Latvieši vēstures likteņdzirnās: 11/04/09

Kopējais lapas skatījumu skaits

trešdiena, 2009. gada 4. novembris

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola

2002.gada 1.aprīlī, tika izveidota Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola. Tās uzdevums ir veikt NBS NMN speciālistu apmācību atbilstoši NATO prasībām, jo ir nepieciešams sagatavot kvalificētus NMN speciālistus, kuri droši un pareizi varētu veikt munīcijas neitralizēšanu Latvijā un starptautiskajos miera uzturēšanas rajonos.

NMN skolā karavīri apgūst nesprāgušās munīcijas izlūkošanu, neitralizēšanu, improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanu, speciālā NMN ekipējuma un aprīkojuma lietošanu. Tiek organizēts arī sprādzienbīstamu priekšmetu atpazīšanas kurss, kurā apmāca NBS vienību karavīrus, kuri dodas uz starptautiskajām miera uzturēšanas operācijām.

Vēsture

1998. gadā tika uzsākta divpusējā sadarbība starp Latvijas bruņotajiem spēkiem un Norvēģijas Karalistes bruņotajiem spēkiem ar mērķi izveidot Latvijā Nesprāgušas Munīcijas Neitralizēšanas (NMN) skolu un NMN dienestu, kurš būtu spējīgs veikt NMN operācijas Latvijas teritorijā un starptautiskajās miera nodrošināšanas misijās.

Veiksmīgas sadarbības rezultātā Nacionālie bruņotie spēki (NBS) 2002. gada 1. aprīlī, pamatojoties uz NBS komandiera 2002.gada 13.marta pavēli Nr. 202 "Par Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas un dienesta darbības uzsākšanu", izveidoja NMN skolu.

Lai NMN skola attīstītos un pilnveidotos nākotnē, nepieciešama tās reģistrēšana un akreditācija valsts līmenī, jo, beidzot mācības, kursantiem jāsaņem atbilstoši dokumenti par profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju. Profesionālās izglītības likumā skolas akreditācijai noteikto nosacījumu (t.sk. skolas mācību programmām, pedagogiem u. c.) izpilde uzsākama tagad - pēc Ministru kabineta rīkojuma pieņemšanas. 27.jūlijā ar rīkojumu Nr.461 Ministru kabinets saskaņā ar Profesionālās izglītības likuma 14. panta pirmo daļu 2005.gada 8.augustā nodibināja NMN skolu un nodeva to aizsardzības ministra pakļautībā, paredzot, ka ministrs pakļautību īsteno ar NBS komandiera starpniecību.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas uzšuves


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas vecā parauga uzšuve tika apstiprināta ar AM 16.04.2003. pavēli Nr.316 „Par MSMC (brigādes) skolas simboliku”


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas vecā parauga lauku formas uzšuve. Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas vecā parauga ikdienas formas uzšuve.Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas vecā parauga tuksneša formas uzšuve.Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.

NBS NMN skolas ikdienas un lauka formas tērpa piedurknes uzšuves apraksts:

NBS NMN skolas ikdienas un lauka formas tērpa piedurknes uzšuves veidotas stilizēta vairoga formā un to centrā iekļauts NMN vienību logo virs kura izšūta abreviatūra NMN skola.

Stilizēta šķelta aviācijas bumba – aviācijas bumba ir speciāli sabojāta munīcija, kura tādējādi ir praktiski nelietojama un vairs nav spējīga kalpot primārajam mērķim. Tā simbolizē draudu samazināšanu un pilnīgu sprādzienbīstamā priekšmeta iznīcināšanu.

Ozollapu vainags – pēc senlatviešu tradīcijām un folkloras, ozollapu vainagam piemīt maģisks spēks. Šo simbolu mūsu senči ir lietojuši jau sirmā senatnē, tas ir apdziedāts tautasdziesmās un izmantots dažādos rituālos. Vainaga kuplums dod spēku un svētību, pasargā no nelaimēm un veido vienotību. Ozollapu vainags ir simboliska saikne ar mūsu senču kultūru un vēsturi. Tas liek atcerēties mūsu saknes, godināt vēsturi un tradīcijas, kā arī izmantot to maģisko spēku, ko ozollapu vainags spēj mums dot, veicot mūsu ikdienas bīstamos uzdevumus.

NBS NMN skolas ikdienas formas tērpa piedurknes uzšuves pamats ir tumši zaļā krāsā:
abreviatūra NMN skola - izšūta ar sudraba krāsas diegiem;
NMN vienību logo – izšūts ar sudraba krāsas diegiem.

NBS NMN skolas lauka formas tērpa piedurknes uzšuves pamats ir smilšu krāsā:
abreviatūra NMN skola - izšūta ar tumši brūnas krāsas diegiem;
NMN vienību logo – izšūts ar gaiši brūnas krāsas diegiem.

NBS NMN skolas ikdienas un lauka formas tērpa piedurknes uzšuvju izmēri:
uzšuves augstums 80 mm;
uzšuves platums 65 mm;
uzšuves apdares mala - 4 mm;
burtu augstums - 7 mm;
burta fonts - ARIAL.

NBS NMN skolas piedurknes uzšuves nēsā uz lauka formas tērpa jakas kreisās piedurknes kabatas un ikdienas-svētku formas tērpa kreisās piedurknes 80mm attālumā no plecu vīles atbilstoši šiem noteikumiem, kā arī citiem normatīvajiem aktiem.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas jaunā parauga ikdienas formas uzšuve.Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas jaunā parauga lauku formas uzšuve.Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas kvalifikācijas atšķirības zīmes:


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas, nesprāgušas munīcijas izlūka kvalifikācijas uzšuve, lauku formai.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas, improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas operatora kvalifikācijas uzšuve, lauku formai.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas, nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas operatora kvalifikācijas uzšuve, lauku formai.

NBS NMN kvalifikācijas zīmes

Nesprāgušas munīcijas izlūkošanas kvalifikācijas zīme izgatavota no sudraba krāsas metāla romba, kura centrā ir izvietota stilizēta nešķelta aviācijas bumba uz zaļa fona, zīmes augšējā daļā sudraba krāsā izvietota abreviatūra NMI (nesprāgušas munīcijas izlūkošana) un apakšējā daļā sudraba krāsā izvietota abreviatūra EOR (explosive ordnance reconnaissance).

Nesprāgušās munīcijas izlūkošanas kvalifikācijas zīme.

Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas kvalifikācijas zīme izgatavota no sudraba krāsas metāla romba, zīmes centrā izvietots NMN vienību logo sudraba krāsā uz tumši zila fona, zīmes augšējā daļā sudraba krāsā izvietota abreviatūra NMN (nesprāgušas munīcijas neitralizēšana), zīmes apakšējā daļā izvietota abreviatūra sudraba krāsā EOD (explosive ordnance disposal).

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas kvalifikācijas zīme.

Improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas kvalifikācijas zīme izgatavota no sudraba krāsas metāla, romba formā, zīmes centrā izvietots NMN vienību logo zelta krāsā uz tumši sarkana fona, zīmes augšējā daļā zelta krāsā izvietota abreviatūra ISIN (improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšana), zīmes lejas daļā zelta krāsā izvietota abreviatūra IEDD (improvised explosive device disposal).

Improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas kvalifikācijas zīme.

NMN kvalifikācijas zīmju izmēri:
kvalifikācijas zīmes augstums 50 mm platums 30 mm ;
romba mala baltā krāsā 2 mm;
burtu augstums 4 mm;
burtu fonts ARIAL.

NBS NMN kvalifikācijas zīmi piešķir pēc sekmīgi pabeigta NMI, NMN, ISIN kursa NMN skolā uz NMN skolas izsniegtās kursa beigšanas apliecības pamata vai tam pielīdzināta izglītības kursa.

NBS NMN kvalifikācijas zīmi nēsā pie ikdienas formas tērpa labajā pusē virs krūšu kabatas.

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas beretes kokarde


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas un Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas beretes kokarde.Skiču autors ir štāba virsseržants Valdis Kupcis.

Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas izaicinājuma monēta:


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas izaicinājuma monētas averss.


Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas izaicinājuma monētas reverss.

NMN apbalvojumi.


NBS komandiera medaļa "Par sprāgstošo priekšmetu iznīcināšanu".


NBS komandiera medaļa "Par 600 sprāgstošo priekšmetu iznīcināšanu".


NBS komandiera medaļa "Par 1000 sprāgstošo priekšmetu iznīcināšanu".

Zemessardzes 54 Inženiertehniskais bataljons/SzS brigādes Inženieru rota

Zemessardzes 54 Inženiertehniskais bataljons ir izveidots 1991.gada 9.septembrī kā viens no pirmajiem Zemessardzes bataljoniem.
2002.gadā bataljonam tika pievienots Zemessardzes 53.bataljons.
2004.gada 19. jūlijā bataljonam tika pievienota Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas un SzS brigādes Inžienieru rota.
2004.gadā Zemessardzes 54. bataljons pēc zemessardzes reorganizācija ieguva speciālizāciju un tika pārsaukts par Zemessardzes 54 Inženiertehnisko bataljonu.
Bataljona sastāvā ietilpst vairākas specializētās rotas:
1.Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rota;
2.Tiltlicēju rota;
3.Inženiertehniskās rota.

Bataljona komandieris no 2006.gada jūnija līdz šim ir majors AGRIS PURVIŅŠ. Bataljona komandieris ir arī Ogres garnizona komandieris.

Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona devīze - «PAR LATVIJU»


Bataljona galvenie uzdevumi:
- sniegt inženiertehnisko atbalstu bruņoto spēku vienībām;

- neitralizēt un iznīcināt sprādzienbīstamus priekšmetus Latvijas teritorijā un starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās.

Bataljona NMN rota ik gadu visā Latvijas teritorijā neitralizē vairākus tūkstošus dažāda kalibra strēlnieku munīcijas, artilērijas lādiņus, mīnmetēju mīnas, aviācijas bumbas un citus sprādzienbīstamus priekšmetus.

- inženiertehniskā bataljona uzdevumu veikšana dabas stihiju vai tehnogēno katastrofu seku likvidēšanai Latvijas teritorijā.

- sabiedriskās kārtības nodrošināšana masu pasākumos;

- palīdzība policijai pazudušu cilvēku meklēšanā;

- iesaistīšanās atbildības teritorijā notiekošajos piemiņas un atceres pasākumos, kā arī jaunatnes patriotiskajā audzināšanā un militārajā izglītošanā, prezentējot Nacionālos bruņoto spēkus un Zemessardzi dažādos informatīvos pasākumos.

- sagatavot Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas vienību dalībai NATO ātrās reaģēšanas spēku operācijās.



Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona uzšuve izstrādāja SzS brigādes Inženieru rotas kaprālis Romāns Jermaļonoks 2003. gadā, sākuma emblēma (uzšuve un beretes kokarde) tika paredzēta SzS brigādes Inženieru rotai. Par rotas emblēmas pamatu tikā ņemts starptautiski izmantots cietokšņa siluets (kurā 1840. gadā tika izveidots ASV Inženieru korpuss)un zobens kurš vērsts uz augšu, kas simbolizē gatavību uzbrukumam. Pēc NBS vienību reorganizācijas SzS brigādes Inženieru rota ar rotas simboliku tika pievienota Zemessardzes 54 Inženiertehniskajam bataljonam. Ar 2007. gadu SzS brigādē tika atjaunota Inženieru rota ar iepriekšējo simboliku. Uz doto brīdi SzS brigādes Inženieru rota iesniedza jaunās rotas emblēmu apstiprināšanai heraldikas komisijā.

Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona un SzS brigādes Inženieru rotas uzšuves:

Melnā krāsa simbolizē, ka inženirudarbs ir smags un komplicēts.
Zeltītā krāsa simbolizē centienus sasniegt labākos rezultātus, izpildot uzticētos kaujas uzdevumus.
Uzšuves centrā - cietoksnis, kas simbolizē inženiertehniskos spēkus un to trīs galvenos pamatuzdevumus: draudzīgo spēku mobilitātes sekmēšanu, pretinieka pārvietošanās spēju ierobežošanu, draudzīgo spēku un civiliedzīvotāju izdzīvošanas spēju paaugstināšanu.
Cietokšņa fonā izvietots uz augšu vērsts zobens, kas simbolizē gatavību piedalīties starptautiskajās operācijās un nodrošināt valsts aizsardzību, sniedzot inženiertehnisko atbalstu kājnieku vienībām. Ikdienas formas tērpa uzšuve tiek nēsāta uz kreisā pleca.


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona un SzS brigādes Inženieru rotas lauku formas uzšuve 2004. gads.


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona un SzS brigādes Inženieru rotas ikdienas formas uzšuve 2004. gads.


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona un SzS brigādes Inženieru rotas tuksnešu formas uzšuve 2006. gads.Izlaista ierobežotā daudzumā.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas karavīri ISAF misijā, ar neapstiprinātu EOD uzšuvi. Uzšuvi izstrādāja un izgatavoja misijas rajonā 2007. gadā.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas neapstiprinātā EOD uzšuve


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas neapstiprinātā EOD uzšuve.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas karavīru lauku formas izšūtā uzšuve.

Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona kokardes.


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona un SzS brigādes Inženieru rotas beretes kokarde.Kokardes diametrs ir 48 mm.Stiprinās pie beretes ar skrūvi.


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas un NBS NMN skolas beretes kokarde.Stiprinās pie beretes ar divām skavām.

Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona krūšu zīme


Zemessardzes 54 Inženiertehniskā bataljona krūšu zīme. LR Zemessardzes Ogres 54. Zemessardzes bataljona krūšu zīmi izstrādāja Voldemārs Eihenbaums un mākslinieks Igors Minajevs. Kŗušu zīme stiprinās pie formas ar skrūvi.

Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas standarts

ZS 54.ITBN NMN Rotas karogs,aversa apraksts

1.Krāsas
a.Pamatkrāsu veido LR valsts karogs, ar LR ZS emblēmu vidu.
b.ZS emblēmas pamatkrāsas ir atbilstošas LR ZS emblēmas nolikumam.
2.Izmēri
a.Pamata 40cm
b.Malu 70cm
c.Maliņai kas būs ap karoga kātu apšūta aptuveni 9,42cm (tas atkarīgs no kāta rādiusa) 2ΠR 9,42cm pieņemts ja karoga kāta rādiuss ir 1,5cm (diametrs 3cm)
d.LR ZS emblēmas aptuvenais izmērs ir 25cm diametrā, kuras kreisais zvaigznes stars atrodas vienā līnija ar karoga trijstūra lūzuma līniju.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas standarta averss.

ZS 54.ITBN NMN Rotas karogs,reversa apraksts

1.Krāsas:
a.Pamatkrāsa Smilškrāsa, HTML krāsu kods: DEB887
b.Ozollapu vainags ir tumši zaļš, HTML krāsu kods: 045409
c.Salauztā bumba ir melna, HTML krāsu kods: 000000
2.Izmēri:
a.Pamata 40cm
b.Malu 70cm
c.Maliņai kas būs ap karoga kātu apšūta aptuveni 9,42cm (tas atkarīgs no kāta rādiusa) 2ΠR 9,42cm pieņemts ja karoga kāta rādiuss ir 1,5cm (diametrs 3cm)
d.Rotas emblēmas aptuvenais izmērs 35cm diametrā, kuras kreisā ozollapu vainaga mala atrodas vienā līnija ar karoga trijstūra lūzuma līniju.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas standarta reverss.

Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas standarta kāta uzgaļa apraksts

Kāta uzgalis veidots no metāla un apzeltīts. Skatīt svarīgas piezīmes:
Garums 13-14cm
Platums 6cm
Iekšpusē triju burtu uzraksts, viena kāta katrā pusē:
1.EOD – Explosive Ordnance Disposal
2.NMN – Nesprāgušās Munīcijas Neitralizēšana.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas standarta uzgaļa averss un reverss

Svarīgas Piezīmes
Ozolkoka kāts, vēlamais garums 180cm, kurš nolakots tumši brūnā krāsā.
Zīmējumos nefigurē ,bet karogam ir paredzētas bārkstis 2,5 cm garas, zelta krāsā.


Zemessardzes 54. ITBN Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas 2008. gada 18. novembra parādes dalībnieki, ar rotas standartu. Foto: Zemessardzes arhīvs.

Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija



Tā savulaik par Pāvelu Bermontu, pazīstamu arī kā kņazs Pāvels Mihailovičs Avalovs, izteicies latviešu rakstnieks, mācītājs un publicists Andrievs Niedra, kuram sarežģītajās 1919. gada norisēs bija arī visai neapskaužamā Latvijas valsts idejai naidīgu politisko un militāro spēku marionetes loma.



Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras galvenokārt kā caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists bez nopietnas akadēmiskas izglītības un praktiskās pieredzes, kurš apstākļu sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku (Oberbefehlshaber der Deutsch- Russischen Westarmee im Balticum).

Savukārt Bermonts apgalvoja: "Esmu karavīrs un varu ar lepnumu teikt, ka nekad neesmu nodevis savu Dzimteni un ķeizaru".

"Cars bija Bermonta Dievs"…

Bermonta dzīves ceļš ir bijis pagalam samudžināts. Memuāri ("Im Kampf gegen den Bolschewismus", "Erinnerungen von General FŅrst Awaloff", Hamburg, 1925, tie kā avots gan jāvērtē kritiski) vēsta, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt). Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.


R. fon der Golcs un P.Bermonts 1919. gada 1. septembrī, Jelgavas apkaime.
Fotogrāfs - nezināms
Avots - Bermondt-Avaloff Pavel. Im Kampf gegen den Bolschevismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. - Verlag von J.J. Augustin: Glückstadt/Hamburg, 1925 - S. 148. Tafel 12

Iesācis militāro karjeru kā kapelmeistars Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā, Bermonts piedalījās krievu–japāņu karā (1904.–1905. g.), par ko vēlāk saņēma Krievijas impērijas apbalvojumus un praporsčika dienesta pakāpi.

Beidzis Tveras kara skolu, Bermonts atkal pamanījās izcelties arī Pirmā pasaules kara laikā, būdams 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa P. Miščenko adjutants, iegūstot četrus (pats viņš raksta, ka septiņus) ievainojumus un virkni kaujas apbalvojumu. Laikabiedri liecina, ka Bermonts šajā laikā lepojies ar "izskatīgu ārieni" un pielicis "visas pūles, lai uz apkārtējiem atstātu labu iespaidu", turklāt viņam bijuši "lieli panākumi pie dāmām" – tās viņa priekšā vai kusušas".

Demobilizējies no vecās armijas un pārcēlies uz Ukrainu, brašais poručiks sāka sevi dēvēt par pulkvedi. Bermontu aizvien vairāk pārņēma ideja ar vācu palīdzību izveidot no virsniekiem sastāvošu jātnieku ložmetējnieku vienību cīņai pret lieliniekiem, lai atjaunotu Krievijā monarhiju. Andrievs Niedra vēlāk, gan diezgan pārspīlēti, rakstīja: "Cars bija Bermonta Dievs, un Bermonts bija šā Dieva ticīgs priesteris."


Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.

1919. gada sākumā Bermonts ieradās Vācijā Zalcvēdeles (Salzwedel) krievu kara gūstekņu nometnē, kur ar dubultu enerģiju ķērās pie senā sapņa īstenošanas. Ar vācu militāro iestāžu finansiālu un materiālu atbalstu "pulkvedis" 1919. gada februārī Zalcvēdelē sāka veidot "atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību". Veicis vairākas tumšas, ar lielu naudas summu izšķērdēšanu saistītas afēras un izbaudījis Berlīnes naktslokālu un kazino uzdzīves smaržu, kā arī Zalcvēdeles mājīgo gaisotni, kuru tādu padarīja dāmu klātbūtne, Bermonts nebūt nealka doties uz fronti.


Pulkvedis Pāvels Bermonts - Avalovs ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem laikā, kad tika plānots uzprukums Rīgai. 1919.gada vasara. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

"Uzlēca kā saule, bet norietēja kā…"

1919. gada 12. jūnijā "pulkvedis" ieradās klusajā, mierīgajā un senlaicīgajā Jelgavā, uz kurieni bija pārdislocēta arī viņa vienība. Bermonts uzreiz nodibināja ciešākus kontaktus ar vācu ģenerāli grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Uz Bermontu visdziļāko iespaidu atstājusi "grāfa noteiktā uzstāšanās, labā izpratne par apstākļiem Baltijā, draudzīgais noskaņojums pret Krieviju, kā arī pašapziņa".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas virsniekiem. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Bet Golcs, kuram godkārais "pulkvedis" varēja noderēt viņa tālejošo mērķu sasniegšanai, apsolījis "visiem līdzekļiem viņu atbalstīt". Bermonts jau tad paudis viedokli, ka "būtu nepieciešams vienībā uzņemt arī vācu karavīrus".


Pāvels Bermonts ar Rietumu brīvprātīgo armijas karavīriem, 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms.

Vēlāk, vēlēdamies revanšēties pēc zaudētajām Cēsu kaujām, Rietumu brīvprātīgo korpusā sastājās veselas vācu armijas daļas (dzelzsdivīzija, daudzie brīvprātīgie u. c.), tā atzīts memuāros, "viņu vēlme apmesties Baltijā bija tik stipra, ka viņi pat neko negribēja dzirdēt par došanos uz Vāciju". Cenšoties atspēkot Bermonta kā "tēvzemes nodevēja un vācu drauga" reputāciju, tika uzsvērts, ka Bermonts, "vīlies Antantes savtīgajā un jezuītiskajā politikā", vienmēr ir bijis "par tuvināšanos starp Krieviju un Vāciju, protestējot pret savienību ar Franciju un it sevišķi ar Angliju". Viņa vienības atrašanos Jelgavā argumentēja ar to, ka "Kurzeme un it sevišķi Jelgava, mūsu vienībām nozīmēja svarīgu atbalsta punktu mūsu karagājienā uz Maskavu un Pēterburgu. Tām bija svarīga nozīme arī no stratēģiskā un politiskā viedokļa, jo tieši šeit bija jātop pabeigtai vienības formēšanai." Bermonts nekad īpaši neslēpa savu pārliecību par Latviju kā Krievijai piederošu zemi (heimatliche Boden)", kā arī naidu pret šo valstu "boļševistiski orientētajām valdībām". Viņam nebija šaubu, ka "visas šīs jaunizveidotās valstis agrāk vai vēlāk atkal piederēs lielajai Krievijai".


Rietumu brīvprātīgo armijas (bermontiešu) vācu vienība. 1919.gada rudens.Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Uzturoties Jelgavas bezrūpīgajā visatļautības gaisotnē, Bermonta armija aizvien vairāk nonāca alkohola un kokaīna varā. "Atmiņas" vēsta par Jelgavā iesūtītajiem it kā komunistu aģentiem, kuri, "revolveriem bruņoti, uzbrukuši brīvprātīgajiem, kad tie vakaros, ar dāmām zem rokas, devušies pastaigāties pa pilsētas gleznaino apkārtni"… Par Bermonta slepenpolicijas upuriem kļuva ne tikai latvieši, bet arī bagāti ebreji un pat kāds vācu barons.


Rietumu armijas formas tērpi un atšķirības zīmes (no kreisās uz labo):
1. Pinskas-Volinskas brīvprātīgo bataljona kapteinis, 1919 gads.
2. Rietumu brīvprātīgo armijas jaunākais untieroficieris izlūks, 1919. gads.
3. Rietumu brīvprātīgas armijas virspavēlnieka konvoja kazaku pussimta horunžijs, 1919. gads.
4. Ziemeļ - Rietumu armijas strelnieku vienību štaba - kapteinis, 1919. gads.

1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, pretlielinieku ziemeļrietumu frontes un Antantes pārstāvju apspriedē, kas centās koordinēt pret lieliniecisko Krieviju vērsto militāro spēku darbību. Šajā sapulcē Bermonts it kā pirmo reizi esot ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru viņš raksturojis kā "liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem". Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas "roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību", nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa valdību.

1919. gada 5. septembrī Bermonts kļuva par visu krievu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Lietuvā. 1919. gada 21. septembrī ar Golca svētību viņa rokās nonāca augstākā politiskā un militārā vara pār vācu okupētajiem un pārvaldītajiem apgabaliem. Vācu brīvprātīgo vienības slēdza individuālus līgumus par pāriešanu krievu dienestā. 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir ievadījuši miera sarunas ar komunistiem un viņš piespiedu kārtā, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīgai. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja sarūgtinošo vēsti, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par tēvzemes nodevēju, dodot "trumpi" latviešu rokās.

Uzbrukumā Rīgai kņazs Avalovs personīgi nepiedalījās, bet palika turpat Jelgavā. Vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja, ka Latviju šajā situācijā glāba arī Bermonta pēkšņais drosmes trūkums un aplama politiskā aplēse. Bermonts vēlāk sūrojās, ka liktenīgā kļūda bijusi vilcināšanās, jo "arī no Vācijas atgrieztam un ienaidnieku aplenkumā viņam vajadzējis pastāvēt uz Rīgas ieņemšanu".

A. Niedra vēlāk Bermonta pasākuma neveiksmi trāpīgi raksturoja ar sakāmvārdu: "Uzlēca kā saule un norietēja kā bliņa." 16. novembrī Bermonts bija spiests atkāpties no Rietumu armijas komandiera posteņa. 21. novembrī caurkritušais karavadonis kopā ar štābu, "aplausiem skanot un orķestrim spēlējot," iekāpa vilcienā un devās uz Šauļiem un pēc tam uz Vāciju. 1. decembrī Bermonts uz vācu robežas, visžēlīgi piekrītot "neatlaidīgajam armijas lūgumam" paaugstināja sevi par ģenerālmajoru.

Pēc A. Čapenko datiem, pirmos trimdas gadus "kņazs" pavadījis Vācijā, devīgi piešķirot pats sev un saviem bijušajiem kareivjiem ordeņus un dienesta pakāpes. Pēc tam "ģeniālais karavadonis" pārvācies uz Dienvidslāviju, kur it kā pelnījis iztiku ar degvīna tirdzniecību. Vēlāk viņš emigrējis uz ASV.


Bermonta - Avalova 2. pakapes krusts.


Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa. Apstiprinājis 1920. gadā Pāvels Bermonts-Avalovs. Divi veidi:
1. Bronza. 32 mm. Izgatavota Berlīnē.
2. Zeltīts varš. 32 mm. Izgatavota Parīzē.


Pēc ASV mirušo personu reģistra datiem, Bermonta šīs zemes gaitas aprāvās Ņujorkas štata Olsteras apgabala Ņūpalcas pilsētā 1973. gada 17. decembrī.

Rietumu brīvprātīgo armija

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem no bijušajiem landesvēristiem, bijušajām Vācijas impērijas armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Armijā ietilpa:

* Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
* Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
* Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
* Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
* Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
* Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
* Upju flote

Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vispārpieņemts ir, ka 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas kaujassastāvā bija 40-45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju). No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri, bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija maj. J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju un norīkoja to pakļauties Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeņičam. Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas vienība ar kaujas karogu.


Rietumu brīvprātīgo armijas Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri. 1919. gada 29. jūnijs. Fotogrāfijas autors nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas (kr. Западная добровольческая армия) karavīri 1919. gada rudenī. Fotogrāfijas autors, vieta, avots nav zināmi.


Rietumu brīvprātīgo armijas parāde, 1919. gada 1. septembris. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas grāfa Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada vasaras beigas vai rudens sākums. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīnas.Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada oktobris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Notriekta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas lidmašīna.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada rudens.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai atņemts lidmašīnas korpuss.
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Max (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Pērkons).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas 75 mm zenītlielgabals Moritz (vēlāk iekļauts Latvijas armijas Bruņotajā divizionā kā Tālivaldis).
Attēla autors: nezināms.
Datējums: 1919. gada novembris.
Avots: Latvijas Kara muzeja krājums


Rietumu brīvprātīgo armijas tanks. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.


Rietumu brīvprātīgo armijas tehnikas nodošana antantes pārstāvjiem, 1920. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.



Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads. Fotogrāfijas autors nav zināms, avots nav zināms.