Latvieši vēstures likteņdzirnās: 11/14/11

Kopējais lapas skatījumu skaits

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Lai ievainotie nemirtu ratos
 (11.11.2011 Inna Gīle)

1919. gada bermontiādē nobrieda Latvijas armija un tās karavīri beidzot noticēja savam spēkam un varēšanai. Tomēr neviena armija nevar pastāvēt bez sava sanitārā dienesta, un arī tā izveidošanās par funkcionējošu institūciju notika 1919. gada rudens dramatiskajos notikumos pie Rīgas. 

Kad 1919. gada 19. jūlijā ārsta pulkveža, vēlāk ģenerāļa Pētera Sniķera vadībā tika nodibināta Latvijas armijas Sanitārā pārvalde, tās uzdevumos ietilpa pārzināt kara sanitārā personāla darbību un dienestu, sagatavot visu ārstnieciskajā un sanitārajā ziņā nepieciešamo mobilizācijas un kara gadījumam, apgādāt karaspēka daļas un iestādes ar medikamentiem, pārsienamajiem materiāliem, instrumentiem un iekārtām, uzraudzīt kara ārstniecības iestāžu darbību, kā arī pārzināt karaspēka un veselības kopšanu. Pieredzējušā ārsta dermatologa vadītā institūcija 1919. gada maijā darbu sāka ar vienu sanitāro noliktavu un Kara slimnīcu no lieliniekiem atbrīvotajā Rīgā. Nākamajā gadā, brīvības cīņām beidzoties, Sanitārās pārvaldes rīcībā jau atradās vesela infrastruktūra: sešas kara slimnīcas – pa vienai Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Ludzā un Valmierā; trīs divīziju lazaretes – Kurzemes, Vidzemes un Latgales; četras garnizonu lazaretes – Liepājas, Valmieras, Daugavpils un Ludzas, kā arī sanitārais vilciens un sanitārais transports.

Feldšeris uz bataljonu

Brīvības cīņu gaitā pārsienamo punktu un ambulanču skaits mainījās atkarībā no apstākļiem un karošanas vietas. 1919. gada nogales bermontiādes laikā pārsienamie punkti Rīgā atradās Grēcinieku un Pauluči (tagad Merķeļa) ielā. Slimos un ievainotos no pārsienamajiem punktiem tālāk sūtīja ārstēties uz aizmugures medicīnas iestādēm, tomēr jau novembrī slimo un ievainoto karavīru bija tik daudz, ka esošajās sanitārajās iestādēs pietrūka brīvu gultu. Karavīrus, kuri jau sāka atveseļoties un kuru dzīvībai briesmas nedraudēja, dažkārt nosūtīja ārstēties ambulatori, lai varētu atkal uzņemt jaunus pacientus. Ar to gan nebija līdzēts, tādēļ, lai palielinātu brīvu gultu skaitu smagāk slimajiem un ievainotajiem Kara slimnīcā, 11. novembrī pie Rīgas etapa Komandanta pārvaldes tika uzdots ierīkot telpas apmēram 200 vieglāk ievainotajiem.
Bermonta uzbrukums, kas sākās 8. oktobra rītā, pulkveža Sniķera vadītās pārvaldes darbā radīja pamatīgas grūtības. Intensīvo kauju dēļ drīz bija jūtams gan medicīnas personāla, gan medikamentu un citu nepieciešamo lietu trūkums. Kritiska situācija ar sanitārās palīdzības sniegšanu izveidojās Atsevišķajam izlūkošanas bataljonam. Tā komandieris 1919. gada 27. oktobrī ziņoja, ka viņam uzticētais bataljons trīs nedēļas atrodoties frontē priekšējās pozīcijās un daudzi karavīri sadursmēs ar ienaidnieku bieži tiekot ievainoti, kā arī rudens nepastāvīgo laika apstākļu dēļ slimojot. Uz vietas pietiekamu medicīnisko palīdzību ievainotajiem un slimajiem pirms nogādāšanas uz slimnīcu sniegt neesot iespējams, jo bataljonam ir maz medicīnisko līdzekļu un medicīnas personāla – visā bataljonā tikai viens feldšeris.

Smagi ievainotajiem retās vilcienu satiksmes un ārstniecības iestāžu trūkuma dēļ apkaimē nereti medicīniskā palīdzība bijusi jāgaida vairākas dienas. Bataljona komandieris tāpēc lūdza piekomandēt viņa vienībai vienu ārstu. Situācija novembrī tomēr vēl neuzlabojās.

Tā 7. novembrī Sanitārajai pārvaldei pienāca telegramma, kurā teikts, ka liela ārstu nepieciešamība pastāv arī Jelgavas pulka vienībās.
Lai uzlabotu stāvokli, no Kara slimnīcas uz fronti sūtīja nepārslogotos medicīnas darbiniekus. Tomēr ar to bija par maz, un daudzās karaspēka daļās medicīniskā personāla nepietika joprojām.
Arī paši medicīnas darbinieki nebija pasargāti ne no slimībām, ne ievainojumiem, kas vēl vairāk sarežģīja viņu trūkumu karaspēka daļās. Ieskatoties bermontiādes kaujās ievainoto 6. Rīgas pulka karavīru sarakstā, tajā atrodami arī medicīnas darbinieki: 12. rotas kareivis feldšeris T. Balodis ticis ievainots 8. novembrī pie Torņakalna, 7. rotas kareivis feldšeris J. Jēkabsons – 10. novembrī pie Šampētera muižas, bet 8. rotas kareivis feldšeris O. Ozoliņš – pie Zolitūdes.

Pietrūkst visa 

Nolūkā novērst feldšeru un sanitāru trūkumu Vidzemes divīzijas komandieris Mārtiņš Peniķis 18. oktobrī deva šādu atļauju: ''Lai neatrautu karavīrus no viņu tiešiem tēvijas sargu pienākumiem, tad no savas puses piekrītu tam, lai sanitāru un feldšeru vietas varētu ieņemt speciālistes sievietes.'' Tomēr nekādus amatus pulku ambulancēs sievietes neieņēma, jo Sanitārās pārvaldes priekšnieks Vidzemes divīzijas komandiera priekšlikumam iebilda: ''Sieviešu klātbūtne pulkos ir par apgrūtināšanu, sevišķi aukstā laikā ziemā, tāpēc neatrodu par iespējamu žēlsirdīgās māsas pielaist pulku ambulancēs.''
Speciālistu trūkuma radītās problēmas sanitārpriekšnieks atrisināja, liekot attiecīgajām armijas daļām vērsties pie norādītā ārsta. Tas nozīmēja, ka pēdējam šajā gadījumā tika uzlikti papildu pienākumi. Piemēram, oktobrī Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris lūdza piekomandēt vienībai virsštata feldšerus, jo, notiekot intensīvai karadarbībai pret Bermontu, ievainoto un slimo karavīru skaits strauji palielinājās. Tā kā papildu feldšerus nevarēja atrast jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, sanitārpriekšnieks ieteica artilērijas diviziona komandierim vērsties pie Artilērijas rezerves pulka vecākā ārsta A. V. Liepiņa, kura ambulance atradās Pērnavas ielā, artilērijas kazarmās. 24. oktobrī minētajam ārstam pienāca sanitārpriekšnieka pavēle, ka viņam vēl jāveic Kara skolas ārsta pienākumi. Tādējādi Artilērijas rezerves pulka vecākajam ārstam nācās vienlaikus izpildīt vairākus papildu pienākumus. Kaut arī tas bija ļoti apgrūtinoši gan attiecīgajām karaspēka vienībām, gan izvēlētajam ārstam, Sniķers uzskatīja to par labāko risinājumu.
Esošo situāciju vēl smagāku padarīja fakts, ka trūka medikamentu un citu pirmās nepieciešamības lietu, kuras nebija pieejamas vietējā tirgū. Nebija pat naudas, par ko nepieciešamo iegādāties. Sanitārā pārvalde varēja turpināt darbu, tikai pateicoties iedzīvotāju atsaucībai, jo daudzas lietas, nauda un medikamenti tika iegūti ziedojumu veidā.

Piemēram, oktobrī un novembrī sanitārpriekšnieks iesniedza pateicības rakstus par Kara slimnīcai ziedotām 50 koka karotēm. Tās ziedoja kāds A. Reinvalds. Bet kāds advokāts slimnīcai dāvināja 2 kreklus, 5 pārus apakšbikšu, 1 pāri cimdu, 6 pārus zeķu un 1 pāri vilnas kāju bindes.

Lielākus ziedojumus bermontiādes laikā izdarīta Sanitārās pārvaldes sevišķo uzdevumu ārsts Dāvis Matvejs. Viņš ziedoja ļoti vērtīgus ķirurģiskos instrumentus. Ziedotāju vidū bija arī franču kara misijas vadītājs pulkvežleitnants Emanuels Diparkē. Diparkē Sanitārās pārvaldes vajadzībām deva 2000 Vācijas marku. Īpaši jāizceļ Amerikas Sarkanā Krusta sniegtā palīdzība medikamentu nodrošināšanā. Bieži tika ziedoti arī papirosi, kas gan nebija akūtas nepieciešamības, tomēr karavīrus īpaši iepriecinošs dāvinājums.
Ar dāvinājumiem un saziedotajām lietām sanitārās iestādes rīkojās taupīgi. Izejošajā 1919. gada 24. oktobra telefongrammā, kas adresēta visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem, tika norādīts: ''Lai audekla un marļbindes tiktu mazgātas un vairākas reizes lietotas, jo pārsienamā materiāla sanitārajā noliktavā ir ļoti maz un no ārienes nav iespējams dabūt.''
Runājot par grūtībām, ar kurām Sanitārā pārvalde saskārās bermontiādē, jāpiemin infekcijas slimības, kas izraisīja epidēmijas draudus. Ļoti izplatīts bija tīfs, dizentērija, tādēļ karavīrus, kas ar tām bija saslimuši, centās nekavējoties evakuēt uz aizmugures medicīnas ie-stādēm. Tomēr, kā zināms, sanitāriem bieži vien slimos un smagi ievainotos neizdevās nogādāt pat uz aizmuguri. Tie nomira kaujas laukā, pulka ambulancēs vai šķūtnieku ratos.

Venerisko slimību draudi 

Jaundibināto Latvijas armiju apdraudēja ne tikai dizentērija un tīfs, bet arī veneriskās slimības. Venerisko slimnieku skaits bija strauji pieaudzis Pirmā pasaules kara gados, bet vēlāk saslimstība ar tām pieņēma epidēmijas raksturu. Pasākumi pret venerisko slimību izplatīšanos tika veikti jau 1919. gada rudenī, un to, ka šīs slimības bija īpaši plaši izplatītas, apliecina fakts, ka gan Rīgas kara hospitālī, gan arī Latvijas kara slimnīcā pastāvēja veneriskā nodaļa. Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona 14. oktobrī izdotajā rīkojumā bija noteikts, ka karavīru veselības pārbaudēm šajā sakarā visās karaspēka daļās un militārās pārvaldes iestādēs jānotiek vismaz divas reizes mēnesī. Atklātos veneriskos slimību gadījumus pieklājās steidzīgi ārstēt – saslimušos nekavējoties ievietoja stingras uzraudzības medicīnas iestādēs, paturot pusi no karavīra algas par ārstēšanu. Slimajam karavīram vietējam militārajam komandantam un policijas darbiniekiem bija obligāti jānorāda, no kādas personas slimība iegūta, lai tai noteiktu piespiedu ārstēšanos un apkarotu slimības tālāku izplatību.

1919. gada 3. decembrī sanitārpriekšnieks lika visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem raudzīties, lai katram karavīram, kas slimoja ar sifilisu, tiktu izdota sevišķa slimības grāmatiņa, kurā jāatzīmē karavīra ārstēšanās kurss, kā arī laiks, kad jāsāk jauni kursi – citādi pulku ārstiem bija grūti pārliecināties par karavīru veselības stāvokli.

Karavīriem tika izdalīta literatūra par veneriskajām slimībām, notika arī lekcijas, tādējādi cerot samazināt venerisko slimnieku skaitu.
1919. gada nogale Sanitārajai pārvaldei, tāpat kā visai Latvijas armijai kopumā, bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem Latvijas neatkarības kara laikā. Kopumā kara mediķi pierādīja, ka arī smagos apstākļos spēj sniegt tik ļoti nepieciešamo medicīnisko palīdzību armijas daļām, izglābjot neskaitāmas karavīru dzīvības.