Latvieši vēstures likteņdzirnās: 11/17/10

Kopējais lapas skatījumu skaits

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

P. Bermonta-Avalova uzsaukums

«Latvju kareivjiem!», Jelgavā, 1919. gada oktobrī

Ulmaņa politika ir sabrukusi un līdz ar viņu arī Ulmaņa valdība. Uz politiska neprāta valdību nevar dibināt. Tas bij ārprāts salaist Latviju naidā ar trim pretiniekiem reizē: ar lieliniekiem, vāciešiem un pretlielniecisko krievu armiju.

Tagad Ulmanis ir aizbēdzis no sava darba sekām.1 Jūs viņš ir atstājis jūsu liktenim. Neapkopti, basām kājām jūs esat vārguši jau visu vasaru. Ko jūs lai iesākat tagad, kur tuvojas ziema, bet armijas apgādāšana ir sajukusi?

Par visām lietām: paturat mierīgu pārlikšanu un neuztraucaties.

Neticat melu valodām, it kā Rietumu armija būtu nākusi uz Latviju, lai te ievestu baronu valdību. Latvijas pašpārvaldībā divas trešdaļas no visiem priekšstāvjiem būs latvieši.

Neticiet apgalvojumiem, it kā mans nolūks būtu padarīt Latviju par Krievijas guberņu. Tas nemaz nestāv manā varā. Latvijas attiecības pret Krieviju izspriedīs Krievijas Satversmes sapulce kopā ar Latvijas priekšstāvjiem, kā to vēlas sabiedrotie.

Man ir tikai viens nolūks, bet tas ir negrozāms. Mans nolūks ir — cīņa pret lieliniekiem līdz viņu iznīcināšanai.

Kas man šai cīņā palīdzēs, tas būs Krievijas draugs. Krievija savus draugus neaizmirsīs. Kas mani šai cīņā traucēs, tas būs Krievijas ienaidnieks. Agri vai vēlu Krievija to saberzīs.

Latvju kareivji: jūs stāvat ceļa jūtīs. Jūs varētu iet pa to ceļu, pa kuru aizgāja Ulmanis, un atstāt savu dzimteni kā mūsu ienaidnieki.

Esmu pārliecināts, ka jūsu dzimtenes mīlestība jūs atturēs no šā nepārdomātā soļa.

Bet jums jāpaliek uz vietas un jānoliek ieroči. Tas, kurš to vēlas, var iestāties Rietumu armijā. Turpinādams līdz ar Rietumu armiju cīņu pret lieliniekiem, katrs latvju kareivis līdz ar to sargās arī savu dzimteni no lielinieku uzbrukumiem. Bet, kas būtu jau noguris no ilgā kara, lai iet netraucēts uz mājām un lai stājas pie mierīga darba. Mobilizācijas Latvijā nebūs. Kara turpināšanu ir uzņēmusies Rietumu armija. Bet milicijas ierīkošana paliks Latvijas pašpārvaldības ziņā. Tur daudzi no jums atradīs sev piemērotu nodarbošanos.

Mums, krieviem, vēl grūts darbs priekšā. Latvija var jau sākt atpūsties mūsu aizvējā.

Brīvprātīgās Rietumu armijas virsvadonis
pulkvedis Avalovs-Bermonts

* 1. P. Bermontam-Avalovam bija zināms, ka, sākoties uzbrukumam, K. Ulmanis ar ministriem un Tautas padomes locekļiem pametuši Rīgu un izbraukuši uz Cēsīm.

Dzelzskrusta Bruņinieka krusta kavalieri.

Dzelzskrusta Bruņinieka krusts ir augstākais Vācijas militārais apbalvojums, tas tiek piešķirts par pārcilvēcisku varonību kaujas laukā vai nepārspējamiem komandiera panākumiem. Pie tam, ir jābūt saņemtiem pirmās un otrās šķiras Dzelzskrustiem, lai varētu saņemt Bruņinieka krustu. Ļoti maz nevāciešu ir saņēmuši šo visaugstāko Vācijas apbalvojumu: 4 beļģi, 3 dāņi, 4 igauņi, 3 franči, 4 holandieši, 1 šveicietis un 12 latvieši. Gandrīz puse no visiem nevācu bruņiniekiem ir latvieši*.

Bruņinieka krustus ir saņēmuši sekojoši latviešu varoņi:

- Pulkvedis (Štandartenfīrers) Voldemārs Veiss, miris no ievainojumiem;

- Pulkvežleitnants (Oberšturmbanfīrers) Kārlis Aperāts, izvēlējies nāvi gūsta vietā;

- Pulkvežleitnants (Oberšturmbanfīrers) Nikolajs Galdiņš, nomocīts;

- Majors (Šturmbanfīrers) Voldemārs Reinholds;

- Kapteinis (Hauptšturmfīrers) Žanis Butkus;

- Virsleitnants (Oberšturmfīrers) Andrejs Freimanis;

- Virsleitnants (Oberšturmfīrers) Roberts Gaigals;

- Leitnants (Unteršturmfīrers) Miervaldis Ādamsons (Marokas Baigais), nomocīts;

- Leitnants (Unteršturmfīrers) Roberts Ancāns

- Feldfēbelis (Hauptšārfīrers) Žanis Ansons

- Jaunākais virsnieks (Unteršārfīrers) Alfrēds Riekstiņš, kritis kaujā;
- Jaunākais virsnieks (Unteršārfīrers) Kārlis Sensbergs (?Šēnbergs), liktenis nav zināms, visticamāk - kritis kaujā.
(Tie, kuriem nāves iemesls nav minēts, ir miruši dabiskā navē - pārsvarā emigrācijā, ASV, Kanādā un citur.)

Katram no šiem varoņiem ir savs dzīvesstāsts, bet visus viņus vieno viens - viņi savu jaunību un daļa - arī dzīvību, ziedoja cīņai pret sarkano mēri un par Latvijas brīvību, lai nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo tas, kas notika 1940. un 1941.gadā.

Tikai viens stāsts: 1944.gadā pulkvežleitnants Kārlis Aperāts tika smagi ievainots vēderā. Viņa bierdi mēģināja viņu iznest no sarkano aplenkuma, neklausot pulkveža pavēlei atstāt viņu kaujas laukā. Kārlis saprata, ka ievainojums vēderā ir nāvīgs un dzīvot viņam atlicis apmēram pusstundu, tādēļ, lai velti neriskētu ar savu cīņasbiedru dzīvībām, viņš, pateicis: "Es zinu, kas man darāms.", izvilka pistoli un pielika punktu savai cīņai.

Tādi ir latviešu varoņi. Un nožēloja viņi tikai vienu - to, ka viņiem nav otras dzīvības, ko ziedot Latvijas brīvībai. Dienā, kad mēs viņus aizmirsīsim, enciklopēdijas šķirkli "Latvieši" varēs izsvītrot.

___
*) Savu nacionālo armiju pakļutībā Bruņinieka krustus ir saņēmuši arī 18 (?17) rumāņi, 9 itāļi, 8 ungāri, 2 spāņi, 2 japāņi, 2 slovāki un 2 somi.