Latvieši vēstures likteņdzirnās: jūlijs 2011

Kopējais lapas skatījumu skaits

sestdiena, 2011. gada 23. jūlijs

Dokumentāla filma par Latvijas armiju "Godam sveikt! "

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (5. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (4. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (3. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu ( 2. daļa).

Intervija ar Latviešu karavīru,leģionāru Legzdiņa kungu (1.daļa).

Leģionāru traģēdija Zviedrijā (Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks)

Baltiešu leģionāru traģēdija atstāja dziļu morālu traumu arī zviedru sabiedrībā. Tikai 1994. gadā, kad četrdesmit bijušie izdotie leģionāri pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājuma apmeklēja Stokholmu un Gotlandi, notika simboliska Zviedrijas atvainošanās par notikušo.

Ierašanās Zviedrijā

Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.


Zviedru šķietamā neitralitāte

Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".
Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".
Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.

"… šodien mūsu zēnus aiztransportē. Šausmīgi."

Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.
Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.
Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.

Baltiešu karavīru pārbaude bēgļu nometnē pirms izdošanas.




Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."


Padomju Latvijā

Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs.

***
Zviedrijā kopumā tika internēti 149 latviešu karavīri (no tiem izdoti 130):

- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Latviešu leģionāri - apmācības

Latviešu leģionāri - Volhovas purvos

Latviešu leģionāri - cīņas Ērgļu apkārtnē

Latviešu leģionāri - 1944.g. ziemas kauja pie Ostrovas

Pretoties varēja, uzvarēt – ne
 (16.06.2011 Viesturs Sprūde)

Latvijas Vēsturnieku komisijas Litenes tautas namā 14. jūnijā sarīkotā konference "Latvijas armijas iznīcināšana. 1939. – 1941. gads" atklāja, ka Latvijas sabiedrībā jautājums par Latvijas armijas rīcību 1940. gada jūnija padomju okupācijas sākuma dienās joprojām izraisa debates. 
 Konference Litenē bija pulcinājusi ap desmit pazīstamu militārās vēstures speciālistu, kas pirmskara Latvijas armijas likteni aplūkoja no ļoti dažādiem skatu punktiem, taču klātesošie visaktīvāk uztvēra Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vēsturnieka Valda Kuzmina priekšlasījumu par Latvijas armijas mobilizācijas plāniem 1939./1940. gadā. Šie plāni neapšaubāmi rāda, ka armija gatavojās valsts aizstāvībai.

Mobilizācija neglābtu?
Kara gadījumā Latvijas armijā bija plānots trīs diennakšu laikā mobilizēt vairāk nekā 143 tūkstošus vīru. Ar 1940. gada 31. janvāri sākās armijas krājumu pārvietošana atbilstoši mobilizācijai un jaunu karaspēka daļu formēšanai. Krājumu pārkārtošana un pārvietošana bija jābeidz aprīļa pēdējās dienās. "Šajos pāris mēnešos Latvijas armija veica tik fundamentālu gan karaspēka vienību, gan munīcijas un ieroču pārvietošanu, kādu tā noteikti nebija veikusi vismaz kopš 20. gadu sākuma. Ar ierobežotajiem Latvijas bruņoto spēku transporta līdzekļiem tika pārvietotas tonnu tonnas. Tā laika avīzēs varēja lasīt, ka Latvija dzīvo "miera zemē", bet armijas dokumenti tajā pašā laikā liecina par drudžainu darbību. Armijas virsniekus, kas laikus un noteiktā kārtībā neveica uzdoto, ņēma nost no amatiem," uzsvēra vēsturnieks. Latvijas austrumu pierobežā bija jāizvieto četras divīzijas. Tomēr jautājums ir: vai Latvija 1940. gada 15. – 16. jūnijā spētu īstenot mobilizāciju? Kuzmins norādīja, ka karaspēka vienībām vēl nebija izdalīti jaunie mobilizācijas plāni, tātad tai būtu jānorit improvizējot. Ir ziņas, ka atsevišķu vienību štābos 17. jūnijā tika atplēstas aploksnes, kuras drīkstēja atvērt vien mobilizācijas gadījumā, lai gan mobilizācija izsludināta netika. Vēsturnieka slēdziens, ka pat mobilizācija nemainītu notikumu gaitu, jo Latvijas bruņotie spēki jebkurā gadījumā militāriem līdzekļiem nevarētu nosargāt valstiskumu pret pārspēku, raisīja klātesošā militārvēsturnieka Aivara Pētersona iebildes, ka tāds uzskats par Latvijas armijas nevarīgumu nākot no "padomju propagandas".
Lai izlīdzinātu domstarpības, kājās cēlās Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube. Viņš atzina, ka ātrums, ar kādu pirmskara Latvijas armija plānojusi veikt mobilizāciju, ir pārsteidzošs pat no šodienas viedokļa. Graube aizrādīja, ka mazu un lielu valstu izpratne par to, kas ir "uzvaroša aizsardzība", atšķiras. Lielas valstis ar to saprot pretinieka izdzīšanu no savas valsts teritorijas, taču Latvijas rīcībā nebija ne tādu resursu, ne kaujas tehnikas. "Mūsdienu izpratnē Latvijai jāspēj aizsargāties tik ilgi, kamēr kāds atnāk palīgā. Tas laiks ir konkrēts un izmērāms," atzīstot, ka tādu resursu nav arī tagad, sacīja ģenerālmajors. Protams, Latvija noteikti varēja aizstāvēties, taču nevarēja uzvarēt, izdzīt no valsts lielo pārspēku. "Pat somi to nevarēja izdarīt uzvarošā aizsardzības kaujā. Runa ir par to, kāda būtu cena un ko mēs saprastu ar savas aizsardzības uzvaru," viņš piebilda.

Viens nav karotājs
Ne tagad, ne arī toreiz Latvija nespētu aizsargāties viena, bet tikai sadarbībā ar kaimiņiem, un tas ir galvenais 1940. gada notikumu stratēģiskais secinājums. Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons te atgādināja, ka 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija ienāca Latvijā tieši no Lietuvas puses. Latvijas teritorijā turklāt jau atradās ap 23 tūkstošu lielais sarkanās armijas kontingents, kas te bija ielaists 1939. gada rudenī: "Uzvarēt klasiskā formā vienkārši nebija iespējams. Varbūt vienīgi vajadzēja izplatīt attiecīgu Valsts prezidenta paziņojumu – norādīt, ka pretoties ir bezcerīgi, taču mēs to darām politisku apsvērumu dēļ." Jēkabsons uzsvēra, ka armija ievēro disciplīnu un pilda valsts vadības pavēles. Ja tādas nebija, nevarēja arī pretoties, savukārt vadība noticēja padomju solījumiem, ka "Latvijas neatkarība saglabāsies un nekas ļauns nenotiks".
Precizējot savu priekšlasījumu, Valdis Kuzmins norādīja, ka Latvijas armija 1939./1940. gadā gatavojusies iespējamajai karadarbībai ļoti profesionāli un darījusi visu, kas tās spēkos, lai nodrošinātu valsts aizsardzību: "Veids, kādā tā mainīja savus aizsardzības un mobilizācijas plānus, kā tā mācījās no citu armiju kļūdām, bija apbrīnas vērts, no kura mācīties vēl šodien. Bet brīdī, kad padomju tanki jau atradās uz Bauskas šosejas, bija praktiski neiespējami izcīnīt tādu uzvaru, kādu izcīnīja somi. Ģeogrāfisku un citu apstākļu dēļ." Tomēr vairākkārt izskanēja iebildes, ka pretošanās varēja būt sekmīga, jo tās sarkanās armijas daļas, kas tika ievestas Latvijā 1939. gadā, lielākoties bija slikti apmācīti, cīņai nemotivēti jauniesauktie. Kaut padomju tehnikas pārsvars Latvijas armijas iespējas pārsniedza desmitiem un pat simtiem reižu, citējot vēsturnieku Edgaru Engīzeru, "tur bija šoferi, kas nekad nebija braukuši ar kravas auto, un artilēristi, kas ne reizes nebija šāvuši". Protams, pie Latvijas austrumu robežas tajā laikā atradās pusmiljons sarkanarmiešu. Tas arī bija galvenais okupantu militārais potenciāls.
Nolasītos referātus un debates Vēsturnieku komisija plāno gada beigās izdot atsevišķā grāmatā.

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Latvijas armijas karogi

Karogs ir katras armijas vienības lepnums, kas jānosargā par katru cenu. Ja karogs tiek zaudēts, vienība jāizformē. Kas 1940./1941. gadā notika ar Latvijas armijas vienību karogiem, joprojām ir viena no mūsu militārās vēstures mīklām. Varbūt tuvākajā laikā izdosies kaut nedaudz pietuvoties šā noslēpuma atrisinājumam.

Latvijas Kara muzejā atrodas tikai viens pirmskara Latvijas bruņoto spēku karogs, par kura saglabāšanu varam būt pateicīgi pēdējā Latvijas armijas sapieru pulka komandiera pulkveža Jura Briežes un viņa ģimenes locekļu drosmei. Padomju okupācijas gadu desmitus karogs pavadīja, paslēpts spilvenā, līdz 1992. gadā relikviju Kara muzejam atdeva pulkveža meita Lilija Brieže.

Taču kopumā armijas daļām un aizsargu pulkiem bija vairāk nekā 40 karogu. Kur gan palikuši pārējie? To pēdas pēc padomju okupācijas sākuma pagaisa austrumu virzienā, un karogu liktenis nedeva miera vēsturniekiem pat pirms neatkarības atgūšanas.

Kara ministrs ģen. K. Berķis Ziemeļu Latvijas un Limbažu atbrīvošanas atceres piemiņas svinībās 1940. g. 2. maijā, nododot Cēsu pulka bij. skolnieku rotas karogu glabāšanā uz vienu gadu Limbažu vidusskolas jaunatnei, cita starpā teica:
„Karogs ir vienības simbols visiem tiem, kas iet aiz viņa. Karogs ir kādas zināmas domas, kādu zināmu centienu paudējs. Šī doma un šie centieni izsacīti karogā rakstītā devīzē. Šī devīze ir visiem, kas karogam seko, viņu uzticības zvērests: Dievam, tēvzemei un tautai dots svinīgs solījums. Karogs ir aicinājums doto solījumu turēt un pildīt un arī atgādinājums par to stāvēt, cīnīties un arī mirt, ja liktenis būtu tā lēmis. Un pēdīgi karogs ir arī liecinājums tam, ka zem viņa pulcētie ir vienota ceļa gājēji par to devīzi, kas karogā rakstīta.”

Tādēļ arī mūsu armijas vienības savos karogos rakstīja:
1. Liepājas kājnieku pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.

1. Liepājas kājnieku pulka karoga averss.


1. Liepājas kājnieku pulka karoga reverss.

2. Ventspils kājnieku pulks: Visu par Latviju.

2. Ventspils kājnieku pulka karoga averss.


2. Ventspils kājnieku pulka karoga reverss.

3. Jelgavas kājnieku pulks: Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks.

3.Jelgavas kājnieku pulka karoga averss.


3.Jelgavas kājnieku pulka karoga reverss.

4. Valmieras kājnieku pulks: Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt.

4. Valmieras kājnieku pulka karoga averss.


4. Valmieras kājnieku pulka karoga reverss.

5. Cēsu kājnieku pulks: Par tēviju.

5. Cēsu kājnieku pulka karoga averss.


5. Cēsu kājnieku pulka karoga reverss.


5. Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotas karogs.
6. Rīgas kājnieku pulks: Labāk savu galvu devu, nekā savu tēvu zemi.

6.Rīgas kājnieku pulka karoga averss.


6.Rīgas kājnieku pulka karoga reverss.

7. Siguldas kājnieku pulks: Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc!

7. Siguldas kājnieku pulka karoga reverss.

8. Daugavpils kājnieku pulks: Par Latviju.

8. Daugavpils kājnieku pulka karoga averss.


8. Daugavpils kājnieku pulka karoga reverss.

9. Rēzeknes kājnieku pulks: Ņem, tēvzeme, tavs esmu viss! Sargoj Latviju!

9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga averss.


9. Rēzeknes kājnieku pulka karoga reverss.

10. Aizputes kājnieku pulks: Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu. .K.G. (Sirds kurzemnieka gods.)

10. Aizputes kājnieku pulka karoga averss.


10. Aizputes kājnieku pulka karoga reverss.

11. Dobeles kājnieku pulks: Es karāi aiziedams, Sirdi slēdzu akmenī, Aust gaismiņa, lec saulīte, Plīst akmenis skanēdams.

11. Dobeles kājnieku pulka karoga averss.


11. Dobeles kājnieku pulka karoga reverss.

12. Bauskas kājnieku pulks: Labāk manu galvu ņēma, nekā maņu tēvu zemi.

12. Bauskas kājnieku pulka karoga averss.


12. Bauskas kājnieku pulka karoga reverss.

Jātnieku pulks: Dievs, Tēvija, Pulks.

Jātnieku pulka karoga averss.


Jātnieku pulka karoga reverss.

Aviācijas pulks: Visu par Latviju.

Sakaru bataljons: Spoži zibeņi zaro, Pērkons līdz ar mums karo.

Sapieru pulks: Mūžam nerimst Daugavas viļņi, Mūžam dzīvos varoņgars.

Bruņoto vilcienu pulks: In hoc signo vinces (Ar šo zīmi uzvarēsi.)

Armijas štāba bataljons: Ar vairogu vai uz tā.

Flote: Mūs vieno Latvijas svētais vārds.

Kara skola: Per aspera ad astra. (Pār šķēršļiem līdz zvaigznēm.)

Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales, Krasta un Smagās artilērijas pulkiem un Atsevišķam artilērijas divizionam karogu nebija, bet bija sudraba taures — aicinātājas kara gadījumā uz cīņu par savu tēvu zemi.
Armijas atsevišķām daļām karogu, kā atzinības zīmi, parasti dāvāja kāda pašvaldība vai sabiedriska organizācija un to pasniedza Valsts prezidents kā valdības un visas tautas uzticības zīmi.

Aizsargu vienības savos karogos rakstīja:

1. Talsu aizsargu pulks: Visu par Latviju!

Talsu aizsargu pulka karoga averss.

2. Ventspils aizsargu pulks: Par mieru, kārtību, drošību!


Ventspils aizsargu pulka karogs

3. Ludzas aizsargu pulks: Iekšējā drošība — tautas labklājība.

4. Jēkabpils aizsargu pulks: Visu par Latviju!

5. Rīgas aizsargu pulks: Visu par Latviju!

6. Aizputes aizsargu pulks: Par Latvijas mieru un drošību.

7. Valkas aizsargu pulks: Tev, dārgai Tēvu zemei, drošību, labklājību, saules mūžu!

8. Valmieras aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestība visaugstākais tikums zemes Virsū.

9. Madonas aizsargu pulks: Karogs, kas brīvības laikā mums dots, mūžam lai laimīgai Latvijai mirdz!


Madonas aizsargu pulka karoga avers un reverss.

10. Cēsu aizsargu pulks: Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.

11. Tukuma aizsargu pulks: Dzīvību par Latvijas brīvību!

12. Ilūkstes aizsargu pulks: Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu Tēvu zemi.

13. Bauskas aizsargu pulks: Par Tēvu zemi dārgo.

14. Kuldīgas aizsargu pulks: Mēs sargāsim tevi, Tēvu zeme!

15. Liepājas aizsargu pulks: Ņem, Tēvzeme, tavs esmu viss!

16. Jelgavas aizsargu pulks: Modri stāvam sargu vietās, lai var brīvi Latvija zelt!

17. Rēzeknes aizsargu pulks: Strādā un esi nomodā.

18. Daugavpils aizsargu pulks: Par Tēvu zemes brīvību, mieru un laimi.

19. Abrenes aizsargu pulks: Cildeni un vīrišķīgi sargāt savu Tēvu zemi.

Dzelzceļu aizsargu pulks: Ja gribam pastāvēt, tad vajag bruņās būt.

Aizsargu aviācija: Par Latviju — nacionālu, daiļu, Varenu!

KAROGU LIKTENIS PĒC LATVIJAS OKUPĀCIJAS
Kad 1940. gada rudenī Latvijas armija, vispirms pārdēvēta par “tautas armiju”, tika pārveidota sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusā, “buržuāziskās” simbolikas klātbūtne tai kļuva neiederīga. Gada beigās praktiski visi karogi, aizsargu vienību standartus ieskaitot, tika nodoti glabāšanā Kara muzejā. Vēl pirms tam, 24. jūlijā, Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks Bruno Kalniņš bija saņēmis no sarkanās armijas Artilērijas kara vēstures muzeja vadības savdabīgu vēstuli, kas, starp citu, ir vienīgais zināmais dokuments Latvijā, kas apliecina gatavošanos pārvest muzejiskas vērtības uz Padomju Savienību padomju okupācijas sākumā. Proti, atsaucoties uz 1939. gada PSRS valdības rīkojumu un Aizsardzības tautas komisariāta pavēli, vēstules autori paziņoja, ka Artilērijas kara vēstures muzejs Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) “ir PSRS vienīgā padomju tautu un tās varonīgās sarkanās armijas kara vēstures un tagadnes glabātava”. Turklāt šis muzejs atainojot arī tos, “ar ko padomju tautām un sarkanajai armijai nācies cīnīties”.

No Kalniņa tika pieprasīts sākt pārsūtīt muzejam Latvijas armijas karogus, ordeņu, ieroču, formastērpu paraugus un citas vērtības. “Tie ir priekšmeti, ko militārajā vidē parasti traktē kā ienaidnieka trofejas,” iepazīstinot ar dokumentu, uzsver Kara muzeja direktora Aija Fleija. Šaubu nebija, padomju politisko un militāro amatpersonu acīs Latvijas armiju pēc 1940. gada 17. jūnija varēja uzskatīt par uzvarētu. Un uzskaitījumā ir tieši tās lietas, kuru mūsdienās Kara muzejam trūkst.

“Man interesanta šķita Artilērijas muzeja komandiera piezīme: “Ceram, ka kopīgiem spēkiem, nezaudējot dārgo laiku, mēs saglabāsim vēsturei latviešu tautas pagātnes un 1940. gada lielās jūlija revolūcijas (tā tobrīd tika saukta Baltijas valstu okupācija) materiālus.” Ar to viņi it kā pateica Kalniņam: tu būsi par to atbildīgs,” uzsver Fleijas kundze. Latvijas “tautas armijas” politiskās daļas priekšnieks atbildē tomēr atrunājās, ka “tas vēl būtu jāapsver” un drīzāk varētu notikt apmaiņa ar atsevišķām kolekcijām. Taču jaunajai varai Bruno Kalniņš bija vajadzīgs tikai līdz oktobra vidum, kad Latvijas armija pilnībā tika iekļauta sarkanajā armijā. Tagad Latvijas armijas trofeju kārotājiem vairs nebija nekādu šķēršļu un arī Kara muzeju pienācās likvidēt.

1940. gada rudenī Pulvertornim piebūvētais jaunais Kara muzeja korpuss bija gatavs, taču materiāli glabājās noliktavās, vēlāk Biržas namā. 1940. gada beigās lielā steigā veica krājuma inventarizāciju, ko pabeidza 1941. gada janvārī. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta (LPSR ITK) ziņu likvidētā Kara muzeja īpašumus sāka dalīt, kaut ko atvēlot jaundibinātajam Revolūcijas muzejam, kaut ko jaundibinātajam LPSR ITK Centrālajam dzimtenes pētīšanas muzejam un, kā minēts dokumentos, “citiem muzejiem”. “Domāju, tieši šajā periodā nozuda ar Latvijas armiju saistītās lietas. Pēc kara, 40. gadu beigās, liela daļa Kara vēstures muzeja kolekcijas jau atradās Latvijas vēstures muzejā, taču ne karogu, ne ordeņu tur nav,” stāsta Aija Fleija. Ir pamats domāt, ka 1941. gada sākumā vērtīgākās kolekcijas bez liela trokšņa pārceļoja uz militārajiem muzejiem Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) vai Maskavā.