Latvieši vēstures likteņdzirnās: janvāris 2010

Kopējais lapas skatījumu skaits

otrdiena, 2010. gada 19. janvāris

Latviešu diplomāts ar kara ordeni (20.01.2010. Autors: Viesturs Sprūde. )

Pirmos apbalvojumus par varonību Otrajā pasaules karā latvieši saņēma jau 1939. gadā

Pirmais apbalvojums, ko Latvijas pilsonis saņēma par varonību Otrajā pasaules karā, nebija ne Dzelzs krusts, ne Sarkanā Karoga ordenis, kā, atceroties latviešu piespiedu līdzdalību svešās armijās, varētu šķist. Tas bija 1939. gadā neitrālās Latvijas valsts Viestura ordenis.

Latvijas pilsonis Arnolds Langins, kurš pirmais no Latvijas pilsoņiem tika apbalvots par varonību karā, nemaz nebija karavīrs. Viņš bija Latvijas sūtniecības Polijā sekretārs, kas 1939. gada oktobrī izpelnījās pagodinošo militāro balvu – Viestura ordeni ar šķēpiem. Prese tolaik rakstīja lakoniski. "Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sestdien pieņēma sūtniecības sekretāru Arnoldu Langinu, kas atgriezās no Varšavas. A. Langins palika Varšavā pēc sūtņa Ludviga Ēķa aizbraukšanas un pārņēma sūtniecības darbību, valsts mantu un mūsu pilsoņu aizsardzību visu laiku, kamēr Varšavā norisinājās militāras operācijas. Arī pēc ārzemnieku evakuācijas, kas ar abu karojošo pušu piekrišanu notika 21. septembrī, A. Langins palika savā postenī, piedzīvodams sūtniecības nama pakāpenisku sagraušanu un pat aizdegšanos, izglābjot no sūtniecības svarīgākos dokumentus, kasi un zīmogus. Par parādīto drošsirdību, uzticību un pienākuma apziņu ārlietu ministrs izteica A. Langinam Valsts prezidenta un valdības atzinību," oficiālā tonī 1939. gada 23. oktobrī pavēstīja "Brīvā Zeme". Dramatiskākās epizodes pilsoņiem tika aiztaupītas. Par tām vēlāk slepenā dokumentā diplomāts ziņoja personīgi ministram Munteram.

"Esmu vecs karavīrs"

Latvijas sūtniecība Varšavā atradās trīsstāvu ēkā Szkolna (Školnas) ielā 6. Tieši tajā pilsētas daļā, kam bija lemts smagi ciest karadarbībā. Karš šo kvartālu sasniedza nedēļu pēc nacistiskās Vācijas 1939. gada 1. septembra rīta iebrukuma Polijā. Pirmās šķembas ēku ķēra naktī no 8. uz 9. septembri, tas ir pašā Varšavas aizsardzības kauju sākumā. Tas vēl bija nieks, jo turpmākajās dienās viens vācu artilērijas šāviņš eksplodēja sūtniecības reprezentācijas telpās, viens darbinieku dzīvokļos, viens nama sienā starp logiem. Ceturtais šāviņš, izsitot sienā caurumu, ielidoja sūtniecības šofera dzīvoklī, taču, par laimi, neeksplodēja, vien sagāza krāsni. Latvijas sūtnim Ludvigam Ēķim gan nenācās vērot klātienē, kā iet bojā viņa rezidence, kurā, kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, burtiski īsi pirms tam bija ievestas jaunas mēbeles. Ēķis evakuējās jau 5. septembrī, kad Polijas Ārlietu ministrija informēja, ka vairs negarantē ārvalstu diplomātu drošību. Uzraudzīt sūtniecības mantu palika sūtniecības sekretārs Arnolds Langins un pulciņš sūtniecības darbinieku kopā ar ģimenes locekļiem. Viņi drīz uzzināja, ko nozīmē dzīvot ielenktā pilsētā, kuru pastāvīgi bombardē vācu lidmašīnas un lielgabali. Tiesa, arī sūtņa Ēķa ceļš, sekojot evakuētajai Polijas valdībai, nebija viegls. To tāpat pavadīja uzlidojumi un rūpes, kur dabūt degvielu. "Galvenais, ka mums netrāpīja un braucām tālāk," 11. septembrī sūtnis rakstīja slepenajā ziņojumā Munteram no Kšemeņecas pilsētiņas Polijas dienvidaustrumos (mūsdienās Kremeņeca Ukrainā), atainojot 6. septembrī piedzīvoto vācu aviācijas uzlidojumu Ļvovā. "Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav, un ceru, ka viņas mani neķers. Bet, ja ķers, tad rūpējieties par manu ģimeni," viņš stoiciskā mierā atzīmēja ziņojuma beigās.

Varšavā palikušie sūtniecības ļaudis apšaudes vadīja pagrabā, kur veļas mazgātavā ierīkoja arī improvizētu virtuvi. Par Langina un viņa biedru likteni Latvijā tobrīd neviens neko nezināja, lai arī Varšavas radio laiku pa laikam pēc sūtniecības lūguma pārraidīja īsas informācijas, ka ar sūtniecības darbiniekiem viss kārtībā. Diemžēl Latvijā šos ziņojumus neviens nesadzirdēja.

"Jaunākās Ziņas" vēlāk optimistiskā stilā apgalvoja, ka Langins esot ar radio starpniecību regulāri sazinājies ar Ārlietu ministriju (ĀM), kas devusi norādījumus: "Šos paziņojumus viņš vienmēr labi uztvēris, tāpēc arī varējis izpildīt ministrijas rīkojumus." Tika radīts naivs priekšstats, ka ĀM visu laiku kontrolējusi situāciju. Tas nepavisam neatbilda patiesībai. Vienīgais, ka ĀM pa radio kanāliem 20. septembrī bija devusi rīkojumu Langinam palikt, lai apsargātu sūtniecības ēku un iespēju robežās rūpēties par Latvijas pilsoņiem, kādu tobrīd Varšavā bija apmēram 60. Burtiski nākamajā dienā ar Varšavas diplomātu korpusa vecākā – Norvēģijas sūtņa Ditlefa – starpniecību tika panākts, ka Vācija piekrita diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu evakuācijai. Lielā steigā aizbrauca Latvijas militārais atašejs G. Ķikulis, pārstāvniecības kalpotāji un viņu ģimenes locekļi – kopumā 34 cilvēki. Vilcienu līdz Kēnigsbergai nodrošināja vācieši.

Dzīve pagrabā

Varšavā kopā ar Langinu palika nama šveicars un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Pļavpāvuls, kā arī poļu kalpotājs Vojteckis. Uz viņiem arī gūlās visa Latvijas interešu pārstāvniecība līdz Polijas galvaspilsētas kapitulācijai 27. septembrī un vēl ilgāk. Atskaitot Langinu, no ārvalstu diplomātiskā korpusa Varšavā tad palika tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts un Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits.

Latvijas sūtniecības namam aplenkuma gaitā bija lemts nodegt un iet bojā. Langinam izkļūt no izpostītās Varšavas izdevās tikai 3. oktobrī, kad vācieši pārņēma pilsētu. Tostarp Rīgā par sekretāra likteni visi jau bija pamatīgi nobažījušies. Tam bija pamats. "Ap plkst. 14.30 sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu," par 22. septembra notikumiem pēc tam atskaitē ĀM vēstīja Langins. 23. septembrī: "Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi 2,00 zloti kg." Todien nācās pārdzīvot visstiprāko apšaudi, kad sūtniecību trāpīja četras granātas. Ne bez humora Langins jau Rīgā ziņojumā rakstīja: "Ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no balta par melnu." Sūtniecībā pazuda elektroapgāde, telefonsakari, bet ūdens tecēja tikai no pagraba krāna. Drīz apsīka arī tas.

25. septembrī: "Ap plkst. 9.30 izgājis sētā, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu, kuru liku apbērt ar smiltīm. Plkst. 13.30 Szkolnas ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām." Pēcpusdienā ielas vidū pretim sūtņa kabineta logiem nokrita aviobumba, kas varēja izrādīties liktenīga visiem sūtniecības pagraba iemītniekiem, ja kristu 6 – 7 m tuvāk. Nākamās dienas rītā sūtniecības nams aizdegās no vācu degbumbas un Langins ar Pļavpāvulu pameta pagrabu, lai kā lūdzēji meklētu patvērumu citur. Diplomāts paķēra līdzi tikai svarīgākos dokumentus, naudu un apmetās citā ļaužu pilnā pagrabā kādā namā 150 metrus tālāk. Sūtniecību pa to laiku, neskatoties uz apšaudi, paspēja apciemot marodieri, kas pievāca radioaparātu, drēbes un vēl dažas lietas. Pilsētā jau valdīja haoss. Kaut "Jaunākās Ziņas" labticīgajiem lasītājiem apgalvoja, ka svarīgākie dokumenti izglābti, patiesībā slepenā dokumentācija sūtniecības seifā pārogļojās: "27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem." Dzīvei ēka vairs nederēja un turpmāko pajumti diplomāts atrada Igaunijas sūtņa dzīvoklī. Varšavu Langins pameta 17. oktobrī kopā ar ārzemniekiem vācu īpaši organizētā vilcienā.

Langina triumfs

Arnolda Langina triumfālā atgriešanās Rīgā notika 21. oktobrī. Stacijā viņu sagaidīja ĀM darbinieki un tūlīt arī pieņēma ārlietu ministrs Munters. Sešas dienas vēlāk pēc ministra ierosinājuma sūtniecības sekretārs no Kārļa Ulmaņa rokām saņēma IV šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, kuru piešķīra "par varonīgu izturēšanos kara apstākļos". Līdz tam šo apbalvojuma pakāpi deva vien par nopelniem neatkarības cīņās 1919./1920. gadā. Jāatzīmē, ka mūsdienās 2004. gadā atjaunoto Viestura ordeni ar šķēpiem piešķir "par militāriem nopelniem", kas obligāti vairs nenozīmē piedalīšanos karadarbībā.

Vai Langins uzskatāms par pirmo latvieti, kas saņēma ordeni par dalību Otrajā pasaules karā? Viss atkarīgs no traktējuma. "No mūsdienu viedokļa to apgalvot būtu strīdīgi, jo Latvija toreiz ne ar vienu nekaroja. Tas ir līdzīgi kā tagad Afganistānā, kur latviešu karavīri arī saņem Latvijas valsts apbalvojumus," komentē Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs.

Jāpiebilst, ka augstu apbalvojumu – Viestura ordeņa 1. pakāpes (zelta) goda zīmi – 1939. gadā tāpat saņēma Gustavs Pļavpāvuls, kurš palika Varšavā sargāt atlikušo sūtniecības mantību līdz pat 17. decembrim. Latvija nekādu atlīdzību par sagrauto sūtniecības namu un zudušo inventāru neprasīja, lai arī tādu rīcību apsvēra. Un ne jau latvieši vienīgie cieta. Nodegušas bija pašas Vācijas un arī Francijas vēstniecības, tāpat vāciešu aviobumba bija iznīcinājusi Itālijas vēstniecības fasādi.

***

Arnolds Langins (1905 – 1993). Latvijas Ārlietu ministrijā kopš 1934. gada. No 1939. gada aprīļa sūtniecības Varšavā I šķiras sekretārs. 1939. gada novembrī – 1940. gada maijā ĀM Austrumu nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, turpmāk – vadītājs. Pēc valsts okupācijas un atbrīvošanas no amata strādāja par lietvedi Tabakas rūpniecības trestā, vēlāk tehniķis uzņēmumā "Latenergobūve". Vācu okupācijas laikā – darbojās Saimniecības ģenerāldirekcijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Izceļoja uz ASV, kur strādāja koncernā "Boeing". Miris Sietlā.

Gustavs Pļavpāvuls (1897 – 1964). Pirmajā pasaules karā iestājās latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Krievijas pilsoņu karā latviešu sarkano strēlnieku rindās. 1919. gada maijā dezertēja no Padomju Latvijas armijas, bija kareivis Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, par varonību kaujās Latgalē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc atvaļināšanas strādnieks. Kopš 1935. gada augusta Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars, vēlāk vecākais ziņnesis ĀM Rīgā. Zināms, ka pēc kara strādājis par sētnieku Jūrmalā.

sestdiena, 2010. gada 9. janvāris

Divu latviešu miliču liktenis 1941. gada jūnijā Rīgā (09.01.2010. Autors: Uldis Lasmanis. )


Pēc "LA" 22. jūlijā publicētā raksta "Sarkano okupantu steiga – 1941", kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.

1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar "LA" redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.

Ieskats dokumentos

Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis "šāvienu ievainojumus un sakropļojumus". Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.

No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem... Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.

Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.

Aizliegt, notvert, sodīt

To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: "Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām". Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.

Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas "novērotas kārtības traucēšanā", bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika "palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem". Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka "sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā". Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.

Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka "par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu". Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.

Haoss Rīgā

Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.

Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: "Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā." Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.

Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.

Pārpratuma upuri?

Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.

Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo "nacionālistu" aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās "parašutistu trauksmes" un it kā "aizsargu" (atmiņās rakstīts – "apsargu") atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni...

Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, "fašistu armiju un ieročus" slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas ("Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu"/ "Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi").

Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā "Tēvija": "Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti..."

Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.

otrdiena, 2010. gada 5. janvāris

ISAF - International Security Assistance Force


Lēmums par Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF - International Security Assistance Force) izveidošanu tika pieņemts Bonnas konferencē 2001. gada decembrī pēc Taleban režīma gāšanas. Šajā konferencē piedalījās Afganistānas līderi, kas aizsāka savas valsts rekonstrukcijas procesu, izveidojot jaunu valdības struktūru – Afganistānas pārejas administrāciju.



ISAF operācijas galvenie militārie uzdevumi ir sniegt atbalstu Afganistānas valdībai tās ietekmes palielināšanā visā valsts teritorijā, īstenot stabilitātes un drošības nodrošināšanas operācijas sadarbībā ar Afganistānas nacionālajiem drošības spēkiem, konsultēt un atbalstīt Afganistānas nacionālo armiju, kā arī sniegt atbalstu Afganistānas valdības programmām attiecībā uz nelikumīgi bruņotu grupējumu atbruņošanu.

NATO operācijas aptver visu Afganistānas teritoriju. Pašlaik NATO vadīto spēku sastāvā ietilpst apmēram 50 700 karavīru (ieskaitot Nacionālā atbalsta vienības) no 41 valsts, kā arī 26 Provinču atjaunošanas grupas (PRT – Provincial Reconstruction Team). Šī ir NATO pirmā un lielākā sauszemes operācija ārpus Eiropas.


NATO spēku ISAF (International Security Assistance Force)uzšuves paraugs, uz zalās pamatnes.


NATO spēku ISAF (International Security Assistance Force)uzšuves paraugs, uz zalās pamatnes.


NATO spēku ISAF (International Security Assistance Force)uzšuves paraugs, uz zalās pamatnes.


NATO spēku ISAF (International Security Assistance Force)uzšuves paraugs, uz smilšu krāsas pamatnes.

Latvijas kontingenta karavīri ISAF operācijā piedalās kopš 2003. gada. Galvenie uzdevumi tiek veikti šādu struktūrvienību ietvaros: Maimanas Provinces atjaunošanas grupā Spēku aizsardzības vienības (FPT – Force Protection Team), Mobilās novērošanas vienības (Mobile Observation Team - MOT1, MOT2) un Militārās policijas vienība, kā arī štāba virsnieki. Savukārt Ziemeļu reģionālajā pavēlniecībā Mazarišarifā Latvijas karavīri darbojas Ātrās reaģēšanas spēku (Quick Reaction Force - QRF) Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības sastāvā.


Maimanas Provinces atjaunošanas grupas (Meymaneh PRT)uzšuve.


NATO spēku ISAF (International Security Assistance Force)uzšuves paraugs.

Šobrīd misijā Afganistānā ir iesaistīti 174 Latvijas kontingenta karavīri, 2 Valsts policijas pārstāvji, 1 politiskais padomnieks.

Kopš 2003. gada, kad Latvija uzsāka dalību ISAF operācijā, 3 Latvijas karavīri dienesta laikā gājuši bojā pildot dienesta pienākumus.

Meymaneh PRT apbalvojumi.


Meymaneh PRT coin/piemiņas monētas averss.


Meymaneh PRT coin/piemiņas monētas reverss.


Meymaneh PRT apbalvojuma delītis.

NATO ISAF spēku medaļa.


NATO ISAF spēku medaļas averss, medaļas ribons/planka.


NATO ISAF spēku medaļas reverss.

OIF (Operation Iraqi Freedom)



2003.gada aprīlī, atsaucoties koalīcijas valstu aicinājumam citām valstīm piedalīties miera stabilizēšanā un demokrātiskās iekārtas atjaunošanā Irākā, Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu par Latvijas karavīru nosūtīšanu dalībai Koalīcijas spēku vadītā operācija Irākā (OIF - Operation Iraqi Freedom).



Tā paša gada maijā, LATBAT (Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljons) sagatavoja un nosūtīja pirmos 36 apgādes nodrošinājuma vada karavīrus (Cargo team), kuri sākotnēji ieradās Kuveitā, lai veiktu aklimatizāciju un apmācību, un vēlāk šie karavīri pildīja miera uzturēšanas misijas uzdevumus Irākā, ASV gaisa spēku bāzē Kirkūkas pilsētā, palīdzot ASV gaisa spēkiem pieņemt un nosūtīt humanitārās kravas.

Paralēli tam, tika uzsākta vienas kājnieku rotas komplektēšana un apmācība miera uzturēšanas misijai Irākā. 2003.gada augustā, LATBAT 1.kājnieku rota (OIF-1), 98 karavīru sastāvā devās uz Kuveitu un vēlāk uz Irāku, kur iekļāvās Multi-nacionālās divīzijas Dienvidi-Centrs (MNS CS - Multinational Division South-Center), Polijas vadītās 1.kaujas grupas (1st Battle Group) sastāvā.



Pirmās ugunskristības rota piedzīvoja 2003.gada 9.septembrī, kad 1.vads, veicot mobilā kontrolpunkta uzdevumu Al Hillas apkārtnē tika apšaudīts no vieglajiem strēlnieku ieročiem. Karavīri atklāja pretuguni uzbrucēju virzienā un atvairīja uzbrukumu. Sadursmē tika bojātas divas vada automašīnas. Cietušo karavīru vidū nebija.

2006. gadā Latvijas NBS NMN skolā tika īstenota Irākas NMN speciālistu apmācība.

Pēdējā kājnieku rota 121 karavīra sastāvā Latvijā atgriezās 2007.gada 19.jūnijā. Irākā līdz 2008.gada 7.novembrim vēl palika Latvijas virsnieki, kas risināja jautājumus par kontingenta materiāltehnisko līdzekļu transportēšanu mājup.

2008.gada 7.novembrī Latvija pārtrauca starptautisko miera uzturēšanas operāciju Irākā.

Starptautiskajā operācijā Irākā kopš tās sākuma ir piedalījušies 1158 Latvijas NBS karavīru.

Sešu gadu laikā starptautiskajā operācijā krita trīs Nacionālo bruņoto spēku karavīri. 2004.gada 8.jūnijā sprādzienā Vāsitas provincē netālu no Suvārijas nogalināti seši koalīcijas spēku karavīri, starp kuriem bija arī Latvijas nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists virsleitnants Olafs Baumanis, bet 2006.gada 27.decembrī nemiernieku uzstādīta spridzekļa eksplozijā netālu no Divānijas krita divi karavīri - dižkareivji Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.

Dažāda smaguma ievainojumus Irākā guvuši pieci Latvijas karavīri.

Multinational Division South-Center.

Multinational Division South-Center jeb MNS CS -2003. gada augustā, kad Polija pārņēma atbildības rajonu Irākas centrālajā un dienvidu daļā, kur tika izveidota daudznacionālā divīzija Centrs Dienvidi (MND CS), Latvija uz MND CS atbildības rajonu (AR) nosūtīja kājnieku rotu un štāba virsniekus.

Multinational Division South-Center uzšuves.


Multinational Division South-Center uzšuve.Šo uzšuvi nesāja Latvijas kontingenta OIF-1 un OIF-2 personālsastāvs.


Multinational Division South-Center camp Bravo (Al-Hillah)uzšuve. Šo uzšuvi nesāja Latvijas kontingenta OIF-1 un OIF-2 personālsastāvs,kopā ar Multinational Division South-Center uzšuvi.

Multinational Division South-Center apbalvojumi.


Multinational Division South-Center medaļas averss un reverss. Par otro un trešo misiju divizījas sastāvā piešķira medaļu ar misijas numuru uz lentītes.

sestdiena, 2010. gada 2. janvāris

Jaunsardze

Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, 1991.gada 23.augustā tika pieņemts likums „Par Latvijas Republikas Zemessardzi”, kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums.

Tās paspārnē 1992. gadā tika izveidota Zemessardzes jaunatnes organizācija – Jaunsardze. Gadu gaitā tā izveidojās par lielāko jaunatnes kustību Latvijā, apvienojot vairāk nekā 7000 zēnu un meiteņu vecumā no 12 līdz 18 gadiem.

Visā Latvijā Zemessardzes brigādēs un bataljonos darbojās Jaunsardzes kustība. Jaunsardzes darbu vadīja zemessargi – instruktori, kuru vadībā jaunsargi apguva valsts vēsturi, ģeogrāfiju, militārās un tehniskās pamatzināšanas.

Padziļinātu jaunsargu apmācību programmu varēja apgūt Jaunaglonas, Apes un Aizkraukles arodvidusskolās un Kazdangas tehnikumā.

Jaunsardzes arodvidusskolas un to simbolika.


1. Aizkraukles arodskola.

1993. gadā Aizkraukles arodskolā, tika atklāti jaunsargu četrgadīgie kursi. Jaunsargi paralēli vidusskolas kursam apguva auto remontatslēdznieka un šofera profesiju, kā arī plašu militāro apmācību.

Aizkraukles arodskolas kadeta uzšuve.


Aizkraukles arodskolas kadetu uzšuve, ar kursa norādi.


2. Kazdangas tehnikums.


Kazdangas tehnikuma kursanta uzšuve.

Jaunsardzes normatīvu uzšuves.

1995. gadā Zemessardze apstiprināja "Pelēkā un Baltā vilcēna" nolikumu. Būtībā tie bija divi normatīvu kompleksi, kurus izpildot jaunsargs varēja saņemt speciālo uzšuvi. Šie normatīvi bija domāti 15 - 18 gadus veciem zēniem.


Pelēkā vilcēna užuve.


Baltā vilcēna užuve.

Jaunsardzes uzšuve.



Jaunsardzes simbols ir Jaunsargu vairogs. Tā fons ir Latvijas karoga sarkanajā krāsā. “S” simbolizē zalkša zīmi, kas senlatviešu mitoloģijā ir karavīru un bērnu aizstāvis. Savukārt stilizēts “J” simbolizē seno kuršu nazi-dunci. Saliekot abus kopā izveidojas JS, kas ir saīsinājums no “Jaunsargs”. Jaunsardzes simbolikas skices izveidoja Zemessardzes 43.(Saldus) jaunsargi 2001.gadā.

Jaunsardzes karogs.

Karoga augstuma un platuma izmēri: 1,10m X 1,70m. Karoga labās puses vidū uz tumši zaļa fona attēlota NBS simbolika “Saulīte”. Puslokā ap šo simboliku uzraksts: “Latvijas Republikas Jaunsardze”. Karoga kreisās puses vidū uz gaiša (krēmkrāsas) fona izšūta Jaunsardzes emblēma. Zem tās Jaunsardzes devīze: ”Augsim Latvijai”. Karogu izgatavoja karogu šuvēja Ausma Apše.
Karoga izstrādei un izgatavošanai naudu ziedojis sabiedriskā fonda “Austrālijas latviešu palīdzība Jaunsardzei” pārstāvis Antons Rudka (Austrālija).


Jaunsardzes karogs- averss un reverss.

Jaunsardzes novadu standarti.



Jaunsardzes apbalvojumi.


2. pakāpes (bronza)Jaunsardzes nopelnu zīme. Tiek piešķirta pēc noteikta nolikuma jaunākās grupas jaunsargiem (12 - 15 gadu veciem). Izgatavota ar ASV latviešu finansiālo palīdzību.


1. pakāpes (sudrabs)Jaunsardzes nopelnu zīme. Tiek piešķirta pēc noteikta nolikuma vecākās grupas jaunsargiem (16 - 18 gadu veciem). Izgatavota ar ASV latviešu finansiālo palīdzību.

Jaunsardzes atšķirības zīmes.


Jaunsardzes amatu atšķirības zīme.Vada vaiskolas un pagasta jaunsargu vienības komandieris viena trīsstaru zvaigznīte.Rajona jaunsargu komandieris - divas. Novada jaunsargu komandieris - trīs trīsstaru zvaigznītes.