēvu zemi.
13. Bauskas aizsargu pulks: Par Tēvu zemi dārgo.
14. Kuldīgas aizsargu pulks: Mēs sargāsim tevi, Tēvu zeme!
15. Liepājas aizsargu pulks: Ņem, Tēvzeme, tavs esmu viss!
16. Jelgavas aizsargu pulks: Modri stāvam sargu vietās, lai var brīvi Latvija zelt!
17. Rēzeknes aizsargu pulks: Strādā un esi nomodā.
18. Daugavpils aizsargu pulks: Par Tēvu zemes brīvību, mieru un laimi.
19. Abrenes aizsargu pulks: Cildeni un vīrišķīgi sargāt savu Tēvu zemi.
Dzelzceļu aizsargu pulks: Ja gribam pastāvēt, tad vajag bruņās būt.
Aizsargu aviācija: Par Latviju — nacionālu, daiļu, Varenu!
KAROGU LIKTENIS PĒC LATVIJAS OKUPĀCIJAS
Kad 1940. gada rudenī Latvijas armija, vispirms pārdēvēta par “tautas armiju”, tika pārveidota sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusā, “buržuāziskās” simbolikas klātbūtne tai kļuva neiederīga. Gada beigās praktiski visi karogi, aizsargu vienību standartus ieskaitot, tika nodoti glabāšanā Kara muzejā. Vēl pirms tam, 24. jūlijā, Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks Bruno Kalniņš bija saņēmis no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības savdabīgu vēstuli, kas, starp citu, ir vienīgais zināmais dokuments Latvijā, kas apliecina gatavošanos pārvest muzejiskas vērtības uz Padomju Savienību padomju okupācijas sākumā. Proti, atsaucoties uz 1939. gada PSRS valdības rīkojumu un Aizsardzības tautas komisariāta pavēli, vēstules autori paziņoja, ka Artilērijas kara vēstures muzejs Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) “ir PSRS vienīgā padomju tautu un tās varonīgās sarkanās armijas kara vēstures un tagadnes glabātava”. Turklāt šis muzejs atainojot arī tos, “ar ko padomju tautām un sarkanajai armijai nācies cīnīties”.
No Kalniņa tika pieprasīts sākt pārsūtīt muzejam Latvijas armijas karogus, ordeņu, ieroču, formastērpu paraugus un citas vērtības. “Tie ir priekšmeti, ko militārajā vidē parasti traktē kā ienaidnieka trofejas,” iepazīstinot ar dokumentu, uzsver Kara muzeja direktora Aija Fleija. Šaubu nebija, padomju politisko un militāro amatpersonu acīs Latvijas armiju pēc 1940. gada 17. jūnija varēja uzskatīt par uzvarētu. Un uzskaitījumā ir tieši tās lietas, kuru mūsdienās Kara muzejam trūkst.
“Man interesanta šķita Artilērijas muzeja komandiera piezīme: “Ceram, ka kopīgiem spēkiem, nezaudējot dārgo laiku, mēs saglabāsim vēsturei latviešu tautas pagātnes un 1940. gada lielās jūlija revolūcijas (tā tobrīd tika saukta Baltijas valstu okupācija) materiālus.” Ar to viņi it kā pateica Kalniņam: tu būsi par to atbildīgs,” uzsver Fleijas kundze. Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks atbildē tomēr atrunājās, ka “tas vēl būtu jāapsver” un drīzāk varētu notikt apmaiņa ar atsevišķām kolekcijām. Taču jaunajai varai Bruno Kalniņš bija vajadzīgs tikai līdz oktobra vidum, kad Latvijas armija pilnībā tika iekļauta sarkanajā armijā. Tagad Latvijas armijas trofeju kārotājiem vairs nebija nekādu šķēršļu un arī Kara muzeju pienācās likvidēt.
1940. gada rudenī Pulvertornim piebūvētais jaunais Kara muzeja korpuss bija gatavs, taču materiāli glabājās noliktavās, vēlāk Biržas namā. 1940. gada beigās lielā steigā veica krājuma inventarizāciju, ko pabeidza 1941. gada janvārī. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta (LPSR ITK) ziņu likvidētā Kara muzeja īpašumus sāka dalīt, kaut ko atvēlot jaundibinātajam Revolūcijas muzejam, kaut ko jaundibinātajam LPSR ITK Centrālajam dzimtenes pētīšanas muzejam un, kā minēts dokumentos, “citiem muzejiem”. “Domāju, tieši šajā periodā nozuda ar Latvijas armiju saistītās lietas. Pēc kara, 40. gadu beigās, liela daļa Kara vēstures muzeja kolekcijas jau atradās Latvijas vēstures muzejā, taču ne karogu, ne ordeņu tur nav,” stāsta Aija Fleija. Ir pamats domāt, ka 1941. gada sākumā vērtīgākās kolekcijas bez liela trokšņa pārceļoja uz militārajiem muzejiem Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) vai Maskavā.
otrdiena, 2011. gada 14. jūnijs
Rietumu brīvprātīgās armijas naudas vienības
Brīvprātīgās rietumu armijas virspavēlnieks Bermonts-Avalovs 1919. gada 6. oktobrī Jelgavā bija nodibinājis īpaši politiski administratīvu pārvaldi, un 10. oktobrī viņš izdeva rīkojumu par savas naudas izlaišanu, pasludinot to par apgrozībā esošu no 24. oktobra. J. Stefenhāgena grafiskā iestādē Jelgavā tika iespiestas 1,5 un 10 marku zīmes, bet 50 marku zīmes - Berlīnē, uz tām attēlojot cariskās Krievijas divgalvaino ērgli un maltiešu krustu. Uzraksti bija vācu un krievu valodā, turklāt krieviskais variants bija ar kļūdām. Bermonta nauda bija nodrošināta ar īpašumu, kas atradās viņa armijas ieņemtajos apgabalos. Armijas vācu vienību karavīri pēc atgriešanās Vācijas Bermonta naudas zīmes varēja apmainīt pret vācu markām, turpretī Latvijā piespiedu kārtā ieviestās naudas zīmes vēlāk apmainītas netika. Izlaiduma oficiālā kopsumma bija 10 miljoni marku. Zīmju kurss: 2 markas = 1 ostrublis vai 2 cara rubļi. Šī izlaiduma pusgatavās 10 marku loksnes ar iespiedumu vienā pusē 1920. gadā izlietoja Latvijas pamatmarku iespiešanai.
Rietumu brīvprātīgās armijas 1 markas averss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 1 markas reverss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 5 marku averss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 5 marku reverss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 1 markas averss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 1 markas reverss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 5 marku averss.
Rietumu brīvprātīgās armijas 5 marku reverss.
Abonēt:
Ziņas (Atom)