Sprīdis vēsturē no idejas līdz īstenībai ( Guntars Laganovskis, LV.LV 2;. maijs (2008))

Ideja par Latviju kā neatkarīgu valsti radās vēsturei netipiski īsā laika sprīdī. Vēl visu 1917.gadu, Pirmajam pasaules karam ieejot noslēguma fāzē un brūkot Krievijas impērijai, risinājās notikumi, kas pavēra ceļu Latvijas neatkarībai, taču nacionālie spēki joprojām runāja vienīgi par autonomiju Krievijas sastāvā.

Tikai 1917.gada rudenī tika nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, kura 1918.gada 30.janvārī savā otrajā sesijā paziņoja, ka "Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali". Valsts rašanās gaitu uzskatāmi atspoguļo ideju variācijas latviešu karogos.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā. Rīga, 23. marts. Teksts uz karogiem:"Lai dzīvo autonoma Latvija! Slava brīvībai! Slava Latvijai brīvā Krievijā!"

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka ložmetējnieki ar savu karogu. Rīga, 1917.g. 23. marts. Teksts uz karoga:"Plecu pie pleca par Latviju un brīvību!"

1.maija mītiņš pie Džutas fabrikas. Rīga, 1917.g. Blakus sarkanajiem karogiem plīvo sarakanbaltsarkanais karogs.

Rezerves latviešu strēlnieku pulka karavīri pēc 1. maija mītiņa. Strenči, 1917.g. Teksts uz sarkanbaltsarkanā karoga:"Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt!"

Latviešu karavīru delegātu sapulce krievu V armijas kongresā. Daugavpils, 1917.g. 17. maijs. Teksts uz sarkanbaltsarkanā karoga:"Dievs, svētī Latviju!"

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka karavīri pie Ziemassvētku kaujās kritušo biedru kapa Sileniekos Ložmetējkalna apkārtnē. 1917.g. vasara. Teksts uz karoga:"Latvija, mosties- jauna diena aust!"

Foto: No Kara muzeja fondiem


8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks 1917. g. vasarā
ar savu karogu, kur raksturīgs uzraksts: «Latvija, mosties, jauna diena aust!»


1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karogs.


2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs.


3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs.


4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karoga mets.


5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Averss.


5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Reverss.


6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karoga mets.


7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karoga mets.


8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karoga mets.

Dokumentāla filma par mežabrāļiem 1. daļa

Dokumentāla filma par mežabrāļiem 2. daļa

1935.gada Latvijas armijas parāde

Kara muzejā izstāde "Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu" (Diena.lv; Piektdiena, 2. oktobris (2009) 11:48 )

Unikāla iespēja uz mūsdienu Rīgas centrālās daļas kartes izvietotajās fotogrāfijās ieraudzīt, kāda 1919.gada rudenī izskatījās Daugavas krastmala, Vecrīga un dažas vietas Pārdaugavā, būs tiem, kas nākamnedēļ iegriezīsies Latvijas Kara muzejā.

8.oktobrī Kara muzejā notiks starptautiska konference Bermontiāde: avoti, notikumi, cilvēki, kā arī plkst. 14 izstādes Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu atklšāna.

Latvijas armijas karavīri Liepājas Kara ostā. 1919.gada novembris.

Izstāde ir veidota sadarbībā ar Lietuvas Vītauta Lielā Kara muzeju. Latvijā pirmo reizi būs iespējams iepazīties ne tikai ar Latvijas armijas cīņām pret P.Bermonta komandēto armiju, bet arī ar 1919.gada rudens notikumiem Lietuvā.

Ekspozīcijas fragments par Lāčplēša ordeni.

Izstādē būs aplūkojami formas tērpi, kādus 1919.gada rudenī valkāja Latvijas un Lietuvas armiju, kā arī Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri, ieroči, kas bija visu trīs armiju bruņojumā, fotogrāfijas, kas raksturo kauju gaitu.

Neviena armija nespēj gūt sekmes bez iedzīvotāju atbalsta. Tāpēc izstādē ir iekļauti arī materiāli par kauju ietekmi civiliedzīvotāju dzīvē un Sieviešu palīdzības korpusu, kas organizēja palīdzības sniegšanu Latvijas armijai. Apmeklētāji varēs aplūkot Lāčplēša kara ordeni, iepazīties ar tā tapšanas vēsturi un ordeņa kavalieru piemiņas lietām.

1919.gada rudens bija trauksmains laiks. Izšķīrās Latvijas un Lietuvas liktenis. Pret neatkarīgām Baltijas valstīm kopīgi vērsās spēki, kas cīnījās par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Šo plānu īstenošanai 1919.gada vasarā saformēja Rietumu brīvprātīgo armiju pulkveža Pāvela Bermonta vadībā.

1919.gada 8.oktobrī sākās uzbrukums Rīgai. Latvijas armijas karavīri pārspēka priekšā bija spiesti atkāpties. Taču, pateicoties pašaizliedzīgai rīcībai, atkāpšanās laikā izdevās padarīt Rīgas tiltus nelietojamus un karavīri ieņēma aizsardzības pozīcijas Daugavas labajā krastā un Vecrīgā.

Mēnesi ilgās cīņas par Rīgu noslēdzās 11.novembrī. Kaujās atbalstu Latvijas armijai sniedza Lielbritānijas un Francijas karakuģi. Turpmākajās nedēļās pretinieks tika padzīts no Latvijas teritorijas. Novembra beigās pēdējās bermontiešu vienības cieta sakāvi kaujās ar Lietuvas armiju.

FOTO: Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918.g. – 1921.g. Diena sadarbībā ar Latvijas Nacionālo (Vēstures muzeju; Otrdiena, 6. oktobris (2009) 11:59 )

Pirmā Pasaules kara novājinātā zeme un tauta 1918. gada 18. novembrī piedzīvoja neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu. Vācijas kapitulācija, lielinieku režīms Padomju Krievijā un Rietumu sabiedroto intereses jaunajai valstij izvirzīja sarežģītus militārus un diplomātiskus uzdevumus. Latviešu nacionālās karaspēka vienības no 1918. gada decembra līdz 1920. gada 11. augustam, kad tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, izauga par vienotu Latvijas armiju, piedzīvoja gan sakāves smagumu, atkāpjoties līdz Ventai, gan uzvaras prieku, padzenot lieliniekus no Rīgas, izcīnot Cēsu kaujas, padzenot bermontiešus un atbrīvojot Latgali.


Oskars Kalpaks ar brāļiem Rubuļiem no Cēsu apriņķa Meirānu pagasta „Degumniekiem” Rīgā. 1918. gada beigas. Fotogrāfs nezināms

Brīvības cīņu laikā jaunā Latvijas Republika spēja gan uzvarēt ārējos ienaidniekus, gan pārliecināt lielāko tautas daļu par neatkarīgas un demokrātiskas nacionālas valsts ideāla pareizību, gan izcīnīt starptautisko atzīšanu, risināt saimnieciskos jautājumus un panākt, ka dzimtenē drīkst un var atgriezties Latvijas iedzīvotāji, kuri bija izklīduši pasaules kara bēgļu gaitās.


Latvijas armijas atkāpšanās no Jelgavas. 1919. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms

628 Brīvības cīņu dienas ar 3046 kritušajiem karavīriem un 154 virsniekiem kļuva par tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu. Karš šajās dienās bija galvenā, bet ne vienīgā dzīves sastāvdaļa – tika dibinātas daudzas kultūras un izglītības iestādes, likti pamati pārvaldes sistēmai, sarīkotas pirmās vispārējās demokrātiskās Satversmes sapulces vēlēšanas.


Atsevišķā latviešu bataljona karavīru grupa pie Rudbāržu pils. Priekšplānā 3. no kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks, 4. – I Latvijas Neatkarības rotas komandieris Jānis Balodis. 1919. g. janvāra beigas – februāra sākums. Fotogrāfs nezināms


Piemineklis Kārlim Marksam pie Rīgas Strādnieku deputātu padomes (tagad Augstākā tiesa) ēkas. 1919. gada pavasaris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīri pie bruņuvilciena. 1919. gads. Fotogrāfs nezināms


Ziemeļlatvijas brigādes karavīri pie Rīgas. 1919. gada 6. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Kuģis „Saratov” pie Rīgas pils. 1919. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pirmajā Latvijas armijas parādē Esplanādē. 1919. gada 12. septembris. Fotogrāfs M. Lapiņš


Postījumi Aleksandra (tagad Brīvības) ielā bermontiādes laikā Rīgā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Rīgas pils bermontiādes laikā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Parāde Elizabetes ielā Rīgā 1919. gada 11. novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Bermonta armijas atstātās automašīnas Jelgavā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Svinības Jelgavā pēc Bermonta armijas padzīšanas. 1919. gada novembra beigas. Fotogrāfs nezināms


Cēsu kājnieku pulka riteņbraucēju rota Priekulē. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka 12 rotas karavīri pie lauka virtuves Gramzdas muižā. 1919. gada decembris. Fotogrāfs nezināms


Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Priekulē. 1920. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas un Polijas armijas karavīri Daugavpilī pēc pilsētas atbrīvošanas. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


Frontes teātra trupa un 5.Cēsu kājnieku pulka karavīri. 1920. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


1.Kurzemes divīzijas Atsevišķā eskadrona 1. vads atpūtā pie Drisas (tagad Verhņedvinska Baltkrievijā). 1920. gada 25. aprīlis. Fotogrāfs nezināms


1.Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona karavīri Latvijas - Padomju Krievijas robežas apsardzībā. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka pēdējo kritušo kareivju – Liepnieka un Rozentāla izvadīšana no Ostrovski sādžas Krievijā uz dzimteni. 1920. gada jūlija beigas. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi no Latvijas Maskavas Darba skolā. 1918. gads. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi Rēzeknē. 1920. gads. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš


Zemnīca Ilūkstes apriņķī. 1920. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Imantas pulka karavīri Rīgā. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona sagaidīšana Liepājā. 1920. gada 3. oktobris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas Republikas miera sarunu ar Krieviju delegācijas pārstāvji atgriežoties no Maskavas uz perona Zilupē. 1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Mājas atjaunošana Ilūkstes apriņķī. 1920. gada oktobris. Fotogrāfs nezināms


Darba rīku fabrikas „Plutons” strādnieki Liepājā. 1921. gads. Fotogrāfs nezināms


Mājturības kursi Priekuļos. 1919. gada rudens. Fotogrāfs nezināms


Cūku ganiņš Latgalē. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Pirmo traktoru izmēģināšana Madonas apriņķī. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni 4.Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam. 1920. gada 11. novembris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas diplomāti Parīzē Latvijas de iure atzīšanas dienā. 1. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Latvijas Republikas ārlietu ministrijas Kabineta šefs Jānis Lazdiņš. 2. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Francijas valdībā Oļģerts Grosvalds, Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas Republikas ārlietu ministra adjutants Jānis Tepfers. 1921. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms

Ojārs Stefans: "Apmelojumi turpinās" (03.10.2009. Autors: Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo partizānu vienības priekšsēdētājs. )

Latvijas Nacionālo partizānu vienības atklāta vēstule

Šajā vasarā Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem regulāri nākas saskarties ar presē un citos masu saziņas līdzekļos izplatītiem nepamatotiem uzbrukumiem, nekorektiem izteikumiem un pat klaju apmelošanu. Pirmais vilnis bija saistīts ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvju pieņemšanu Valsts prezidenta pilī. Informatīvo telpu uzreiz piepildīja komentāri par "bandītiem", "noziedzniekiem" un "esesiešiem".

Pēc tam sekoja Rīgas mēra Nila Ušakova intervija Krievijas laikrakstam "Rossijskaja gazeta" šā gada 30. jūlijā. N. Ušakovs demonstrēja absolūtu vēsturisko zināšanu trūkumu, pavēstot, ka Latvijas Aizsardzības ministrija no sava budžeta izmaksā pensijas "bijušajiem SS leģionāriem". Protams, Krievijas masu saziņas līdzekļiem tas bija gards kumoss, un nevienu neinteresēja, vai N. Ušakova teiktais atbilda patiesībai. Lai viestu skaidrību par notikušo, Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis oficiāli informēja Rīgas mēru par to, ka pabalsts tiek izmaksāts nevis bijušajiem leģionāriem, bet nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Vienlaikus I. Lieģis aicināja N. Ušakovu atsaukt intervijā sarunāto. Viņš saņēma atteikumu ar piebildi, ka nacionālie partizāni un leģionāri faktiski esot viens un tas pats, jo ļoti daudzi partizāni dienējuši arī leģionā. Ko tādu dzirdot, grūti uzreiz saprast – vai tiešām Rīgas mērs neredz atšķirību starp regulāras armijas karavīriem un nelegālas pretošanās dalībniekiem vai arī apzināti izplata nepatiesu informāciju? Galu galā nevienam nav noslēpums, ka Krievijai viss, kas saistās ar Baltijas valstu "bijušajiem esesiešiem", noder gan ārpolitisko mērķu sasniegšanai, gan sabiedrības noskaņošanai sev vēlamā virzienā.

Taču ar to vēl nebeidzās. Laikrakstā "Latvijas Avīze" šā gada 28. augustā publicētajā intervijā nacionālos partizānus "šķiroja" sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusa veterāns un bijušais LPSR tieslietu ministra pirmais vietnieks Alberts Pāže. Viņš iedala nacionālos partizānus tādos, kas "cīnījās", "bēguļoja pa mežiem" un "bija bandīti". Šī klasifikācija skaidri parāda to, cik pamatīgi joprojām cilvēku prātos sēž padomju laiku klišejas un cik ļoti no tām negribas atteikties – joprojām kāda sabiedrības daļa jāsagrupē "labajos" un "sliktajos"... Savukārt A. Pāžes izteikums par to, ka nacionālajiem partizāniem vajadzētu legalizēties, jo represijas nesekotu, ir absolūta nepatiesība. Ļoti daudzus no tiem, kuri toreiz legalizējās, tik un tā arestēja un tiesāja vai arī 1949. gada 25. martā deportēja kopā ar ģimenēm.

Bez tam A. Pāže kopā ar citu 130. strēlnieku korpusa un veterānu un sarkano partizānu organizācijas vadītāju Birutu Čašu tikās ar Valsts prezidentu šā gada 25. augustā. Prezidentam tika pieprasīts noteikt "Otrās pasaules kara veterānu" statusu, kas pielīdzināms nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusam. Laikam "prasītāji" aizmirsuši, ka sarkanās armijas latviešu formējumu sastāva lielāko daļu veidoja personas, kuras 1940. – 1941. gadā sadarbojās ar komunistu okupācijas režīmu un palīdzēja iznīcināt Latvijas Republikas valstiskumu, ekonomiku, kultūru un cilvēku resursus. Amplitūda visplašākā – sākot no okupantu veidoto izpildkomiteju un īpašumu nacionalizēšanas komisiju darbiniekiem līdz miličiem un NKGB amatpersonām, kuras parakstīja deportāciju rīkojumus, piedalījās arestos vai cilvēku izsekošanā. Sākoties karam, 1941. gada vasarā viņi bēga uz Padomju Savienību, lai izvairītos no iespējamās atbildības. Stipri mazāk ir to, kurus sarkanajā armijā 1944. – 1945. gadā iesauca vispārējās mobilizācijas ietvaros. Bet t. s. sarkano partizānu vidū nav neviena, kurš būtu sarkanajā armijā mobilizēts piespiedu kārtā. Vai tiešām bijušie Baigā gada represiju īstenotāji, Mazo Batu sādžas dedzinātāji, pulkveža Kriša Ķūķa slepkavas un viņiem līdzīgie būtu pelnījuši Latvijas Republikas atzinību un pensiju piemaksas?

Latvijas nacionālie partizāni noraida visus sev veltītos apmelojumus un nosoda jebkurus centienus nomelnot pēckara gados notikušo cīņu pret komunistu okupācijas režīmu vai dalīt cīnītājus "pareizos" un "nepareizos". Ir skaidri redzams, ka arī mūsdienās netrūkst to, kuriem toreizējā cīņa par Latvijas neatkarību un bruņota pretošanās okupantiem ir kā dadzis acī, jo tā atkārtojas ar apskaužamu regularitāti jau kopš 90. gadu sākuma. Vienlaikus Latvijas Nacionālo partizānu apvienība izsaka pateicību aizsardzības ministram I. Lieģim par atbalstu un patiesību.

Sabiedrībā daudz runā par samierināšanos, to īpaši attiecinot uz pagātnē pretējās karojošās pusēs iesaistītajiem. Bet jājautā – vai mums ir vajadzīga tāda samierināšanās, kas turpina agrākā režīma tradīcijas un Latvijas brīvības kareivjiem iedala mūžīgo vaininieku lomu?