Latvieši vēstures likteņdzirnās: augusts 2011

Kopējais lapas skatījumu skaits

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Pirmajai valsts militārā dienesta vienībai – 20

2.septembrī aprit 20 gadi kopš Mālpilī darbību sāka neatkarību atguvušās valsts 
pirmā militārā vienība – Sabiedrības drošības departamenta 
(SDD) valsts dienesta mācību centrs.
Kādi bija veidošanas pirmsākumi vienībai, kas šajos divdesmit gados vairakkārt ir mainījusi izvietojumu , nosaukumu, pakļautību un uzdevumus, bet vienmēr rūpējusies par tās vēstures un tradīciju saglabāšanu, un kuru patlaban zinām kā 3.reģionālo nodrošinājuma centru Ādažos?

Robežapsardzības uzdevumu izpildei valstī jāveido atbilstoša mācību sistēma
 
Viens no aktuālākajiem jaunās valsts uzdevumiem tajā laikā bija jaunizveidojamo robežapsardzības struktūru personāla apmācība. Latvijas pilsoņu vidū bija maz karavīru, kas būtu apguvuši robežu apsardzības pieredzi Padomju Savienības robežapsardzības karaspēkā, jo tajā Baltijas tautu pārstāvjus iesauca visai reti – šis karaspēks bija „čekas” pakļautībā un tai bija bailes par viņu politisko lojalitāti padomju sistēmai. Vispārējā militārā sagatavotība vēl nenodrošināja robežu apsardzības un kontroles specifisko uzdevu izpildi, tādējādi valstij bija operatīvi jāveido šiem uzdevumiem atbilstošu mācību sistēmu.

1991.gada 18.jūlijā Ministru padome ar rīkojumu Nr.265-r 
uzdod SDD līdz 1.septembrim kopīgi ar Lauksaimniecības 
ministriju Mālpils lauksaimniecības 
tehnikumā izvietot mācību centru.

Ar šo rīkojumu Ministru padome uzdod veikt arī nepieciešamos darbus mācību procesa organizēšanai: līdz 1.augustam izstrādāt instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto apmācības programmu, bet ar 1.septembri organizēt arī pašus apmācību kursus.
Vēl jūnijā SDD darbinieki vairākās profesionāli tehniskajās skolās Latvijā izvērtēja alternatīvā (darba) dienestā iesaucamo jauniešu apmācības iespējas, mācību centru vai atsevišķu grupu izveidi, izmantojot to mācību bāzi, kurās audzēkņi apguva arī militārajā dienestā izmantojamas tehniskās specialitātes.
Vairākas reizes viņi apmeklēja arī Mālpili, lai iepazītos ar tehnikuma mācību bāzi, kā arī pasniedzēju uzaicināšanas iespējām atsevišķu mācību priekšmetu pasniegšanas procesā. SDD izvēli izmantot Mālpils tehnikuma bāzi robežsardzes mācību centra izvietošanai atbalstīja arī toreizēja Lauksaimniecības ministrija, kuras pakļautībā atradās tehnikums.

Praktiski mācību centra izveides pasākumi tika sākti 6.augustā, 
kad Ministru padome izdeva rīkojumu Nr.282-r, ar kuru 
noteica štata vietas un iedalīja finansējumu.
 
Ar 1.augustu mācību centram Mālpils lauksaimniecības tehnikumā instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto jauniešu sagatavošanai izveidoja 61 štata vienību ar darba samaksas fondu 110,6 tūkstoši rubļu.
Ar Mālpils tehnikuma vadību tika panākta vienošanās par mācību korpusa un kopmītņu telpu izmantošanu, pieaicinātā administratīvā un apkalpojošā personāla komplektēšanu no tehnikuma darbiniekiem un vietējiem iedzīvotājiem.
Ar SDD direktora J.A.Bašķera pavēli 26.augustā par mācību centra priekšnieku iecēla atvaļināto majoru Vili Raupu (attēlā) – departamenta speciālistu, kurš pārliecinošo atbalstu Latvijas neatkarībai un labas organizatora spējas pierādīja janvāra barikāžu laikā, vadot Augstākās padomes Aizsardzības operatīvā štāba nodrošinājuma nodaļu, kas koordinēja Vecrīgas barikāžu aizstāvju apgādi ar degvielu, malku un pārtiku. Viņam papildus militārā dienesta pieredzei bija arī vairāku gadu praktiskā pedagoģiskā darba pieredze Rīgas vidusskolās.

Mācību centrs darbību sāka 2.septembrī, kad tā priekšnieks 
papildināja vadības 
grupas sastāvu un darbu sāka pirmie mācību instruktori un darbinieki.

Septembrī pakāpeniski tika komplektētas pasniedzēju un instruktoru štata vietas un turpinājās mācību procesa nodrošinājuma plānotā pastāvīgā sastāva instruktoru apmācība. Īsā laika posmā bija jāsagatavo mācību vietas, jāprecizē mācību programmas, balstoties uz pieejamiem mācību līdzekļiem un literatūru, jāpārliecinās par uzaicināto pasniedzēju un instruktoru gatavību. Jāsagatavo instrukcijas iekšējam dienestam un apsardzei. Mācību procesā tika izmantoti arī tehnikuma pirmatnējās militārās apmācības klasē saglabājušies mācību līdzekļi.
Vēl nebija apstiprināti nākamie Aizsardzības spēku reglamenti, bet uzaicinātajiem instruktoriem bija tikai Latvijas skolās gūtās zināšanas un Padomju armijas dienesta pieredze nodarbību vadīšanā. Fiziskās sagatavotības nodarbībām noderēja tehnikuma sporta zāle un stadions. Šaušanas mācībai sākotnēji bija pieejamas tikai mazkalibra šautenes, Margoļina tipa pistoles un tehnikuma šautuve.

Robežapsardzības dienesta brīvprātīgo un 
obligātā valsts dienesta iesaukuma apmācība 
 
No 16.septembra mācību centrā notika rajonu Valsts dienesta 
pārvalžu priekšnieku 
seminārs.

Tajā tika doti uzdevumi 1991.gada 10.septembrī Augstākās padomes pieņemtā likuma „Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu” izpildei, analizēta tā izpildes kārtība. Pārvalžu priekšnieki tika iepazīstināti ar likuma prasībām, iesaukuma organizēšanu un nosūtīšanas kārtību.
Tika izskaidrota arī SDD direktora 30.augusta rīkojumā Nr.4 noteiktā robežapsardzības dienestam pieteikušos personu  atlases un noformēšanas dienestā kārtība, jo 29.augustā Ministru Padome bija izdevusi rīkojumu „Par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzības dienestam”.

Ar 7.oktobri mācību centrā sāka darboties robežapsardzības 
instruktoru kursi, 
pirmās grupas komplektēja tikai no izdienējušajiem karavīriem.

Uz apmācībām ierādās pirmie 42 kursanti, bet 14.oktobrī – vēl 65 kursanti. Bija sasniegta tajā brīdī iespējamā mācību centra kapacitāte. Mācībām robežsargu instruktoru kursā bija plānots viens mēnesis.
Pirmajā plūsmā no brīvprātīgajiem uz mācību centru tika nosūtīti rezerves karavīri, pārsvarā seržantu pakāpēs, jo galvenais uzdevums sākotnēji bija sagatavot instruktorus turpmākajiem formējumiem. Vairākums viņu bija janvāra barikāžu aizstāvji, dauzi – arī Īpašo brīvprātīgo vienību dalībnieki. Viņu motivāciju stāties valsts robežu sardzē pastiprināja arī 19.-21.augustā notikušais „pučs”.


     
Kursanti tika izvietoti tehnikuma kopmītņu 3.stāva atsevišķās istabiņās pārsvarā pa četri cilvēki katrā. Viņu un mācība centra pastāvīgā sastāva ēdināšana notika tehnikuma ēdnīcā. Viņi tika nodrošināti ar bezmaksas uzturu, tam atvēlot 8 rubļus dienā katram.
Vēlajā rudenī un arī ziemā istabiņās valdīja aukstums – katlu māja nedarbojās. Jaunos valsts aizstāvjus sildīja no mājām atvestie elektriskie sildītāji, cilvēku dāvinātās vilnas zeķes un džemperi, kā arī neticami siltā ziema. Ļoti bieži lija lietus – sporta un taktiskajās mācībās kursanti vienmēr bija izmirkuši.
Pirmajām kursantu grupām un vēlāk, novembrī, arī obligātā dienesta karavīriem Mālpilī, uzsākot mācību procesu, bija jāsaskaras ar daudzām apgādes problēmām. Pēc ierašanās mācību centrā un jau uzsākot apmācību, viņi bieži vien bija savā privātajā apģērbā un apavos, jo nevienā šūšanas uzņēmumā Latvijā nebija iespējams izvietot pasūtījumu un nodrošināt pat minimālās formas tērpu un apavu rezerves, laikus sagādāt visu nepieciešamo izmēru apģērbu un apavus. Sākotnēji viņi tika apgādāti ar Lietuvā pieejamo lauka formu.

Un tad atskanēja vārdi: Es, Latvijas karavīrs… Pirmie kopš 
1939.gada 1.septembra.

1991.gada 7.novembrī Augstākās padomes Prezidijs apstiprināja karavīra zvēresta tekstu un noteica zvēresta došanas kārtību.
Mācību centra karavīri bija pirmie pēc valsts neatkarības atgūšanas, kas 11.novembrī Rīgā, Brāļu kapos, zvērēja uzticību valstij, jo bija beiguši pirmo apmācības posmu.
Pasākuma plānu izstrādāja Strēlnieku muzeja darbiniece E.Sondoviča. Sporta instruktoru rota stāvēja goda sardzē pie Brāļu kapiem un galvenajā alejā.
19.novembrī mācības sāka otrā plūsma – pirmie 45 obligātā valsts dienesta karavīri un 30 virsdienesta karavīri.

1991.gadā mācību centrs sagatavoja pirmos Valsts militārā 
dienesta pārvalžu 
priekšniekus, kā arī aptuveni 190 virsdienesta un 
170 obligātā dienesta 
robežsargus un robežsardzes instruktorus.

Sākotnēji mācību centram bija pakļauta arī Sporta instruktoru rota Rīgā, bet pēc mācību centra izveidošanas Rīgā rota pārgāja tā pakļautībā. Rota sagatavoja pirmos robežsardzes sporta instruktorus.


Lai nodrošinātu mācību procesu pārējos mācību centros, kas vēlāk tika izveidoti Liepājā, Vārvē un Rīgā, novembrī vairākums no mācību centru pirmo minimālo instruktoru kursu beigušajiem virsdienesta karavīriem tika norīkoti uz šiem mācību centriem.
Viena no pirmajām aizsardzības ministra pavēlēm uzdeva mācību centra priekšniekam 6.decembrī pārņemt civilās aizsardzības Siguldas sakaru centra ēku un materiālo vērtību apsardzi un saglabāšanu. Turpmākajos mēnešos uz tā bāzes tika izveidots Sakaru mācību centrs.

Latvijas robežsardzes kodols izveidots!

Tā vērtējami SDD veiktie priekšdarbi un mācību centra Mālpilī (vēlāk arī Vārvē, Rīgā un Liepājā) darbs personāla komplektēšanā un apmācības sistēmas veidošanā, kas bija uzsākta vēl 1990.gadā un enerģiski turpinājās visu 1991.gadu, kas ļāva jau tā nogalē uzsākt robežapsardzības vienību reālu izveidošanu.
 
   
Pēcvārda vietā

Līdz ar SDD reorganizāciju, Aizsardzības ministrijas un Aizsardzības spēku izveidošanu mācību centru 1992.gada februārī iekļāva Aizsardzības spēku sastāvā un pārdēvēja par Mālpils mācību centru.
Tas sāka karavīru apmācību jaunizveidoto Aizsardzības spēku vienību vajadzībām,  Goda sardzes rotas komplektēšanu un atbalsta sniegšanu Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas izveidošanai un izvietošanai Mālpilī, par kuras prorektoru tika iecelts mācību centra priekšnieks, bet tas jau ir cits stāsts.
Rakstā izmantoti grāmatas „Latvija, kur tavi dēli” materiāli un kapteiņa J.Ovsjankova fotogrāfijas

piektdiena, 2011. gada 19. augusts

Latvijas Republikas Robežsardzes krūšu zīmes

ROBEŽSARGU BRIGĀDES ATŠĶIRĪBAS UN NOPELNU ZĪME 

Krūšu nozīme atjaunota 1995. gadā, ieviešot nelielas izmaiņas 1928.gadā dibinātajā krūšu nozīmē.
Krūšu nozīmi piešķir robežsargiem, kuri nodienējuši ne mazāk par trim gadiem par nevainojumu dienestu robežapsardzībā un personām, kuras nav robežsargi (arī ārzemniekiem), par vērā ņemamu ieguldījumu valsts robežsardzes attīstībā un stiprināšanā: Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, tiesībsargājošo struktūru amatpersonām un civilpersonām par nopelniem Latvijas Republikas valsts robežas apsardzībā; ārvalstu karavīriem, amatpersonām un iedzīvotājiem par nopelniem Latvijas Republikas Valsts robežas stiprināšanā, sniedzot palīdzību Latvijas republikas robežsargiem.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civiluzvalka krūšu kreisajā pusē. 

Krūšu nozīmes pamatā ir stilizēts - ornamentāls rombveida jeb dāmu vairogs. Tā detaļas atrodas uz apzeltītas rombveida plāksnes. Vairoga centrā iestrādāts karstas emaljas robežstaba atveids ar triju ozolzaru salikumu tā augšdaļā. To balsta sarkanas karstas emaljas lauva un sudrabots grifs, kura ķepās ielikti apzeltīti ieslīpi pacelti zobeni. Vairoga lejasdaļā iestrādātas dekoratīvās plāksnes detaļas ar gada skaitli „13∙XII∙91∙" un triju ozolzaru salikums. Vairoga augšdaļā uzlikts neliela izmēra zaļas karstas emaljas apzeltīts vairogs ar iestrādātu apzeltītu dekoratīvo burtu „ R ". 

Krūšu nozīme izgatavota no sudraba ar apzeltītām detaļām.
Izmērs - 49,5X42 mm.
Svars bez uzgriežņa - 19,6 gr.
Nozīmes reversa augšdaļā iegravēts kārtas numurs.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

Pie civilluzvalka atļauts nēsāt proporcionāli samazināta dizaina nozīmes miniatūru - atloka nozīmi.
Tā izgatavota no sudraba ar apzeltītām detaļām.
Izmērs - 33,5X29 mm.
Svars bez uzgriežņa - 8,0 gr.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

VALMIERAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
Nozīmes pamatā patinēta melhiora ozolzaru vainags ar trim zeltainām zvaigznēm tā augšdaļā, uz kura uzlikts uzlecošas saules atveids. Uz saules 45 grādu leņķī ar asmeni uz augšu pacelts zobens. Vainaga lejasdaļā stipri izteikts zaru savijums, izmantojot lentu, uz kuras abreviatūra "VRB". 

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora, saules atveids un zvaigznes no misiņa.
Izmērs - 51X39 mm.
Svars bez uzgriežņa - 15,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

Valmieras pārvaldes krūšu nozīme
Sakarā ar strukturālajām izmaiņām Valsts robežsardzē Valmieras robežsargu bataljona krūšu nozīmes dizains tika koriģēts - abreviatūras "VRB" vietā tika izmantota abreviatūra „VAP" atbilstoši pārvaldes nosaukumam. 

VIĻAKAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
Nozīmes pamatā ovāls vairogs, kas lejasdaļā ieskauts ar ozolzaru pusvainagu apvītu ar karstas emaljas lentu Latvijas nacionālajās krāsās. Pusvainags lejasdaļā sastiprināts ar zaru savijumu. Vairoga augšdaļā karstas emaljas robežstaba atveids Latvijas nacionālajās krāsās ar iestrādātu zeltītu skaitli „2", kas apzīmē bataljona kārtas skaitli - 2. Viļakas robežsargu bataljons. Uz robežstaba atveida uzlikts sarkanas karstas emaljas lentas dekors ar zeltītu abreviatūru „VRB". Ovālā vairoga centrā iestrādāts stilizēts baroka tipa zaļas karstas emaljas vairogs, kas ierāmēts ar zeltainu kanti. Vairoga lejasdaļā sadalīts zeltains gadskaitlis „13 XII 91". Vairoga centrā uzlikts sudrabains grifs ar paceltu zobenu.

Krūšu nozīme izgatavota no tombaka, grifs no melhiora.
Izmērs - 45X36 mm.
Svars bez uzgriežņa - 22,3 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

LUDZAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
3.Ludzas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā sudrabaina ovālas formas ordeņa zvaigzne, uz kuras uzlikts karstas emaljas ordeņa jeb dzelzs krusts Latvijas nacionālajās krāsās ar dzeltenas karstas emaljas sadalītu abreviatūru „3 L R B". Uz krusta uzlikts pusapaļais jeb spāņu vairogs, kas ierāmēts ar zeltainu kanti. Tā augšpusē atrodas trīs zeltainas zvaigznes. Vairoga centrā iestrādāts karstas emaljas robežstaba atveids Latvijas nacionālajās krāsās. Vairoga lejasdaļā - sarkanas karstas emaljas cietokšņa sienas atveids, virs tās zilas karstas emaljas skaidru debesu atveids. Uz vairoga uzlikti ieslīpi sakrustoti zobens un atslēga. 

Krūšu nozīme izgatavota no melhiora. Vairogs, zvaigznes, zobens un atslēga izgatavotas no tombaka.
Izmērs -51X51 mm.
Svars bez uzgriežņa - 26,8 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


DAUGAVPILS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME 


4.Daugavpils robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā karstas emaljas auseklītis Latvijas nacionālajās krāsās, starp kura stariem iestrādāti divi zobeni ar asmeņiem uz leju. Auseklīša staros iestrādāta sadalīta abreviatūra „4 D R B". Uz auseklīša uzlikts pusapaļais jeb spāņu vairogs, ieskauts ar diviem zaļas karstas emaljas ozola zariem. Vairoga dizaina pamatā ir zilas karstas emaljas Daugavpils pilsētas ģerbonis ar baltas karstas emaljas upes atveidu, sudrabotiem cietokšņa sienas fragmentiem un lotosa zieda atveidiem. Ģerbonis papildināts ar karstas emaljas robežstaba atveidu vertikāli centrā, bet augšdaļā ar iestrādātu sadalītu gadskaitli „1991 13 XII".

Krūšu nozīme izgatavota no melhiora.
Izmērs -52X52 mm.
Svars bez uzgriežņa - 27,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

Pie civiluzvalka atļauts nēsāt arī nozīmes miniatūru - atloka nozīmi, kas izgatavota no melhiora.
Izmērs - 26,5X21 mm.
Svars bez uzgriežņa - 7,2 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

4.Daugavpils robežsargu bataljona krūšu nozīmes projekts tika izveidots 1992.gada beigās. 1993.gada sākumā to sāka izsniegt virsniekiem un virsdienesta karavīriem. Krūšu nozīmes miniatūru izsniedza obligātā dienesta karavīriem. Krūšu nozīmes projekts netika iesniegts apstiprināšanai, kā rezultātā, pēc robežsargu brigādes komandiera attiecīga rīkojuma dokumenta saņemšanas, krūšu nozīmes nēsāšana tika pārtraukta.

JELGAVAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME


5.Jelgavas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā zeltains liesmveida staru atveids, uz kura uzlikts karstas emaljas Latvijas nacionālajās krāsās vienādu malu jeb Šveices krusts ar zeltītu iekantējumu, uz kura uzlikts mazāka izmēra sudrabains vienādu malu krusts ar iestrādātu sadalītu abreviatūru „J R P" un gadskaitli „1991". Uz krusta uzlikts zilas karstas emaljas pusapaļais jeb spāņu vairogs ar sudrabainu aļņa atveidu - Jelgavas pilsētas ģerboņa dizaina pamatelementu. Nozīmes reversa lejasdaļā iegravēts kārtas numurs.

Krūšu nozīme izgatavota no tombaka, bet mazākā izmēra krusts un vairogs izgatavots no melhiora.
Izmērs - 42X43 mm.
Svars bez uzgriežņa - 17,4 gr.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.
 
LIEPĀJAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME



6.Liepājas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā krapināta melhiora ovālais vairogs, apvīts ar zaļas lakas ozolzaru savijumu. Uz vairoga atrodas stilizēts sarkanas lakas atslēgu krusts, kura staros iestrādātas trīs sudrabainas zvaigznes, sadalīta abreviatūra „R B" un gadskaitlis „1991.". Vairoga centrā iestrādāts zaļas un sarkanas lakas Liepājas pilsētas ģerbonis.

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora.
Izmērs - 54X54 mm.
Svars bez uzgriežņa - 29,0 gr.
Izgatavotājs - „ DAIĻRADE", „LABORA", Liepāja.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

VENTSPILS ROBEŽSARDZES PĀRVALDES KRŪŠU NOZĪME
Ventspils robežsardzes pārvaldes krūšu nozīme. Nozīmes pamatā četru stūru sudrabaina ordeņa zvaigzne, uz kuras atrodas balta karstas emaljas enkura krusts. Uz krusta uzlikts trīsstūra jeb gotiskais vairogs, ieskauts diviem zeltainiem ozolzariem sastiprinātiem vairoga lejasdaļā. Vairogā iestrādāti zilas karstas emaljas jūras un gaiši zilas karstas emaljas debesu atveidi, kā arī baltas karstas emaljas Ventas upes atveids. Vairoga centrā ieslīpi sakrustots zeltains zobens ar asmeni uz leju un atslēga.

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora. Vairogs, zobens un atslēga - no tombaka.
Izmērs - 46X46 mm.
Svars bez uzgriežņa - 24,1 gr.
Izgatavotājs - „CRAFT", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


RĪGAS ATSEVIŠĶĀ ROBEŽKONTROLES PUNKTA  KRŪŠU NOZĪME 

Rīgas atsevišķā robežkontroles punkta krūšu nozīmes pamatā sudrabains nedaudz puklēts ugunskrusts, kura starus savieno aukstas emaljas ozolu zaru savijums, izvietots pretī pulksteņa rādītāju virzienam. Uz ugunskrusta uzlikts stipri stilizēts krapināta un patinēta melhiora pusapaļais jeb spāņu vairogs ar trim zeltītām zvaigznēm tā augšdaļā, ar karstas emaljas robežstaba atveidu vertikāli centrā, kuru balsta sarkanas karstas emaljas lauva un sudrabains grifs. Vairoga lejasdaļā iestrādāts lentas veidojums ar uzrakstu „RĪGA".

1. variants
 2.variants
Pirmā un otrā varianta krūšu nozīme izgatavota no melhiora, zvaigznes - no tombaka.
Izmērs - 46,5X46,5 mm.
Svars bez uzgriežņa - 22,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga. 


3.variants



Krūšu nozīmes trešais variants izgatavots no sudraba ar apzeltītām zvaigznēm un apzeltītu lentas veidojumu.
Izmērs - 47X47 mm.
Svars bez uzgriežņa - 25,8 gr.
Izgatavotājs - nav zināms.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


sestdiena, 2011. gada 6. augusts

Kas ir 11. novembris – Lāčplēša diena?

11. novembris (2009) | Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja

Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu utt. – gūtas UZVARAS piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara ne tikai pār pretinieku – pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, bet arī pār neticību saviem spēkiem, neticību savas valsts nākotnei un neatkarībai.

1918. gada 18. novembrī Tautas padome svinīgā sēdē proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Taču sākums bija grūts. Vara Latvijā joprojām atradās 1. pasaules kara laikā izveidoto vācu okupācijas iestāžu rokās, un tās tikai pamazām atsevišķas funkcijas sāka nodot jaunās valsts pārstāvjiem. Turklāt sākās lielinieku Sarkanās armijas iebrukums Latvijā.
Lai aizstāvētu jaunās valsts neatkarību, Pagaidu valdībai ar Kārli Ulmani priekšgalā nācās noslēgt sadarbības līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto pārstāvi Augustu Vinnigu. Taču iedzīvotāju vidū valdīja neuzticība vācu varai, un tas apgrūtināja jau tā sarežģīto situāciju. Bija nepieciešams vairāk nekā pusgads, lai valdībai ar reāliem darbiem pakāpeniski izdotos iegūt un nostiprināt atbalstu tautā. Liela nozīme šajā procesā bija arī latviešu bruņoto vienību panākumiem cīņā pret lieliniekiem Kurzemē un Vidzemē, kā arī pret reakcionārajiem vācu spēkiem Cēsu kaujās.
Tomēr Cēsu kaujās sakauto un pēc pamiera līguma Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu spēku vadība nebija gatava padoties un atteikties no saviem plāniem Baltijā. Papildus tam Jelgavā un tās apkārtnē no Vācijas sāka ierasties bijušās cariskās Krievijas armijas karavīri, kuri bija savervēti karagūstekņu nometnēs cīņai pret lieliniekiem Krievijā. Šo vienību komandieris bija pulkvedis Pāvels Bermonts, kurš drīzumā viņš kļuva par vācu-krievu apvienoto spēku komandieri. Šos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Pēc viņu domām, viens no šķēršļiem šo mērķu sasniegšanā bija arī neatkarīga Latvija.
Latvijas valsts un armijas vadībai, kā arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka gaidāma izšķirīgā cīņa par tiesībām dzīvot savā, neatkarīgā Latvijā. Nebija šaubu, ka rezultāts ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašu spējām vienoties kopējai cīņai.

Pavērsiens

Bermontiešu uzbrukums Rīgai sākās agrā 8. oktobra rītā. Bermontiādes sākums Latvijas armijai bija grūts posms un smags pārbaudījums. Jau pirmajās stundās kļuva skaidrs, ka uzvaru gūt nebūs viegli. Latvijas armijas vienības, nespēdamas pretoties skaitliski lielākajam un labāk apbruņotajam pretiniekam, bija spiestas atkāpties. Lai pārvarētu grūtības, liela nozīme bija augošajam tautas atbalstam. Tas izpaudās gan kā brīvprātīgo pieteikšanās Latvijas armijā, kas liecināja par iedzīvotāju gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt savas valsts neatkarību, gan kā civilpersonu iesaistīšanās armijas atbalstīšanā.

Lai apturētu bermontiešu uzbrukumu, bija nepieciešams kaujā iesaistīt papildspēkus, tāpēc no ārrindas karavīriem un no brīvprātīgajiem sāka formēt jaunas rotas. Līdz 8. oktobra vakaram Rīgā paspēja saformēt septiņas rotas (apmēram 700 cilvēki) un nākamajā dienā - vēl piecas. Turklāt valsts galvaspilsētas aizsardzībā iesaistījās ne tikai rīdzinieki. Piemēram, 9. oktobra pēcpusdienā Rīgā ieradās jaunformēts bataljons no Valmieras un Cēsu komandantūrām, kā arī Valmieras gūstekņu nometnes apsardzības komanda. Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki - to apliecina Rīgas Latviešu biedrības namā 9. oktobrī līdz pulksten 12.00 pieteikušos aptuveni 70 virsnieku un 300 kareivju sadalījums pa rotām: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā - augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā - dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā - Drošības departamenta darbinieki un skolnieki.
Tomēr cerības, ka ar jaunformēto rotu palīdzību Latvijas armijai izdosies apturēt uzbrūkošo pretinieku vēl Rīgas pievārtē, nepiepildījās, jo karavīri lielākoties bija jau gados vecāki cilvēki vai arī pārāk jauni, kuri vēl nemācēja apieties ar ieročiem.
No virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņām: "Otrajā kaujas dienā (9. oktobrī) man iedeva kādu rotu, saformētu no Rīgas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tērpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20-30 patronām uz vīru. Mūs nosūtīja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka rīcībā, un tas mūs norīkoja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos - mums nebija nekādu rīku, ar ko izrakt jaunus - un gaidījām pretinieku. (..) Tumsai iestājoties, arī mums uzbruka lielāka vācu daļa. (..) Vairākkārt biju pieprasījis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varēja manīt, ka mani ļaudis sāk pamazām izklīst. (..) Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mēs pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arī nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieku šajā rotā man nebija neviena."
Kaujām turpinoties, 9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Atkāpšanās laikā lielākā daļa Latvijas armijas karavīru neapstājoties aizgāja līdz Juglas tiltiem, taču speciāli norīkotas patruļas sūtīja viņus atpakaļ uz Rīgas pozīcijām. Gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai. 10. oktobra rītā pāri tiltiem pārnāca pēdējās Latvijas armijas vienības, un pēc tam Dzelzs un Pontona tilti tika pacelti. Pēc divu dienu neskaidrības situācija nostabilizējās, un Daugava kļuva par robežlīniju. Latvijas armijas rindas turpināja papildināt brīvprātīgie un mobilizētie karavīri. Kopumā oktobrī karavīru rindas papildināja ap 8000 vīru. Tas bija ievērojams karavīru skaits, jo Latvijas armijā 1. novembrī kopumā bija nedaudz vairāk par 50 000 karavīru, no kuriem kaujas sastāvā esošo skaits nepārsniedza 23 000. Uzlabojās situācija ar bruņojumu, jo no ārzemēm pienāca lielāki ieroču un munīcijas sūtījumi. Iedzīvotāji iesaistījās silto drēbju vākšanā armijas vajadzībām.

"Vācu-krievu apvienotos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu."
 
Bez vīriem spēka gados armijas rindas papildināja arī jauni zēni. Starp viņiem bija arī vēlākais operdziedātājs Mariss Vētra. No M. Vētras atmiņām: "Nevaru atcerēties, kad Birznieku ieskaitīja mūsu rotas sastāvā. (..) Taču 3. novembrī viņam, kā ziņnesim starp mūsu rotas un pulka komandieri, jau lode bija izskrējusi caur cepuri. Nākamajā dienā viņš ieradās pie manis un teica: "Rotas komandieris mani sūtīja, mož'ka jums būšot darbi, kur mani lietāt." Darba man pašam nepietika, bet biju pateicīgs - tagad man bija palīgs, kas kauju laikā manā vietā varēs sargāt rotas grāmatas. Bez tam šis "možka", kā viņu drīz vien saukāja pat rotas komandieris, bija nepilnus 16 gadus vecs, tad jau es, ar saviem 17 gadiem pāri, biju daudz derīgāks karotājs."
Par padsmitnieku kā armijas ziņnešu gaitām vai izpalīgiem dažādos darbos savā dienasgrāmatā minējusi arī rakstniece Ivande Kaija: "I. rautin raujas visur darboties līdz. Iet gan uz skolu šūt [Klaustiņa ģimnāzijā ierīkota kareivju mēteļu darbnīca], gan turpat veļu mazgāt, gan par skrejpuiku. Šodien nelikās mierā, kamēr man bij jāizraksta atļauja iestāties oficieru rotā par ziņnesi. Visu dienu bij prom, vēlu vakarā pārnāca nokusis, izsalcis, bet neapnicis un priecīgs. H. arī gāja uz skolu palīgā šūt, bet nu saistīts pie mājas, jo zābaki pie kurpnieka."

Par iedzīvotāju gatavību iesaistīties kopīgā cīņā stāsta arī kāds Latvijas armijas izlūku ziņojums. 13. oktobrī karavīri ar laiviņu bija devušies uz Zaķusalu. Pārmeklējot to, noskaidrojās, ka ienaidnieka tur nav. Vietējie iedzīvotāji zinājuši stāstīt par bermontiešu ierašanos Lucavsalā, kur muižā paņēmuši govi, cūku, zeltlietas un izdzēruši spaini piena, kā arī par ienaidnieka artilērijas atrašanās vietām. Viņi pastāstījuši, ka Pārdaugavā pie maizes fabrikas aiz malkas grēdām novietotais lielgabals pēc veiksmīgas apšaudes esot aizvākts, bet jauni uzradušies aiz Klasona brūža. Iedzīvotāji esot lūguši atļaut kādiem no viņiem pārcelties un iepirkt maizi, jo viņi ciešot badu, pārtiekot tikai no saknēm. Karavīri uz fabrikas vārtiem, kura atradās Zaķusalas augšējā stūrī, piestiprināja baltu papīra lapu, kuru kāds iedzīvotājs apņēmās noplēst, ja vācieši ienāktu Zaķusalā. Tāpat esot sarunāts, ka Zaķusalas Rīgas pusē pie sētas tiks piestiprināts karodziņš, kurš ar tikšot noņemts, ja vācieši ienākšot salā.

"Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā - augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā - dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā - Drošības departamenta darbinieki un skolnieki."
 
Lai atbrīvotu Pārdaugavu, Latvijas armijas virspavēlniecība nekavējoties sāka plānot prettriecienu - uzbrukumu Daugavgrīvas rajonā, forsējot Daugavu. Lai to varētu īstenot, palīdzību sniedza sabiedroto (britu un franču) karakuģi, kas nodrošināja tik nepieciešamo artilērijas atbalstu. Pirmais pretuzbrukums sākās 15. oktobrī. Pēc sabiedroto karakuģu veiktas intensīvas Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī Bermonta armijas aizmugures apšaudes uzbrukumā pārgāja ar kuģīšiem pāri Daugavai pārvestās Latvijas armijas daļas un atguva Daugavgrīvu. Lai atvieglotu šo desanta operāciju, naktī no 14. uz 15. oktobri 8. Daugavpils kājnieku pulka divas izlases rotas izdarīja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.

Izšķirīgie notikumi

Tie Rīgā risinājās novembra sākumā. Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns aizsegā 3. novembrī Daugavgrīvas - Bolderājas rajonā Latvijas armija devās uzbrukumā. Atsevišķas vienības forsēja Daugavu Zaķusalas un Doles salas rajonā, tādā veidā piespiežot pretinieku atkāpties no nocietinātajiem punktiem Daugavas malā Pārdaugavas krastā. Pēc nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna, un 11. novembrī Rīgas atbrīvošanas operācija bija noslēgusies.

Mēnesi ilgo kauju laikā Rīga bija dzīvojusi piefrontes dzīvi. Daugavai tuvējie nami bija labs mērķis Pārdaugavas pusē novietotajiem bermontiešu artilēristiem, savukārt pilsētas centrā izvietotie Latvijas armijas lielgabali apšaudīja Pārdaugavu. Daudzas ēkas tika daļēji vai pilnībā sagrautas. Bermontieši bieži apšaudīja Rīgas pils Sv. Gara torni, kurā visu kauju laiku plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc bermontiešu padzīšanas no pilsētas karogā saskaitīja 86 ložu un šķembu atstātus caurumus. Cilvēki bija spiesti pamest Vecrīgu un tās tuvumā esošās dzīvojamās mājas. Starp bojāgājušajiem bija arī civiliedzīvotāji.

Svarīgs bija ikviens atbalsts

Plašāk zināmo organizēto civiliedzīvotāju palīdzību Latvijas armijai sniedza Latviešu sieviešu palīdzības korpuss, kuru izveidoja 1919. gada 22. septembrī. Korpusa dalībnieces ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, no kuriem lielāko jau 9. oktobrī atvēra Rīgas Latviešu biedrības namā. Brīvprātīgās aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā. Šos darbus vadīja Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes kundze Justīne Čakste.
No M. Vētras atmiņām: "Arī viņa [M. Vētras draudzene, kuru viņš dēvē par Mārcīti] bija iestājusies steidzīgi noorganizētajā Sieviešu palīdzības korpusā un rādīja man savas tulznas, kas bija cēlušās, gatavojot sviestmaizes kareivjiem. (..) Reiz viņa bijusi pat Daugavmalā. (..) Viņa, kopā ar Austru, bija Daugavas sargiem aiznesusi karstas tējas kannu un lielu grozu sviestmaizīšu."
Savukārt materiālo līdzekļu vākšanai novembra sākumā Sieviešu palīdzības korpusa ietekmē nodibināja "Zelta fondu", kuru vadīja rakstniece Ivande Kaija. Tas darbojās pusgadu, un pēc slēgšanas visus savāktos zelta un sudraba priekšmetus, kā arī naudu - 400 000 rubļu - nodeva Latvijas Bankai.
Bermontiādes laikā kaujas notika ne tikai Rīgā un tās apkārtnē. 1919. gada 4. novembrī bermontieši sāka uzbrukumu Liepājai. Lielāko kauju pilsētas 1400 vīru lielais garnizons izcīnīja 14. novembrī un arī šeit atbalstu sniedza Lielbritānijas karakuģi. Neskatoties uz visām pūlēm, ieņemt pilsētu bermontieši nespēja. Savukārt 11. novembrī bija plānots uzbrukums Ventspilij, taču notikumi Rīgā bermontiešu nodomus mainīja.
Saistībā ar kaujām Kurzemē gribētu pieminēt divas epizodes no Liepājas aizstāvēšanas. 14. novembrī kaujā pie Dienvidu forta un Saules muižas Grobiņas (vēlāk 11. Dobeles) kājnieku pulka karavīri centās atgūt zaudētās pozīcijas. Viņiem brīvprātīgi pievienojās jau 55 gadu vecuma slieksni pārkāpušais Fricis Liepiņš, lai palīdzētu gūt uzvaru uzbrukumā, kas norisinājās blakus viņa mājām. Par izrādīto varonību, vienam no pirmajiem dodoties triecienā un ar savu piemēru iedrošinot arī citus, F. Liepiņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Otrs stāsts ir par jaunu meiteni Olgu Zaičenkovu, kura strādāja Liepājas telefona centrālē par telefonisti. Lai koriģētu britu karakuģu artilērijas uguni, Latvijas armijas virsnieki izmantoja privātās telefona līnijas, un šī informācija nonāca telefona centrālē. Olga ziņojumus tulkoja angļu valodā, lai britu jūrnieki tos varētu pārraidīt uz kuģiem, un tādā veidā sniedza savu ieguldījumu dzimtās pilsētas aizsardzībā.

"Kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt savu roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru."
 
Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kurš bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu, ierosināja naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Latvijas Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja, jo armijas virspavēlniecība bija nolēmusi padzīt pretinieku no Latvijas. Turpinot uzbrukumu, 21. novembrī Latvijas armija ieņēma Jelgavu, pēc pāris dienām - Tukumu. Novembra beigās tika atbrīvota Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža.
Šeit, protams, nav pieminētas visas epizodes, kas būtu pelnījušas, lai tās atcerētos. Tas ir tikai ieskats vēsturē, lai apliecinātu - uzvaru karā negūst tikai armija, bet gan visa sabiedrība kopumā. Un tikai tad, kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru.
Noslēgumā vēl viens citāts no M. Vētras atmiņām, kas raksturo iedzīvotāju attieksmi pret savas valsts armiju: "Te [Jelgavā] nu mēs redzējām un priekā izjutām savu uzvaru. Tirgus laukums bija pilns meitenēm un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas ēdienus un dzērienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kūpošu kafiju, kakao, tēju, maize ar desām, biezpienu, sieru, pat karstas pankūkas un ievārījums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudeles, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svētku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svētki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā. (..) Mums piederēja Jelgava un jelgavnieču sirdis. Jelgavnieces bija mūs pat apdāvinājušas. Bez pilniem vēderiem daudziem no mums bija arī pilnas kabatas - dažam bija zeķes, dažam cimdi, dažam pat kaklauts vai kamzolis."

Tīnūžos rekonstruēs Otrā pasaules kara kauju (06.08.2011 LETA.)

Ikšķiles novada Tīnūžos notiks starptautiska Otrā pasaules kara kaujas rekonstrukcija "Lindenberg 1944", kurā tiks demonstrēta latviešu, igauņu un vācu vienību sadursme ar padomju armijas karavīriem, informēja Ikšķiles novada kultūras mantojuma centra "Tīnūžu muiža" vadītājs Kaspara Špēlis. Kā norāda pasākuma rīkotāji, militārās vēstures rekonstrukciju mērķis ir maksimāli precīzi izpētīt notikumu vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Izmantojot pirotehniku, autentiskus ieročus, militāro tehniku, uniformas un ekipējumu, rekonstrukcijas skatītājiem tiek dota iespēja atgriezties pagātnē un kļūt par kaujas aculieciniekiem. Pasaulē arvien biežāk tiek rekonstruētas Otrā pasaules kara cīņas.

Kaujas rekonstrukcija norisināsies Tīnūžu muižas teritorijā pie Mazās Juglas upes. To organizē Ikšķiles novada kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža" sadarbībā ar militārās vēstures klubu "Redut" un ar Ikšķiles novada pašvaldības atbalstu, piedaloties militārās vēstures rekonstrukcijas klubu dalībniekiem no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Pasākumā piedalīsies arī "Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija", noslēdzot skautu nometni Tīnūžos.

Plkst.10 tika atklāta igauņu leģionam veltīta izstāde, pasākuma atklāšana notiks plkst.14, kad arī būs vērojama kaujas rekonstrukcija. Pēc kaujas rekonstrukcijas sekos amatierteātra izrāde, vīru kopas "Vilki" koncerts un balle retro - militārā stilā. Pasākuma apmeklētāji aicināti ierasties retro stila apģērbā.