Latvieši vēstures likteņdzirnās

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

P. Bermonta-Avalova uzsaukums

«Latvju kareivjiem!», Jelgavā, 1919. gada oktobrī

Ulmaņa politika ir sabrukusi un līdz ar viņu arī Ulmaņa valdība. Uz politiska neprāta valdību nevar dibināt. Tas bij ārprāts salaist Latviju naidā ar trim pretiniekiem reizē: ar lieliniekiem, vāciešiem un pretlielniecisko krievu armiju.

Tagad Ulmanis ir aizbēdzis no sava darba sekām.1 Jūs viņš ir atstājis jūsu liktenim. Neapkopti, basām kājām jūs esat vārguši jau visu vasaru. Ko jūs lai iesākat tagad, kur tuvojas ziema, bet armijas apgādāšana ir sajukusi?

Par visām lietām: paturat mierīgu pārlikšanu un neuztraucaties.

Neticat melu valodām, it kā Rietumu armija būtu nākusi uz Latviju, lai te ievestu baronu valdību. Latvijas pašpārvaldībā divas trešdaļas no visiem priekšstāvjiem būs latvieši.

Neticiet apgalvojumiem, it kā mans nolūks būtu padarīt Latviju par Krievijas guberņu. Tas nemaz nestāv manā varā. Latvijas attiecības pret Krieviju izspriedīs Krievijas Satversmes sapulce kopā ar Latvijas priekšstāvjiem, kā to vēlas sabiedrotie.

Man ir tikai viens nolūks, bet tas ir negrozāms. Mans nolūks ir — cīņa pret lieliniekiem līdz viņu iznīcināšanai.

Kas man šai cīņā palīdzēs, tas būs Krievijas draugs. Krievija savus draugus neaizmirsīs. Kas mani šai cīņā traucēs, tas būs Krievijas ienaidnieks. Agri vai vēlu Krievija to saberzīs.

Latvju kareivji: jūs stāvat ceļa jūtīs. Jūs varētu iet pa to ceļu, pa kuru aizgāja Ulmanis, un atstāt savu dzimteni kā mūsu ienaidnieki.

Esmu pārliecināts, ka jūsu dzimtenes mīlestība jūs atturēs no šā nepārdomātā soļa.

Bet jums jāpaliek uz vietas un jānoliek ieroči. Tas, kurš to vēlas, var iestāties Rietumu armijā. Turpinādams līdz ar Rietumu armiju cīņu pret lieliniekiem, katrs latvju kareivis līdz ar to sargās arī savu dzimteni no lielinieku uzbrukumiem. Bet, kas būtu jau noguris no ilgā kara, lai iet netraucēts uz mājām un lai stājas pie mierīga darba. Mobilizācijas Latvijā nebūs. Kara turpināšanu ir uzņēmusies Rietumu armija. Bet milicijas ierīkošana paliks Latvijas pašpārvaldības ziņā. Tur daudzi no jums atradīs sev piemērotu nodarbošanos.

Mums, krieviem, vēl grūts darbs priekšā. Latvija var jau sākt atpūsties mūsu aizvējā.

Brīvprātīgās Rietumu armijas virsvadonis
pulkvedis Avalovs-Bermonts

* 1. P. Bermontam-Avalovam bija zināms, ka, sākoties uzbrukumam, K. Ulmanis ar ministriem un Tautas padomes locekļiem pametuši Rīgu un izbraukuši uz Cēsīm.

Dzelzskrusta Bruņinieka krusta kavalieri.

Dzelzskrusta Bruņinieka krusts ir augstākais Vācijas militārais apbalvojums, tas tiek piešķirts par pārcilvēcisku varonību kaujas laukā vai nepārspējamiem komandiera panākumiem. Pie tam, ir jābūt saņemtiem pirmās un otrās šķiras Dzelzskrustiem, lai varētu saņemt Bruņinieka krustu. Ļoti maz nevāciešu ir saņēmuši šo visaugstāko Vācijas apbalvojumu: 4 beļģi, 3 dāņi, 4 igauņi, 3 franči, 4 holandieši, 1 šveicietis un 12 latvieši. Gandrīz puse no visiem nevācu bruņiniekiem ir latvieši*.

Bruņinieka krustus ir saņēmuši sekojoši latviešu varoņi:

- Pulkvedis (Štandartenfīrers) Voldemārs Veiss, miris no ievainojumiem;

- Pulkvežleitnants (Oberšturmbanfīrers) Kārlis Aperāts, izvēlējies nāvi gūsta vietā;

- Pulkvežleitnants (Oberšturmbanfīrers) Nikolajs Galdiņš, nomocīts;

- Majors (Šturmbanfīrers) Voldemārs Reinholds;

- Kapteinis (Hauptšturmfīrers) Žanis Butkus;

- Virsleitnants (Oberšturmfīrers) Andrejs Freimanis;

- Virsleitnants (Oberšturmfīrers) Roberts Gaigals;

- Leitnants (Unteršturmfīrers) Miervaldis Ādamsons (Marokas Baigais), nomocīts;

- Leitnants (Unteršturmfīrers) Roberts Ancāns

- Feldfēbelis (Hauptšārfīrers) Žanis Ansons

- Jaunākais virsnieks (Unteršārfīrers) Alfrēds Riekstiņš, kritis kaujā;
- Jaunākais virsnieks (Unteršārfīrers) Kārlis Sensbergs (?Šēnbergs), liktenis nav zināms, visticamāk - kritis kaujā.
(Tie, kuriem nāves iemesls nav minēts, ir miruši dabiskā navē - pārsvarā emigrācijā, ASV, Kanādā un citur.)

Katram no šiem varoņiem ir savs dzīvesstāsts, bet visus viņus vieno viens - viņi savu jaunību un daļa - arī dzīvību, ziedoja cīņai pret sarkano mēri un par Latvijas brīvību, lai nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika 1940. un 1941.gadā.

Tikai viens stāsts: 1944.gadā pulkvežleitnants Kārlis Aperāts tika smagi ievainots vēderā. Viņa bierdi mēģināja viņu iznest no sarkano aplenkuma, neklausot pulkveža pavēlei atstāt viņu kaujas laukā. Kārlis saprata, ka ievainojums vēderā ir nāvīgs un dzīvot viņam atlicis apmēram pusstundu, tādēļ, lai velti neriskētu ar savu cīņasbiedru dzīvībām, viņš, pateicis: "Es zinu, kas man darāms.", izvilka pistoli un pielika punktu savai cīņai.

Tādi ir latviešu varoņi. Un nožēloja viņi tikai vienu - to, ka viņiem nav otras dzīvības, ko ziedot Latvijas brīvībai. Dienā, kad mēs viņus aizmirsīsim, enciklopēdijas šķirkli "Latvieši" varēs izsvītrot.

___
*) Savu nacionālo armiju pakļutībā Bruņinieka krustus ir saņēmuši arī 18 (?17) rumāņi, 9 itāļi, 8 ungāri, 2 spāņi, 2 japāņi, 2 slovāki un 2 somi.

otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Rīdigers fon der Golcs

Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger Graf von der Goltz) (* 1865. gada 8. decembrī Cilihavā (Züllichau), Prūsijā (tagad Sulehuva (Sulechów) Polijā), † 1946. gada 4. novembrī Kinsegā (Kinsegg)) bija vācu ģenerālis, grāfs, 1919. gadā Rietumlatvijā un Lietuvas ziemeļos dislocētā 6. rezerves korpusa komandieris.

Golcs dzimis 1865. gada 8. decembrī Vācijā. Beidzis Kara akadēmiju, 13 gadus dienējis Vācijas armijas ģenerālštābā, pēc tam pārcelts uz Magdeburgu pie feldmaršala Hindenburga (Hindenburg). No 1897. gada atkal dienējis ģenerālštāba Anglijas nodaļā. 1. Pasaules kara laikā komandējis 12. Zemessardzes (landvēra) divīziju. 1918. gada sākumā iecelts par Dancigā saformētās Ostsee divīzijas komandieri. Minētā divīzija 1918. gada aprīļa sākumā tika nosūtīta uz Somiju. Kopā ar ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu (Mannerheim) vadījis militārās operācijas pret lielinieku karaspēku Somijas pilsoņu kara laikā.

1919. gada sākumā Golcs tika komandēts uz Latviju, lai pārņemtu Kurzemē un Lietuvas ziemeļu daļā dislocētā Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, kurā ietilpa dzelzsdivizija un Baltijas landesvērs, komandēšanu. Liepājā ieradies 1919. gada 1. februārī, tajā pašā dienā iecelts par Liepājas gubernatoru. 1919. gada 16. aprīlī Golcam pakļautās karaspēka daļas Liepājā īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu apvērsumu. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca komandētās A.Niedras Pagaidu valdības vienības jūnijā iesāka karadarbību pret Igaunijas nacionālo armiju un Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādi.

Pēc viņa komandēto spēku sakāves Cēsu kaujās saskaņā ar 3. jūlijā noslēgto Strazdmuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, taču Golcs vilcinājās pildīt pamiera noteikumus un 21. septembrī noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā.

Rietumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieks Bermonts Avalovs un Rīdigers fon der Golcs

Pakļaujoties Sabiedroto kategoriskajai prasībai, Vācijas pavēlniecība atsauca Golca štābu no Latvijas, un Golcs Latviju atstāja 1919. gada oktobrī.

1920. gada martā Golcs Vācijā piedalījās tā sauktajā Kapa pučā. Vēlāk nodarbojies ar jaunatnes militāro audzināšanu. No 1934. līdz 1939. gadam vadījis Vācijas rezerves virsnieku savienību.

1920. gadā izdoti Golca memuāri - Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, kuros aprakstīta viņa militārā un politiskā darbība Somijā un Latvijā. Golca atmiņas ar mainītu nosaukumu 1936. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu - Als politischer General im Osten.

Miris 1946. gada 4. novembrī Vācijas dienvidos.

Lāčplēša Kara ordenis

Laima Grīnberga,
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Faleristikas un bonistikas kolekciju galvenā glabātāja

Par Latviju

Lāčplēša Kara ordenis ir pirmais un augstākais militārais apbalvojums Latvijas Republikā. Tas simboliski dibināts 1919.gada 11.novembrī - dienā, kad Latvijas armija no Rīgas padzina uzbrucēju karaspēku. Ordeņa darbības laikā - no 1920. līdz 1928. gadam kopumā pasniegtas vairāk nekā divtūkstoš visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņa zīmes.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni 4.Valmieras kājnieku pulka virsseržantam Pēterim Briedim. Esplanāde, 1920.gada 11.novembris.Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Gan ordeņa nosaukums, gan grafiskais attēlojums nav izvēlēts nejauši. Kad Andrejs Pumpurs pēc tautas teikām veidoja savu eposu Lāčplēsis, viņš iedzīvināja latviešu tēvijas mīlestību, cīņas garu un brīvības alkas Lāčplēša tēlā, kas palika kā simbols arī nākamajām paaudzēm. Tādēļ Lāčplēša Kara ordenis, kura centra medaljonā redzama Lāčplēša cīņa ar lāci, ir latviešu tautas brīvības ilgu iemiesojums un varonības simbols, kas atgādina tautas sensenos centienus pēc nacionālās brīvības un neatkarības.

Lāčplēša Kara ordeņa I šķira. Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīvs.

Lēmums par ordeņa dibināšanu

Satversmes sapulce Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi Par Latviju apstiprināja 1920. gada 18. septembrī, kad visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no ienaidniekiem. Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris A. Stalbe, bet ordeņa skices un zīmējumus izgatavoja mākslinieks, brīvības cīņu dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts.

Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši brīvības cīņās. Pirmie ordeņi ar Ministru kabineta lēmumu 1920. gada 13. augustā tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem- P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeram, J. Jansonam, J. Puriņam un J. Apinim. 1920. gada 11. novembrī svinīgās parādes laikā Esplanādē Satversmes sapulces priekšsēdētājs J. Čakste pasniedza ordeņus pirmajiem 288 kavalieriem. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz 1928. gada 1. novembrim.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste apbalvo Latgales divīzijas komandieri pulkvedi Krišjāni Berķi ar Lāčplēša Kara ordeni. 1920.gada 11. novembris.
Foto: Latvijas Nacionālā muzeja arhīvs.

Jautājumu par apbalvošanu izlēma Lāčplēša Kara ordeņa dome, kuras sastāvā bija Valsts prezidents (domes priekšsēdētājs), septiņi deputāti, ko ievēlēja Saeima un septiņi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Pirms tam armijas pulkos tika izveidotas komisijas, kuras izskatīja konkrētus apbalvošanas pieteikumus un sastādīja detalizētu varoņdarbu aprakstu. Tālāk izveidoto sarakstu apstiprināja kara ministrs un akceptēšanas gadījumā nodeva ordeņa domei jautājuma galīgai izlemšanai.

Lāčplēša Kara ordenim bija trīs šķiras. Apbalvošanu sāka ar zemāko - III šķiru, pēc tam varēja saņem II un I šķiru (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus).

Apbalvoto vidū arī sievietes un pusaudzis

Pavisam pasniegtas 2146 visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņa zīmes. Nacionālās armijas karavīriem par brīvības cīņu laikā veiktiem varoņdarbiem piešķirti 1620 dažādu šķiru Lāčplēša Kara ordeņi. Jāatzīmē, ka apbalvoto vidū bija arī trīs sievietes - V. Veščūnas-Jansone, L. Čanka-Freidenfelde un E. Žiglevica. Visjaunākais ordeņa kavalieris F. Brikmanis varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadus vecs, bet vecākais (no Latvijas armijas karavīriem) - F. Liepiņš- 56 gadus vecs. Kritušiem vai no ievainojumiem mirušiem karavīriem pēc nāves tika piešķirti 130 ordeņi.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Elza Žiglevica.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Valija Veščunas-Jansone.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Līna Čanka - Freidenfelde.

Apbalvoja arī vienu pilsētu-cietoksni Francijā -Verdenu - par varonību Pirmā pasaules kara laikā. Šo ordeni saņēma arī 204 bijušie latviešu strēlnieki.

Ar Lāčplēša Kara ordeņa visaugstāko - I šķiru apbalvoti četri latviešu virsnieki - Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis, Latvijas bruņoto spēku pirmais pavēlnieks pulkvedis O. Kalpaks (pēc nāves), latviešu strēlnieku vadītājs pulkvedis F. Briedis (pēc nāves) un 3. Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K. Berķis, kā arī septiņi ārzemnieki.

Lāčplēša Kara ordeņa II šķira. Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīvs.

Lāčplēša Kara ordeņa III šķira. Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīvs.

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

Nirnbergas noslēpums Sanita Jemberga Svētdiena, 9. novembris (2008)

Kad 1945.gada novembrī Nirnbergas Tiesu pilī sākās kara uzvarētāju tribunāls, Latvijas valsts vairs nepastāvēja. Taču tā turpināja dzīvot visnegaidītākajā vietā. Uz pils sargu ķiverēm un piedurkņu uzšuvēm vīdēja sarkanbaltsarkanais karogs. Bijušie leģionāri apsargāja savus bijušos nacistu virsvadītājus, kurus tiesāja par kara noziegumiem. Fakts ir maz zināms un maz pētīts, lai gan varētu būt spēcīgs ierocis pret Krievijas apsūdzībām

Viss varēja noiet greizi. Pirmajā igauņu darbadienā sargs Erki, kurš pavadīja Nirnbergas Tiesu pils pagalmā pastaigā izvestos noziedzniekus, ieskrēja pie maiņas priekšnieka, drebēdams kā apšu lapa. Karavīru bija uzrunājis viens no apsūdzētajiem — bijušais drošības policijas un SD vadītājs Igaunijā ebreju nogalināšanā Baltijā personīgi iesaistītais Martīns Zandbergers. Viņš Erki bija atpazinis savu bijušo šoferi.

Gan sargs, gan komandieris apjauta notikušā nozīmi. Lai gan ASV, Vācijas, Francijas un Krievijas izveidotais tribunāls jau 1946.gada oktobrī bija atzinis, ka igauņu un latviešu Waffen SS jeb ieroču SS vienības nav pieskaitāmas noziedzīgajai organizācijai atšķirīgu mērķu, ideoloģijas un piespiedu iesaukšanas dēļ, šāds starpgadījums varēja radīt vairākas problēmas. Bijušie leģionāri bija atbrīvoti no gūsta un bēgļu nometnēm pēc īpašas vētīšanas procedūras, kuras mērķis bija pārliecināties, ka cilvēks nav bijis iesaistīts nacistu noziegumos. Arī Baltijas sardžu vienības ASV armijas palīgspēkiem tika veidotas ar pārliecību, ka šo cilvēku pagātne ir tīra. Kāda cilvēka saistība ar augsta ranga nacistu varēja apdraudēt simtiem citu.

Erki un viņa priekšnieks nolēma klusēt. Klusēja arī ieslodzītais Zandbergers. Latviešu un igauņu rotas, kuru sastāvā bija bijušie leģionāri, varēja turpināt Nirnbergas tribunāla apsardzi.

Tā ir viena no savdabīgākajām epizodēm pēckara vēsturē. Stāsts, kurā dīvainā vēstures pagriezienā mainītās lomās satiekas bijušais agresors ar pakļauto. Zandbergera savulaik par neatkarīgas avīzes veidošanas mēģinājumu apcietinātais Tartu students kļūst par viņa apsargu, kura pienākums ir pārliecināties, lai apsūdzētais nepakaras. Šajā stāstā tie, kas deva pavēles, tagad ir spiesti klausīt tos, kuriem pavēlēja. Leģionāri, kurus Krievija starptautiskā līmenī iztēlo par nacistu līdzskrējējiem, ir kļuvuši par ASV (un arī angļu) armijas palīgiem. Šī ir vēstures epizode, par kuru paši zinām ļoti maz, bet pārējā pasaule — neko.

ROTA NR.8920

ASV, PSRS un Lielbritānija jau 1943.gadā deklarācijā brīdināja, ka zvērību un slepkavību dalībniekiem vācu okupētajās teritorijās jārēķinās ar tiesāšanu pēc kopēja sabiedroto lēmuma. Neilgi pēc Vācijas padošanās, 1945.gada 8.augustā, tika izveidots starptautisks tribunāls individuālai un kolektīvai kara noziedznieku tiesāšanai.

Vācijas pilsētas Nirnbergas izvēle bija gan simboliska, gan praktiska. Tieši tās stadionā nacisti organizēja slavenos milzu saietus. Tiesu pils bija pārdzīvojusi sabiedroto intensīvos uzlidojumus kara laikā neskarta. Tā bija plaša, ar vērienu būvēta ēka, kuras kompleksā ietilpa arī plašs cietums. Speciāls lifts nogādāja tiesājamos no kamerām tieši uz tiesas zāli. No drošības viedokļa tas bija ideāls risinājums.

1945.gada 20.novembrī sāka tiesāt divdesmit divus dzīvus palikušos nacistu līderus. Arī Baltijas okupācijas pamatojuma Ribentropa—Molotova pakta parakstītāju bijušo ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu. Citi — Hitlers, Gebelss, Himlers — jau bija miruši.

Mazāk zināms, ka pēc šīs tiesas 1947.—1949.gadā amerikāņu zonā turpinājās vēl divpadsmit procesi, kuros tiesāja reālos izpildītājus — 177 ārstus, juristus, SS un policijas vienības, soda ekspedīciju dalībniekus, uzraugus, augstus ierēdņus u.tml. Tieši ar šo tiesu saistās leģionāru — Virsaiša Viestura rotas jeb rotas nr.8920 — stāsts.

MELNIE VĪRI, BALTIE KAKLAUTI

Amerikāņu karavīri pēc kara Eiropā bija noguruši un gribēja mājās, tādēļ tika nolemts atslogot armiju un veidot palīgrotas no atbrīvotajiem gūstekņiem un bēgļiem — vispirms poļiem, bet 1946.gada aprīlī arī no baltiešiem. Mercfeldas nometnē izveidoja vienu latviešu un vienu igauņu sardžu dienesta izmēģinājuma vienību un sāka apmācīt. Atsauksmes par disciplinētajiem, kārtīgajiem un militāri pieredzējušajiem baltiešiem bija labas. Jūnijā rotas sāka dienēt Nirnbergas—Fīrtes amerikāņu garnizonā, decembrī oficiāli tika nodibinātas Baltic Guard vienības. Tām bija dažādi uzdevumi — tās sargāja benzīna laukus un citus militāros objektus, arī tribunālu. Virsaiša Viestura rotā bija ap 250—270 vīru.

"Šī akcija izkārtota lielā slepenībā, lai par to austrumu "sabiedroto" štābos neko neuzzinātu. Arī amerikāņu štābā ģenerāļiem bijuši dažādi uzskati par to, jo latviešu leģionāru tiesības vēl nebija noskaidrotas," rakstīts grāmatā Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā.

Ziņas par šo laiku ir visai skopas. Nopietnu vēsturnieku pētījumu nav, un zināmā pamatā ir galvenokārt leģionāru atmiņas un daži dokumenti, ko Latvijas Kara muzejs ieguvis no Daugavas vanagu atdāvinātā arhīva. Vēsturnieku pētījumus apgrūtina fakts, ka pavēles bieži bijušas mutiskas.

Taču Kara muzeja arhīvā atrodamas dažas pavēles, kas apliecina — latviešu leģionāru piedalīšanās Nirnbergā tiesājamo nacistu apsardzē nav pārkarsušas fantāzijas auglis.

1947.gada 28.novembra pavēlē Virsaiša Viestura rotas komandieris raksta: "Šī gada 18.novembrī plkst.13 pārņemt sardzi Tiesu pilī, pamats mutisks rīkojums." Citi avoti liecina, ka rota sardzi Tiesu pilī sāka 1947.gada martā, bet pilnīgi precīzi pateikt to nevar.

Kinoarhīva kadros no Nirnbergas tribunāla acīs iekrīt daudzie karavīri baltās ķiverēs tiesas zālē. Tie ir amerikāņi. Sargāt procesu viņi nevienam citam neuzticēja. Latvieši, cik zināms, sargāja Tiesu pili un cietumu, lai gan iespējams, ka viņi darbojās arī kameru apsardzē. Liecības ir pretrunīgas. Kaprālis Gunārs Stopnieks savās atmiņās raksta: "Pirms izceļošanas uz ASV trīs gadus kalpoju kronim tā saucamo melno rotā. (..) Varētu teikt, ka dienests nebija grūts, bet atbildīgs. Kā mēs visi zinām, neviens svarīgs notikums pasaulē nevar norisināties bez latviešu līdzdalības. Nirnbergā šinī laikā norisinājās tā saucamo kara noziedznieku tiesāšana. Šīs izdarības vēlreiz atgādināja veco patiesību, ka uzvarētājus netiesā. Par tādām lietām kā Litene, Baltezers un Katiņas mežs un kas tur bija noticis, tiesas kungi neinteresējās. Tiesu pilī sēdēja tribunāls (sabiedrotie), cietumā — kara noziedznieki (vācieši). Par cietuma iekšējo drošību gādāja igauņu sardžu rota, mēs, latvieši viesturieši, sargājām cietuma valni un Tiesu pili." Latvijas Kara muzeja arhīvā atrodama vēstule, kas uz Latviju sūtīta 1998.gadā. Tajā teikts: "1947.gada pavasarī pārņēmām Tiesu pils apsardzi ar posteņiem uz vaļņa, visām ieejām, tiesājamo cellēm un pavadību uz tiesas zāli." Arī saglabājusies caurlaide apliecina, ka latviešiem bijis atļauts ieiet cietumā.

Lai gan Latvijas valsts vairs neeksistēja, rotai bija sarkanbaltsarkanais karogs, uz piedurknes emblēma Latvijas karoga krāsās un no 1948.gada arī krāsojums uz ķiveres. Nebija īpaša iemesla, kādēļ tai piešķīra 8920.numuru. Karavīrus par "melnajiem" dēvēja formastērpa tumšās krāsas dēļ, ko papildināja balts zīda kaklauts, baltas getras un josta, kā arī balti cimdi.

"Rotas formēja pēc nacionālā principa, un pamatsastāvs viesturiešiem palika latvisks līdz likvidēšanai 60.gadu sākumā, nelatviskie uzvārdi parādās ap 1955.gadu," stāsta muzeja pēckara vēstures nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa. "Nav precīzu ziņu, kad rotu likvidēja saistībā ar ASV un Eiropas armijas samazināšanu, bet 50.gadu vidū amerikāņi pārgāja uz citiem formastērpiem. Militārajam palīgdienestam ieviesa vienotas pelēkas formas. Tad viņi zaudēja savu karodziņu."

Sākums ir miglains, taču beigas ir zināmas precīzi. 1948.gada 15.novembrī viesturieši posteņus Tiesu pilī nodeva igauņiem un vāciešiem. Vairākums bijušo leģionāru emigrēja uz Kanādu, ASV un Austrāliju.

SARUNAS AR NOZIEDZNIEKIEM

Sīkāku ziņu noskaidrošanu apgrūtina fakts, ka notikumu dalībnieki, ja vēl dzīvi, ir ļoti cienījamos gados. Igauņiem ir veicies vairāk nekā latviešiem. Akadēmisku pētījumu ir tikpat maz, taču 2006.gadā Igaunijas TV žurnālists un pazīstamais dokumentālo filmu autors Indreks Treufelts pēc sabiedriskās televīzijas pasūtījuma pabeidza filmu Vīri no aizmirstās armijas. To veidojot, ceļš viņu aizveda uz Vāciju un Kanādu, kur žurnālists atrada vairākus bijušos leģionārus. Šis ir viņu stāsts.

Atšķirībā no latviešiem igauņu vienību tapšanā liela loma bijusi vienam cilvēkam — jūras spēku virsniekam, bijušajam igauņu zemūdenes komandierim Verneram Pūrandam, apgalvots filmā. Viņš bijis ekstravagants tipāžs. Vairs neesošas valsts virsnieka formastērpā ar tresēm un ķēdēm Pūrands ieradies bēgļu un gūstekņu nometnēs. "Uniformā viņš gāja uz nometnēm, un tā bija pierādījums amerikāņiem, ka zudusī Igaunijas armija un valsts eksistē," stāsta žurnālists. Daudzviet viņu uztvēra kā ekscentriķi. Pūrands visiem labā angļu valodā skaidrojis — lai arī Igaunija ir okupēta un vairs neeksistē, neviens viņu no dienesta nav atvaļinājis, tādēļ viņa pienākums esot pārstāvēt valsti un tās pilsoņu intereses, kuri atrodas nometnē un ir atbrīvojami. "Viņš bija perfekts virsnieks ar labiem kontaktiem ASV štābā Heidelbergā un palīdzēja vienoties par Baltijas sardžu vienībām," filmā saka igauņu leģionārs Juhans Lāness."Viņš bija cilvēks, kurš pārliecināja amerikāņus, ka runas par igauņiem kā neuzticamiem ļaudīm, kas strādājuši un cīnījušies kopā ar vāciešiem, nav vērā ņemamas. Viņš sadragāja šo mītu."

1945.gada oktobrī Pūrands personiski parakstīja pirmās 23 atbrīvošanas zīmes gūstekņu nometnēs ieslodzītiem igauņiem. "Verners Pūrands, Baltijas sakaru virsnieks," vēstīja paraksts.

Igauņu leģionāri stāsta, ka Nirnbergas Tiesu pils cietumam bijuši četri pieci bloki ar vairākiem simtiem kameru. Sardzes maiņa bijusi 24 stundas, no tām aktīvais dienests — divas. Sargu galvenais uzdevums bija novērst pašnāvības. Viņiem nav bijis liegts sarunāties ar ieslodzītajiem, ja tie vēlējās, un, tā kā liela daļa bijuši leģionā un ielauzījušies vācu mēlē, to nereti arī darījuši. Intervētie atceras, ka sargājuši gan Hitlera ārstu Karlu Brantu, gan Hitlera vietnieku Rūdolfu Hesu, kurš neesot sarunājies ar citiem, atteicies ēst pie kopējā galda un ēdis no traukiem uz grīdas, jo "no cietumnieka galda neēdīs".

IDEALIZĒTA VĒSTURE

Filmas autors Indreks Treufelts SestDienai stāsta, ka pirmo reizi par baltiešiem Nirnbergas tribunāla sardzē nejauši dzirdējis no kāda Igaunijas militārā atašeja, kurš sarunā par citu tēmu ieminējies, ka atjaunotās Igaunijas armijas pirmo miera uzturētāju emblēma ņemta no Nirnbergu sargājušo uniformām. "Es neticēju savām ausīm, jo Igaunija jau vairs neeksistēja. Es nespēju saprast, kā tas varētu būt iespējams — gan juridiski, gan citādā veidā kaut kur amerikāņu okupētā Vācijas teritorijā dibināt vienību ar okupētās Igaunijas simboliku."

Leģionāru meklējumos Treufelts sākumā devās uz Vāciju pie Igaunijas draudžu vadītāja, pēc tam uz ASV un Vācijas militārajiem arhīviem. "Tur galvenokārt ir daudz fotogrāfiju. Dokumentos valda pilnīga nekārtība, viens vienīgs haoss, tādēļ ļoti daudz kas par šīm vienībām paliek noslēpumā tīts, piemēram, kādēļ neprotestēja ASV sabiedrotie PSRS. Viņiem tas bija jāzina."

Šī baltiešu karavīru vēstures lappuse varētu būt spēcīgs ierocis pret Krievijas propagandu par leģionu kā nacistu sabiedrotajiem. Parastam rietumniekam tiesas atzinumi par Waffen SS un tā veidošanās vēsture varētu būt pārāk sarežģīta, taču tas, ka amerikāņi nebūtu pieļāvuši nacistu sabiedroto kļūšanu par tiesājamo sargiem gan iespējamās bēgšanas, gan sabiedriskās domas problēmu dēļ, ir nepārprotami skaidrs.

Kāpēc šī vēstures epizode ir tik maz pētīta?

Viens ir līdzekļu trūkums vēstures pētniecībai (ceļojumiem, arhīviem) un valodu nezināšana 90.gadu sākumā, kad daudzi notikumu dalībnieki vēl bija dzīvi. "Tas ir noticis, jo nav bijuši pieejami avoti, vēsturniekiem nav bijis materiāla, uz ko to bāzēt un pētīt," uzskata Latvijas Kara muzeja darbiniece Sarmīte Baltiņa. "Interneta portālos mēs varam izlasīt šo to par viesturiešiem, bet, iespējams, nopietni cilvēki ne īpaši tic tam, kas sarakstīts internetā. Viņi savus pieņēmumus grib bāzēt uz nopietniem un ticamiem avotiem. Tas ir maz pētīts, bet ļoti interesants stāsts."

Igauņu žurnālista Treufelta pieredze liecina vēl par divām lietām. "Es biju sastādījis cilvēku sarakstu un pārbaudīju, pārbaudīju un vēlreiz pārbaudīju. Izrādījās, daudzi no viņiem bija dienējuši vienībās, kas bija amerikāņu palīgsastāvā, bet ne Nirnbergā. Taču veciem ļaudīm ir bagāta fantāzija, un viņi beigās paši bija noticējuši, ka ir dienējuši tur. Tikai uzdodot ļoti precīzus jautājumus, piemēram, par numuriem, varēja saprast, ka patiesībā viņi bija dienējuši citur."

Taču vēl lielāka problēma izrādījusies trimdinieku tendence idealizēt notiekošo. "Viss grāmatās sarakstītais un safilmētais ir par kultūru, dejām un koriem, bet nav nekā ne par juridiskām, ne fiziskām, ne psiholoģiskām problēmām, ko rada viņu statuss, jo... tā ir dzīve. Viņi bija izveidojuši idealizētu tēlu par Igaunijas sabiedrību, kurā realitātei nebija nekādas lomas. Tā nebija svarīga. Tādēļ labu dzīves aprakstu vienkārši nav. Domāju, latviešu problēma ir identiska."

Tā gan nav vienīgi baltiešu problēma. Nirnbergas muzeja dokumentācijas centrā ir fotogrāfija, kurā cietuma iekšienē redzami baltiešu sargi ar skaidri saskatāmām zīmotnēm uz piedurknes. Muzeja darbinieki nebija zinājuši, ka tie ir leģionāri. Kad uzzinājuši, atteikušies ticēt.

Militārā palīgdienesta latviešu vienības franču, britu un amerikāņu armijā pēckara Vācijā

Sarmīte Baltiņa, Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas vadītāja

Pirmajos pēckara gados Vācijā bija sakoncentrēts liels skaits bēgļu. Viņiem vēl pievienojās atbrīvotie kara gūstekņi, tai skaitā arī no Baltijas valstīm.

Neskatoties uz plaši izvērsto padomju aģitāciju, tikai nedaudzi bija gatavi atgriezties padomju okupētajā dzimtenē. Vācijas ekonomika sagrauta, pilsētās un lauku saimniecībās neskaitāmas drupas. Bezdarbs un milzīga cilvēku koncentrācija. Lai kaut nedaudz risinātu nodarbinātības problēmu un atbrīvotu karavīrus no paramilitāru pienākumu veikšanas, amerikāņu, angļu un franču zonās Vācijā izveidoja militārā palīgdienesta vienības. Tās rekrutēja no pārvietoto personu un atbrīvoto kara gūstekņu brīvprātīgajiem. Militārajā palīgdienestā pieteicās daudzi latviešu leģionā dienējušie karavīri. Viņiem, salīdzinot ar civilistiem, bija zināma priekšrocība – militārā sagatavotība.

Vienības veica sardzes, transporta un celtniecības uzdevumus. Piecdesmito gadu otrajā pusē sākas emigrācija uz mītnes zemēm. Tad seko Vācijā dislocēto karaspēku pārstrukturizācija un vēlāk – samazināšana. Visātrāk likvidēja vienības franču okupācijas zonā. Amerikāņu Eiropas armija sešdesmito gadu vidū, bet britu Reinas armija 323.MSO transporta vienību likvidēja 1996.gada aprīlī. Dibinot rotas, 1947. un 1948.gadā, tās komplektē pamatā no vienas tautības personām. Izveidojas arī latviešu rotas, bet darbības beigu posmā tajās dienē vairāku tautību vīri.

Britu Reinas armijas 323.vienības pēdējais komandieris K.Bušs. Bīlefelde, Vācija, 1996.gada aprīlis.Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Apvienotās Karalistes sūtnis Vācijā (Bonnā) pasniedz Britu impērijas ordeni Britu Reinas armijas 323.vienības komandierim V.Kraujam. 1970.gada 9.aprīlis. Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Britu Reinas armijas 323.vienības karoga grupa parādē. Bīlefelda, Vācija, 1960.gads. Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Grupa Britu Reinas armijas 323. vienības vīru pie manevru laikā no čiekuriem izveidotās saulītes. Vācija, 1959.gads. Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Britu Reinas armijas 323.vienības vīri manevros. Vācija, 1954.gads. Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Britu virsnieki pārbauda karavīru stāju. Osnabrikas apmācību centrs, Vācija 1948.gada rudens.Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Britu Reinas armijas 324 militārā patruļa. Foto: No Latvijas Kara muzeja.

Amerikāņu Eiropas armijas 7566. transporta rotas spēkrati ogļu iekraušanas laukumā. Vācija, 1960.gadu sākums.Foto: No Latvijas Kara muzeja

Amerikāņu Eiropas armijas 7566. transporta rotas vīri. Vācija, 1960.gadu sākums.Foto: No Latvijas Kara muzeja

Grupa Sardžu rotas vīri atpūtā. Tuttilingena, franču okupācijas zona Vācijā. 1947.gads.Foto: No Latvijas Kara muzeja

Sardžu rota. Tuttilingena, franču okupācijas zona Vācijā. 1947.gads.Foto: No Latvijas Kara muzeja

Britu Reinas armijas 323.MSO vienības krūšu zīme.

sestdiena, 2010. gada 13. novembris

Viestura rota un palīgvienības

Henrika Sinkēviča sardžu vienības Viestura rotas apliecība. Nirnberga (Nürnberg)1947. gads.

1946. gadā militārā dienesta palīgrotas sāka veidot arī no Baltijas valstu bēgļiem. Tā kā sākās latviešu un igauņu karagūstekņu atbrīvošana (ne briti, ne amerikāņi vairs neuzskatīja tos par piederīgiem "Ieroču SS" vienībām, lielā mērā pateicoties jau minētajam Starptautiskā tribunāla lēmumam), tad arī bijušie leģionāri varēja iestāties ASV armijas darba dienestā (Labour Service Company). 1946. gada aprīlī Nirnbergas garnizona priekšnieks, ASV armijas pulkvedis Martins ierosināja dibināt sardžu vienības no latviešu un igauņu vīriem. Maijā šīs idejas iemēģināšanai no Mercfeldas nometnes latviešiem un igauņiem izveidoja divas sardžu grupas - katrā pa vienam virsniekam un 15 karavīriem, kuri jau 27. jūnijā uzsāka sardžu dienestu Nirnbergā. Latviešu grupu vadīja leitnants Lielkājis. Nedaudz vēlāk Švabahā izveidoja vēl vienu latviešu vienību leitnanta Caunes vadībā. Atsauksmes par baltiešu karavīriem bija labas, un gada beigās - 6. decembrī - ASV armijas komandieris Vācijā ģenerālis Maknarnijs parakstīja baltiešu sardžu vienību statūtus, tā dodot juridiskas tiesības dibināt arī latviešu vienības.

8920/VIRSAIŠA VIESTURA ROTA/BALTIC/TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI

Vienu no pirmajām nodibināja ASV armijas Vācijā darba dienesta 8920. jeb virsaiša Viestura rotu. Tās pamatā bija abas jau izveidotās latviešu sardžu vienības, kuras apvienoja un ieskaitīja Manheimas garnizonā. Gandrīz visi "Viesturieši" bija bijušie leģionāri, tāpēc izpalika karavīru ierindas apmācība, jāpielāgojas bija tikai "amerikanizētajiem" reglamentiem. 1947. gada 16. janvārī pirmā latviešu sardžu rota kopā ar kādu poļu rotu nodeva svinīgo solījumu. Šajā laikā rotā bija astoņi virsnieki, 272 instruktori un sargi. Rotas virsnieki un karavīri pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās (no 1947. gada pavasara - arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē).

Nirnbergā. Tiesu pils parādē. Fotogrāfija no A. Pāvuliņa personiskā arhīva

Uz piedurknēm un vēlāk gan uz ķiverēm viņiem bija Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Turklāt jāņem vērā, ka sabiedroto varas iestāžu attieksme pret nacistu kara noziedzniekiem bija ļoti nopietna un konsekventa.

Nirnbergā. Pirms braukšanas uz Tiesu pils sardzi. Fotogrāfija no A. Pāvuliņa personiskā arhīva

Atsuksmes par baltiešu karavīriem bija labas. Gandrīz visi "Viesturieši" bija bijušie leģionāri, tāpēc izpalika karavīru ierindas apmācība, jāpielāgojas bija tikai "amerikanizētajiem" reglamentiem. Rotas virsnieki un karavīri pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās (no 1947. gada pavasara - arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē).

Kriminālieslodzīto spārns I. Nirnberga (1947)

Latviešu un igauņu paramilitārās vienības Vācijā darbojās arī Nirnbergas tiesas procesā (1947 - 1949), kur apsargāja kara noziedzniekus.

Kriminālieslodzīto spārns I. Nirnberga (1947)

Sardzes posteņi bija izvietoti ne vien pa Tiesu pils perimetru, bet arī pie kameru durvīm. Baltiešu sargi vadāja ieslodzītos uz pastaigas laukumiem un nopratināšanām. Tikai divas funkcijas Nirnbergas procesa laikā izpildīja pati amerikāņu militārā policija: konvojēja ieslodzītos tiesas zālē un uz soda izpildi.

Baltiešu apsargs pārbauda ieslodzīto. Nirnberga (1947)

Baltiešu apsargi apgaitā. Nirnberga (1947)

Kad iestājās Berlīnes krīze un sāka darboties Rietumberlīnes apgādei organizētais gaisa tilts, "Viesturiešus" pārcēla uz pierobežas mežiem sargāt svarīgākās ASV armijas lauka noliktavas. Pēc tam latviešu sargi tika pārcelti uz Štutgartes apkaimi apsargāt ASV armijas korpusa galvenās pavēlniecības iestādes.

Foto: No Latvijas Kara muzeja. Franku novada latviešu nometņu apvienības ģenerālsekretārs R.Nīkurs pasniedz Amerikāņu Eiropas armijas 8920. Virsaiša Viestura sardžu rotai vienības karogu. Firta, Vācija, 1947.gada 28.jūnijs.

Viestura rota goda stājā ierindā sagaidot Latvijas republikas sūtni Kārli Zariņu. Štutgarte (1948)

Latvijas republikas sūtnis Lielbritānijā apmeklē latviešu Viestura rotu amerikāņu melno vienībās.No labās – rotas komandieris kapteinis Jānis Lielkājis, sūtnis Kārlis Zariņš un adjutants leitnants Skaistlauks.Štutgarte (Stuttgart)Amerikāņu zona 1948. gads.

Latvijas Republikas sūtnis Kārlis Zariņš Štutgartē apmeklē Viestura rotu. (1948)

Foto: No Latvijas Kara muzeja. Latvijas sūtnis Lielbritānijā K.Zariņš un rotas komandieris kapteinis J. Lielkājis apstaigā 8920.Virsaiša Viestura sardžu rotas ierindu. Vācija, 1949.gads.

Foto: No Latvijas Kara muzeja. R.D.Olmanis pie Tiesu pils. 8920. Virsaiša Viestura sardžu rota veica Tiesu pils un cietuma apsardzi. Vācija, Nirnberga, 1948.gads.

Sardžu vienības Viestura rotas vīri. Sakarā ar formas ģērba melno krāsu šīs vienības tika sauktas par "melniem" vai "melno vienībām". Nirnberga (Nürnberg)Amerikāņu zona,1947. gadā.