sestdiena, 2011. gada 23. jūlijs
Leģionāru traģēdija Zviedrijā (Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks)
Baltiešu leģionāru traģēdija atstāja dziļu morālu traumu arī zviedru sabiedrībā. Tikai 1994. gadā, kad četrdesmit bijušie izdotie leģionāri pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājuma apmeklēja Stokholmu un Gotlandi, notika simboliska Zviedrijas atvainošanās par notikušo.
Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.
Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".
Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".
Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.
Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.
Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.
Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.
Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."
Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs.
- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;
Ierašanās Zviedrijā
Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.
Zviedru šķietamā neitralitāte
Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".
Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".
Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.
"… šodien mūsu zēnus aiztransportē. Šausmīgi."
Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.
Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.
Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.
Baltiešu karavīru pārbaude bēgļu nometnē pirms izdošanas.
Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."
Padomju Latvijā
Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs.
***
Zviedrijā kopumā tika internēti 149 latviešu karavīri (no tiem izdoti 130):
- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;
piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs
Pretoties varēja, uzvarēt – ne (16.06.2011 Viesturs Sprūde)
Latvijas Vēsturnieku komisijas Litenes tautas namā 14. jūnijā sarīkotā konference "Latvijas armijas iznīcināšana. 1939. – 1941. gads" atklāja, ka Latvijas sabiedrībā jautājums par Latvijas armijas rīcību 1940. gada jūnija padomju okupācijas sākuma dienās joprojām izraisa debates.
Konference Litenē bija pulcinājusi ap desmit pazīstamu militārās vēstures speciālistu, kas pirmskara Latvijas armijas likteni aplūkoja no ļoti dažādiem skatu punktiem, taču klātesošie visaktīvāk uztvēra Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieka Valda Kuzmina priekšlasījumu par Latvijas armijas mobilizācijas plāniem 1939./1940. gadā. Šie plāni neapšaubāmi rāda, ka armija gatavojās valsts aizstāvībai.
Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir "uzvaroša aizsardzība", atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. "Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms," atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. "Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru," viņš piebilda.
Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: "Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ." Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, "tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši". Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.
Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.
Mobilizācija neglābtu?
Kara gadījumā Latvijas armijā bija plānots trīs diennakšu laikā mobilizēt vairāk nekā 143 tūkstošus vīru. Ar 1940. gada 31. janvāri sākās armijas krājumu pārvietošana atbilstoši mobilizācijai un jaunu karaspēka daļu formēšanai. Krājumu pārkārtošana un pārvietošana bija jābeidz aprīļa pēdējās dienās. "Šajos pāris mēnešos Latvijas armija veica tik fundamentālu gan karaspēka vienību, gan munīcijas un ieroču pārvietošanu, kādu tā noteikti nebija veikusi vismaz kopš 20. gadu sākuma. Ar ierobežotajiem Latvijas bruņoto spēku transporta līdzekļiem tika pārvietotas tonnu tonnas. Tā laika avīzēs varēja lasīt, ka Latvija dzīvo "miera zemē", bet armijas dokumenti tajā pašā laikā liecina par drudžainu darbību. Armijas virsniekus, kas laikus un noteiktā kārtībā neveica uzdoto, ņēma nost no amatiem," uzsvēra vēsturnieks. Latvijas austrumu pierobežā bija jāizvieto četras divīzijas. Tomēr jautājums ir: vai Latvija 1940. gada 15. – 16. jūnijā spētu īstenot mobilizāciju? Kuzmins norādīja, ka karaspēka vienībām vēl nebija izdalīti jaunie mobilizācijas plāni, tātad tai būtu jānorit improvizējot. Ir ziņas, ka atsevišķu vienību štābos 17. jūnijā tika atplēstas aploksnes, kuras drīkstēja atvērt vien mobilizācijas gadījumā, lai gan mobilizācija izsludināta netika. Vēsturnieka slēdziens, ka pat mobilizācija nemainītu notikumu gaitu, jo Latvijas bruņotie spēki jebkurā gadījumā militāriem līdzekļiem nevarētu nosargāt valstiskumu pret pārspēku, raisīja klātesošā militārvēsturnieka Aivara Pētersona iebildes, ka tāds uzskats par Latvijas armijas nevarīgumu nākot no "padomju propagandas".Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir "uzvaroša aizsardzība", atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. "Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms," atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. "Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru," viņš piebilda.
Viens nav karotājs
Ne tagad, ne arī toreiz Latvija nespētu aizsargāties viena, bet tikai sadarbībā ar kaimiņiem, un tas ir galvenais 1940. gada notikumu stratēģiskais secinājums. Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons te atgādināja, ka 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija ienāca Latvijā tieši no Lietuvas puses. Latvijas teritorijā turklāt jau atradās ap 23 tūkstošu lielais sarkanās armijas kontingents, kas te bija ielaists 1939. gada rudenī: "Uzvarēt klasiskā formā vienkārši nebija iespējams. Varbūt vienīgi vajadzēja izplatīt attiecīgu Valsts prezidenta paziņojumu – norādīt, ka pretoties ir bezcerīgi, taču mēs to darām politisku apsvērumu dēļ." Jēkabsons uzsvēra, ka armija ievēro disciplīnu un pilda valsts vadības pavēles. Ja tādas nebija, nevarēja arī pretoties, savukārt vadība noticēja padomju solījumiem, ka "Latvijas neatkarība saglabāsies un nekas ļauns nenotiks".Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: "Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ." Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, "tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši". Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.
Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)