1935.gada Latvijas armijas parāde

Kara muzejā izstāde "Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu" (Diena.lv; Piektdiena, 2. oktobris (2009) 11:48 )

Unikāla iespēja uz mūsdienu Rīgas centrālās daļas kartes izvietotajās fotogrāfijās ieraudzīt, kāda 1919.gada rudenī izskatījās Daugavas krastmala, Vecrīga un dažas vietas Pārdaugavā, būs tiem, kas nākamnedēļ iegriezīsies Latvijas Kara muzejā.

8.oktobrī Kara muzejā notiks starptautiska konference Bermontiāde: avoti, notikumi, cilvēki, kā arī plkst. 14 izstādes Latvija un Lietuva cīņā pret Bermontu atklšāna.

Latvijas armijas karavīri Liepājas Kara ostā. 1919.gada novembris.

Izstāde ir veidota sadarbībā ar Lietuvas Vītauta Lielā Kara muzeju. Latvijā pirmo reizi būs iespējams iepazīties ne tikai ar Latvijas armijas cīņām pret P.Bermonta komandēto armiju, bet arī ar 1919.gada rudens notikumiem Lietuvā.

Ekspozīcijas fragments par Lāčplēša ordeni.

Izstādē būs aplūkojami formas tērpi, kādus 1919.gada rudenī valkāja Latvijas un Lietuvas armiju, kā arī Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri, ieroči, kas bija visu trīs armiju bruņojumā, fotogrāfijas, kas raksturo kauju gaitu.

Neviena armija nespēj gūt sekmes bez iedzīvotāju atbalsta. Tāpēc izstādē ir iekļauti arī materiāli par kauju ietekmi civiliedzīvotāju dzīvē un Sieviešu palīdzības korpusu, kas organizēja palīdzības sniegšanu Latvijas armijai. Apmeklētāji varēs aplūkot Lāčplēša kara ordeni, iepazīties ar tā tapšanas vēsturi un ordeņa kavalieru piemiņas lietām.

1919.gada rudens bija trauksmains laiks. Izšķīrās Latvijas un Lietuvas liktenis. Pret neatkarīgām Baltijas valstīm kopīgi vērsās spēki, kas cīnījās par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Šo plānu īstenošanai 1919.gada vasarā saformēja Rietumu brīvprātīgo armiju pulkveža Pāvela Bermonta vadībā.

1919.gada 8.oktobrī sākās uzbrukums Rīgai. Latvijas armijas karavīri pārspēka priekšā bija spiesti atkāpties. Taču, pateicoties pašaizliedzīgai rīcībai, atkāpšanās laikā izdevās padarīt Rīgas tiltus nelietojamus un karavīri ieņēma aizsardzības pozīcijas Daugavas labajā krastā un Vecrīgā.

Mēnesi ilgās cīņas par Rīgu noslēdzās 11.novembrī. Kaujās atbalstu Latvijas armijai sniedza Lielbritānijas un Francijas karakuģi. Turpmākajās nedēļās pretinieks tika padzīts no Latvijas teritorijas. Novembra beigās pēdējās bermontiešu vienības cieta sakāvi kaujās ar Lietuvas armiju.

FOTO: Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918.g. – 1921.g. Diena sadarbībā ar Latvijas Nacionālo (Vēstures muzeju; Otrdiena, 6. oktobris (2009) 11:59 )

Pirmā Pasaules kara novājinātā zeme un tauta 1918. gada 18. novembrī piedzīvoja neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu. Vācijas kapitulācija, lielinieku režīms Padomju Krievijā un Rietumu sabiedroto intereses jaunajai valstij izvirzīja sarežģītus militārus un diplomātiskus uzdevumus. Latviešu nacionālās karaspēka vienības no 1918. gada decembra līdz 1920. gada 11. augustam, kad tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, izauga par vienotu Latvijas armiju, piedzīvoja gan sakāves smagumu, atkāpjoties līdz Ventai, gan uzvaras prieku, padzenot lieliniekus no Rīgas, izcīnot Cēsu kaujas, padzenot bermontiešus un atbrīvojot Latgali.


Oskars Kalpaks ar brāļiem Rubuļiem no Cēsu apriņķa Meirānu pagasta „Degumniekiem” Rīgā. 1918. gada beigas. Fotogrāfs nezināms

Brīvības cīņu laikā jaunā Latvijas Republika spēja gan uzvarēt ārējos ienaidniekus, gan pārliecināt lielāko tautas daļu par neatkarīgas un demokrātiskas nacionālas valsts ideāla pareizību, gan izcīnīt starptautisko atzīšanu, risināt saimnieciskos jautājumus un panākt, ka dzimtenē drīkst un var atgriezties Latvijas iedzīvotāji, kuri bija izklīduši pasaules kara bēgļu gaitās.


Latvijas armijas atkāpšanās no Jelgavas. 1919. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms

628 Brīvības cīņu dienas ar 3046 kritušajiem karavīriem un 154 virsniekiem kļuva par tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu. Karš šajās dienās bija galvenā, bet ne vienīgā dzīves sastāvdaļa – tika dibinātas daudzas kultūras un izglītības iestādes, likti pamati pārvaldes sistēmai, sarīkotas pirmās vispārējās demokrātiskās Satversmes sapulces vēlēšanas.


Atsevišķā latviešu bataljona karavīru grupa pie Rudbāržu pils. Priekšplānā 3. no kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks, 4. – I Latvijas Neatkarības rotas komandieris Jānis Balodis. 1919. g. janvāra beigas – februāra sākums. Fotogrāfs nezināms


Piemineklis Kārlim Marksam pie Rīgas Strādnieku deputātu padomes (tagad Augstākā tiesa) ēkas. 1919. gada pavasaris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas karavīri pie bruņuvilciena. 1919. gads. Fotogrāfs nezināms


Ziemeļlatvijas brigādes karavīri pie Rīgas. 1919. gada 6. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Kuģis „Saratov” pie Rīgas pils. 1919. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pirmajā Latvijas armijas parādē Esplanādē. 1919. gada 12. septembris. Fotogrāfs M. Lapiņš


Postījumi Aleksandra (tagad Brīvības) ielā bermontiādes laikā Rīgā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Rīgas pils bermontiādes laikā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Parāde Elizabetes ielā Rīgā 1919. gada 11. novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Bermonta armijas atstātās automašīnas Jelgavā. 1919. gada novembris. Fotogrāfs Kārlis Upesleja


Svinības Jelgavā pēc Bermonta armijas padzīšanas. 1919. gada novembra beigas. Fotogrāfs nezināms


Cēsu kājnieku pulka riteņbraucēju rota Priekulē. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka 12 rotas karavīri pie lauka virtuves Gramzdas muižā. 1919. gada decembris. Fotogrāfs nezināms


Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Priekulē. 1920. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas un Polijas armijas karavīri Daugavpilī pēc pilsētas atbrīvošanas. 1920. gada janvāris. Fotogrāfs nezināms


Frontes teātra trupa un 5.Cēsu kājnieku pulka karavīri. 1920. gada jūlijs. Fotogrāfs nezināms


1.Kurzemes divīzijas Atsevišķā eskadrona 1. vads atpūtā pie Drisas (tagad Verhņedvinska Baltkrievijā). 1920. gada 25. aprīlis. Fotogrāfs nezināms


1.Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona karavīri Latvijas - Padomju Krievijas robežas apsardzībā. Fotogrāfs nezināms


5.Cēsu kājnieku pulka pēdējo kritušo kareivju – Liepnieka un Rozentāla izvadīšana no Ostrovski sādžas Krievijā uz dzimteni. 1920. gada jūlija beigas. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi no Latvijas Maskavas Darba skolā. 1918. gads. Fotogrāfs nezināms


Bēgļi Rēzeknē. 1920. gads. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš


Zemnīca Ilūkstes apriņķī. 1920. gada novembris. Fotogrāfs nezināms


Imantas pulka karavīri Rīgā. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Atsevišķā latviešu strēlnieku (Troickas) bataljona sagaidīšana Liepājā. 1920. gada 3. oktobris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas Republikas miera sarunu ar Krieviju delegācijas pārstāvji atgriežoties no Maskavas uz perona Zilupē. 1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs nezināms


Mājas atjaunošana Ilūkstes apriņķī. 1920. gada oktobris. Fotogrāfs nezināms


Darba rīku fabrikas „Plutons” strādnieki Liepājā. 1921. gads. Fotogrāfs nezināms


Mājturības kursi Priekuļos. 1919. gada rudens. Fotogrāfs nezināms


Cūku ganiņš Latgalē. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Pirmo traktoru izmēģināšana Madonas apriņķī. 1920. gads. Fotogrāfs nezināms


Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedz Lāčplēša Kara ordeni 4.Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam. 1920. gada 11. novembris. Fotogrāfs nezināms


Latvijas diplomāti Parīzē Latvijas de iure atzīšanas dienā. 1. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Latvijas Republikas ārlietu ministrijas Kabineta šefs Jānis Lazdiņš. 2. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Francijas valdībā Oļģerts Grosvalds, Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas Republikas ārlietu ministra adjutants Jānis Tepfers. 1921. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms

Ojārs Stefans: "Apmelojumi turpinās" (03.10.2009. Autors: Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo partizānu vienības priekšsēdētājs. )

Latvijas Nacionālo partizānu vienības atklāta vēstule

Šajā vasarā Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem regulāri nākas saskarties ar presē un citos masu saziņas līdzekļos izplatītiem nepamatotiem uzbrukumiem, nekorektiem izteikumiem un pat klaju apmelošanu. Pirmais vilnis bija saistīts ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības pārstāvju pieņemšanu Valsts prezidenta pilī. Informatīvo telpu uzreiz piepildīja komentāri par "bandītiem", "noziedzniekiem" un "esesiešiem".

Pēc tam sekoja Rīgas mēra Nila Ušakova intervija Krievijas laikrakstam "Rossijskaja gazeta" šā gada 30. jūlijā. N. Ušakovs demonstrēja absolūtu vēsturisko zināšanu trūkumu, pavēstot, ka Latvijas Aizsardzības ministrija no sava budžeta izmaksā pensijas "bijušajiem SS leģionāriem". Protams, Krievijas masu saziņas līdzekļiem tas bija gards kumoss, un nevienu neinteresēja, vai N. Ušakova teiktais atbilda patiesībai. Lai viestu skaidrību par notikušo, Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis oficiāli informēja Rīgas mēru par to, ka pabalsts tiek izmaksāts nevis bijušajiem leģionāriem, bet nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Vienlaikus I. Lieģis aicināja N. Ušakovu atsaukt intervijā sarunāto. Viņš saņēma atteikumu ar piebildi, ka nacionālie partizāni un leģionāri faktiski esot viens un tas pats, jo ļoti daudzi partizāni dienējuši arī leģionā. Ko tādu dzirdot, grūti uzreiz saprast – vai tiešām Rīgas mērs neredz atšķirību starp regulāras armijas karavīriem un nelegālas pretošanās dalībniekiem vai arī apzināti izplata nepatiesu informāciju? Galu galā nevienam nav noslēpums, ka Krievijai viss, kas saistās ar Baltijas valstu "bijušajiem esesiešiem", noder gan ārpolitisko mērķu sasniegšanai, gan sabiedrības noskaņošanai sev vēlamā virzienā.

Taču ar to vēl nebeidzās. Laikrakstā "Latvijas Avīze" šā gada 28. augustā publicētajā intervijā nacionālos partizānus "šķiroja" sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusa veterāns un bijušais LPSR tieslietu ministra pirmais vietnieks Alberts Pāže. Viņš iedala nacionālos partizānus tādos, kas "cīnījās", "bēguļoja pa mežiem" un "bija bandīti". Šī klasifikācija skaidri parāda to, cik pamatīgi joprojām cilvēku prātos sēž padomju laiku klišejas un cik ļoti no tām negribas atteikties – joprojām kāda sabiedrības daļa jāsagrupē "labajos" un "sliktajos"... Savukārt A. Pāžes izteikums par to, ka nacionālajiem partizāniem vajadzētu legalizēties, jo represijas nesekotu, ir absolūta nepatiesība. Ļoti daudzus no tiem, kuri toreiz legalizējās, tik un tā arestēja un tiesāja vai arī 1949. gada 25. martā deportēja kopā ar ģimenēm.

Bez tam A. Pāže kopā ar citu 130. strēlnieku korpusa un veterānu un sarkano partizānu organizācijas vadītāju Birutu Čašu tikās ar Valsts prezidentu šā gada 25. augustā. Prezidentam tika pieprasīts noteikt "Otrās pasaules kara veterānu" statusu, kas pielīdzināms nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusam. Laikam "prasītāji" aizmirsuši, ka sarkanās armijas latviešu formējumu sastāva lielāko daļu veidoja personas, kuras 1940. – 1941. gadā sadarbojās ar komunistu okupācijas režīmu un palīdzēja iznīcināt Latvijas Republikas valstiskumu, ekonomiku, kultūru un cilvēku resursus. Amplitūda visplašākā – sākot no okupantu veidoto izpildkomiteju un īpašumu nacionalizēšanas komisiju darbiniekiem līdz miličiem un NKGB amatpersonām, kuras parakstīja deportāciju rīkojumus, piedalījās arestos vai cilvēku izsekošanā. Sākoties karam, 1941. gada vasarā viņi bēga uz Padomju Savienību, lai izvairītos no iespējamās atbildības. Stipri mazāk ir to, kurus sarkanajā armijā 1944. – 1945. gadā iesauca vispārējās mobilizācijas ietvaros. Bet t. s. sarkano partizānu vidū nav neviena, kurš būtu sarkanajā armijā mobilizēts piespiedu kārtā. Vai tiešām bijušie Baigā gada represiju īstenotāji, Mazo Batu sādžas dedzinātāji, pulkveža Kriša Ķūķa slepkavas un viņiem līdzīgie būtu pelnījuši Latvijas Republikas atzinību un pensiju piemaksas?

Latvijas nacionālie partizāni noraida visus sev veltītos apmelojumus un nosoda jebkurus centienus nomelnot pēckara gados notikušo cīņu pret komunistu okupācijas režīmu vai dalīt cīnītājus "pareizos" un "nepareizos". Ir skaidri redzams, ka arī mūsdienās netrūkst to, kuriem toreizējā cīņa par Latvijas neatkarību un bruņota pretošanās okupantiem ir kā dadzis acī, jo tā atkārtojas ar apskaužamu regularitāti jau kopš 90. gadu sākuma. Vienlaikus Latvijas Nacionālo partizānu apvienība izsaka pateicību aizsardzības ministram I. Lieģim par atbalstu un patiesību.

Sabiedrībā daudz runā par samierināšanos, to īpaši attiecinot uz pagātnē pretējās karojošās pusēs iesaistītajiem. Bet jājautā – vai mums ir vajadzīga tāda samierināšanās, kas turpina agrākā režīma tradīcijas un Latvijas brīvības kareivjiem iedala mūžīgo vaininieku lomu?

Ķeizara bunkurs ( Egīls Zirnis Piektdiena, 25. septembris (2009) 12:25 )

Ugālē var dzirdēt stāstu par Rubeņa bataljona gaitām


Kurzemē visi meži joprojām pilni ieroču — tā mani, izsauktu uz audzinošām pārrunām, 80.gadu sākumā informēja Valsts drošības komitejas darbinieks. Ne tikai ieroču — arī stāstu par visdažādākajiem dramatiskiem un traģiskiem, cēliem un zemiskiem notikumiem, izmisumu, cerībām un arī par apņēmību mirt kā brīviem cilvēkiem. Tas viss Otrā pasaules kara beigās vārījās Kurzemes katlā. Tagad, nobraukuši Ugālē lūkot 14.septembrī atklāto leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzeju, cita starpā dzirdējām arī šādu stāstu: viens no Rubeņa vīriem esot bijis liela auguma Latgales krievs, dezertējis no leģiona un aizgājis pie Rubeņa. Viņš bijis ložmetējnieks un tik stiprs, ka kaujā nesis ložmetēju — divi palīgi pieturējuši, viņš nesdams šāvis. 1944.gada 18.novembra kaujā, kas radās dusmu uzplūdā par Rubeņa bojāeju iepriekšējā kaujā, rubeniešiem pretī vāciešu pusē stāvējuši vlasovieši. Tie krieviski saukuši, lai rubenieši padodas, un minētais Latgales krievs šaudams arī krieviski nikni lamājies viņiem pretī…

Divi maršruti

Jā, bet kas tie tādi rubenieši? Par ko viņi cīnījās? Arī lielumlielai daļai to, kuri skolās Latvijas vēsturi mācījušies un pat zina, ka ir bijuši tādi kurelieši, tā ir tumša bilde. Tad nu Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, rubeniešu nepakļāvības aizrauts, nolēmis darīt, kas viņa spēkos, lai sabiedrībai dotu iespēju uzzināt kaut ko vairāk par, viņaprāt, vienu no ievērojamākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrajā pasaules karā — ievērojamākajām nevis iesaistīto spēku daudzuma ziņā, bet karavīru motivācijas cēluma ziņā. "Baltijas valstīs vienīgais kaut cik reālais pretošanās gadījums okupantiem Otrajā pasaules karā," tā Rubeņa bataljona cīņas vērtē Ķeizars. Kopā ar vēl dažiem entuziastiem sācis pirms trim gadiem, viņš jau ir izveidojis Rubeņa fondu un atjaunojis vairākas piemiņas vietas.

Ugāles Silmačos, kur nupat atklāts muzejs, pagaidām apskatāma tikai Rubeņa bilde un kureliešiem veltīto publikāciju vākums. Īsto pirms 65 gadiem Ugāles tuvumā notikušo cīņu garšu var izjust, ja kopā ar Andreju Ķeizaru dodas uz atjaunoto Rubeņa bataljona 2.rotas apmetni mežā netālu no Ilziķu ezera bijušo Ilziķu māju tuvumā. Kopā ar viņa stāstījumu un malciņu ārstnieciska dzēriena atdzīvojas dramatiskā rudens notikumi šajā Kurzemes katla nostūrī, kur latviešu mēģinājumi izveidot bruņotu spēku, kas pēc kara varētu kalpot atjaunotajai Latvijas valstij, drīz vien izvērtās apzinātā cīņā par kapavietu dzimtajā zemē. "Vajag man zvanīt, telefons 26559172," Ķeizars ir gatavs stāstītājs un rādītājs. Viņš piedāvā divus maršrutus. Īsākais ir brauciens uz bunkuru, garākais — brauciens pa Rubeņa bataljona cīņu ceļiem, tātad Rendas virzienā. Rudenī skaistāks noteikti ir otrais.

Kāvās līdz galam

Tā sauktā Kureļa grupa bija latviešu militārais formējums Otrajā pasaules karā. Ģenerālis Jānis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija izveidojis nacionālu bruņotu latviešu organizāciju. Tās mērķis — neatkarīgas latviešu pārvaldes veidošana —, protams, neatbilda augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera Jekelna interesēm. Kad 1944.gada novembrī vācu spēki sāka Kureļa vienību likvidāciju, 650 leitnanta Roberta Rubeņa vīri atteicās nolikt ieročus. Sākās kaujas, kas vācu vienībām sagādāja smagus zaudējumus. Rubenis pats krita 17.novembrī.

Rubenieši bija bruņoti krietni labāk nekā leģiona 19.divīzijā, jo Rubeņa vecākais brālis Jānis bija augstas klases sagādnieks, stāsta Ķeizars. Miera laikā bijis agronoms un pagastvecis, Jānis Rubenis pa legāliem, bet lielākoties nelegāliem ceļiem, piekukuļojot dažādas vācu aizmugures struktūras, nokomplektēja Rubeņa bataljonu godam. Ķeizars apgalvo, ka arī rubeniešu morāle bijusi krietni augstāka nekā 19.divīzijā pēc lielās rudens krīzes, kad leģionāriem zuda ticība, ka vācieši turēs Kurzemi, un arī augstāka nekā pie Kureļa. "Vairākos avotos parādās, ka Kureļa bāzē Stiklos dzēra un slikti pildīja sardzes dienestu, nenotika karavīru apmācība. Nekā tāda nebija Rubeņa bataljonā." Turklāt Kurelis atšķirībā no Rubeņa padevās vāciešiem bez neviena šāviena. Kad 14.novembrī Stiklos ar savu vienību padevās Kurelis, kādi 70 esesieši atbrauca atbruņot arī Rubeņa bataljonu. Rubenieši nepadevās, un vācu virsnieks, kurš bija sācis vicināties ar pistoli, tika nošauts. "Rubenieši nodemonstrēja savu varu, un esesieši aiztinās," Ķeizars gatavs rādīt, kur rubenieši atkāpās uz labākām pozīcijām Abavmalā. Tur vairākas reizes notika pārrunas ar Jekelnu un citiem vācu virsniekiem. "Rubenis negribēja kauties — ja jau to gribētu, tobrīd kašķi varēja sameklēt uz katra stūra: mežos siroja Sarkanā bulta, riņķī bija friču vienības," Ķeizars skaidro, ka Rubeņa mērķi bija citi: saglabāt dzīvo spēku un profesionalitāti līdz kara beigām, lai tad, kad atjaunojas Latvijas valsts, nodrošinātu kārtību. Savukārt Jekelnu krievu diversantu grupas interesēja mazāk nekā latviešu nacionālā vienība. "Jebkuram okupantam nacionālā vienība ir bīstamāka nekā ārējā pretinieka vienība," ir pārliecināts Rubeņa muzeja veidotājs. "Kureliešu vērtējums mēdz būt ļoti atšķirīgs. Vieni viņu sauc par tā brīža lielāko autoritāti Latvijā, citi uzskata par gļēvuli un nekam nederīgu cilvēku." Par Rubeni šādas viedokļu amplitūdas nav, jo viņš kāvās — šajās kaujās krita ap simt cilvēku katrā pusē.

***

Ugāle

Apskates vietas

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzejs: Ugāle, Silmači. Rubeņa fonda vadītājs Andrejs Ķeizars. Tālr.26559172

Grib padomju pusē kritušo latviešu datu bāzi (Viesturs Sprūde; 19.09.2009.)

Otrā pasaules kara gados padomju pusē karojušā 130. latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu organizācijas vēlas iemūžināt savu 22 tūkstošu kritušo biedru piemiņu, iekārtojot elektronisko datu bāzi, kā arī izdodot grāmatu, kurā būtu sniegta informācija par kritušajiem.

Par šo vēlmi ceturtdien tika pavēstīts pasākumā Arodbiedrību namā, kur aptuveni 40 veterānu un interesentu pulcējās uz vēsturiskiem priekšlasījumiem par latviešu daļām padomju pusē. Kā organizētājs uzstājās ''130. latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrība'' bijušā 201. latviešu strēlnieku divīzijas artilērista, vēlāk LPSR tieslietu ministra 1. vietnieka, LKP CK administratīvās daļas vadītāja Alberta Pāžes un Latvijas Valsts aizsardzības fonda ''Lāčplēsis'' prezidenta Jāņa Ivara Kasparsona personā.

''Mēs gribam izdot grāmatu par kritušajiem latviešu strēlnieku korpusa cīnītājiem latviešu un krievu valodā. Tai jābūt cietos vākos uz laba papīra, jo tā būs piemiņai. Tirāžai vajadzētu būt aptuveni tūkstotis,'' informēja Kasparsons, piebilstot, ka Krievijas vēstniecība jau izteikusi gatavību paņemt 600 krievu valodas eksemplārus. Šī interese izskaidrojama daļēji ar to, ka korpusā bija visai liels cittautiešu īpatsvars. Kara vēstures muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins lēš, ka 1944. gadā, šķērsojot Latvijas robežu, korpusā bija tikai ap 30% latviešu.

Informācija par kritušajiem apkopota vēl padomju laikos PSRS Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā pašu veterānu spēkiem. Ir sameklētas ziņas par 22 tūkstošiem korpusa karavīru, kas krituši laikā no 1941. līdz 1945. gadam, – no kāda kara komisariāta persona iesaukta, kādā dienesta pakāpē kur dienējusi, kad kritusi, kur apglabāta. Kasparsons atzina, ka datu bāzes sagatavošana divās valodās ir milzīgs darbs, taču par zināmu samaksu to varētu veikt Latvijas Valsts arhīvs. Kopējās kartotēkas apstrādes un grāmatas izdošanas izmaksas varētu sasniegt 40 tūkstošus latu. Veterānu pārstāvis norādīja, ka jau ritējušas sarunas ar iespējamajiem sponsoriem, taču ''Parex bankas" sabrukums un tam sekojošā krīze pārvilkusi visam svītru. Tagad visas cerības esot uz sabiedrības aktivitāti, taču skaidrs, ka grāmatu tuvākā gada laikā izdot nesanāks.

Jānis Ivars Kasparsons sanāksmē veltīja pārmetumu pilnus vārdus leģionāriem, kuri septembra sākumā pauda sašutumu par padomju veterānu Alberta Pāžes un Birutas Čašas vizīti pie Valsts prezidenta Valda Zatlera (skat. "LA" 28.08. un 03.09.): ''Par nožēlošanu šodien ne visai mīl runāt un rakstīt par mūsu ieguldījumu cīņā pret vācu fašistisko okupācijas karaspēku. Pat Valsts prezidenta nesen izrādītā interese par mums izsauca sašutuma vētru to bijušo karavīru vidū, kuri zvērēja uzticību Hitleram. Pār mūsu sirmajām galvām vēlās lamuvārdi. Mūsu karavīrus nozākāja. Pat karavīrus – sievietes! Mēs uzskatām, ka šie nievājošie izteicieni ir nepamatoti un nepelnīti.'' Runātājs uzsvēra, ka strēlnieki zvērējuši ''uzticību savai tautai, dzimtenei, valdībai'', tomēr noklusēja, ka arī sarkanās armijas to gadu zvērestā bija runa nevis par Latviju, bet uzticību ''padomju dzimtenei'' un tās tautai, kā arī ''strādnieku – zemnieku valdībai''.

Otrā pasaules kara gados Vācijas pusē karoja ap 146 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kamēr latviešu nacionālajos formējumos padomju pusē – ap 100 tūkstošiem.

Atskaņu hronika, Saules kauja

Saules kauja

Folkvīns bij ar saviem brāļiem
dzirdējis pa cēliem tāliem,
ka esot garīgs ordenis,
kam taisnība un gods ir viss;
par Vācu ordeni to sauc,
un brāļiem tur ko darīt daudz:
tiem jāgādā par nespējniekiem
un jābūt krietniem bruņiniekiem.
Un lūdza pāvestu viņš ļoti,
lai šie tiem tiktu pievienoti,
līdz nodoms piepildīties sāca
un Vācu ordenis šos vāca.
Šai laikā viņš bij miris jau,
kaut viņa vaina tā gan nav,
un viņam līdz dažs krustnesis -
pats dievs tā bija nolicis.
Daudz to Rīgā bija sanākuši,
un bija bieži dzirdējuši,
kā sviežas šajā pasaul's daļā.
Tie mestru nelaida vairs vaļā
un lūdzās, lai viņš vasarā
dodas karagājienā.
Hāzeldorfiets bij paties
uz cīņu varen iededzies;
grāfs Dannenbergiets īpaši
un vēl jo daudzi varoņi
nu alka iebrukt Lietuvā.
Tad Folkvīns teica: "Cīniņā
būs jācērtas no turienes,
par to jums galvot varu es."
Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -
"Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,"
tā mestram atbildēja tie,
gan nabagie, gan bagātie.
Tad mestrs Folkvīns teica tā:
"Mēs esam dieva gādībā,
kurš kristīgajiem allaž līdz.
Mēs labprāt dosimies jums līdz,
ja lēmuši jūs cīņā iet.
Tik kādu brīdi pagaidiet,
drīz turpu aizvedīšu jūs,
kur visiem daudz ko darīt būs."
Uz krievu zemi sūtīja
nu sūtņus viņš pēc palīga,
un prāvā pulkā igauņi
šurp nāca itin nadzīgi;
leti, līvi līdzi gāja,
mājās palikt nedomāja.
Par to bij krustnešiem nu prieks,
jo vīrs neviens tiem nebij lieks.
Tie prāvā bara priekšā stāja
un nu uz leišu zemi jāja,
jo svēta bija viņu lieta.
Tie ceļā daudzas likstas cieta,
līdz Leišzemē tad nonāca.
Tie dedzināja, laupīja
ar saviem pulkiem svētlaimīgi.
Tie visu zemi pamatīgi,
kur vien tie gāja, nopostīja.
Caur Sauli (Soule) jāatgriežas bija
pa brikšņiem tiem un tīreli.
Ak vai, tie sev par nelaimi
šīs gaitas bija uzsākuši!
Pie kādas upes nonākuši,
tie pamanīja ienaidnieku.
Nu reti kurš vairs juta prieku,
kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.
Pie labākajiem jāja mestrs
un teica: "Kauja gaida mūs!
Ar godu cīnīties jums būs:
mēs pirmos zemē gāzīsim,
tad netraucēti varēsim
ar prieku mājup atgriezties." -
"Mēs negribam šeit cīnīties,"
tā varoņi šie teica tam.
"Ja savus zirgus zaudējam,
tad kājniekos mums jāpaliek." -
"Vai gribat, lai jums ņemtas tiek
ar zirgiem arī jūsu galvas?
Lai mūsu pulki put kā spalvas?"
Šie mestra vārdi piepildījās.
Tiem apkārt ātri salasījās
pulks pagānu, un otrā rītā
nu sākās cīņa negaidītā
ar pagāniem, vai tīk vai ne.
Tos nesargāja purvaine,
tur tos kā sievas apkāva.
Man žēl ir daža varoņa,
ko neaizsargātu tur sita.
Daudz citu izmisumā krita
un mājup muka, ko vien spēja.
Zemgaļi nu nekavēja
bez žēlastības apsist tos,
gan nabagos, gan bagātos.
Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs
gan pretojās vēl itin jestrs,
līdz viņiem zirgus nomaitāja.
Tad kājās viņi cīņā gāja
un dažu vīru nogāza,
līdz beidzot viņus pieveica.
Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja
un savus brāļus mierināja.
Četrdesmit astoņi
bojā gāja varoņi.
Tos leiši apkārt gaiņāja,
līdz virsū kokus uzgāza.
Dievs, pieņem viņu dvēseles!
Tie aizgāja no pasaules
ar godu nāvē un tiem līdz
daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz
to dvēselēm no posta celties
un viņa žēlastību smelties!
Tāds mestram Folkvīnam bij gals.
Nu apklususi viņa balss.
Deviņpadsmit gadu mestrs
sabija viņš itin jestrs.
Viņš valdīja ar uzcītību,
un rādījis bij žēlastību
tam dievs, ko slavēt nenostāšu.
Es nu vairāk nerunāšu
par šo lielo nelaimi,
par ko visi kristieši
Līvzemē tur noskuma.
Tad brāļi sūtņus sūtīja
pie kāda vīra prātīga,
kam Zalcā bija mājvieta;
tas Vācu ordeņmestrs bija.
Kad viņam vēsti nolasīja,
viņš sūtņus mierināja tā:
"Šī nelaime mums zemībā
tā kunga dēļ ir jāpanes.
Šais dienās sūtīšu jums es
tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,
lai pilnā skaitā būtu jūs."
Viņš kapitulu sasauca
tūdaļ aiz šā vien iemesla.
Tur, kur tā kunga kronis mirdz,
viņš lūdza komturus no sirds,
lai viņi vīrus kopā sauc,
lai to, kas ticis gāzts un grauts,
tie palīdz atkal augšā celt.
"Mums kopībā būs spēkus smelt,"
viņš teica, "lai tad palīdzam
mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:
mums dārgas lietas garīgās.
Mums visiem arī jāraugās,
lai brāļus pašus labākos
mēs sūtītu tiem palīgos."

Tad mestru viņi izraudzīja,
uz Līvzemi to nosūtīja,
sēt tikumus tas trauktin traucās
un vārdā Hermans Balke saucās.
Vēl izmeklēja krietnus brāļus,
kam prieks bij doties ceļus tāļus:
piecdesmit četrus varoņus.
Drēbes, staltus rumakus
tiem līdzi deva bagātīgi.
Tie ceļā devās godcienīgi
un Līvzemē tad nonāca
bez kauna un bez negoda.
Tur viņus uzņēma pa godam.
Lai dievam pateicību dodam:
par tiem bij zemei lieli prieki.
Tūdaļ dieva bruņinieki
savas zīmes nolika
un melnu krustu saņēma
No Vācu ordeņa kā nākas,
lai (Līv)zemē atkal prieki sākas.
Nu mestrs priecājās un brāļi,
kas šurpu braukuši tik tāļi.
Mests Balke domāja,
kā tā lieta darāma,
lai ļaudīm iepatikt viņš spētu
un debess algu nezaudētu,
kaut kādu vainu pieļaudams.
To prātā bieži apsvērdams,
viņš turējās pie tikumiem
un uzvedības likumiem.
Par to, kas zemē notika,
it visu viņam ziņoja.
Pār Viruzemi, Rēveli
jau labu laiku cītīgi
līdz šim bij brāļi valdījuši,
par kuriem esam lasījuši,
ka zīmes viņi nolikuši
un krustu atkal pieņēmuši.
Par zobenbrāļiem viņi saucās
un pilis, zemes postīt traucās,
pagāniem tās atņemdami
un daudz mantas iegūdami.
Nu Vācu ordenim tās tika,
kā visai zemei labpatika.
Nu metrs bija dzirdējis,
ar Rēveli kā sanācis:
To prasot ķēniņš Valdemārs,
pēc viņas tīkojot tas kārs.
Tad mestrs sūtņus sūtīja,
kas pāvestam to ziņoja.
Tos pāvests laipni uzklausīja
un tad kā sūtni nosūtīja
kādu gudru legātu
kas deva šādu padomu:
lai Harju, tāpat Rēveli
un Viruzemi vēlīgi
tie atdod dāņu ķēniņam.
Tad brāļiem piešķirt nāktos tam
to zemi, ko par Jervu sauc,
to brāļiem paturēt lai ļauts
nu īpašumā mūžīgi.
Šo pašu balvu devīgi
tiem Valdemārs ar atvēlēja,
to dieva vārdā apzvērēja.