Latvieši vēstures likteņdzirnās

Kopējais lapas skatījumu skaits

ceturtdiena, 2012. gada 14. jūnijs

Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi. Foto: Latvijas Kara muzejs



Piektdien, 15.jūnijā, plkst.15 Latvijas Kara muzejā atklās unikālu formastērpu izstādi "Latviešu Rietumvalstu bruņotajos spēkos".

Tajā tiks izstādīti bijušo karavīru dāvinājumi muzejam -  44 formas tērpi, fotogrāfijas, apbalvojumi  un dokumenti, kas saistīti ar dienestu dažādu valstu bruņotajos spēkos. Tie aptver laika posmu no pirmajiem pēckara gadiem līdz mūsdienām.
Jau 20 gadus Kara muzejs komplektē formas tērpu kolekciju. Pateicoties ASV Bruņoto spēku pensionēto virsnieku V.Kukaiņa, V. Ķimeņa, A.Medņa, A. Mežmaļa un daudzu citu aktivitātēm, muzejs saņēma unikālus formas tērpu dāvinājumus. Gadu gaitā to papildināja Austrālijas, Kanādas, Zviedrijas, Francijas un Vācijas latviešu izcelsmes virsnieku formas tērpi.  
Izstādē varēs aplūkot ASV ģenerāļu karogus, ASV armijas brigādes ģenerāļa Rūdolfa Pekšēna  formastērpu, Zviedrijas bruņoto spēku ģenerālmajora Kārļa Neretnieka svētku formas tērpu, ASV Gaisa spēku lidotāja V. Purkalīša formas tērpu un ekipējumu, kā arī pašreizējo Francijas Ārzemnieku leģionā lietoto formas tērpu.
Otrā pasaules kara beigās no Latvijas bēgļu gaitās devās apmēram 160 000 civiliedzīvotāju. Lielākā daļa bēgļu nonāca Vācijā. Viņiem pievienojās no gūstekņu nometnēm atbrīvotie karavīri. Četrdesmito gadu beigās sākās emigrācija uz jaunajām mītnes zemēm Lielbritāniju un Austrāliju, nedaudz vēlāk uz ASV un Kanādu. Tur daudzi latvieši savu dzīvi saistīja ar militāro dienestu. 
Izstāde būs apskatāma līdz 2013.gada pavasarim. Ieeja bez maksas.

piektdiena, 2012. gada 25. maijs

Strēlnieku Zvaigznājs (1982)



Scenāriju šai dokumentālajai filmai par latviešu strēlniekiem sarakstījis pats Juris Podnieks kopā ar Arvīdu Plaudi. Filmas teksta autors - dzejnieks Jānis Peters. Astoņdesmito gadu sākumā uzņemtā dokumentālā filma ir mēģinājums sakārtot priekšstatus par savas tautas vēsturi, ar dziļi personisku attieksmi vēršoties pie vienas no traģiskākajām lappusēm. Filma ir par sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Par sarkanajiem, jo bija jau arī tie otri, kas karoja ierakumu otrā pusē. Par sarkanajiem latviešu strēlniekiem - vēl pēdējā brīdĪ, kamēr viņi paši var runāt par savas izvēles motivāciju, par to, ko viņi aizstāvēja, ko ieguva un kā nācās par to visu samaksāt. Jo šajā vēstures stāstā ietilpst gan Pirmā pasaules kara cīņas, gan līdzdalība Krievijas revolūcijā un pilsoņu karā, gan trīsdesmito gadu represijas, kas tik lietišķi un nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kuri domājās atraduši jaunu dzimteni un atraduši savu vietu jaunās pasaules celtniecībā – ar tiem, kas palika Padomju Krievijā.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=IkaO5zA_JX8

ceturtdiena, 2012. gada 24. maijs

Nāves sala un Rīga 1. pasaules kara laikā


svētdiena, 2012. gada 1. janvāris

1917. gads. Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā (Dagnis Dedumietis, Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs, 10.01.2010)



1917.gada 5.janvārī sākās militārā operācija, kas izvērtās par lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām Rīgas frontes sektorā. Atbilstoši vecajam laika skaitīšanas stilam tas bija 1916.gada 23.decembris un tā gada Ziemassvētkus Krievijas impērijas armijā dienošajiem latviešu strēlniekiem nācās sagaidīt asiņainās kaujās Tīreļpurvā. Šī iemesla dēļ krievu armijas plānos oficiāli dēvētā Mītavas (Jelgavas) operācija ieguva Ziemassvētku kauju nosaukumu.


Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Militāro operāciju veica krievu 12.armija, kurā ietilpa arī 8 latviešu strēlnieku pulki, kas Ziemassvētku kauju priekšvakarā pirmo reizi tika apvienoti latviešu strēlnieku divīzijā. Krievu armijas plānos uzbrukuma mērķis bija pārraut vācu pozīcijas frontes iecirknī no Lielā Tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei, lai veiksmes gadījumā tālāk uzbruktu Jelgavas virzienā. Kopumā visā armijas frontē krievu armijai uz uzbrukuma sākumu bija sapulcināts gandrīz trīskārtīgs dzīvā spēka pārsvars, bet uzbrukuma Tīreļpurva sektorā, apmēram 12 kilometru garā frontes posmā, pat seškārtīgs pārsvars (8 vācu bataljoni pret 48 krievu).

Latviešu strēlnieki Tīreļa purva pozīcijās ar gāzmaskām.

Tomēr lielais pārsvars bija pietiekošs tikai vietēja rakstura taktisku panākumu gūšanai. Lielāku mērķu sasniegšanai, pat pēc tajā laikā krievu armijā pastāvošās instrukcijas uzbrukumu organizēšanai, tik plašā frontes sektorā veicamam uzbrukumam skaitliskajam pārsvaram bija jābūt lielākam. No tā var izdarīt secinājumu, ka krievu armijas vadības plāni nebija lielāki kā Ložmetējkalna un tam pieguļošā rajona ieņemšana, kas bija vienīgā vieta no kurienes vācieši varēja ar artilēriju apšaudīt Ķemeru - Slokas dzelzceļu. Acīmredzot šīs operācijas plānotāji labākā gadījumā cerēja, ka uzbrukumam būs kādi nelieli taktiski panākumi. Tāpēc arī nebija skaidri formulēta uzbrukuma mērķa, bet uzbrūkošo karspēku daļu pavēlēs bez konkrētām vietām ienaidnieka tuvākajā aizmugurē par tālāko darbību doti salīdzinoši miglaini uzdevumi - respektīvi uzbrukt Jelgavas virzienā.

Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Savukārt, no strēlnieku atmiņām var gūt priekšstatu par noskaņojumu, kāds valdīja latviešu strēlnieku vidū pirms kaujas un, ka viņi patiesi ticēja lielāka uzbrukuma sākumam, un nākamajā dienā pēc uzbrukuma sākuma pat sasniegt Jelgavu. To apliecina kaut vai latviešu strēlnieku pazīšanās zīme jeb parole 5.janvāra naktī - „Sveiks Jelgavā". Iespējams to sekmēja 12.armijas komandiera un šīs operācijas aizbildņa ģenerāļa Radko Dmitrijeva vairākkārtīgi izteiktie solījumi par Kurzemes atbrīvošanu.

Plānojamā uzbrukumā latviešu strēlnieku pulkiem, kas divīzijas sastāvā bija sadalīti divās brigādēs, tika uzticēts uzbrukums iecerētā kaujas sektora vidusdaļā - 2.brigādei tika noteikts Tīreļpurva rajons starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, bet 1.brigādei Mangaļu nocietinājumu dienvidaustrumu puse. Latviešu vienībām abās pusēs uzbrukumā vajadzēja doties Sibīrijas strēlnieku vienībām, kas krievu armijā skaitījās labākās karaspēka daļas. Uzbrukumā tika plānots izmantot šāda mēroga kaujām jaunu taktiku - negaidītu nakts uzbrukumu bez artilērijas sagatavošanas uguns. Uzbrukuma sākums tika nolikts pulksten piecos no rīta, kad uzbrūkošām vienībām, pa iepriekš sapieru sagatavotām ejām vācu dzeloņdrāšu žogos, bija jādodas pārsteidzošā triecienā.

No visām uzbrūkošajām krievu armijas daļām, neskaitot latviešu strēlnieku abas brigādes, vācu aizsardzības pirmo līniju izdevās ieņemt arī 14.Sibīrijas strēlnieku divīzijas 55. un 56. sibīriešu pulkiem, kas uzbruka latviešu strēlnieku divīzijas labajā flangā. Tomēr šajā vietā vācieši ar pretuzbrukumu, sagādājot krievu armijas daļām lielus zaudējumus, salīdzinoši ātri atjaunoja agrāko stāvokli. Līdz ar to tikai latviešu strēlnieku daļas, veiksmīgi pārsteidzot vāciešus, vienīgās bija ievirzījušās vācu armijas aizmugurē. Vērtējot šī uzbrukuma pārsteiguma momentu, pat tāds augstu stāvošs virsnieks kā vācu armijas Austrumu frontes štāba priekšnieks vēlāk rakstīja, ka visā karā austrumu frontē šis uzbrukums bija vienīgais pārsteigums vāciešiem. Tomēr ātri atguvušies no pārsteiguma, balstoties uz saviem pamatīgi izbūvētajiem nocietinājumiem, vācieši vērsa pret savā aizmugurē esošajām latviešu strēlnieku vienībām spēcīgus pretuzbrukumus, tā kā varēja pārsviest spēkus no sektoriem, kur krievu armijas uzbrukums nebija izdevies.

Pēc pretuzbrukuma 1.latviešu strēlnieku brigādes daļas, neraugoties uz labajiem panākumiem uzbrukuma sākumā, kas ļāva ievirzīties apmēram 3 kilometrus dziļi ienaidnieka aizsargātā teritorijā, nespēja turpināt un attīstīt uzbrukumu. Palīgā atsūtītās 9. un 10.Sibīrijas strēlnieku pulku daļas nespēja situāciju jūtami uzlabot, lai gan beidzot izdevās ieņemt spēcīgi nocietinātos Mangaļus, kas līdz tam neļāva abām latviešu strēlnieku brigādēm apvienoties. Sakaru un precīzas informācijas trūkuma dēļ abām brigādēm neizdevās apvienoties arī pēc Mangaļu krišanas, lai gan, spriežot pēc vēstures avotiem, vācu karaspēks šajā laikā teritoriju starp abām pārrāvuma vietām bija pametis. 5.janvāra vakarā sāktā vācu pretuzbrukuma spiestas sajaukušās 1.latviešu strēlnieku brigādes un sibīriešu strēlnieku daļas bija atspiestas līdz pat pārrāvuma vietai. Šādā situācijā latviešu strēlnieku divīzija tika pakļauta 3.Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandierim ģenerālim Trikovskim, kurš iepazinies ar kaujas apstākļiem, deva rīkojumu 1.latviešu strēlnieku brigādes daļām pārrāvumu pamest un atiet izejas pozīcijas. Līdz ar to 1.brigādes zaudējumi 5.janvārī - apmēram 480 krituši un 350 pazuduši un gandrīz 2000 ievainoti strēlnieki, bija bezjēdzīgi.

Arī 2.latviešu strēlnieku brigādes priekšgalā uzbrūkošie 7.Bauskas un 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulki 5.janvāra rītā veiksmīgi pārrāva vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem un nostiprinājās ieņemtajā teritorijā - Tīreļpurva dienvidu pusē. 2.latviešu strēlnieku brigādes daļas daļēji izrādījās atgrieztas, jo vācieši ļoti labi varēja apšaudīt pārrāvuma vietu Tīreļpurvā, kas bija vienīgais satiksmes koridors ar pamatspēkiem. Bez palīgspēkiem nogurušās karaspēka daļas uzbrukumu tālāk turpināt nevarēja. Ar šo apstāšanos un 1.brigādes atkāpšanos turpināt uzbrukumu Jelgavas virzienā vairs nebija iespējams, jo aizmugurē paliktu pamatīgi nocietinātais Ložmetējkalns. Šī iemesla dēļ tapa jauns plāns apejošam uzbrukumam Ložmetējkalnam, kas jāveic latviešu strēlnieku vienībām ar palīgā atsūtīto sibīriešu strēlnieku atbalstu. 7.janvāra rītā latviešu strēlnieku daļas veica Ložmetējkalnu apejošu uzbrukumu un vācieši, baidoties no ielenkuma, Ložmetējkalnu pameta.

Līdz pat 14.janvārim latviešu strēlnieku daļas sniegā un salā turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus, kas centās atgūt apmēram 35 kvadrātkilometrus zaudētās teritorijas. Tomēr atsevišķi latviešu strēlnieku pulki palika frontes tuvumā līdz pat 19.janvārim, kad varēja doties atpūtā, kas kā vēlāk izrādījās nebija ilga.
Vācieši pēc spēcīgu rezerves spēku pievilkšanas (daļa no tiem bija domāta nosūtīšanai uz Rietumu fronti) 23.janvārī ar spēcīgu artilērijas apšaudi, izmantojot arī ķīmiskus lādiņus, uzsāka spēcīgus uzbrukumus. Vācu armijas mērķis bija ne tikai atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas, bet attīstīt uzbrukumu un ieņemt Jūrmalu. Ar to sākās Ziemassvētku kauju otrā fāze, tā saucamās Janvāra kaujas.

Spēcīgais vācu uzbrukums ātri iedragāja krievu armijas aizsardzību un tā atvairīšanai tika mobilizēti visi pieejamie resursi. No Ziemassvētku kauju zaudējumiem vēl neatguvušās latviešu strēlnieku vienības tika atsauktas no atpūtas un no 25. - 31.janvārim atkal iesaistītas kaujās Ložmetējkalna rajonā.

Jau 25.janvārī latviešu strēlnieku vienības sūtīja nepārdomātā uzbrukumā vāciešiem. Īpaši nepiemērots uzbrukuma sektors bija 3.Kurzemes un 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkiem, kurus sūtīja uzbrukumā vāciešiem gaišā dienas laikā no Ložmetējkalna pāri labi pārskatāmajam Tīreļpurvam. Uzbrukumam nebija nekādu militāru panākumu, tomēr latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus. 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1590 karavīriem, kas devās uzbrukumā krita, tika ievainoti vai pazuda 896 strēlnieki. 3.Kurzemes pulkā zaudējumu apmērs bija līdzīgs. Kritušie strēlnieki, kuri palika kaujas laukā, palika starp divām frontes līnijām un tos nebija iespējams iznest. Vēl 1917.gada pavasarī un vasarā latviešu strēlnieku daļām, kas atradās Ložmetējkalna rajonā vajadzēja redzēt ainu, ko vēlāk tēlaini apraksta kāds latviešu strēlnieks: „Kā mācības laukumā, virkne aiz virknes, te gulēja jautrie Vidzemnieki un varonīgais Kurzemes pulks, pelēko zaldātu mēteļos ģērbti miroņi, ar zemes melnām appuvušām sejām un maitu putnu izknābātām acīm, kuru tukšie dobumi mēmi vērās Latvijas debesīs."

Arī 30.janvārī, kad vācieši jau praktiski bija pārrāvuši Krievijas armijas nocietinājumu līniju, latviešu strēlnieku vienību pretuzbrukums izšķirīgā brīdī glāba situāciju un lika vāciešiem atkāpties. Šajā laikā latviešu strēlnieku vienību skaitliskais sastāvs bija stipri sarucis.

Līdz pat 4.februārim vācieši spēcīgos uzbrukumos centās atgūt Ziemassvētku kaujās zaudēto teritoriju, tomēr viņiem tas neizdevās un tas lielā mērā pateicoties latviešu strēlniekiem. Aktīvās karadarbības izbeigšanā savu lomu nospēlēja arī spēcīgais sals, kas janvāra beigās sasniedza pat -36 grādus. Ieroči un munīcija šādā aukstumā darbojās neprecīzi vai pārstāja darboties vispār. Kā raksta vācu kara ziņotājs Herolds: „Faktiski Janvāra kauja pie Rīgas priekštilta nocietinājumiem sastinga un iesala."

Tā noslēdzās Ziemassvētku un Janvāra kaujas, par kurām rakstīja daudzu pasaules valstu avīzes, slavējot latviešu strēlniekus, to varonību un izturību, ilgo kauju laiku pavadot nežēlīgos kauju apstākļos Tīreļpurvā. Lielākais krievu armijas ieguvums Ziemassvētku kaujās bija apmēram 35 kvadrātkilometrus liela teritorija, kas principā bija lielākais teritoriālais ieguvums krievu armijai I pasaules kara laikā Rīgas frontē. Tomēr tas prasīja milzīgus upurus. Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus apmēram 45 000 krievu armijas karavīrus. No tiem apmēram 5000 latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujās un apmēram 4000 Janvāra kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda. Tātad gandrīz 9000 latviešu strēlnieku no tiem 12 000, kas iesāka Ziemassvētku kaujas, bija izsisti no ierindas un apmēram 2000 no tiem bija krituši.

Ziemassvētku kauju lielie zaudējumi, ko grūti atsvērt ar ieguvumiem, strēlniekos radīja vilšanās un nodevības sajūtu, jo sen gaidītā Kurzemes atbrīvošana nesekoja. Pēc Ziemassvētku kaujām strēlnieku vienībās ierindā tikai reti karavīri bija palikuši no tiem, kas brīvprātīgi pieteicās dienestam latviešu strēlniekos. Šie apstākļi nospēlēja savu lomu 1917.gadā notikušajās revolucionārajās norisēs Krievijas impērijā.

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

(Divas puses): Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās


Autors: Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā
Dimensijas: 184x130
Gads: 2011
Iesējums: mīkstie vāki ar atloku
Ilustrātors: Māris Garjānis
ISBN: 978-9984-872-19-3
Lappušu skaits: 424
 
Grāmata piedāvā ielūkoties Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešās latviešu karavīru dienasgrāmatās. Trīs to autori karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Vācijas bruņotajos spēkos. Viņi visi kopā mums rada stāstu pa latviešu karalaika ikdienu Otrā pasaules kara frontes abās pusēs. Tā ir dzīve kara izraisītajā sociālajā katastrofā, kad daudzi civilizācijas likumi vairs nepastāv, bet cilvēcība, dzīves alkas, māju un Latvijas vērtība iegūst īpaši spilgtu veidolu.

Otrajā pasaules karā abās frontēs karoja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no viņiem dzīvību zaudēja gandrīz puse. Pārsvarā karā gāja bojā jauni cilvēki, kuri vēl nebija nodzīvojuši pusi cilvēkmūžam atvēlētā laika, kurus mājās gaidīja sievas, draudzenes, mazi bērni un vecāki. Grāmata ir veltījums Latvijas Otrā pasaules kara paaudzei.

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Lai ievainotie nemirtu ratos
 (11.11.2011 Inna Gīle)

1919. gada bermontiādē nobrieda Latvijas armija un tās karavīri beidzot noticēja savam spēkam un varēšanai. Tomēr neviena armija nevar pastāvēt bez sava sanitārā dienesta, un arī tā izveidošanās par funkcionējošu institūciju notika 1919. gada rudens dramatiskajos notikumos pie Rīgas. 

Kad 1919. gada 19. jūlijā ārsta pulkveža, vēlāk ģenerāļa Pētera Sniķera vadībā tika nodibināta Latvijas armijas Sanitārā pārvalde, tās uzdevumos ietilpa pārzināt kara sanitārā personāla darbību un dienestu, sagatavot visu ārstnieciskajā un sanitārajā ziņā nepieciešamo mobilizācijas un kara gadījumam, apgādāt karaspēka daļas un iestādes ar medikamentiem, pārsienamajiem materiāliem, instrumentiem un iekārtām, uzraudzīt kara ārstniecības iestāžu darbību, kā arī pārzināt karaspēka un veselības kopšanu. Pieredzējušā ārsta dermatologa vadītā institūcija 1919. gada maijā darbu sāka ar vienu sanitāro noliktavu un Kara slimnīcu no lieliniekiem atbrīvotajā Rīgā. Nākamajā gadā, brīvības cīņām beidzoties, Sanitārās pārvaldes rīcībā jau atradās vesela infrastruktūra: sešas kara slimnīcas – pa vienai Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Ludzā un Valmierā; trīs divīziju lazaretes – Kurzemes, Vidzemes un Latgales; četras garnizonu lazaretes – Liepājas, Valmieras, Daugavpils un Ludzas, kā arī sanitārais vilciens un sanitārais transports.

Feldšeris uz bataljonu

Brīvības cīņu gaitā pārsienamo punktu un ambulanču skaits mainījās atkarībā no apstākļiem un karošanas vietas. 1919. gada nogales bermontiādes laikā pārsienamie punkti Rīgā atradās Grēcinieku un Pauluči (tagad Merķeļa) ielā. Slimos un ievainotos no pārsienamajiem punktiem tālāk sūtīja ārstēties uz aizmugures medicīnas iestādēm, tomēr jau novembrī slimo un ievainoto karavīru bija tik daudz, ka esošajās sanitārajās iestādēs pietrūka brīvu gultu. Karavīrus, kuri jau sāka atveseļoties un kuru dzīvībai briesmas nedraudēja, dažkārt nosūtīja ārstēties ambulatori, lai varētu atkal uzņemt jaunus pacientus. Ar to gan nebija līdzēts, tādēļ, lai palielinātu brīvu gultu skaitu smagāk slimajiem un ievainotajiem Kara slimnīcā, 11. novembrī pie Rīgas etapa Komandanta pārvaldes tika uzdots ierīkot telpas apmēram 200 vieglāk ievainotajiem.
Bermonta uzbrukums, kas sākās 8. oktobra rītā, pulkveža Sniķera vadītās pārvaldes darbā radīja pamatīgas grūtības. Intensīvo kauju dēļ drīz bija jūtams gan medicīnas personāla, gan medikamentu un citu nepieciešamo lietu trūkums. Kritiska situācija ar sanitārās palīdzības sniegšanu izveidojās Atsevišķajam izlūkošanas bataljonam. Tā komandieris 1919. gada 27. oktobrī ziņoja, ka viņam uzticētais bataljons trīs nedēļas atrodoties frontē priekšējās pozīcijās un daudzi karavīri sadursmēs ar ienaidnieku bieži tiekot ievainoti, kā arī rudens nepastāvīgo laika apstākļu dēļ slimojot. Uz vietas pietiekamu medicīnisko palīdzību ievainotajiem un slimajiem pirms nogādāšanas uz slimnīcu sniegt neesot iespējams, jo bataljonam ir maz medicīnisko līdzekļu un medicīnas personāla – visā bataljonā tikai viens feldšeris.

Smagi ievainotajiem retās vilcienu satiksmes un ārstniecības iestāžu trūkuma dēļ apkaimē nereti medicīniskā palīdzība bijusi jāgaida vairākas dienas. Bataljona komandieris tāpēc lūdza piekomandēt viņa vienībai vienu ārstu. Situācija novembrī tomēr vēl neuzlabojās.

Tā 7. novembrī Sanitārajai pārvaldei pienāca telegramma, kurā teikts, ka liela ārstu nepieciešamība pastāv arī Jelgavas pulka vienībās.
Lai uzlabotu stāvokli, no Kara slimnīcas uz fronti sūtīja nepārslogotos medicīnas darbiniekus. Tomēr ar to bija par maz, un daudzās karaspēka daļās medicīniskā personāla nepietika joprojām.
Arī paši medicīnas darbinieki nebija pasargāti ne no slimībām, ne ievainojumiem, kas vēl vairāk sarežģīja viņu trūkumu karaspēka daļās. Ieskatoties bermontiādes kaujās ievainoto 6. Rīgas pulka karavīru sarakstā, tajā atrodami arī medicīnas darbinieki: 12. rotas kareivis feldšeris T. Balodis ticis ievainots 8. novembrī pie Torņakalna, 7. rotas kareivis feldšeris J. Jēkabsons – 10. novembrī pie Šampētera muižas, bet 8. rotas kareivis feldšeris O. Ozoliņš – pie Zolitūdes.

Pietrūkst visa 

Nolūkā novērst feldšeru un sanitāru trūkumu Vidzemes divīzijas komandieris Mārtiņš Peniķis 18. oktobrī deva šādu atļauju: ''Lai neatrautu karavīrus no viņu tiešiem tēvijas sargu pienākumiem, tad no savas puses piekrītu tam, lai sanitāru un feldšeru vietas varētu ieņemt speciālistes sievietes.'' Tomēr nekādus amatus pulku ambulancēs sievietes neieņēma, jo Sanitārās pārvaldes priekšnieks Vidzemes divīzijas komandiera priekšlikumam iebilda: ''Sieviešu klātbūtne pulkos ir par apgrūtināšanu, sevišķi aukstā laikā ziemā, tāpēc neatrodu par iespējamu žēlsirdīgās māsas pielaist pulku ambulancēs.''
Speciālistu trūkuma radītās problēmas sanitārpriekšnieks atrisināja, liekot attiecīgajām armijas daļām vērsties pie norādītā ārsta. Tas nozīmēja, ka pēdējam šajā gadījumā tika uzlikti papildu pienākumi. Piemēram, oktobrī Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris lūdza piekomandēt vienībai virsštata feldšerus, jo, notiekot intensīvai karadarbībai pret Bermontu, ievainoto un slimo karavīru skaits strauji palielinājās. Tā kā papildu feldšerus nevarēja atrast jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, sanitārpriekšnieks ieteica artilērijas diviziona komandierim vērsties pie Artilērijas rezerves pulka vecākā ārsta A. V. Liepiņa, kura ambulance atradās Pērnavas ielā, artilērijas kazarmās. 24. oktobrī minētajam ārstam pienāca sanitārpriekšnieka pavēle, ka viņam vēl jāveic Kara skolas ārsta pienākumi. Tādējādi Artilērijas rezerves pulka vecākajam ārstam nācās vienlaikus izpildīt vairākus papildu pienākumus. Kaut arī tas bija ļoti apgrūtinoši gan attiecīgajām karaspēka vienībām, gan izvēlētajam ārstam, Sniķers uzskatīja to par labāko risinājumu.
Esošo situāciju vēl smagāku padarīja fakts, ka trūka medikamentu un citu pirmās nepieciešamības lietu, kuras nebija pieejamas vietējā tirgū. Nebija pat naudas, par ko nepieciešamo iegādāties. Sanitārā pārvalde varēja turpināt darbu, tikai pateicoties iedzīvotāju atsaucībai, jo daudzas lietas, nauda un medikamenti tika iegūti ziedojumu veidā.

Piemēram, oktobrī un novembrī sanitārpriekšnieks iesniedza pateicības rakstus par Kara slimnīcai ziedotām 50 koka karotēm. Tās ziedoja kāds A. Reinvalds. Bet kāds advokāts slimnīcai dāvināja 2 kreklus, 5 pārus apakšbikšu, 1 pāri cimdu, 6 pārus zeķu un 1 pāri vilnas kāju bindes.

Lielākus ziedojumus bermontiādes laikā izdarīta Sanitārās pārvaldes sevišķo uzdevumu ārsts Dāvis Matvejs. Viņš ziedoja ļoti vērtīgus ķirurģiskos instrumentus. Ziedotāju vidū bija arī franču kara misijas vadītājs pulkvežleitnants Emanuels Diparkē. Diparkē Sanitārās pārvaldes vajadzībām deva 2000 Vācijas marku. Īpaši jāizceļ Amerikas Sarkanā Krusta sniegtā palīdzība medikamentu nodrošināšanā. Bieži tika ziedoti arī papirosi, kas gan nebija akūtas nepieciešamības, tomēr karavīrus īpaši iepriecinošs dāvinājums.
Ar dāvinājumiem un saziedotajām lietām sanitārās iestādes rīkojās taupīgi. Izejošajā 1919. gada 24. oktobra telefongrammā, kas adresēta visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem, tika norādīts: ''Lai audekla un marļbindes tiktu mazgātas un vairākas reizes lietotas, jo pārsienamā materiāla sanitārajā noliktavā ir ļoti maz un no ārienes nav iespējams dabūt.''
Runājot par grūtībām, ar kurām Sanitārā pārvalde saskārās bermontiādē, jāpiemin infekcijas slimības, kas izraisīja epidēmijas draudus. Ļoti izplatīts bija tīfs, dizentērija, tādēļ karavīrus, kas ar tām bija saslimuši, centās nekavējoties evakuēt uz aizmugures medicīnas ie-stādēm. Tomēr, kā zināms, sanitāriem bieži vien slimos un smagi ievainotos neizdevās nogādāt pat uz aizmuguri. Tie nomira kaujas laukā, pulka ambulancēs vai šķūtnieku ratos.

Venerisko slimību draudi 

Jaundibināto Latvijas armiju apdraudēja ne tikai dizentērija un tīfs, bet arī veneriskās slimības. Venerisko slimnieku skaits bija strauji pieaudzis Pirmā pasaules kara gados, bet vēlāk saslimstība ar tām pieņēma epidēmijas raksturu. Pasākumi pret venerisko slimību izplatīšanos tika veikti jau 1919. gada rudenī, un to, ka šīs slimības bija īpaši plaši izplatītas, apliecina fakts, ka gan Rīgas kara hospitālī, gan arī Latvijas kara slimnīcā pastāvēja veneriskā nodaļa. Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona 14. oktobrī izdotajā rīkojumā bija noteikts, ka karavīru veselības pārbaudēm šajā sakarā visās karaspēka daļās un militārās pārvaldes iestādēs jānotiek vismaz divas reizes mēnesī. Atklātos veneriskos slimību gadījumus pieklājās steidzīgi ārstēt – saslimušos nekavējoties ievietoja stingras uzraudzības medicīnas iestādēs, paturot pusi no karavīra algas par ārstēšanu. Slimajam karavīram vietējam militārajam komandantam un policijas darbiniekiem bija obligāti jānorāda, no kādas personas slimība iegūta, lai tai noteiktu piespiedu ārstēšanos un apkarotu slimības tālāku izplatību.

1919. gada 3. decembrī sanitārpriekšnieks lika visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem raudzīties, lai katram karavīram, kas slimoja ar sifilisu, tiktu izdota sevišķa slimības grāmatiņa, kurā jāatzīmē karavīra ārstēšanās kurss, kā arī laiks, kad jāsāk jauni kursi – citādi pulku ārstiem bija grūti pārliecināties par karavīru veselības stāvokli.

Karavīriem tika izdalīta literatūra par veneriskajām slimībām, notika arī lekcijas, tādējādi cerot samazināt venerisko slimnieku skaitu.
1919. gada nogale Sanitārajai pārvaldei, tāpat kā visai Latvijas armijai kopumā, bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem Latvijas neatkarības kara laikā. Kopumā kara mediķi pierādīja, ka arī smagos apstākļos spēj sniegt tik ļoti nepieciešamo medicīnisko palīdzību armijas daļām, izglābjot neskaitāmas karavīru dzīvības.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Amerikas Sarkanā Krusta palīdzība Latvijai cīņā pret Bermonta armiju 1919. gadā

Pēc frontes līnijas nostabilizēšanās Rīgā, pašvaldību nodarbināja jautājums, kā palīdzēt Pārdaugavā palikušajiem iedzīvotājiem ar maizi. 13. oktobrī tika nolemts vērsties ar lūgumu pie Amerikas Sarkanā Krusta. Tas arī tika darīts un tika saņemta piekrišana palīdzēt.

1919. gada 18. oktobrī Raiens saziņā ar Latvijas Pagaidu valdību un Rīgas pilsētas valdi telegrāfiski (cauri Kopenhāgenai) lūdza Bermontu atļaut Torņakalna iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Bermonts atbildē paziņoja, ka latviešu artilērija apšauda divas slimnīcas Torņakalnā. Raiens atbildēja, ka lūdzis Latvijas armijas virspavēlniekam pārtraukt apšaudi, kā arī izteica lūgumu Bermontam izlaist ASV Sarkanā Krusta darbiniekus uz Rīgu. 22. oktobrī Bermonts pieklājīgi atbildēja, ka ar pateicību pieņem priekšlikumu par Torņakalna apgādi un dod pavēli izlaist uz Rīgu ASV Sarkanā Krusta darbiniekus, nepārbaudot bagāžu. 23. oktobrī E. Raiens personiski devās uz Jelgavu, lai tur precizētu Pārdaugavas iedzīvotāju apgādes nosacījumus. 25.—26. oktobrī amerikāņi uzsāka Torņakalna un Āgenskalna 25 000 iedzīvotāju apgādi ar pilsētas valdes izsniegto maizi (500 pudiem), personiski buksierī ar balto karogu nogādājot to pāri Daugavai (29. oktobrī no rīta tādā pašā ceļā Pārdaugavā tika nogādāti kārtējie 500 pudi maizes).


Pārtiku tālāk nogādāja kreisajā upes krastā esošās Amerikas Sarkanā 
Krusta automašīnas, turklāt izmantoja iespēju, lai 
atpakaļbraucošajās laivās ielādētu 
medicīnas piederumus, kas bija «tik ļoti nepieciešami Rīgā».
 
Vēlāk noskaidrojās, ka šādā ceļā sūtītā ARA pārtika patiesi nonāca bērnu virtuvēs, taču pilsētas valdes sūtītie maizes krājumi tikuši izdalīti Pārdaugavas tirgotājiem, uzliekot viņiem par pienākumu pārdot to iedzīvotājiem par 1 rubli un 20 kapeikām mārciņā, tādējādi paši trūcīgākie varēja palikt bez šīs maizes. Savukārt dažas dienas pēc Pārdaugavas atbrīvošanas — 14. novembrī pilsētas valde atkal izmantoja ASV Sarkanā Krusta palīdzību, divās šīs organizācijas smagajās automašīnās nosūtot 400 pudus maizes.
E. Raiens vismaz vienu reizi Torņakalnu pārtikas apgādes jautājumā oktobrī apmeklēja personiski. Latvijas valdības pārstāvis pie ASV Sarkanā Krusta O. Fogelmanis kopā ar Sarkanā Krusta majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta artilērijas apšaudē (nevar izslēgt, ka tas bija jau pieminētais 23. oktobra brauciens).


ASV misijas locekļu darbība Jelgavā

Arī Jelgavā darbojās līdz oktobra beigām tur palikušie misijas locekļi. Bermonts uzaicināja viņu pārstāvjus pie sevis, un Hjū Grifins un L. Hendersons ieradās Jelgavas pilī. «Mēs tikām pavadīti ar piešu saskandināšanu un ieroču prezentāciju no viena iespaidīgi izvietota sargposteņa pie otra, līdz nonācām lielā baronu zālē ar nopulētu grīdu un milzīgām lustrām. Virsnieki visdažādākās krāsas uniformās eleganti stāvēja apkārt, savstarpēji sarunājoties, es jutos tā, it kā kādas liktenīgas kļūdas dēļ mēs būtu pēkšņi katapultēti scēnā no Vīnes operas.» Sarunā Bermonts izteica nožēlu par misijas piespiedu aizturēšanu Jelgavā, izskaidrojot to ar neveiksmīgo ierašanās brīdi, kā arī cerību, ka drīz tā beigsies. Viņš arī izteica bažas par sabiedroto attieksmi pret viņu, kaut arī mērķi ir pilnīgi vienādi — Rietumu pasaulei draudzīgas Krievijas atjaunošana. Atbildē H. Grifins skaidroja, ka misijai nav politisks, bet vienīgi humanitārs raksturs, izsakot cerību, ka drīzumā tiks dota iespēja doties uz Rīgu, lai varētu realizēt tās uzdevumu. Tāpat majors izteica priekšlikumu sniegt palīdzību, kas ļoti nepieciešama, arī Jelgavas iedzīvotājiem, kamēr misija atradās šajā pilsētā. Bermonts izrādīja izpratni, un drīz pēc sarunas misijai tika atsūtīts lūgums nosūtīt dažas no tās rīcībā esošajām automašīnām uz Torņakalnu un citām vietām pie Daugavas, lai nogādātu aizmugurē slimos un ievainotos — gan civiliedzīvotājus, gan karavīrus. L. Hendersons rakstīja: «Mūsu atlikušajā laikā Jelgavā mūsu ambulances [mašīnas] nogādāja daudzus no šiem cilvēkiem no upes rajona uz civilajām un militārajām slimnīcām Jelgavā.»
Interesanti, ka sabiedrības «Konzums» pārstāvis Kārlis Ozols, kurš novembra beigās no Parīzes atgriezās dzimtenē, Helsinkos sastapa kādu ASV Sarkanā Krusta darbinieku, kas bija izbraucis no Rīgas pēc 21. novembrī notikušās Jelgavas ieņemšanas, un viņš Ozolam «sīkāk aprakstīja latviešu varonību un it sevišķi slavēja Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi, kurš 4 dienas no vietas bez mazākās atpūtas strādājis». 

Uzreiz pēc Jelgavas atbrīvošanas novembrī pilsētā ieradās E. Raiens kopā ar organizācijas Jelgavas nodaļas vadītāju L. Hendersonu. Pēdējais vēlāk atcerējās, kā, šķērsojot Lielupes tiltu, redzējis pili liesmās, kritušos ielās un dūmu mākoņus virs citām pilsētas daļām, kā arī dzirdējis šāvienus. Šķiet tomēr, tas bija otrs amerikāņu mēģinājums iebraukt pilsētā, jo sakaru virsnieks J. Ozoliņš E. Raiena pirmo braucienu uz Jelgavu aprakstījis šādi: «Kādu rītu saņēmu ziņu no virspavēlnieka štāba, ka mūsu daļas ieņēmušas Jelgavu. Ziņoju to tūlīt pulkvedim Raienam, kurš nekavējoties pasūtīja automašīnu, un abi devāmies uz Jelgavu. Tuvojoties Jelgavai, ievēroju, ka mūsu karaspēka ķēdes virzās uzbrukumā uz pilsētu. Tas man likās savādi, un to pateicu amerikānim. Bet Raiens paļāvās uz štāba ziņām, ka Jelgava ieņemta, un pavēlēja šoferim braukt tālāk. Tā kā pie mūsu mašīnas plīvoja amerikāņu standarts, neviens mūs neaizturēja. Netālu no Jelgavas tilta nojautām, ka laikam gan viss kārtībā nav, jo pēkšņi no tilta puses mūs sāka apšaudīt ar ložmetēju un šauteņu uguni. Zem uguns krusas šoferis strauji apgrieza mašīnu, un steidzīgi braucām atpakaļ. Laime, ka mūsu mašīnai netrāpīja, jo tad mēs būtu krituši bermontiešu rokās. Zināms, amerikānim jau nekas ļauns nedraudētu, bet kā būtu gājis man latviešu virsnieka formā? Atgriezušies Rīgā, prasījām štābā, kas par lietu. Mums atbildēja, ka Jelgava esot gan ieņemta, tikai no otras puses, un tiltu no Rīgas puses vēl turot vācieši, bet arī tiem jau uzbrūkot 6. Rīgas kājnieku pulks. Tiešām, tai pašā vakarā (21. novembrī) Jelgavu pilnīgi ieņēma mūsu vienības.



Hendersons atcerējās: «Atmosfēra Jelgavā bija tik saspīlēta, ka 
jebkurš vācietis, par kura kontaktiem ar Bermontu bija zināms, 
atradās nāves briesmās.»
 
Sekojošajā naktī slimnīcā pie Hendersona ieradās divas izmisušas baltvācietes, lūdzot palīdzību nošautā tēva un vīra atrašanā pilsētas parkā, kur bija notikusi izrēķināšanās ar aizdomās turētajiem par kolaborāciju ar Bermonta spēkiem, un nogādāšanā uz ģimenes kapiem. Sanitārais auto devās uz parku un nogādāja nošauto uz kapiem, atstājot «sievietes kopā ar līķi tumšajā, sniega klātajā kapsētā». Tūlīt pēc tam viņš izdarīja gandrīz liktenīgu kļūdu, vienatnē dodoties uz Latgales divīzijas štābu, kur bija uzaicināts uz vakariņām. Viņu aizturēja divi latviešu karavīri, kuriem Hendersons centās izskaidrot situāciju vācu valodā, kā rezultātā viņi veda to uz zināmo nošaušanas vietu parkā, «kāri lūkojoties» uz viņa kažoku un cimdiem. Par laimi, ceļā tika sastapts Hendersonam pazīstams virsnieks, kas viņu izglāba. Turpmākajās divās nedēļās, cieši sadarbojoties ar Latvijas iestādēm, Hendersons organizēja palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, bet pēc tam tika pārcelts uz Kauņu, un par godu tam tika sarīkota demonstrācija ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos, ar ASV un Latvijas karogiem un orķestri, kas spēlēja abu valstu himnas, kā arī oficiālu personu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju runām.


Publicitāte

1919. gada novembra sākumā E. Raiens sniedza presei informāciju par organizāciju. Iepazīstinājis ar darbības pamatprincipiem un finansējumu (ziedojumi), viņš atzīmēja, ka «gandrīz visi darbinieki esot bijušie armijas virsnieki, pazīdami Sarkanā Krusta darbību un dodot savus pakalpojumus brīvprātīgi vai par mazu atlīdzinājumu, jo viņu alga ir apziņa, ka viņi palīdz saviem līdzcilvēkiem». Tāpat viņš stāstīja par ieceri veidot organizācijas nodaļas arī citās Latvijas vietās, par Liepājā jau izveidoto noliktavu, par to, ka galvenais mērķis Latvijā ir palīdzēt karā cietušajiem iedzīvotājiem, taču nav aizmirsta arī armija (līdz intervijas brīdim organizācija bija piešķīrusi tai 10 000 zeķu pāru, tūkstošiem apakšveļas gabalu, 3500 segu, 51  000 amerikāņu cigarešu utt., un intervijas sniegšanas brīdī gatavojās piešķirt vēl 1500 segu un vairākus tūkstošus kreklu). Korespondents atzīmēja: «Kolonels Raiens atstāj enerģiska, patīkama rakstura cilvēka iespaidu, kura vienīgā interese dzīvē ir savam tuvākam labu darīt.»


8. novembrī prese atzīmēja sabiedroto nopelnus Bermonta uzbrukuma 
apturēšanā un minēja «ieroču brālību», kas noslēgta ar angļiem un 
frančiem, turpinot: «Vēl darbīgāk nekā pirms oktobra, mūs 
pabalsta trešā lielā nācija — amerikāņi. 
 
Viņu priekšstāvji, nebaidoties nāves tuvuma, sniedz palīdzīgu roku mūsu ievainotajiem un mazina mūsu slimnieku ciešanas ar zālēm u.c. ārstnieciskiem līdzekļiem. Vārdu sakot, briesmu brīdī visas trīs lielās tautas mūs nepameta, bet ik uz soļa mūs spēcīgi pabalsta.» Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas svinīgajā Tautas Padomes sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, izsakot īpašu pateicību sabiedrotajiem, pieminēja arī Amerikas Sarkano Krustu, kurš «mums visu laiku sniedza lielu palīdzību».
Pati organizācija 1920. gada janvārī īpašā paziņojumā savu darbību bermontiādes laikā novērtēja sekojoši: «Amerikas Sarkanā Krusta automobiļu ambulatorija pastāvīgi atradās Latvijas tautas rīcībā. Tā darbība visbiežāk izpaudās palīdzības sniegšanā armijai. Bermonta uzbrukuma laikā Rīgai šie automobiļi pārvadāja simtiem ievainoto, daudzi no kuriem nešaubīgi būtu miruši, ja netiktu savlaicīgi nogādāti uz pārsienamajiem punktiem. Šie automobiļi darbojās dienu un nakti zem Amerikas Sarkanā Krusta virsnieku vadības un lielākoties atradās uguns joslā. Jāatceras, ka Bermonta okupācijas laikā Torņakalna un Āgenskalna iedzīvotāji bija bez pārtikas. Ar Amerikas Sarkanā Krusta starpniecību tika organizēti vairāki īsi pamieri starp Latvijas un Bermonta armiju, kuru laikā Pārdaugavas iedzīvotāji tika apgādāti ar pārtiku Amerikas Sarkanā Krusta laivās baltā karoga apsardzībā.»

1922. gada jūnijā Rīgas pilsētas valde, ievērojot ASV Sarkanā 
Krusta ievērojamo atbalstu un daudzos dāvinājumus, ievēlēja 
E. Raienu par Rīgas goda pilsoni.
 
 30. jūnijā viņš ieradās atvadu audiencē pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, kas viņam personīgi pasniedza Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras ordenis viņam kā vienīgajam amerikānim tika piešķirts 1922. gada 28. janvāra ordeņa domes sēdē par to, ka 1919. gada oktobrī un novembrī, būdams «ASV Sarkanā Krusta priekšnieks, pašaizliedzīgā darbā sekmēja mūsu armijas apgādi ar medikamentiem, apģērbu un pārtiku, zem tiešas pretinieka uguns bieži apmeklēja priekšējās līnijas»). Iekšlietu ministrija organizēja atvadu mielastu ar visu ASV Sarkanā Krusta darbinieku piedalīšanos. Savukārt Latvijas Sarkanais Krusts apbalvoja E. Raienu ar savas organizācijas Goda krustu, bet Sieviešu palīdzības korpuss jau 1920. gada jūnijā dāvāja viņam pateicības adresi, kuras autori bija mākslinieks Rihards Zariņš un rakstniece Anna Brigadere.
1923. gada 18. septembrī E. Raiens 39 gadu vecumā nomira ar malāriju Teherānā, kur darbojās kā savas organizācijas pārstāvis palīdzības sniegšanā zemestrīcē cietušajiem iedzīvotājiem. Latvijas prese izjusti atreferēja laikrakstā «Chikaho Tribune» publicēto nekrologu, un Ministru prezidenta vietas izpildītājs un satiksmes ministrs Jānis Pauļuks nosūtīja ASV Sarkanajam Krustam valdības vārdā vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar E. Raiena nāvi.

Ēriks Jēkabsons, asoc. profesors