Latvieši vēstures likteņdzirnās: 11/19/10

Kopējais lapas skatījumu skaits

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

Aizsardzības ministija

Vēsture

1991.gada augustā-septembrī pēc neatkarības starptautiskas atzīšanas Latvija, līdzīgi kā abas pārējās Baltijas valstis, varēja patstāvīgi realizēt savu drošības politiku un reāli sākt valsts aizsardzības sistēmas veidošanu. Tomēr valsts pašaizsardzības sistēma tika sākta veidot jau 1991.gada janvāra barikāžu laikā - 24.janvārī tika izveidots Sabiedrības drošības departaments, bet pēc reālas neatkarības atgūšanas sāka veidoties arī valsts aizsardzības struktūras.

1991.gada novembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome nolēma nodibināt Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju. Atjaunot agrāko Latvijas Kara ministrijas nosaukumu Augstākās padomes deputāti neuzdrošinājās, baidoties, ka pasaule un vispirms jau Padomju Savienība to nesapratīs. 13.novemrī deputātu vairākums nobalsoja par Aizsardzības ministrijas izveidošanu. 19.novembra sēdē par pirmo atjaunotās Aizsardzības ministrijas ministru iecēla T.Jundzi.

Aizsardzības ministrija tika veidota uz Sabiedrības drošības departamenta bāzes, pārņemot tās materiālās vērtības un pieņemot darbā lielāko daļu departamenta darbinieku. Aizsardzības ministrijas tiešā pakļautībā nonāca arī valsts aizsardzības spēki, Nacionālā Aizsardzības akadēmija, kā arī citas ar valsts drošību saistītas struktūras.

Pēc neatkarības atjaunošanas līdz 2000.gadam bijušas 10 ministru nomaiņas, turklāt trijos no gadījumiem darbojušies tikai ministra vietas izpildītāji. Kopš 1993.gada ir bijuši šādi aizsardzības ministri:

T.Jundzis (1991.11.-1993.08.), V.Pavlovskis (1993.08.-1994.09.), J.A.Trapāns (1994.09.-1995.03.), M.Gailis (1995.03.-1995.12.), A.Krastiņš (1995.12.-1997.03.), T.Jundzis (1997.06.-1998.10.), Ģ.V.Kristovskis (1998.11.- 2004. 03.), A.Slakteris (2004.03.-2004.12.), E.Repše (2004.12-2005.12), L.Mūrniece (2005.12. - 2006.04.), A.Slakteris (2006.04. - 2007.12), V.Veldre (2007.12. - 2009.03), Imants Lieģis (2009.03. - pašreiz).

Visi aizsardzības ministri ir civilpersonas.

Pirmais Aizsardzības spēku komandieris bija pulkvedis Dainis Turlais. 1994.gada oktobrī viņa vadībā tika izveidoti Nacionālie bruņotie spēki (NBS), apvienojot Zemessardzi, Jūras spēkus, Gaisa spēkus un pārējās Aizsardzības spēku vienības. Par komandieri tika iecelts Zemessardzes pulkvedis J.Dalbiņš.

Pēc neatkarības atjaunošanas ir bijuši šādi Nacionālo bruņoto spēku komandieri: Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš (1994.10.-1998.05.), Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis (1998.06.-1998.12.), Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube (1999.01.-2003.01), viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots (2003.02.- 2006.07), brigādes ģenerālis Juris Maklakovs (2006.07. - 2010.07.), brigādes ģenerālis Raimonds Graube (07.2010. - pašreiz).

Aizsardzības ministrijas apbalvojumi.

Aizsardzības ministra apbalvojums "Atzinības Goda Zīme"

Izveidošana
LR aizsardzības ministra apbalvojums "Atzinības Goda Zīme" dibināts 1996. gadā.
To piešķir kā atzinības apliecinājumu par nopelniem valsts bruņoto spēku veidošanā un nostiprināšanā, militāri patriotiskajā audzināšanā, valstiskās apziņas veidošanā pilsoņos, sagatavojot tos savas valsts un zemes nelokāmai aizstāvēšanai.

Izskats un apraksts
"Atzinības Goda Zīme" ir veidota no sudraba; tā ir apaļas formas, diametrā 38 mm. Medaļas aversā ir redzama senlatviešu koka pils, tai apkārt ir uzraksts: "ATZINĪBAS GODA ZĪME", medaļas reversā vidū ir uzraksts: "AIZSARDZĪBAS MINISTRA APBALVOJUMS".
Medaļa ir iekārta 32 mm platā zilā, ar divām vertikālām sudraba svītrām cauraustā, lentē.
Medaļas ir numurētas.

Piešķiršanas kārtība
Apbalvojumu "Atzinības Goda Zīme" piešķir LR aizsardzības ministrs, izdodot par to pavēli. Kandidatūras apbalvojuma "Atzinības Goda Zīme" piešķiršanai izskata un iesniedz ministram ar ministra pavēli apstiprinātā, LR Aizsardzības ministrijā izveidotā apbalvojumu izskatīšanas komisija. Kandidatūras apbalvošanai ar "Atzinības Goda Zīmi" ieteic Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apakšvienību komandieri ar NBS štāba priekšnieka un NBS komandiera akceptu, LR Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, valsts sekretāra vietnieki, departamentu direktori, patstāvīgo nodaļu vadītāji, ministrijas padotībā esošo institūciju vadītāji, iesniedzot ieteikuma dokumentus apbalvojumu izskatīšanas komisijai.
Medaļu "Atzinības Goda Zīme" personai piešķir tikai vienu reizi.

Nēsāšanas kārtība
Medaļa "Atzinības Goda Zīme” ir augstākais aizsardzības ministra apbalvojums. Medaļa nēsājama aiz valsts apbalvojumiem krūšu kreisajā pusē. Militārpersonas ikdienā pie formas tērpa nēsā 10 mm platu lentes atgriezumu.


Aizsardzības ministrijas medaļa "Atzinības Goda Zīme”. Averss.


Aizsardzības ministrijas medaļa "Atzinības Goda Zīme”. Averss, tuvplānā.


Aizsardzības ministrijas medaļa "Atzinības Goda Zīme”. Reverss.


Aizsardzības ministrijas medaļa "Atzinības Goda Zīme”. Reverss, tuvplānā.


Aizsardzības ministrijas medaļas "Atzinības Goda Zīme” atgriezums.


Aizsardzības ministrijas medaļas "Atzinības Goda Zīme” apliecība.

Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā"

Izveidošana
LR aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā" dibināts 1999.gada 11.novembrī Latvijas armijas 80 gadu atcerei.
To piešķir kā atzinības apliecinājumu par nopelniem valsts bruņoto spēku attīstībā, valstiskās apziņas veidošanā karavīros, priekšzīmīgā dienesta pienākumu pildīšanā.

Izskats un apraksts
"Goda zīme" ir veidota no sudraba; tā ir apaļas formas, diametrā 38 mm, biezums 3 mm.
"Goda zīmes" aversā apkārt zīmei ozollapu vainags (spēka simbols), virs tā krustoti zobens un šautene, vertikāli lielgabala stobrs (ieroči simbolizē bruņotos spēkus). Centrā virs ieročiem latviešu karavīru saulīte – kokarde (latviešu karavīru simbols).
"Goda zīmes" reversā apkārt zīmei ir uzraksts: "AIZSARDZĪBAS MINISTRA APBALVOJUMS". Goda zīmes vidū ir uzraksts: "PAR IEGULDĪJUMU BRUŅOTO SPĒKU ATTĪSTĪBĀ".
Medaļa ir iekārta 32 mm platā un 50 mm garā lentā. Zaļās krāsas lenta simbolizē aizsardzību un Latvijas zemi; tai pa vidu caurausta lenta ar valsts karoga krāsās (valsts simbols, kas parāda aizsardzības ministru kā Latvijas valsts aizsardzības vadītāju).
Medaļas ir numurētas.

Piešķiršanas kārtība
Apbalvojumu "Goda zīmi" piešķir LR aizsardzības ministrs, izdodot par to pavēli.
Kandidatūras apbalvojuma "Goda zīme" piešķiršanai izskata un iesniedz aizsardzības ministram ar ministra pavēli apstiprināta LR Aizsardzības ministrijā izveidotā apbalvojumu izskatīšanas komisija. Kandidatūras apbalvošanai ar "Goda zīmi" ieteic Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un ministrijas pakļautība un pārziņā esošo institūciju vadītāji, pakļautības kārtībā iesniedzot ieteikuma dokumentus LR aizsardzības ministra sekretariātā.
Medaļu – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā" personai piešķir tikai vienu reizi.

Nēsāšanas kārtība
Medaļa – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā" nēsājama aiz valsts apbalvojumiem un aizsardzības ministra apbalvojuma – medaļas "Atzinības Goda Zīme" krūšu kreisajā pusē. Militārpersonas ikdienā pie formas tērpa nēsā 10 mm platu lentes atgriezumu.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā". Averss.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā". Averss tuvplānā.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā". Reverss.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā". Reverss tuvplānā.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojuma – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā" atgriezums.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojuma – Goda zīme "Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā" apliecība.

Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Krūšu nozīme

Izveidošana
LR Aizsardzības ministrijas Krūšu nozīme ir 1996. gadā vēsturiski atjaunotā Kara ministrijas padomes un sekretariāta, kā arī Budžeta un kredīta pārvaldes Krūšu nozīme, ko LR kara ministrs izveidojis 1924.gadā.
To piešķir militārpersonām un civilpersonām, kas LR Aizsardzības ministrijā un tai pakļautās iestādēs nodienējuši (civilpersonām – pamatdarbā nostrādājuši) ne mazāk par trim gadiem.

Izskats un apraksts
Krūšu zīme ir veidota no sudraba; tā sastāv no sešstūrainas zvaigznes ar staru virsmām 50 mm diametrā. Zvaigznes vidū ozollapu vainags, virs tā krustoti: lielgabals, zobens un šautene; zvaigznes centrā virs ieročiem mazais valsts ģerbonis, virs tā trīs piecstūrainas zvaigznes un karavīru saulīte; ģerbonim abās pusēs ir skaitļi "19", "91".

Piešķiršanas kārtība
Krūšu nozīmi piešķir LR aizsardzības ministrs, izdodot par to pavēli.
Kandidatūras Krūšu nozīmes piešķiršanai izskata un iesniedz ministram ar ministra pavēli apstiprinātā LR Aizsardzības ministrijas apbalvojumu izskatīšanas komisija. Kandidatūras Krūšu nozīmes piešķiršanai ieteic LR Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, valsts sekretāra vietnieki, departamentu direktori, patstāvīgo nodaļu vadītāji, ministrijas pakļautībā un pārziņā esošo institūciju vadītāji, iesniedzot ieteikumus apbalvojumu izskatīšanas
komisijai.
LR Aizsardzības ministrijas Krūšu nozīmi personai piešķir tikai vienu reizi.

Nēsāšanas kārtība
Krūšu nozīme novietojama zem valsts un aizsardzības ministra apbalvojumiem krūšu kreisajā pusē virs citām krūšu zīmēm.
Krūšu nozīmes nēsāšana nav obligāta.


Latvijas Republikas Aizsardzības Ministrijas Krūšu nozīme. Averss.


Latvijas Republikas Aizsardzības Ministrijas Krūšu nozīmes apliecība.

Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Goda raksts.

Izveidošana
LR Aizsardzības ministrijas apbalvojums „Atzinības raksts” tika izveidots 1996. gadā, 2002. gadā tā nosaukums tika mainīts uz „Goda raksts”.
„Goda raksts” tiek pasniegts gan individuālai personas apbalvošanai, gan personu grupas vai kolektīva apbalvošanai kā atzinības apliecinājums par ieguldījumu valsts bruņoto spēku veidošanā un nostiprināšanā, militāro patriotiskajā audzināšanā, valsts stipruma apziņas veidošanā pilsoņos, sagatavojot to savas valsts un zemes nelokāmai aizstāvēšanai.
Ar „Goda rakstu” apbalvo Nacionālo bruņoto spēku, LR Aizsardzības ministrijas un ministrijas padotībā esošo organizāciju militārpersonas un civilpersonas, Latvijas un ārvalstu personas, personu grupas, sabiedriskos darbiniekus, kolektīvus un organizācijas.

Izskats un apraksts
„Goda raksts” ir divu veidu: ar pelēki tonētu fonu individuālai apbalvošanai un ar baltu fonu personu grupas vai kolektīva apbalvošanai.
„Goda raksta” izmērs ir A3 formāts. Tā augšējā centrālajā daļā attēlota lēcoša saulīte, zem tās senlatviešu koka pils ar sakrustotiem ieročiem. Centrālajā daļā pusapaļajā vairogā ir teksts:
„Latvijas Republika Aizsardzības ministrija GODA RAKSTS” Vairogu noslēdz sakrustoti ozolzari.


Piešķiršanas kārtība
LR Aizsardzības ministrijas apbalvojumu „Goda raksts” piešķir LR aizsardzības ministrs, izdodot par to pavēli.
Kandidatūras apbalvošanai ar „Goda rakstu” ieteic Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apakšvienību komandieri ar NBS štāba priekšnieka, NBS komandiera akceptu, LR Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, valsts sekretāra vietnieki, departamentu direktori, pastāvīgo nodaļu vadītāji, ministrijas pārraudzībā esošo organizāciju vadītāji.
„Goda raksts” personai, personu grupai vai kolektīvam var tikt pasniegts vairākkārt.


Aizsardzības ministrijas „Goda raksts”.

Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums - Piemiņas medaļa „Sekmējot Latvijas dalību NATO”.

Izveidošana
LR aizsardzības ministra apbalvojums – piemiņas medaļa „Sekmējot Latvijas dalību NATO” dibināts 2004.gada 19.martā sakarā ar Latvijas uzņemšanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā – NATO.
Piemiņas medaļa tiek piešķirta kā atzinības apliecinājums par ieguldījumu Latvijas aizsardzības sistēmas attīstībā, veicinot Latvijas valsts dalību NATO.

Izskats un apraksts
Piemiņas medaļa ir veidota no bronzas; tā ir apaļas formas, diametrā 38 mm, biezums 3 mm. Tās aversā ir attēlota NATO simbolizējoša četrstaru zvaigzne ar apkārt izvietotiem dekoratīviem stariem. Gar malu pa visu perimetru – 2 mm bieza aploce aversā un reversā. Medaļas reversā – vidū uzraksts – “SEKMĒJOT LATVIJAS DALĪBU NATO”, apkārt pa perimetru ir uzraksts: “AIZSARDZĪBAS MINISTRA APBALVOJUMS”.
Piemiņas medaļa ir numurēta.
Piemiņas medaļa ir iekārta 32 mm platā un 50 mm garā lentā, kuras pamatā 15 mm plata valsts karoga sarkanā krāsa (karmīns) simbolizē Latviju, 15 mm plata zilā krāsa simbolizē NATO un lentas vidū to sadala 2 mm plata sudraba krāsas svītra, kas simbolizē taisnību, godīgumu un uzticību.

Piešķiršanas kārtība
Pieteikumi apbalvošanai ar piemiņas medaļu tikai pieņemti līdz 2004.gada 31.decembrim; pašreiz tās piešķiršana netiek turpināta.
Piemiņas medaļu personai piešķir tikai vienu reizi.
Šobrīd ar piemiņas medaļu ir apbalvotas 740 personas: Latvijas valsts un ārvalstu amatpersonas, LR Aizsardzības un LR Ārlietu ministriju darbinieki, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri, ārvalstu militārpersonas, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un citas personas.

Nēsāšanas kārtība
Piemiņas medaļa nēsājama aiz valsts un aizsardzības ministra apbalvojumiem krūšu kreisajā pusē. Militārpersonas ikdienā pie formas tērpa nēsā 10 mm platu lentas atgriezumu, bet pie civilā tērpa piespraudi – 15 mm platu un 3 mm augstu tauriņsējuma lentīti. Civilpersonas ikdienā nēsā tikai piespraudi – tauriņsējuma lentīti.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums - Piemiņas medaļa „Sekmējot Latvijas dalību NATO”. Averss, reverss un atgriezums.

Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojums – piemiņas medaļa “NATO samits 2006”


Izveidošana
LR aizsardzības ministra apbalvojums – piemiņas medaļa „NATO SAMITS 2006” dibināts 2007.gada 21.jūnijā sakarā ar sekmīgu NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes norisi Rīgā 2006. gada 28. – 29.novembrī.
Piemiņas medaļu piešķir kā atzinības apliecinājumu par sekmīgu NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes norisi Rīgā.

Izskats un apraksts
Piemiņas medaļa ir veidota no tombaka; tā ir apaļas formas, diametrā 38 mm, biezums 3 mm.
Piemiņas medaļas aversā ir reljefā attēlota NATO simbolizējoša četrstaru zvaigzne, uzraksti: “SAMITS”, “SUMMIT” un “SOMMET”, Latvijas valsts karogs, Vecrīgas panorāma un gada skaitlis “2006”.
Piemiņas medaļas reversā vidū līmeniski izvietots uzraksts: "AIZSARDZĪBAS MINISTRA APBALVOJUMS".
Piemiņas medaļa ir numurēta.
Piemiņas medaļa ir iekārta 32 mm platā un 50 mm garā lentē. Lentes pamatā ir 7 mm plata josla tumši zilā krāsā, kas simbolizē NATO karoga krāsu, un 7 mm plata josla gaiši zilā krāsā, kas simbolizē Rīgas pilsētas karoga krāsu, un lentes vidū tās sadala josla LR karoga krāsās, platums 18 mm.
Lentes atgriezums ir 32 mm plats un 10 mm augsts.

Piešķiršanas kārtība
Pieteikumi apbalvošanai ar piemiņas medaļu tikai pieņemti līdz 2007.gada septembrim; pašreiz tās piešķiršana netiek turpināta.
Piemiņas medaļu piešķīra LR aizsardzības ministrs, izdodot par to pavēli. LR aizsardzības ministrs bija tiesīgs apbalvot personu bez saskaņošanas ar komisiju.
Kandidatūras apbalvošanai ar Piemiņas medaļu ieteica un ieteikuma dokumentus apbalvojumu izskatīšanas komisijai iesniedza LR Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris. Tiesības ieteikt apbalvošanai ar Piemiņas medaļu bija arī citu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju, kā arī ārvalstu institūciju un sabiedrisko organizāciju vadītājiem. Kandidatūras Piemiņas medaļas piešķiršanai izskatīja un LR aizsardzības ministram iesniedza ar ministra pavēli apstiprināta LR Aizsardzības ministrijas apbalvojumu izskatīšanas komisija. Komisija izvērtēja kandidatūru ieguldījumu NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes organizēšanā un norisē Rīgā 2006. gadā.
Piemiņas medaļu personai piešķir tikai vienu reizi. Šobrīd ar piemiņas medaļu ir apbalvota 571 persona.

Nēsāšanas kārtība
Piemiņas medaļa nēsājama aiz valsts un aizsardzības ministra apbalvojumiem krūšu kreisajā pusē. Militārpersonas ikdienā pie formas tērpa nēsā lentes atgriezumu.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojuma – piemiņas medaļas “NATO samits 2006” averss.


Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojuma – piemiņas medaļas “NATO samits 2006” reverss.

Aizsardzības spēku uzšuves.

Aizsardzības spēku lauku formas uzšuve. Izpildīta krāsu speiedes tehnikā uz dermantīna pamatnes.


Aizsardzības spēku lauku formas uzšuve. Izpildīta krāsu speiedes tehnikā.

Latviešu karavīri svešos karos

Kad Pāles krogā izvillojas vietējie puiši, par vietējo kļuvušais Bruno Plūme vien pasmīn — viņš Francijas Ārzemnieku leģiona gaitās ir gan tālu zemju dzertuvēs izplosījies, gan vjetnamiešu gūstu izturējis.

Nu jau Plūmes kungam ir 80 gadu, bet viņš joprojām turas braši un pēc ilgiem gadiem svešumā radis mājvietu pusceļā starp Limbažiem un Salacgrīvu, uz veciem pamatiem jaunceltajās Pumpiņās. Par saviem piedzīvojumiem uzrakstījis grāmatu Ārzemnieku leģions un latvieši.

Jaunā tēvija

1944. gadā Bruno iesauca vācu armijā, gaisa spēku izpalīgos. 17 gadu vecais puisis ar vienaudžiem bija pēdējais vāciešu „grābiens” Hitlera lielgabalgaļai. „No skolas sola, es gāju Limbažu ģimnāzijā,” atceras Plūme. Kara beigās Vācijā viņš padevās amerikāņiem, gūstā pavadīja pusotru gadu. Nedēļām ilgi gūstekņi atradās dzeloņstiepļu aplokā zem klajas debess, gulēja lietū.

No nometnes iznāca Francijā: „Te nu mēs bijām, jauni puiši, bez pabeigtas skolas un amata. Visa pasaule milzīgā sajūsmā, nacisms uzvarēts, bet kur iet mums?”
Bēgļu nometnēs bijušajiem karavīriem neļāva apmesties. Bruno ģimene bija palikusi Latvijā, un viņš nu bija viens pats svešā zemē bez patvēruma un ar tukšām kabatām. Tādu latviešu bija daudz, un ap diviem simtiem rada izeju — atkal doties karā, šoreiz par Francijas karogu. Ārzemnieku leģions bija plaši atvērts visiem atstumtajiem un dzimteni zaudējušajiem, pilnībā attaisnodams savu devīzi Legio patria nostra — Leģions ir mūsu tēvija.

Līgumu ar jaunkareivjiem paraksta uz pieciem gadiem. „Salīdzinot ar vācu armiju, leģiona režīms bija daudz maigāks. Apgāde noteikti labāka, frančiem patīk labi ēst.” Apmācība bija nopietna, Alžīrijā, toreizējā Francijas kolonijā Ziemeļāfrikā. Trīs mēnešus jaunos leģionārus dīdīja franču valodā, soļošanā, dziesmās, tuvcīņā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Plūmi ieskaitīja izpletņlēcējos un trenēja šajās prasmēs. Ja kāds nespēja pārvarēt bailes no augstuma, bez jebkādiem sodiem pārcēla uz kājniekiem vai citu vienību. No Plūmes rotas, 120 vīriem, tikai viens atteicās no izpletņlēkšanas.

Krita vairāk nekā puse

Pirmās ugunskristības Vjetnamā Pirmajā Indoķīnas karā nebija Plūmem veiksmīgas. „Karš ir zaudēts,” tā situāciju raksturoja pieredzējušie leģionāri, sagaidot maiņu. Francija, pati pieredzējusi vācu okupāciju, vēl spītīgi turējās pie koloniālajiem iekarojumiem. Īpaši tāpēc, ka ienaidnieks bija nevis tikai Vjetnamas patrioti, bet PSRS un Ķīnā izskolotā komunista Ho Ši Miņa karaspēks, kuru labi apgādāja sarkanais bloks.


Leģionāri pārbrien upi Tonkinas kalnos Vjetnamā Pirmajā Indoķīnas karā. Centrā — latvietis Jānis Šleseris.

„Tonkinas kalnos manu izpletņlēcēju bataljonu sakāva. 60% lieli zaudējumi. Es biju otrais numurs patšautenei, tas, kurš nes munīciju. Abus ar šāvēju ievainoja, kritām vjetu gūstā,” noteic Plūme. No 33 viņa vienības vīriem jau kaujas sākumā dzīvi palika 14.


Egle, saukts par Mazo. Karā viņš devās no skolas sola, vāciešu iesaukts gaisa spēku izpalīgos, bet dzīvību zaudēja 1947. gadā Vjetnamas džungļos.

„Vjeti ir dūšīgi karotāji. Kad ar ASV prezidenta Kenedija lēmumu Vjetnamas krastā izkāpa pirmie 20 000 jūras kājnieku, mēs, četri latvieši, bijušie Ārzemnieku leģiona karavīri, dzērām vīnu. Un cits citam teicām — viņi nezina, kur ir iekūlušies,” vēsturi atminas Pirmā Indoķīnas kara veterāns.

Vjetnamiešu gūstā

Plūme, būdams latvietis, riskēja tikt izdots „padomju dzimtenei”, tāpēc, labi prazdams vācu valodu, uzdevās par vācieti — viņa bataljonā vairākums bija šīs tautas pārstāvju, un vjetnamiešu gūstā krita 80 Vāczemes dēlu. Tāpat rīkojās vēl viens Plūmes tautietis.


Bruno Plūme uzdienējās par Ārzemnieku leģiona seržantu.

No 600 sagūstītajiem leģionāriem pēc pusotra gada dzīvi bija 82 — tik smagi bija apstākļi. „Turēja mūs kalnos, visu šo laiku bez apaviem (zābakus atņēma), bez ziepēm, uzturā divreiz dienā tikai rīsi, vēl gurķu zupa vai cits tāds šķidrums. Ja laimējās, gaļas gabaliņš santīma lielumā. Trūka sāls. Pēc kāda laika rīsi tā apriebjas, ka organisms negrib pretī ņemt, ļoti kārojas maizi un kartupeļus. Mocīja parazīti un slimības.” Lai arī Sarkanais Krusts piegādāja drēbes, segas un pārtiku, gūstekņiem nekas netika.

Vairāk paveicās marokāņiem un senegāliešiem — šiem leģionāriem „izskaloja smadzenes” un tad atlaida uz dzimtajām zemēm. No Plūmes nometnes 12 leģionārus sodīja ar nāvi. Pāris par bēgšanu, bet desmit par mēģinājumiem pa rācijām sazināties ar frančiem — vjetnamieši bija gribējuši, lai viņus skolo prasmē rīkoties ar šīm trofeju iekārtām.

Ar ironiju Bruno atceras vjetnamiešu pūliņus pāraudzināt leģionārus par īsteniem komunistiem. Pa dienu gūstekņi laboja un būvēja ceļus, vakaros klausījās partijnieku lekcijas un mācījās revolucionāru dziesmas. Ceļu darbos izsludināja sociālistisko sacensību. Kāds francūzis pielīdējs to uztvēra tik nopietni, kas, nesdams akmeņus, pārstiepās un nomira kā sociālisma varonis…

Dzimis Hitlera ielā

Izdzīvojošos vāciešus vjetnamieši atdeva Austrumvācijai, sadalītā „reiha” komunistu daļai. Ceļš bija garš, vispirms nometnē Ķīnā uzbaroja, izārstēja kašķi. Šeit pirmo reizi pēc pusotra gada gūstekņi kārtīgi ar ziepēm nomazgājās — upē. Vajadzēja izārstēt kašķi, bet ķīnieši sēra ziedi sarūpēja tikai pēc gūstekņu badastreika. Pietika gan tikai ar atteikšanos no brokastīm un vakariņām. Visumā dzīve Ķīnā bija laba, divreiz pat aizveda uz kino — propagandas filmām, piemēram, Ļeņins oktobrī.

Ceļš uz Vāciju ar vilcienu veda cauri visai Krievijai un Polijai. „Kupejās pa četriem, ēdām restorānvāģos. Austrumvācijā, Drēzdenē, divus mēnešus mani vēl ielika slimnīcā, biju novājējis, cietu no malārijas,” stāsta Plūme.

„Dzimtenē” viņu ietērpa jaunā uzvalkā, piešķīra 100 marku un iesēdināja vilcienā uz Kotbusu, kur iedeva istabiņu un darbu noliktavā. Slepenpolicijā vairākas reizes pratināja, vajadzēja uzmanīties nesaputroties paša sacerētajā biogrāfijā. „Pirmo uzrakstīju Vjetnamā, pēc tam biju aizmirsis. Nākamo nometnē Ķīnā iemācījos no galvas. Biju dzimis Zārlauternā, kuru nepazīstu, vienreiz esmu bijis. Domāju, nu, kurā ielā esmu dzīvojis.”

Nacistu laikā katrā pilsētā galvenā iela bija nosaukta Hitlera vārdā, tad nu Bruno arī kā pēdējo dzīvesvietu ierakstīja Adolf Hitler Straße 2. Par dzimšanas vietu uzdevis Dzelzceļa ielu — kur stacija, tur arī šāda iela. „Tēloju vienkāršu puisi, ka esmu apmierināts, saprotu, ka ar darbu jāizpērk pārkāpumi.”

Vācijā palika meita

Bruno izsniedza jaunās Vācijas Demokrātiskās Republikas pasi, un jau nākamajā dienā „jaunatgrieztais pilsonis” bija gabalā. Aizbrauca uz Berlīni, tolaik mūris starp Austrumiem un Rietumiem vēl nebija uzcelts. Ielas bija slēgtas, bet ar metro brīvi varēja izbraukt. Vācu policists, vaicāts, kā tikt uz franču zonu, atjautājis — jūs esat no leģiona? Viņš jau vairākus leģionārus bija sagaidījis. No 82 gūstu pārcietušajiem tikai divi palika Austrumvācijā. Pārējie atgriezās dienestā. Pēc aizbraukšanas Bruno Vācijā aizmuguriski piespriesti 10 gadi cietumā.

Tomēr Vācijā palika Monika — slimnīcā iepazīta medicīnas māsa. Tikai viena nakts, un pasaulē nāca meita Marlēna. Nu jau Plūmes kungam Vācijā ir pusotru mēnesi vecs mazmazdēls. Monika nav ļaunā ņēmusi, zinājusi, ka latviešu puisis nepaliks pie komunistiem, bet pati sekot negribēja, baidoties par tuviniekiem.

Jau pēc Vācijas apvienošanās viņi ir tikušies, Monika ir bijusi Kanādā, Bruno Vācijā. Meita dzīvo Berlīnē, viņai ir divi dēli. Mazmazdēlam vecāki gribējuši īstu latviešu vārdu un nosaukuši par Jāni. Tikai vāciski to raksta Jahnis.

Vīķe–Freiberga nenospīdēja

Pēc atgriešanās leģionā Bruno vairs karos nepiedalījās. Nodienējis piecus obligātos gadus, viņš līgumu nepagarināja, un labi vien ir — 1954. gadā sākās Alžīrijas neatkarības karš. Kāda gan jēga latvietim nolikt galvu cīņās pret citas tautas atbrīvošanos.

Patvērumu Bruno rada pāri okeānam, Kanādā. Tā ir mūsu bijušās Valsts prezidentes mītnes zeme, un te Bruno ir atmiņas, par ko pasmaidīt: „Es viņu pazīstu no seniem laikiem, kādreiz svinējām Jāņus kopā.” Kanādā ir latviešu vasarnīcu ciems un nometne Tērvete. Tur allaž svinēti jauki Līgo svētki, arī Bruno mēroja 500 kilometru ceļu no Toronto.

„Gājām no sētas uz sētu, dzērām, sieru ēdām, dziedājām. Staigāju kopā ar kādu pusmūžu sievieti, mums ļoti labi gāja kopā, no pusvārda varējām saprasties. Bija priekšnesums, ugunskurs, godīgi sakot, dūšīgi dzerts, un ap pusnakti es viņai drusku kantējos klāt. Viņa mani atraidīja. Otrā rītā citiem prasīju, kas tā tāda. O, man teica, tā ir Vaira Vīķe–Freiberga, viņai ir vīrs un divi bērni, tev nav ko cerēt,” Bruno garšīgi smejas.


Vidū pats garākais — latvietis Ernests Bonaparts, franču vadoņa Napoleona uzvārda brālis, kurš uzdienējās par adjutantu. Leģionā pavadīja 16 gadus, tagad dzīvo Kanādā. Saņēmis Goda leģiona ordeni, augstāko apbalvojumu.

Par miljonāru nekļuva, bet iztikai pietika. Pirmais darbs bija palīdzēt latviešu mežzinim saprasties ar franču strādniekiem, pēc tam mazgāja noliktavā grīdas, vēlāk ilgus gadus vadīja juvelierrūpnīcu.

Uz Latviju pirmo reizi Plūme atbrauca 1966. gadā, toreiz iespaids bija drūms. 90. gadu sākumā viņš sāka atgriešanās ceļu, tolaik lielā firmā Inkomi strādāja par konsultantu. Uz Kanādu Plūme brauc reizi vai divas gadā sakopt veselību — kā pensionāram viņam tur ir ievērojamas atlaides. Un katru gadu 30. aprīlī Leģiona dienā Plūmes kungs Toronto tiekas ar nu jau sirmajiem tautiešiem cīņu biedriem.


No leģiona uz leģionu
Pensijas gadus Bruno Plūme pavada Pāles pagastā, pie Pērļupes ūdenskrātuves.