Latvieši vēstures likteņdzirnās: novembris 2011

Kopējais lapas skatījumu skaits

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Lai ievainotie nemirtu ratos
 (11.11.2011 Inna Gīle)

1919. gada bermontiādē nobrieda Latvijas armija un tās karavīri beidzot noticēja savam spēkam un varēšanai. Tomēr neviena armija nevar pastāvēt bez sava sanitārā dienesta, un arī tā izveidošanās par funkcionējošu institūciju notika 1919. gada rudens dramatiskajos notikumos pie Rīgas. 

Kad 1919. gada 19. jūlijā ārsta pulkveža, vēlāk ģenerāļa Pētera Sniķera vadībā tika nodibināta Latvijas armijas Sanitārā pārvalde, tās uzdevumos ietilpa pārzināt kara sanitārā personāla darbību un dienestu, sagatavot visu ārstnieciskajā un sanitārajā ziņā nepieciešamo mobilizācijas un kara gadījumam, apgādāt karaspēka daļas un iestādes ar medikamentiem, pārsienamajiem materiāliem, instrumentiem un iekārtām, uzraudzīt kara ārstniecības iestāžu darbību, kā arī pārzināt karaspēka un veselības kopšanu. Pieredzējušā ārsta dermatologa vadītā institūcija 1919. gada maijā darbu sāka ar vienu sanitāro noliktavu un Kara slimnīcu no lieliniekiem atbrīvotajā Rīgā. Nākamajā gadā, brīvības cīņām beidzoties, Sanitārās pārvaldes rīcībā jau atradās vesela infrastruktūra: sešas kara slimnīcas – pa vienai Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Ludzā un Valmierā; trīs divīziju lazaretes – Kurzemes, Vidzemes un Latgales; četras garnizonu lazaretes – Liepājas, Valmieras, Daugavpils un Ludzas, kā arī sanitārais vilciens un sanitārais transports.

Feldšeris uz bataljonu

Brīvības cīņu gaitā pārsienamo punktu un ambulanču skaits mainījās atkarībā no apstākļiem un karošanas vietas. 1919. gada nogales bermontiādes laikā pārsienamie punkti Rīgā atradās Grēcinieku un Pauluči (tagad Merķeļa) ielā. Slimos un ievainotos no pārsienamajiem punktiem tālāk sūtīja ārstēties uz aizmugures medicīnas iestādēm, tomēr jau novembrī slimo un ievainoto karavīru bija tik daudz, ka esošajās sanitārajās iestādēs pietrūka brīvu gultu. Karavīrus, kuri jau sāka atveseļoties un kuru dzīvībai briesmas nedraudēja, dažkārt nosūtīja ārstēties ambulatori, lai varētu atkal uzņemt jaunus pacientus. Ar to gan nebija līdzēts, tādēļ, lai palielinātu brīvu gultu skaitu smagāk slimajiem un ievainotajiem Kara slimnīcā, 11. novembrī pie Rīgas etapa Komandanta pārvaldes tika uzdots ierīkot telpas apmēram 200 vieglāk ievainotajiem.
Bermonta uzbrukums, kas sākās 8. oktobra rītā, pulkveža Sniķera vadītās pārvaldes darbā radīja pamatīgas grūtības. Intensīvo kauju dēļ drīz bija jūtams gan medicīnas personāla, gan medikamentu un citu nepieciešamo lietu trūkums. Kritiska situācija ar sanitārās palīdzības sniegšanu izveidojās Atsevišķajam izlūkošanas bataljonam. Tā komandieris 1919. gada 27. oktobrī ziņoja, ka viņam uzticētais bataljons trīs nedēļas atrodoties frontē priekšējās pozīcijās un daudzi karavīri sadursmēs ar ienaidnieku bieži tiekot ievainoti, kā arī rudens nepastāvīgo laika apstākļu dēļ slimojot. Uz vietas pietiekamu medicīnisko palīdzību ievainotajiem un slimajiem pirms nogādāšanas uz slimnīcu sniegt neesot iespējams, jo bataljonam ir maz medicīnisko līdzekļu un medicīnas personāla – visā bataljonā tikai viens feldšeris.

Smagi ievainotajiem retās vilcienu satiksmes un ārstniecības iestāžu trūkuma dēļ apkaimē nereti medicīniskā palīdzība bijusi jāgaida vairākas dienas. Bataljona komandieris tāpēc lūdza piekomandēt viņa vienībai vienu ārstu. Situācija novembrī tomēr vēl neuzlabojās.

Tā 7. novembrī Sanitārajai pārvaldei pienāca telegramma, kurā teikts, ka liela ārstu nepieciešamība pastāv arī Jelgavas pulka vienībās.
Lai uzlabotu stāvokli, no Kara slimnīcas uz fronti sūtīja nepārslogotos medicīnas darbiniekus. Tomēr ar to bija par maz, un daudzās karaspēka daļās medicīniskā personāla nepietika joprojām.
Arī paši medicīnas darbinieki nebija pasargāti ne no slimībām, ne ievainojumiem, kas vēl vairāk sarežģīja viņu trūkumu karaspēka daļās. Ieskatoties bermontiādes kaujās ievainoto 6. Rīgas pulka karavīru sarakstā, tajā atrodami arī medicīnas darbinieki: 12. rotas kareivis feldšeris T. Balodis ticis ievainots 8. novembrī pie Torņakalna, 7. rotas kareivis feldšeris J. Jēkabsons – 10. novembrī pie Šampētera muižas, bet 8. rotas kareivis feldšeris O. Ozoliņš – pie Zolitūdes.

Pietrūkst visa 

Nolūkā novērst feldšeru un sanitāru trūkumu Vidzemes divīzijas komandieris Mārtiņš Peniķis 18. oktobrī deva šādu atļauju: ''Lai neatrautu karavīrus no viņu tiešiem tēvijas sargu pienākumiem, tad no savas puses piekrītu tam, lai sanitāru un feldšeru vietas varētu ieņemt speciālistes sievietes.'' Tomēr nekādus amatus pulku ambulancēs sievietes neieņēma, jo Sanitārās pārvaldes priekšnieks Vidzemes divīzijas komandiera priekšlikumam iebilda: ''Sieviešu klātbūtne pulkos ir par apgrūtināšanu, sevišķi aukstā laikā ziemā, tāpēc neatrodu par iespējamu žēlsirdīgās māsas pielaist pulku ambulancēs.''
Speciālistu trūkuma radītās problēmas sanitārpriekšnieks atrisināja, liekot attiecīgajām armijas daļām vērsties pie norādītā ārsta. Tas nozīmēja, ka pēdējam šajā gadījumā tika uzlikti papildu pienākumi. Piemēram, oktobrī Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris lūdza piekomandēt vienībai virsštata feldšerus, jo, notiekot intensīvai karadarbībai pret Bermontu, ievainoto un slimo karavīru skaits strauji palielinājās. Tā kā papildu feldšerus nevarēja atrast jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, sanitārpriekšnieks ieteica artilērijas diviziona komandierim vērsties pie Artilērijas rezerves pulka vecākā ārsta A. V. Liepiņa, kura ambulance atradās Pērnavas ielā, artilērijas kazarmās. 24. oktobrī minētajam ārstam pienāca sanitārpriekšnieka pavēle, ka viņam vēl jāveic Kara skolas ārsta pienākumi. Tādējādi Artilērijas rezerves pulka vecākajam ārstam nācās vienlaikus izpildīt vairākus papildu pienākumus. Kaut arī tas bija ļoti apgrūtinoši gan attiecīgajām karaspēka vienībām, gan izvēlētajam ārstam, Sniķers uzskatīja to par labāko risinājumu.
Esošo situāciju vēl smagāku padarīja fakts, ka trūka medikamentu un citu pirmās nepieciešamības lietu, kuras nebija pieejamas vietējā tirgū. Nebija pat naudas, par ko nepieciešamo iegādāties. Sanitārā pārvalde varēja turpināt darbu, tikai pateicoties iedzīvotāju atsaucībai, jo daudzas lietas, nauda un medikamenti tika iegūti ziedojumu veidā.

Piemēram, oktobrī un novembrī sanitārpriekšnieks iesniedza pateicības rakstus par Kara slimnīcai ziedotām 50 koka karotēm. Tās ziedoja kāds A. Reinvalds. Bet kāds advokāts slimnīcai dāvināja 2 kreklus, 5 pārus apakšbikšu, 1 pāri cimdu, 6 pārus zeķu un 1 pāri vilnas kāju bindes.

Lielākus ziedojumus bermontiādes laikā izdarīta Sanitārās pārvaldes sevišķo uzdevumu ārsts Dāvis Matvejs. Viņš ziedoja ļoti vērtīgus ķirurģiskos instrumentus. Ziedotāju vidū bija arī franču kara misijas vadītājs pulkvežleitnants Emanuels Diparkē. Diparkē Sanitārās pārvaldes vajadzībām deva 2000 Vācijas marku. Īpaši jāizceļ Amerikas Sarkanā Krusta sniegtā palīdzība medikamentu nodrošināšanā. Bieži tika ziedoti arī papirosi, kas gan nebija akūtas nepieciešamības, tomēr karavīrus īpaši iepriecinošs dāvinājums.
Ar dāvinājumiem un saziedotajām lietām sanitārās iestādes rīkojās taupīgi. Izejošajā 1919. gada 24. oktobra telefongrammā, kas adresēta visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem, tika norādīts: ''Lai audekla un marļbindes tiktu mazgātas un vairākas reizes lietotas, jo pārsienamā materiāla sanitārajā noliktavā ir ļoti maz un no ārienes nav iespējams dabūt.''
Runājot par grūtībām, ar kurām Sanitārā pārvalde saskārās bermontiādē, jāpiemin infekcijas slimības, kas izraisīja epidēmijas draudus. Ļoti izplatīts bija tīfs, dizentērija, tādēļ karavīrus, kas ar tām bija saslimuši, centās nekavējoties evakuēt uz aizmugures medicīnas ie-stādēm. Tomēr, kā zināms, sanitāriem bieži vien slimos un smagi ievainotos neizdevās nogādāt pat uz aizmuguri. Tie nomira kaujas laukā, pulka ambulancēs vai šķūtnieku ratos.

Venerisko slimību draudi 

Jaundibināto Latvijas armiju apdraudēja ne tikai dizentērija un tīfs, bet arī veneriskās slimības. Venerisko slimnieku skaits bija strauji pieaudzis Pirmā pasaules kara gados, bet vēlāk saslimstība ar tām pieņēma epidēmijas raksturu. Pasākumi pret venerisko slimību izplatīšanos tika veikti jau 1919. gada rudenī, un to, ka šīs slimības bija īpaši plaši izplatītas, apliecina fakts, ka gan Rīgas kara hospitālī, gan arī Latvijas kara slimnīcā pastāvēja veneriskā nodaļa. Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona 14. oktobrī izdotajā rīkojumā bija noteikts, ka karavīru veselības pārbaudēm šajā sakarā visās karaspēka daļās un militārās pārvaldes iestādēs jānotiek vismaz divas reizes mēnesī. Atklātos veneriskos slimību gadījumus pieklājās steidzīgi ārstēt – saslimušos nekavējoties ievietoja stingras uzraudzības medicīnas iestādēs, paturot pusi no karavīra algas par ārstēšanu. Slimajam karavīram vietējam militārajam komandantam un policijas darbiniekiem bija obligāti jānorāda, no kādas personas slimība iegūta, lai tai noteiktu piespiedu ārstēšanos un apkarotu slimības tālāku izplatību.

1919. gada 3. decembrī sanitārpriekšnieks lika visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem raudzīties, lai katram karavīram, kas slimoja ar sifilisu, tiktu izdota sevišķa slimības grāmatiņa, kurā jāatzīmē karavīra ārstēšanās kurss, kā arī laiks, kad jāsāk jauni kursi – citādi pulku ārstiem bija grūti pārliecināties par karavīru veselības stāvokli.

Karavīriem tika izdalīta literatūra par veneriskajām slimībām, notika arī lekcijas, tādējādi cerot samazināt venerisko slimnieku skaitu.
1919. gada nogale Sanitārajai pārvaldei, tāpat kā visai Latvijas armijai kopumā, bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem Latvijas neatkarības kara laikā. Kopumā kara mediķi pierādīja, ka arī smagos apstākļos spēj sniegt tik ļoti nepieciešamo medicīnisko palīdzību armijas daļām, izglābjot neskaitāmas karavīru dzīvības.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Amerikas Sarkanā Krusta palīdzība Latvijai cīņā pret Bermonta armiju 1919. gadā

Pēc frontes līnijas nostabilizēšanās Rīgā, pašvaldību nodarbināja jautājums, kā palīdzēt Pārdaugavā palikušajiem iedzīvotājiem ar maizi. 13. oktobrī tika nolemts vērsties ar lūgumu pie Amerikas Sarkanā Krusta. Tas arī tika darīts un tika saņemta piekrišana palīdzēt.

1919. gada 18. oktobrī Raiens saziņā ar Latvijas Pagaidu valdību un Rīgas pilsētas valdi telegrāfiski (cauri Kopenhāgenai) lūdza Bermontu atļaut Torņakalna iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Bermonts atbildē paziņoja, ka latviešu artilērija apšauda divas slimnīcas Torņakalnā. Raiens atbildēja, ka lūdzis Latvijas armijas virspavēlniekam pārtraukt apšaudi, kā arī izteica lūgumu Bermontam izlaist ASV Sarkanā Krusta darbiniekus uz Rīgu. 22. oktobrī Bermonts pieklājīgi atbildēja, ka ar pateicību pieņem priekšlikumu par Torņakalna apgādi un dod pavēli izlaist uz Rīgu ASV Sarkanā Krusta darbiniekus, nepārbaudot bagāžu. 23. oktobrī E. Raiens personiski devās uz Jelgavu, lai tur precizētu Pārdaugavas iedzīvotāju apgādes nosacījumus. 25.—26. oktobrī amerikāņi uzsāka Torņakalna un Āgenskalna 25 000 iedzīvotāju apgādi ar pilsētas valdes izsniegto maizi (500 pudiem), personiski buksierī ar balto karogu nogādājot to pāri Daugavai (29. oktobrī no rīta tādā pašā ceļā Pārdaugavā tika nogādāti kārtējie 500 pudi maizes).


Pārtiku tālāk nogādāja kreisajā upes krastā esošās Amerikas Sarkanā 
Krusta automašīnas, turklāt izmantoja iespēju, lai 
atpakaļbraucošajās laivās ielādētu 
medicīnas piederumus, kas bija «tik ļoti nepieciešami Rīgā».
 
Vēlāk noskaidrojās, ka šādā ceļā sūtītā ARA pārtika patiesi nonāca bērnu virtuvēs, taču pilsētas valdes sūtītie maizes krājumi tikuši izdalīti Pārdaugavas tirgotājiem, uzliekot viņiem par pienākumu pārdot to iedzīvotājiem par 1 rubli un 20 kapeikām mārciņā, tādējādi paši trūcīgākie varēja palikt bez šīs maizes. Savukārt dažas dienas pēc Pārdaugavas atbrīvošanas — 14. novembrī pilsētas valde atkal izmantoja ASV Sarkanā Krusta palīdzību, divās šīs organizācijas smagajās automašīnās nosūtot 400 pudus maizes.
E. Raiens vismaz vienu reizi Torņakalnu pārtikas apgādes jautājumā oktobrī apmeklēja personiski. Latvijas valdības pārstāvis pie ASV Sarkanā Krusta O. Fogelmanis kopā ar Sarkanā Krusta majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta artilērijas apšaudē (nevar izslēgt, ka tas bija jau pieminētais 23. oktobra brauciens).


ASV misijas locekļu darbība Jelgavā

Arī Jelgavā darbojās līdz oktobra beigām tur palikušie misijas locekļi. Bermonts uzaicināja viņu pārstāvjus pie sevis, un Hjū Grifins un L. Hendersons ieradās Jelgavas pilī. «Mēs tikām pavadīti ar piešu saskandināšanu un ieroču prezentāciju no viena iespaidīgi izvietota sargposteņa pie otra, līdz nonācām lielā baronu zālē ar nopulētu grīdu un milzīgām lustrām. Virsnieki visdažādākās krāsas uniformās eleganti stāvēja apkārt, savstarpēji sarunājoties, es jutos tā, it kā kādas liktenīgas kļūdas dēļ mēs būtu pēkšņi katapultēti scēnā no Vīnes operas.» Sarunā Bermonts izteica nožēlu par misijas piespiedu aizturēšanu Jelgavā, izskaidrojot to ar neveiksmīgo ierašanās brīdi, kā arī cerību, ka drīz tā beigsies. Viņš arī izteica bažas par sabiedroto attieksmi pret viņu, kaut arī mērķi ir pilnīgi vienādi — Rietumu pasaulei draudzīgas Krievijas atjaunošana. Atbildē H. Grifins skaidroja, ka misijai nav politisks, bet vienīgi humanitārs raksturs, izsakot cerību, ka drīzumā tiks dota iespēja doties uz Rīgu, lai varētu realizēt tās uzdevumu. Tāpat majors izteica priekšlikumu sniegt palīdzību, kas ļoti nepieciešama, arī Jelgavas iedzīvotājiem, kamēr misija atradās šajā pilsētā. Bermonts izrādīja izpratni, un drīz pēc sarunas misijai tika atsūtīts lūgums nosūtīt dažas no tās rīcībā esošajām automašīnām uz Torņakalnu un citām vietām pie Daugavas, lai nogādātu aizmugurē slimos un ievainotos — gan civiliedzīvotājus, gan karavīrus. L. Hendersons rakstīja: «Mūsu atlikušajā laikā Jelgavā mūsu ambulances [mašīnas] nogādāja daudzus no šiem cilvēkiem no upes rajona uz civilajām un militārajām slimnīcām Jelgavā.»
Interesanti, ka sabiedrības «Konzums» pārstāvis Kārlis Ozols, kurš novembra beigās no Parīzes atgriezās dzimtenē, Helsinkos sastapa kādu ASV Sarkanā Krusta darbinieku, kas bija izbraucis no Rīgas pēc 21. novembrī notikušās Jelgavas ieņemšanas, un viņš Ozolam «sīkāk aprakstīja latviešu varonību un it sevišķi slavēja Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi, kurš 4 dienas no vietas bez mazākās atpūtas strādājis». 

Uzreiz pēc Jelgavas atbrīvošanas novembrī pilsētā ieradās E. Raiens kopā ar organizācijas Jelgavas nodaļas vadītāju L. Hendersonu. Pēdējais vēlāk atcerējās, kā, šķērsojot Lielupes tiltu, redzējis pili liesmās, kritušos ielās un dūmu mākoņus virs citām pilsētas daļām, kā arī dzirdējis šāvienus. Šķiet tomēr, tas bija otrs amerikāņu mēģinājums iebraukt pilsētā, jo sakaru virsnieks J. Ozoliņš E. Raiena pirmo braucienu uz Jelgavu aprakstījis šādi: «Kādu rītu saņēmu ziņu no virspavēlnieka štāba, ka mūsu daļas ieņēmušas Jelgavu. Ziņoju to tūlīt pulkvedim Raienam, kurš nekavējoties pasūtīja automašīnu, un abi devāmies uz Jelgavu. Tuvojoties Jelgavai, ievēroju, ka mūsu karaspēka ķēdes virzās uzbrukumā uz pilsētu. Tas man likās savādi, un to pateicu amerikānim. Bet Raiens paļāvās uz štāba ziņām, ka Jelgava ieņemta, un pavēlēja šoferim braukt tālāk. Tā kā pie mūsu mašīnas plīvoja amerikāņu standarts, neviens mūs neaizturēja. Netālu no Jelgavas tilta nojautām, ka laikam gan viss kārtībā nav, jo pēkšņi no tilta puses mūs sāka apšaudīt ar ložmetēju un šauteņu uguni. Zem uguns krusas šoferis strauji apgrieza mašīnu, un steidzīgi braucām atpakaļ. Laime, ka mūsu mašīnai netrāpīja, jo tad mēs būtu krituši bermontiešu rokās. Zināms, amerikānim jau nekas ļauns nedraudētu, bet kā būtu gājis man latviešu virsnieka formā? Atgriezušies Rīgā, prasījām štābā, kas par lietu. Mums atbildēja, ka Jelgava esot gan ieņemta, tikai no otras puses, un tiltu no Rīgas puses vēl turot vācieši, bet arī tiem jau uzbrūkot 6. Rīgas kājnieku pulks. Tiešām, tai pašā vakarā (21. novembrī) Jelgavu pilnīgi ieņēma mūsu vienības.



Hendersons atcerējās: «Atmosfēra Jelgavā bija tik saspīlēta, ka 
jebkurš vācietis, par kura kontaktiem ar Bermontu bija zināms, 
atradās nāves briesmās.»
 
Sekojošajā naktī slimnīcā pie Hendersona ieradās divas izmisušas baltvācietes, lūdzot palīdzību nošautā tēva un vīra atrašanā pilsētas parkā, kur bija notikusi izrēķināšanās ar aizdomās turētajiem par kolaborāciju ar Bermonta spēkiem, un nogādāšanā uz ģimenes kapiem. Sanitārais auto devās uz parku un nogādāja nošauto uz kapiem, atstājot «sievietes kopā ar līķi tumšajā, sniega klātajā kapsētā». Tūlīt pēc tam viņš izdarīja gandrīz liktenīgu kļūdu, vienatnē dodoties uz Latgales divīzijas štābu, kur bija uzaicināts uz vakariņām. Viņu aizturēja divi latviešu karavīri, kuriem Hendersons centās izskaidrot situāciju vācu valodā, kā rezultātā viņi veda to uz zināmo nošaušanas vietu parkā, «kāri lūkojoties» uz viņa kažoku un cimdiem. Par laimi, ceļā tika sastapts Hendersonam pazīstams virsnieks, kas viņu izglāba. Turpmākajās divās nedēļās, cieši sadarbojoties ar Latvijas iestādēm, Hendersons organizēja palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, bet pēc tam tika pārcelts uz Kauņu, un par godu tam tika sarīkota demonstrācija ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos, ar ASV un Latvijas karogiem un orķestri, kas spēlēja abu valstu himnas, kā arī oficiālu personu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju runām.


Publicitāte

1919. gada novembra sākumā E. Raiens sniedza presei informāciju par organizāciju. Iepazīstinājis ar darbības pamatprincipiem un finansējumu (ziedojumi), viņš atzīmēja, ka «gandrīz visi darbinieki esot bijušie armijas virsnieki, pazīdami Sarkanā Krusta darbību un dodot savus pakalpojumus brīvprātīgi vai par mazu atlīdzinājumu, jo viņu alga ir apziņa, ka viņi palīdz saviem līdzcilvēkiem». Tāpat viņš stāstīja par ieceri veidot organizācijas nodaļas arī citās Latvijas vietās, par Liepājā jau izveidoto noliktavu, par to, ka galvenais mērķis Latvijā ir palīdzēt karā cietušajiem iedzīvotājiem, taču nav aizmirsta arī armija (līdz intervijas brīdim organizācija bija piešķīrusi tai 10 000 zeķu pāru, tūkstošiem apakšveļas gabalu, 3500 segu, 51  000 amerikāņu cigarešu utt., un intervijas sniegšanas brīdī gatavojās piešķirt vēl 1500 segu un vairākus tūkstošus kreklu). Korespondents atzīmēja: «Kolonels Raiens atstāj enerģiska, patīkama rakstura cilvēka iespaidu, kura vienīgā interese dzīvē ir savam tuvākam labu darīt.»


8. novembrī prese atzīmēja sabiedroto nopelnus Bermonta uzbrukuma 
apturēšanā un minēja «ieroču brālību», kas noslēgta ar angļiem un 
frančiem, turpinot: «Vēl darbīgāk nekā pirms oktobra, mūs 
pabalsta trešā lielā nācija — amerikāņi. 
 
Viņu priekšstāvji, nebaidoties nāves tuvuma, sniedz palīdzīgu roku mūsu ievainotajiem un mazina mūsu slimnieku ciešanas ar zālēm u.c. ārstnieciskiem līdzekļiem. Vārdu sakot, briesmu brīdī visas trīs lielās tautas mūs nepameta, bet ik uz soļa mūs spēcīgi pabalsta.» Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas svinīgajā Tautas Padomes sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, izsakot īpašu pateicību sabiedrotajiem, pieminēja arī Amerikas Sarkano Krustu, kurš «mums visu laiku sniedza lielu palīdzību».
Pati organizācija 1920. gada janvārī īpašā paziņojumā savu darbību bermontiādes laikā novērtēja sekojoši: «Amerikas Sarkanā Krusta automobiļu ambulatorija pastāvīgi atradās Latvijas tautas rīcībā. Tā darbība visbiežāk izpaudās palīdzības sniegšanā armijai. Bermonta uzbrukuma laikā Rīgai šie automobiļi pārvadāja simtiem ievainoto, daudzi no kuriem nešaubīgi būtu miruši, ja netiktu savlaicīgi nogādāti uz pārsienamajiem punktiem. Šie automobiļi darbojās dienu un nakti zem Amerikas Sarkanā Krusta virsnieku vadības un lielākoties atradās uguns joslā. Jāatceras, ka Bermonta okupācijas laikā Torņakalna un Āgenskalna iedzīvotāji bija bez pārtikas. Ar Amerikas Sarkanā Krusta starpniecību tika organizēti vairāki īsi pamieri starp Latvijas un Bermonta armiju, kuru laikā Pārdaugavas iedzīvotāji tika apgādāti ar pārtiku Amerikas Sarkanā Krusta laivās baltā karoga apsardzībā.»

1922. gada jūnijā Rīgas pilsētas valde, ievērojot ASV Sarkanā 
Krusta ievērojamo atbalstu un daudzos dāvinājumus, ievēlēja 
E. Raienu par Rīgas goda pilsoni.
 
 30. jūnijā viņš ieradās atvadu audiencē pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, kas viņam personīgi pasniedza Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras ordenis viņam kā vienīgajam amerikānim tika piešķirts 1922. gada 28. janvāra ordeņa domes sēdē par to, ka 1919. gada oktobrī un novembrī, būdams «ASV Sarkanā Krusta priekšnieks, pašaizliedzīgā darbā sekmēja mūsu armijas apgādi ar medikamentiem, apģērbu un pārtiku, zem tiešas pretinieka uguns bieži apmeklēja priekšējās līnijas»). Iekšlietu ministrija organizēja atvadu mielastu ar visu ASV Sarkanā Krusta darbinieku piedalīšanos. Savukārt Latvijas Sarkanais Krusts apbalvoja E. Raienu ar savas organizācijas Goda krustu, bet Sieviešu palīdzības korpuss jau 1920. gada jūnijā dāvāja viņam pateicības adresi, kuras autori bija mākslinieks Rihards Zariņš un rakstniece Anna Brigadere.
1923. gada 18. septembrī E. Raiens 39 gadu vecumā nomira ar malāriju Teherānā, kur darbojās kā savas organizācijas pārstāvis palīdzības sniegšanā zemestrīcē cietušajiem iedzīvotājiem. Latvijas prese izjusti atreferēja laikrakstā «Chikaho Tribune» publicēto nekrologu, un Ministru prezidenta vietas izpildītājs un satiksmes ministrs Jānis Pauļuks nosūtīja ASV Sarkanajam Krustam valdības vārdā vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar E. Raiena nāvi.

Ēriks Jēkabsons, asoc. profesors