Latvieši vēstures likteņdzirnās: 2011

Kopējais lapas skatījumu skaits

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

(Divas puses): Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās


Autors: Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā
Dimensijas: 184x130
Gads: 2011
Iesējums: mīkstie vāki ar atloku
Ilustrātors: Māris Garjānis
ISBN: 978-9984-872-19-3
Lappušu skaits: 424
 
Grāmata piedāvā ielūkoties Otrā pasaules kara frontēs tapušās sešās latviešu karavīru dienasgrāmatās. Trīs to autori karoja Padomju Savienības karaspēkā un trīs – Vācijas bruņotajos spēkos. Viņi visi kopā mums rada stāstu pa latviešu karalaika ikdienu Otrā pasaules kara frontes abās pusēs. Tā ir dzīve kara izraisītajā sociālajā katastrofā, kad daudzi civilizācijas likumi vairs nepastāv, bet cilvēcība, dzīves alkas, māju un Latvijas vērtība iegūst īpaši spilgtu veidolu.

Otrajā pasaules karā abās frontēs karoja vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no viņiem dzīvību zaudēja gandrīz puse. Pārsvarā karā gāja bojā jauni cilvēki, kuri vēl nebija nodzīvojuši pusi cilvēkmūžam atvēlētā laika, kurus mājās gaidīja sievas, draudzenes, mazi bērni un vecāki. Grāmata ir veltījums Latvijas Otrā pasaules kara paaudzei.

pirmdiena, 2011. gada 14. novembris

Lai ievainotie nemirtu ratos
 (11.11.2011 Inna Gīle)

1919. gada bermontiādē nobrieda Latvijas armija un tās karavīri beidzot noticēja savam spēkam un varēšanai. Tomēr neviena armija nevar pastāvēt bez sava sanitārā dienesta, un arī tā izveidošanās par funkcionējošu institūciju notika 1919. gada rudens dramatiskajos notikumos pie Rīgas. 

Kad 1919. gada 19. jūlijā ārsta pulkveža, vēlāk ģenerāļa Pētera Sniķera vadībā tika nodibināta Latvijas armijas Sanitārā pārvalde, tās uzdevumos ietilpa pārzināt kara sanitārā personāla darbību un dienestu, sagatavot visu ārstnieciskajā un sanitārajā ziņā nepieciešamo mobilizācijas un kara gadījumam, apgādāt karaspēka daļas un iestādes ar medikamentiem, pārsienamajiem materiāliem, instrumentiem un iekārtām, uzraudzīt kara ārstniecības iestāžu darbību, kā arī pārzināt karaspēka un veselības kopšanu. Pieredzējušā ārsta dermatologa vadītā institūcija 1919. gada maijā darbu sāka ar vienu sanitāro noliktavu un Kara slimnīcu no lieliniekiem atbrīvotajā Rīgā. Nākamajā gadā, brīvības cīņām beidzoties, Sanitārās pārvaldes rīcībā jau atradās vesela infrastruktūra: sešas kara slimnīcas – pa vienai Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Ludzā un Valmierā; trīs divīziju lazaretes – Kurzemes, Vidzemes un Latgales; četras garnizonu lazaretes – Liepājas, Valmieras, Daugavpils un Ludzas, kā arī sanitārais vilciens un sanitārais transports.

Feldšeris uz bataljonu

Brīvības cīņu gaitā pārsienamo punktu un ambulanču skaits mainījās atkarībā no apstākļiem un karošanas vietas. 1919. gada nogales bermontiādes laikā pārsienamie punkti Rīgā atradās Grēcinieku un Pauluči (tagad Merķeļa) ielā. Slimos un ievainotos no pārsienamajiem punktiem tālāk sūtīja ārstēties uz aizmugures medicīnas iestādēm, tomēr jau novembrī slimo un ievainoto karavīru bija tik daudz, ka esošajās sanitārajās iestādēs pietrūka brīvu gultu. Karavīrus, kuri jau sāka atveseļoties un kuru dzīvībai briesmas nedraudēja, dažkārt nosūtīja ārstēties ambulatori, lai varētu atkal uzņemt jaunus pacientus. Ar to gan nebija līdzēts, tādēļ, lai palielinātu brīvu gultu skaitu smagāk slimajiem un ievainotajiem Kara slimnīcā, 11. novembrī pie Rīgas etapa Komandanta pārvaldes tika uzdots ierīkot telpas apmēram 200 vieglāk ievainotajiem.
Bermonta uzbrukums, kas sākās 8. oktobra rītā, pulkveža Sniķera vadītās pārvaldes darbā radīja pamatīgas grūtības. Intensīvo kauju dēļ drīz bija jūtams gan medicīnas personāla, gan medikamentu un citu nepieciešamo lietu trūkums. Kritiska situācija ar sanitārās palīdzības sniegšanu izveidojās Atsevišķajam izlūkošanas bataljonam. Tā komandieris 1919. gada 27. oktobrī ziņoja, ka viņam uzticētais bataljons trīs nedēļas atrodoties frontē priekšējās pozīcijās un daudzi karavīri sadursmēs ar ienaidnieku bieži tiekot ievainoti, kā arī rudens nepastāvīgo laika apstākļu dēļ slimojot. Uz vietas pietiekamu medicīnisko palīdzību ievainotajiem un slimajiem pirms nogādāšanas uz slimnīcu sniegt neesot iespējams, jo bataljonam ir maz medicīnisko līdzekļu un medicīnas personāla – visā bataljonā tikai viens feldšeris.

Smagi ievainotajiem retās vilcienu satiksmes un ārstniecības iestāžu trūkuma dēļ apkaimē nereti medicīniskā palīdzība bijusi jāgaida vairākas dienas. Bataljona komandieris tāpēc lūdza piekomandēt viņa vienībai vienu ārstu. Situācija novembrī tomēr vēl neuzlabojās.

Tā 7. novembrī Sanitārajai pārvaldei pienāca telegramma, kurā teikts, ka liela ārstu nepieciešamība pastāv arī Jelgavas pulka vienībās.
Lai uzlabotu stāvokli, no Kara slimnīcas uz fronti sūtīja nepārslogotos medicīnas darbiniekus. Tomēr ar to bija par maz, un daudzās karaspēka daļās medicīniskā personāla nepietika joprojām.
Arī paši medicīnas darbinieki nebija pasargāti ne no slimībām, ne ievainojumiem, kas vēl vairāk sarežģīja viņu trūkumu karaspēka daļās. Ieskatoties bermontiādes kaujās ievainoto 6. Rīgas pulka karavīru sarakstā, tajā atrodami arī medicīnas darbinieki: 12. rotas kareivis feldšeris T. Balodis ticis ievainots 8. novembrī pie Torņakalna, 7. rotas kareivis feldšeris J. Jēkabsons – 10. novembrī pie Šampētera muižas, bet 8. rotas kareivis feldšeris O. Ozoliņš – pie Zolitūdes.

Pietrūkst visa 

Nolūkā novērst feldšeru un sanitāru trūkumu Vidzemes divīzijas komandieris Mārtiņš Peniķis 18. oktobrī deva šādu atļauju: ''Lai neatrautu karavīrus no viņu tiešiem tēvijas sargu pienākumiem, tad no savas puses piekrītu tam, lai sanitāru un feldšeru vietas varētu ieņemt speciālistes sievietes.'' Tomēr nekādus amatus pulku ambulancēs sievietes neieņēma, jo Sanitārās pārvaldes priekšnieks Vidzemes divīzijas komandiera priekšlikumam iebilda: ''Sieviešu klātbūtne pulkos ir par apgrūtināšanu, sevišķi aukstā laikā ziemā, tāpēc neatrodu par iespējamu žēlsirdīgās māsas pielaist pulku ambulancēs.''
Speciālistu trūkuma radītās problēmas sanitārpriekšnieks atrisināja, liekot attiecīgajām armijas daļām vērsties pie norādītā ārsta. Tas nozīmēja, ka pēdējam šajā gadījumā tika uzlikti papildu pienākumi. Piemēram, oktobrī Kurzemes artilērijas pulka 1. diviziona komandieris lūdza piekomandēt vienībai virsštata feldšerus, jo, notiekot intensīvai karadarbībai pret Bermontu, ievainoto un slimo karavīru skaits strauji palielinājās. Tā kā papildu feldšerus nevarēja atrast jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, sanitārpriekšnieks ieteica artilērijas diviziona komandierim vērsties pie Artilērijas rezerves pulka vecākā ārsta A. V. Liepiņa, kura ambulance atradās Pērnavas ielā, artilērijas kazarmās. 24. oktobrī minētajam ārstam pienāca sanitārpriekšnieka pavēle, ka viņam vēl jāveic Kara skolas ārsta pienākumi. Tādējādi Artilērijas rezerves pulka vecākajam ārstam nācās vienlaikus izpildīt vairākus papildu pienākumus. Kaut arī tas bija ļoti apgrūtinoši gan attiecīgajām karaspēka vienībām, gan izvēlētajam ārstam, Sniķers uzskatīja to par labāko risinājumu.
Esošo situāciju vēl smagāku padarīja fakts, ka trūka medikamentu un citu pirmās nepieciešamības lietu, kuras nebija pieejamas vietējā tirgū. Nebija pat naudas, par ko nepieciešamo iegādāties. Sanitārā pārvalde varēja turpināt darbu, tikai pateicoties iedzīvotāju atsaucībai, jo daudzas lietas, nauda un medikamenti tika iegūti ziedojumu veidā.

Piemēram, oktobrī un novembrī sanitārpriekšnieks iesniedza pateicības rakstus par Kara slimnīcai ziedotām 50 koka karotēm. Tās ziedoja kāds A. Reinvalds. Bet kāds advokāts slimnīcai dāvināja 2 kreklus, 5 pārus apakšbikšu, 1 pāri cimdu, 6 pārus zeķu un 1 pāri vilnas kāju bindes.

Lielākus ziedojumus bermontiādes laikā izdarīta Sanitārās pārvaldes sevišķo uzdevumu ārsts Dāvis Matvejs. Viņš ziedoja ļoti vērtīgus ķirurģiskos instrumentus. Ziedotāju vidū bija arī franču kara misijas vadītājs pulkvežleitnants Emanuels Diparkē. Diparkē Sanitārās pārvaldes vajadzībām deva 2000 Vācijas marku. Īpaši jāizceļ Amerikas Sarkanā Krusta sniegtā palīdzība medikamentu nodrošināšanā. Bieži tika ziedoti arī papirosi, kas gan nebija akūtas nepieciešamības, tomēr karavīrus īpaši iepriecinošs dāvinājums.
Ar dāvinājumiem un saziedotajām lietām sanitārās iestādes rīkojās taupīgi. Izejošajā 1919. gada 24. oktobra telefongrammā, kas adresēta visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem, tika norādīts: ''Lai audekla un marļbindes tiktu mazgātas un vairākas reizes lietotas, jo pārsienamā materiāla sanitārajā noliktavā ir ļoti maz un no ārienes nav iespējams dabūt.''
Runājot par grūtībām, ar kurām Sanitārā pārvalde saskārās bermontiādē, jāpiemin infekcijas slimības, kas izraisīja epidēmijas draudus. Ļoti izplatīts bija tīfs, dizentērija, tādēļ karavīrus, kas ar tām bija saslimuši, centās nekavējoties evakuēt uz aizmugures medicīnas ie-stādēm. Tomēr, kā zināms, sanitāriem bieži vien slimos un smagi ievainotos neizdevās nogādāt pat uz aizmuguri. Tie nomira kaujas laukā, pulka ambulancēs vai šķūtnieku ratos.

Venerisko slimību draudi 

Jaundibināto Latvijas armiju apdraudēja ne tikai dizentērija un tīfs, bet arī veneriskās slimības. Venerisko slimnieku skaits bija strauji pieaudzis Pirmā pasaules kara gados, bet vēlāk saslimstība ar tām pieņēma epidēmijas raksturu. Pasākumi pret venerisko slimību izplatīšanos tika veikti jau 1919. gada rudenī, un to, ka šīs slimības bija īpaši plaši izplatītas, apliecina fakts, ka gan Rīgas kara hospitālī, gan arī Latvijas kara slimnīcā pastāvēja veneriskā nodaļa. Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona 14. oktobrī izdotajā rīkojumā bija noteikts, ka karavīru veselības pārbaudēm šajā sakarā visās karaspēka daļās un militārās pārvaldes iestādēs jānotiek vismaz divas reizes mēnesī. Atklātos veneriskos slimību gadījumus pieklājās steidzīgi ārstēt – saslimušos nekavējoties ievietoja stingras uzraudzības medicīnas iestādēs, paturot pusi no karavīra algas par ārstēšanu. Slimajam karavīram vietējam militārajam komandantam un policijas darbiniekiem bija obligāti jānorāda, no kādas personas slimība iegūta, lai tai noteiktu piespiedu ārstēšanos un apkarotu slimības tālāku izplatību.

1919. gada 3. decembrī sanitārpriekšnieks lika visu triju divīziju ārstiem un galveno sanitāro iestāžu vadītājiem raudzīties, lai katram karavīram, kas slimoja ar sifilisu, tiktu izdota sevišķa slimības grāmatiņa, kurā jāatzīmē karavīra ārstēšanās kurss, kā arī laiks, kad jāsāk jauni kursi – citādi pulku ārstiem bija grūti pārliecināties par karavīru veselības stāvokli.

Karavīriem tika izdalīta literatūra par veneriskajām slimībām, notika arī lekcijas, tādējādi cerot samazināt venerisko slimnieku skaitu.
1919. gada nogale Sanitārajai pārvaldei, tāpat kā visai Latvijas armijai kopumā, bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem Latvijas neatkarības kara laikā. Kopumā kara mediķi pierādīja, ka arī smagos apstākļos spēj sniegt tik ļoti nepieciešamo medicīnisko palīdzību armijas daļām, izglābjot neskaitāmas karavīru dzīvības.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Amerikas Sarkanā Krusta palīdzība Latvijai cīņā pret Bermonta armiju 1919. gadā

Pēc frontes līnijas nostabilizēšanās Rīgā, pašvaldību nodarbināja jautājums, kā palīdzēt Pārdaugavā palikušajiem iedzīvotājiem ar maizi. 13. oktobrī tika nolemts vērsties ar lūgumu pie Amerikas Sarkanā Krusta. Tas arī tika darīts un tika saņemta piekrišana palīdzēt.

1919. gada 18. oktobrī Raiens saziņā ar Latvijas Pagaidu valdību un Rīgas pilsētas valdi telegrāfiski (cauri Kopenhāgenai) lūdza Bermontu atļaut Torņakalna iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Bermonts atbildē paziņoja, ka latviešu artilērija apšauda divas slimnīcas Torņakalnā. Raiens atbildēja, ka lūdzis Latvijas armijas virspavēlniekam pārtraukt apšaudi, kā arī izteica lūgumu Bermontam izlaist ASV Sarkanā Krusta darbiniekus uz Rīgu. 22. oktobrī Bermonts pieklājīgi atbildēja, ka ar pateicību pieņem priekšlikumu par Torņakalna apgādi un dod pavēli izlaist uz Rīgu ASV Sarkanā Krusta darbiniekus, nepārbaudot bagāžu. 23. oktobrī E. Raiens personiski devās uz Jelgavu, lai tur precizētu Pārdaugavas iedzīvotāju apgādes nosacījumus. 25.—26. oktobrī amerikāņi uzsāka Torņakalna un Āgenskalna 25 000 iedzīvotāju apgādi ar pilsētas valdes izsniegto maizi (500 pudiem), personiski buksierī ar balto karogu nogādājot to pāri Daugavai (29. oktobrī no rīta tādā pašā ceļā Pārdaugavā tika nogādāti kārtējie 500 pudi maizes).


Pārtiku tālāk nogādāja kreisajā upes krastā esošās Amerikas Sarkanā 
Krusta automašīnas, turklāt izmantoja iespēju, lai 
atpakaļbraucošajās laivās ielādētu 
medicīnas piederumus, kas bija «tik ļoti nepieciešami Rīgā».
 
Vēlāk noskaidrojās, ka šādā ceļā sūtītā ARA pārtika patiesi nonāca bērnu virtuvēs, taču pilsētas valdes sūtītie maizes krājumi tikuši izdalīti Pārdaugavas tirgotājiem, uzliekot viņiem par pienākumu pārdot to iedzīvotājiem par 1 rubli un 20 kapeikām mārciņā, tādējādi paši trūcīgākie varēja palikt bez šīs maizes. Savukārt dažas dienas pēc Pārdaugavas atbrīvošanas — 14. novembrī pilsētas valde atkal izmantoja ASV Sarkanā Krusta palīdzību, divās šīs organizācijas smagajās automašīnās nosūtot 400 pudus maizes.
E. Raiens vismaz vienu reizi Torņakalnu pārtikas apgādes jautājumā oktobrī apmeklēja personiski. Latvijas valdības pārstāvis pie ASV Sarkanā Krusta O. Fogelmanis kopā ar Sarkanā Krusta majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta artilērijas apšaudē (nevar izslēgt, ka tas bija jau pieminētais 23. oktobra brauciens).


ASV misijas locekļu darbība Jelgavā

Arī Jelgavā darbojās līdz oktobra beigām tur palikušie misijas locekļi. Bermonts uzaicināja viņu pārstāvjus pie sevis, un Hjū Grifins un L. Hendersons ieradās Jelgavas pilī. «Mēs tikām pavadīti ar piešu saskandināšanu un ieroču prezentāciju no viena iespaidīgi izvietota sargposteņa pie otra, līdz nonācām lielā baronu zālē ar nopulētu grīdu un milzīgām lustrām. Virsnieki visdažādākās krāsas uniformās eleganti stāvēja apkārt, savstarpēji sarunājoties, es jutos tā, it kā kādas liktenīgas kļūdas dēļ mēs būtu pēkšņi katapultēti scēnā no Vīnes operas.» Sarunā Bermonts izteica nožēlu par misijas piespiedu aizturēšanu Jelgavā, izskaidrojot to ar neveiksmīgo ierašanās brīdi, kā arī cerību, ka drīz tā beigsies. Viņš arī izteica bažas par sabiedroto attieksmi pret viņu, kaut arī mērķi ir pilnīgi vienādi — Rietumu pasaulei draudzīgas Krievijas atjaunošana. Atbildē H. Grifins skaidroja, ka misijai nav politisks, bet vienīgi humanitārs raksturs, izsakot cerību, ka drīzumā tiks dota iespēja doties uz Rīgu, lai varētu realizēt tās uzdevumu. Tāpat majors izteica priekšlikumu sniegt palīdzību, kas ļoti nepieciešama, arī Jelgavas iedzīvotājiem, kamēr misija atradās šajā pilsētā. Bermonts izrādīja izpratni, un drīz pēc sarunas misijai tika atsūtīts lūgums nosūtīt dažas no tās rīcībā esošajām automašīnām uz Torņakalnu un citām vietām pie Daugavas, lai nogādātu aizmugurē slimos un ievainotos — gan civiliedzīvotājus, gan karavīrus. L. Hendersons rakstīja: «Mūsu atlikušajā laikā Jelgavā mūsu ambulances [mašīnas] nogādāja daudzus no šiem cilvēkiem no upes rajona uz civilajām un militārajām slimnīcām Jelgavā.»
Interesanti, ka sabiedrības «Konzums» pārstāvis Kārlis Ozols, kurš novembra beigās no Parīzes atgriezās dzimtenē, Helsinkos sastapa kādu ASV Sarkanā Krusta darbinieku, kas bija izbraucis no Rīgas pēc 21. novembrī notikušās Jelgavas ieņemšanas, un viņš Ozolam «sīkāk aprakstīja latviešu varonību un it sevišķi slavēja Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi, kurš 4 dienas no vietas bez mazākās atpūtas strādājis». 

Uzreiz pēc Jelgavas atbrīvošanas novembrī pilsētā ieradās E. Raiens kopā ar organizācijas Jelgavas nodaļas vadītāju L. Hendersonu. Pēdējais vēlāk atcerējās, kā, šķērsojot Lielupes tiltu, redzējis pili liesmās, kritušos ielās un dūmu mākoņus virs citām pilsētas daļām, kā arī dzirdējis šāvienus. Šķiet tomēr, tas bija otrs amerikāņu mēģinājums iebraukt pilsētā, jo sakaru virsnieks J. Ozoliņš E. Raiena pirmo braucienu uz Jelgavu aprakstījis šādi: «Kādu rītu saņēmu ziņu no virspavēlnieka štāba, ka mūsu daļas ieņēmušas Jelgavu. Ziņoju to tūlīt pulkvedim Raienam, kurš nekavējoties pasūtīja automašīnu, un abi devāmies uz Jelgavu. Tuvojoties Jelgavai, ievēroju, ka mūsu karaspēka ķēdes virzās uzbrukumā uz pilsētu. Tas man likās savādi, un to pateicu amerikānim. Bet Raiens paļāvās uz štāba ziņām, ka Jelgava ieņemta, un pavēlēja šoferim braukt tālāk. Tā kā pie mūsu mašīnas plīvoja amerikāņu standarts, neviens mūs neaizturēja. Netālu no Jelgavas tilta nojautām, ka laikam gan viss kārtībā nav, jo pēkšņi no tilta puses mūs sāka apšaudīt ar ložmetēju un šauteņu uguni. Zem uguns krusas šoferis strauji apgrieza mašīnu, un steidzīgi braucām atpakaļ. Laime, ka mūsu mašīnai netrāpīja, jo tad mēs būtu krituši bermontiešu rokās. Zināms, amerikānim jau nekas ļauns nedraudētu, bet kā būtu gājis man latviešu virsnieka formā? Atgriezušies Rīgā, prasījām štābā, kas par lietu. Mums atbildēja, ka Jelgava esot gan ieņemta, tikai no otras puses, un tiltu no Rīgas puses vēl turot vācieši, bet arī tiem jau uzbrūkot 6. Rīgas kājnieku pulks. Tiešām, tai pašā vakarā (21. novembrī) Jelgavu pilnīgi ieņēma mūsu vienības.



Hendersons atcerējās: «Atmosfēra Jelgavā bija tik saspīlēta, ka 
jebkurš vācietis, par kura kontaktiem ar Bermontu bija zināms, 
atradās nāves briesmās.»
 
Sekojošajā naktī slimnīcā pie Hendersona ieradās divas izmisušas baltvācietes, lūdzot palīdzību nošautā tēva un vīra atrašanā pilsētas parkā, kur bija notikusi izrēķināšanās ar aizdomās turētajiem par kolaborāciju ar Bermonta spēkiem, un nogādāšanā uz ģimenes kapiem. Sanitārais auto devās uz parku un nogādāja nošauto uz kapiem, atstājot «sievietes kopā ar līķi tumšajā, sniega klātajā kapsētā». Tūlīt pēc tam viņš izdarīja gandrīz liktenīgu kļūdu, vienatnē dodoties uz Latgales divīzijas štābu, kur bija uzaicināts uz vakariņām. Viņu aizturēja divi latviešu karavīri, kuriem Hendersons centās izskaidrot situāciju vācu valodā, kā rezultātā viņi veda to uz zināmo nošaušanas vietu parkā, «kāri lūkojoties» uz viņa kažoku un cimdiem. Par laimi, ceļā tika sastapts Hendersonam pazīstams virsnieks, kas viņu izglāba. Turpmākajās divās nedēļās, cieši sadarbojoties ar Latvijas iestādēm, Hendersons organizēja palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, bet pēc tam tika pārcelts uz Kauņu, un par godu tam tika sarīkota demonstrācija ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos, ar ASV un Latvijas karogiem un orķestri, kas spēlēja abu valstu himnas, kā arī oficiālu personu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju runām.


Publicitāte

1919. gada novembra sākumā E. Raiens sniedza presei informāciju par organizāciju. Iepazīstinājis ar darbības pamatprincipiem un finansējumu (ziedojumi), viņš atzīmēja, ka «gandrīz visi darbinieki esot bijušie armijas virsnieki, pazīdami Sarkanā Krusta darbību un dodot savus pakalpojumus brīvprātīgi vai par mazu atlīdzinājumu, jo viņu alga ir apziņa, ka viņi palīdz saviem līdzcilvēkiem». Tāpat viņš stāstīja par ieceri veidot organizācijas nodaļas arī citās Latvijas vietās, par Liepājā jau izveidoto noliktavu, par to, ka galvenais mērķis Latvijā ir palīdzēt karā cietušajiem iedzīvotājiem, taču nav aizmirsta arī armija (līdz intervijas brīdim organizācija bija piešķīrusi tai 10 000 zeķu pāru, tūkstošiem apakšveļas gabalu, 3500 segu, 51  000 amerikāņu cigarešu utt., un intervijas sniegšanas brīdī gatavojās piešķirt vēl 1500 segu un vairākus tūkstošus kreklu). Korespondents atzīmēja: «Kolonels Raiens atstāj enerģiska, patīkama rakstura cilvēka iespaidu, kura vienīgā interese dzīvē ir savam tuvākam labu darīt.»


8. novembrī prese atzīmēja sabiedroto nopelnus Bermonta uzbrukuma 
apturēšanā un minēja «ieroču brālību», kas noslēgta ar angļiem un 
frančiem, turpinot: «Vēl darbīgāk nekā pirms oktobra, mūs 
pabalsta trešā lielā nācija — amerikāņi. 
 
Viņu priekšstāvji, nebaidoties nāves tuvuma, sniedz palīdzīgu roku mūsu ievainotajiem un mazina mūsu slimnieku ciešanas ar zālēm u.c. ārstnieciskiem līdzekļiem. Vārdu sakot, briesmu brīdī visas trīs lielās tautas mūs nepameta, bet ik uz soļa mūs spēcīgi pabalsta.» Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas svinīgajā Tautas Padomes sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, izsakot īpašu pateicību sabiedrotajiem, pieminēja arī Amerikas Sarkano Krustu, kurš «mums visu laiku sniedza lielu palīdzību».
Pati organizācija 1920. gada janvārī īpašā paziņojumā savu darbību bermontiādes laikā novērtēja sekojoši: «Amerikas Sarkanā Krusta automobiļu ambulatorija pastāvīgi atradās Latvijas tautas rīcībā. Tā darbība visbiežāk izpaudās palīdzības sniegšanā armijai. Bermonta uzbrukuma laikā Rīgai šie automobiļi pārvadāja simtiem ievainoto, daudzi no kuriem nešaubīgi būtu miruši, ja netiktu savlaicīgi nogādāti uz pārsienamajiem punktiem. Šie automobiļi darbojās dienu un nakti zem Amerikas Sarkanā Krusta virsnieku vadības un lielākoties atradās uguns joslā. Jāatceras, ka Bermonta okupācijas laikā Torņakalna un Āgenskalna iedzīvotāji bija bez pārtikas. Ar Amerikas Sarkanā Krusta starpniecību tika organizēti vairāki īsi pamieri starp Latvijas un Bermonta armiju, kuru laikā Pārdaugavas iedzīvotāji tika apgādāti ar pārtiku Amerikas Sarkanā Krusta laivās baltā karoga apsardzībā.»

1922. gada jūnijā Rīgas pilsētas valde, ievērojot ASV Sarkanā 
Krusta ievērojamo atbalstu un daudzos dāvinājumus, ievēlēja 
E. Raienu par Rīgas goda pilsoni.
 
 30. jūnijā viņš ieradās atvadu audiencē pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, kas viņam personīgi pasniedza Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras ordenis viņam kā vienīgajam amerikānim tika piešķirts 1922. gada 28. janvāra ordeņa domes sēdē par to, ka 1919. gada oktobrī un novembrī, būdams «ASV Sarkanā Krusta priekšnieks, pašaizliedzīgā darbā sekmēja mūsu armijas apgādi ar medikamentiem, apģērbu un pārtiku, zem tiešas pretinieka uguns bieži apmeklēja priekšējās līnijas»). Iekšlietu ministrija organizēja atvadu mielastu ar visu ASV Sarkanā Krusta darbinieku piedalīšanos. Savukārt Latvijas Sarkanais Krusts apbalvoja E. Raienu ar savas organizācijas Goda krustu, bet Sieviešu palīdzības korpuss jau 1920. gada jūnijā dāvāja viņam pateicības adresi, kuras autori bija mākslinieks Rihards Zariņš un rakstniece Anna Brigadere.
1923. gada 18. septembrī E. Raiens 39 gadu vecumā nomira ar malāriju Teherānā, kur darbojās kā savas organizācijas pārstāvis palīdzības sniegšanā zemestrīcē cietušajiem iedzīvotājiem. Latvijas prese izjusti atreferēja laikrakstā «Chikaho Tribune» publicēto nekrologu, un Ministru prezidenta vietas izpildītājs un satiksmes ministrs Jānis Pauļuks nosūtīja ASV Sarkanajam Krustam valdības vārdā vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar E. Raiena nāvi.

Ēriks Jēkabsons, asoc. profesors

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Pie Somijas atrod nogrimušo Latvijas pirmo kara flotes kuģi 'Virsaitis' www.DELFI.lv | 10. oktobris 2011 10:37

 
 Pie kādas Somijas salas atrasts Otrā Pasaules kara laikā nogrimušais Latvijas Kara flotes kuģis "Virsaitis", portālam "Delfi" apstiprināja Aizsardzības ministrijas (AM) Militāri publisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis.
Viņš pastāstīja, ka šobrīd AM zināms pats fakts, ka kuģis atrasts, bet precīzu vietu AM sola noskaidrot tuvākajā laikā. Rikveilis arī pieļāva, ka Latvijas ūdenslīdēji dosies apskatīt kuģi.
"Kara kuģis "Virsaitis" ir interesanta Latvijas vēstures liecība, jo tā liktenis spilgti atspoguļo 20. gadsimta sākuma vēsturiskos notikumus. Tas būvēts Vācijā, peldējis zem Padomju Latvijas, Latvijas Republikas un vēlāk arī PSRS karogiem. Kuģa vraka atrašana būs vērtīgs izpētes objekts Latvijas jūras spēku speciālistiem, jo "Virsaitis" bija pirmais Latvijas Kara flotes kuģis, kas pildījis arī flagkuģa funkcijas," ministrijas izplatītajā paziņojumā norāda aizsardzības ministrs Artis Pabriks (V).
Saskaņā ar Nacionālo bruņoto spēku informāciju, "Virsaitis" bija pirmais Latvijas Kara Flotes kuģis, kas ūdenī tika nolaists 1921.gada 12.jūnijā, bet vēlāk pildīja flagkuģa funkcijas. 20.-30. gados "Virsaitis" veicis valsts reprezentācijas braucienus, piedalījies kara flotes manevros.
Otrā Pasaules kara laikā PSRS kara flotes sastāvā kuģis aizstāvējis Ļeņingradu. 1941. gada 2. decembrī, evakuējot Sarkanās armijas daļas no Hanko pussalas karabāzes Somu jūras līcī, "Virsaitis" uzskrēja uz mīnas un nogrima.


Vācijas kara kuģis "M-68" no 1919. gada jūlija iekļauts Latvijas kara flotē un nodēvēts par "Virsaiti". Pēc remonta un pārbūves Rīgas biržas komitejas darbnīcās, kļuva par Latvijas kara flotes flagkuģi. 20. gadsimta 20.,30. gados "Virsaitis" veicis valsts reprezentācijas braucienus, piedalījies kara flotes manevros. 1940. gada 19. augustā iekļauts PSRS Baltijas kara flotes sastāvā ar nosaukumu "T-297". 1941. gada 25. jūlijā pārdēvēts atpakaļ par "Virsaitis". Otrā pasaules kara laikā PSRS kara flotes sastāvā aizstāvējis Ļeņingradu. 1941. gada 2. decembrī, evakuējot Sarkanās armijas daļas no Hanko pussalas karabāzes Somu jūras līcī, "Virsaitis" uzbraucis uz mīnas nogrima.


sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Pirmajai valsts militārā dienesta vienībai – 20

2.septembrī aprit 20 gadi kopš Mālpilī darbību sāka neatkarību atguvušās valsts 
pirmā militārā vienība – Sabiedrības drošības departamenta 
(SDD) valsts dienesta mācību centrs.
Kādi bija veidošanas pirmsākumi vienībai, kas šajos divdesmit gados vairakkārt ir mainījusi izvietojumu , nosaukumu, pakļautību un uzdevumus, bet vienmēr rūpējusies par tās vēstures un tradīciju saglabāšanu, un kuru patlaban zinām kā 3.reģionālo nodrošinājuma centru Ādažos?

Robežapsardzības uzdevumu izpildei valstī jāveido atbilstoša mācību sistēma
 
Viens no aktuālākajiem jaunās valsts uzdevumiem tajā laikā bija jaunizveidojamo robežapsardzības struktūru personāla apmācība. Latvijas pilsoņu vidū bija maz karavīru, kas būtu apguvuši robežu apsardzības pieredzi Padomju Savienības robežapsardzības karaspēkā, jo tajā Baltijas tautu pārstāvjus iesauca visai reti – šis karaspēks bija „čekas” pakļautībā un tai bija bailes par viņu politisko lojalitāti padomju sistēmai. Vispārējā militārā sagatavotība vēl nenodrošināja robežu apsardzības un kontroles specifisko uzdevu izpildi, tādējādi valstij bija operatīvi jāveido šiem uzdevumiem atbilstošu mācību sistēmu.

1991.gada 18.jūlijā Ministru padome ar rīkojumu Nr.265-r 
uzdod SDD līdz 1.septembrim kopīgi ar Lauksaimniecības 
ministriju Mālpils lauksaimniecības 
tehnikumā izvietot mācību centru.

Ar šo rīkojumu Ministru padome uzdod veikt arī nepieciešamos darbus mācību procesa organizēšanai: līdz 1.augustam izstrādāt instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto apmācības programmu, bet ar 1.septembri organizēt arī pašus apmācību kursus.
Vēl jūnijā SDD darbinieki vairākās profesionāli tehniskajās skolās Latvijā izvērtēja alternatīvā (darba) dienestā iesaucamo jauniešu apmācības iespējas, mācību centru vai atsevišķu grupu izveidi, izmantojot to mācību bāzi, kurās audzēkņi apguva arī militārajā dienestā izmantojamas tehniskās specialitātes.
Vairākas reizes viņi apmeklēja arī Mālpili, lai iepazītos ar tehnikuma mācību bāzi, kā arī pasniedzēju uzaicināšanas iespējām atsevišķu mācību priekšmetu pasniegšanas procesā. SDD izvēli izmantot Mālpils tehnikuma bāzi robežsardzes mācību centra izvietošanai atbalstīja arī toreizēja Lauksaimniecības ministrija, kuras pakļautībā atradās tehnikums.

Praktiski mācību centra izveides pasākumi tika sākti 6.augustā, 
kad Ministru padome izdeva rīkojumu Nr.282-r, ar kuru 
noteica štata vietas un iedalīja finansējumu.
 
Ar 1.augustu mācību centram Mālpils lauksaimniecības tehnikumā instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto jauniešu sagatavošanai izveidoja 61 štata vienību ar darba samaksas fondu 110,6 tūkstoši rubļu.
Ar Mālpils tehnikuma vadību tika panākta vienošanās par mācību korpusa un kopmītņu telpu izmantošanu, pieaicinātā administratīvā un apkalpojošā personāla komplektēšanu no tehnikuma darbiniekiem un vietējiem iedzīvotājiem.
Ar SDD direktora J.A.Bašķera pavēli 26.augustā par mācību centra priekšnieku iecēla atvaļināto majoru Vili Raupu (attēlā) – departamenta speciālistu, kurš pārliecinošo atbalstu Latvijas neatkarībai un labas organizatora spējas pierādīja janvāra barikāžu laikā, vadot Augstākās padomes Aizsardzības operatīvā štāba nodrošinājuma nodaļu, kas koordinēja Vecrīgas barikāžu aizstāvju apgādi ar degvielu, malku un pārtiku. Viņam papildus militārā dienesta pieredzei bija arī vairāku gadu praktiskā pedagoģiskā darba pieredze Rīgas vidusskolās.

Mācību centrs darbību sāka 2.septembrī, kad tā priekšnieks 
papildināja vadības 
grupas sastāvu un darbu sāka pirmie mācību instruktori un darbinieki.

Septembrī pakāpeniski tika komplektētas pasniedzēju un instruktoru štata vietas un turpinājās mācību procesa nodrošinājuma plānotā pastāvīgā sastāva instruktoru apmācība. Īsā laika posmā bija jāsagatavo mācību vietas, jāprecizē mācību programmas, balstoties uz pieejamiem mācību līdzekļiem un literatūru, jāpārliecinās par uzaicināto pasniedzēju un instruktoru gatavību. Jāsagatavo instrukcijas iekšējam dienestam un apsardzei. Mācību procesā tika izmantoti arī tehnikuma pirmatnējās militārās apmācības klasē saglabājušies mācību līdzekļi.
Vēl nebija apstiprināti nākamie Aizsardzības spēku reglamenti, bet uzaicinātajiem instruktoriem bija tikai Latvijas skolās gūtās zināšanas un Padomju armijas dienesta pieredze nodarbību vadīšanā. Fiziskās sagatavotības nodarbībām noderēja tehnikuma sporta zāle un stadions. Šaušanas mācībai sākotnēji bija pieejamas tikai mazkalibra šautenes, Margoļina tipa pistoles un tehnikuma šautuve.

Robežapsardzības dienesta brīvprātīgo un 
obligātā valsts dienesta iesaukuma apmācība 
 
No 16.septembra mācību centrā notika rajonu Valsts dienesta 
pārvalžu priekšnieku 
seminārs.

Tajā tika doti uzdevumi 1991.gada 10.septembrī Augstākās padomes pieņemtā likuma „Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu” izpildei, analizēta tā izpildes kārtība. Pārvalžu priekšnieki tika iepazīstināti ar likuma prasībām, iesaukuma organizēšanu un nosūtīšanas kārtību.
Tika izskaidrota arī SDD direktora 30.augusta rīkojumā Nr.4 noteiktā robežapsardzības dienestam pieteikušos personu  atlases un noformēšanas dienestā kārtība, jo 29.augustā Ministru Padome bija izdevusi rīkojumu „Par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzības dienestam”.

Ar 7.oktobri mācību centrā sāka darboties robežapsardzības 
instruktoru kursi, 
pirmās grupas komplektēja tikai no izdienējušajiem karavīriem.

Uz apmācībām ierādās pirmie 42 kursanti, bet 14.oktobrī – vēl 65 kursanti. Bija sasniegta tajā brīdī iespējamā mācību centra kapacitāte. Mācībām robežsargu instruktoru kursā bija plānots viens mēnesis.
Pirmajā plūsmā no brīvprātīgajiem uz mācību centru tika nosūtīti rezerves karavīri, pārsvarā seržantu pakāpēs, jo galvenais uzdevums sākotnēji bija sagatavot instruktorus turpmākajiem formējumiem. Vairākums viņu bija janvāra barikāžu aizstāvji, dauzi – arī Īpašo brīvprātīgo vienību dalībnieki. Viņu motivāciju stāties valsts robežu sardzē pastiprināja arī 19.-21.augustā notikušais „pučs”.


     
Kursanti tika izvietoti tehnikuma kopmītņu 3.stāva atsevišķās istabiņās pārsvarā pa četri cilvēki katrā. Viņu un mācība centra pastāvīgā sastāva ēdināšana notika tehnikuma ēdnīcā. Viņi tika nodrošināti ar bezmaksas uzturu, tam atvēlot 8 rubļus dienā katram.
Vēlajā rudenī un arī ziemā istabiņās valdīja aukstums – katlu māja nedarbojās. Jaunos valsts aizstāvjus sildīja no mājām atvestie elektriskie sildītāji, cilvēku dāvinātās vilnas zeķes un džemperi, kā arī neticami siltā ziema. Ļoti bieži lija lietus – sporta un taktiskajās mācībās kursanti vienmēr bija izmirkuši.
Pirmajām kursantu grupām un vēlāk, novembrī, arī obligātā dienesta karavīriem Mālpilī, uzsākot mācību procesu, bija jāsaskaras ar daudzām apgādes problēmām. Pēc ierašanās mācību centrā un jau uzsākot apmācību, viņi bieži vien bija savā privātajā apģērbā un apavos, jo nevienā šūšanas uzņēmumā Latvijā nebija iespējams izvietot pasūtījumu un nodrošināt pat minimālās formas tērpu un apavu rezerves, laikus sagādāt visu nepieciešamo izmēru apģērbu un apavus. Sākotnēji viņi tika apgādāti ar Lietuvā pieejamo lauka formu.

Un tad atskanēja vārdi: Es, Latvijas karavīrs… Pirmie kopš 
1939.gada 1.septembra.

1991.gada 7.novembrī Augstākās padomes Prezidijs apstiprināja karavīra zvēresta tekstu un noteica zvēresta došanas kārtību.
Mācību centra karavīri bija pirmie pēc valsts neatkarības atgūšanas, kas 11.novembrī Rīgā, Brāļu kapos, zvērēja uzticību valstij, jo bija beiguši pirmo apmācības posmu.
Pasākuma plānu izstrādāja Strēlnieku muzeja darbiniece E.Sondoviča. Sporta instruktoru rota stāvēja goda sardzē pie Brāļu kapiem un galvenajā alejā.
19.novembrī mācības sāka otrā plūsma – pirmie 45 obligātā valsts dienesta karavīri un 30 virsdienesta karavīri.

1991.gadā mācību centrs sagatavoja pirmos Valsts militārā 
dienesta pārvalžu 
priekšniekus, kā arī aptuveni 190 virsdienesta un 
170 obligātā dienesta 
robežsargus un robežsardzes instruktorus.

Sākotnēji mācību centram bija pakļauta arī Sporta instruktoru rota Rīgā, bet pēc mācību centra izveidošanas Rīgā rota pārgāja tā pakļautībā. Rota sagatavoja pirmos robežsardzes sporta instruktorus.


Lai nodrošinātu mācību procesu pārējos mācību centros, kas vēlāk tika izveidoti Liepājā, Vārvē un Rīgā, novembrī vairākums no mācību centru pirmo minimālo instruktoru kursu beigušajiem virsdienesta karavīriem tika norīkoti uz šiem mācību centriem.
Viena no pirmajām aizsardzības ministra pavēlēm uzdeva mācību centra priekšniekam 6.decembrī pārņemt civilās aizsardzības Siguldas sakaru centra ēku un materiālo vērtību apsardzi un saglabāšanu. Turpmākajos mēnešos uz tā bāzes tika izveidots Sakaru mācību centrs.

Latvijas robežsardzes kodols izveidots!

Tā vērtējami SDD veiktie priekšdarbi un mācību centra Mālpilī (vēlāk arī Vārvē, Rīgā un Liepājā) darbs personāla komplektēšanā un apmācības sistēmas veidošanā, kas bija uzsākta vēl 1990.gadā un enerģiski turpinājās visu 1991.gadu, kas ļāva jau tā nogalē uzsākt robežapsardzības vienību reālu izveidošanu.
 
   
Pēcvārda vietā

Līdz ar SDD reorganizāciju, Aizsardzības ministrijas un Aizsardzības spēku izveidošanu mācību centru 1992.gada februārī iekļāva Aizsardzības spēku sastāvā un pārdēvēja par Mālpils mācību centru.
Tas sāka karavīru apmācību jaunizveidoto Aizsardzības spēku vienību vajadzībām,  Goda sardzes rotas komplektēšanu un atbalsta sniegšanu Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas izveidošanai un izvietošanai Mālpilī, par kuras prorektoru tika iecelts mācību centra priekšnieks, bet tas jau ir cits stāsts.
Rakstā izmantoti grāmatas „Latvija, kur tavi dēli” materiāli un kapteiņa J.Ovsjankova fotogrāfijas

piektdiena, 2011. gada 19. augusts

Latvijas Republikas Robežsardzes krūšu zīmes

ROBEŽSARGU BRIGĀDES ATŠĶIRĪBAS UN NOPELNU ZĪME 

Krūšu nozīme atjaunota 1995. gadā, ieviešot nelielas izmaiņas 1928.gadā dibinātajā krūšu nozīmē.
Krūšu nozīmi piešķir robežsargiem, kuri nodienējuši ne mazāk par trim gadiem par nevainojumu dienestu robežapsardzībā un personām, kuras nav robežsargi (arī ārzemniekiem), par vērā ņemamu ieguldījumu valsts robežsardzes attīstībā un stiprināšanā: Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, tiesībsargājošo struktūru amatpersonām un civilpersonām par nopelniem Latvijas Republikas valsts robežas apsardzībā; ārvalstu karavīriem, amatpersonām un iedzīvotājiem par nopelniem Latvijas Republikas Valsts robežas stiprināšanā, sniedzot palīdzību Latvijas republikas robežsargiem.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civiluzvalka krūšu kreisajā pusē. 

Krūšu nozīmes pamatā ir stilizēts - ornamentāls rombveida jeb dāmu vairogs. Tā detaļas atrodas uz apzeltītas rombveida plāksnes. Vairoga centrā iestrādāts karstas emaljas robežstaba atveids ar triju ozolzaru salikumu tā augšdaļā. To balsta sarkanas karstas emaljas lauva un sudrabots grifs, kura ķepās ielikti apzeltīti ieslīpi pacelti zobeni. Vairoga lejasdaļā iestrādātas dekoratīvās plāksnes detaļas ar gada skaitli „13∙XII∙91∙" un triju ozolzaru salikums. Vairoga augšdaļā uzlikts neliela izmēra zaļas karstas emaljas apzeltīts vairogs ar iestrādātu apzeltītu dekoratīvo burtu „ R ". 

Krūšu nozīme izgatavota no sudraba ar apzeltītām detaļām.
Izmērs - 49,5X42 mm.
Svars bez uzgriežņa - 19,6 gr.
Nozīmes reversa augšdaļā iegravēts kārtas numurs.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

Pie civilluzvalka atļauts nēsāt proporcionāli samazināta dizaina nozīmes miniatūru - atloka nozīmi.
Tā izgatavota no sudraba ar apzeltītām detaļām.
Izmērs - 33,5X29 mm.
Svars bez uzgriežņa - 8,0 gr.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

VALMIERAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
Nozīmes pamatā patinēta melhiora ozolzaru vainags ar trim zeltainām zvaigznēm tā augšdaļā, uz kura uzlikts uzlecošas saules atveids. Uz saules 45 grādu leņķī ar asmeni uz augšu pacelts zobens. Vainaga lejasdaļā stipri izteikts zaru savijums, izmantojot lentu, uz kuras abreviatūra "VRB". 

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora, saules atveids un zvaigznes no misiņa.
Izmērs - 51X39 mm.
Svars bez uzgriežņa - 15,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

Valmieras pārvaldes krūšu nozīme
Sakarā ar strukturālajām izmaiņām Valsts robežsardzē Valmieras robežsargu bataljona krūšu nozīmes dizains tika koriģēts - abreviatūras "VRB" vietā tika izmantota abreviatūra „VAP" atbilstoši pārvaldes nosaukumam. 

VIĻAKAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
Nozīmes pamatā ovāls vairogs, kas lejasdaļā ieskauts ar ozolzaru pusvainagu apvītu ar karstas emaljas lentu Latvijas nacionālajās krāsās. Pusvainags lejasdaļā sastiprināts ar zaru savijumu. Vairoga augšdaļā karstas emaljas robežstaba atveids Latvijas nacionālajās krāsās ar iestrādātu zeltītu skaitli „2", kas apzīmē bataljona kārtas skaitli - 2. Viļakas robežsargu bataljons. Uz robežstaba atveida uzlikts sarkanas karstas emaljas lentas dekors ar zeltītu abreviatūru „VRB". Ovālā vairoga centrā iestrādāts stilizēts baroka tipa zaļas karstas emaljas vairogs, kas ierāmēts ar zeltainu kanti. Vairoga lejasdaļā sadalīts zeltains gadskaitlis „13 XII 91". Vairoga centrā uzlikts sudrabains grifs ar paceltu zobenu.

Krūšu nozīme izgatavota no tombaka, grifs no melhiora.
Izmērs - 45X36 mm.
Svars bez uzgriežņa - 22,3 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

LUDZAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME
3.Ludzas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā sudrabaina ovālas formas ordeņa zvaigzne, uz kuras uzlikts karstas emaljas ordeņa jeb dzelzs krusts Latvijas nacionālajās krāsās ar dzeltenas karstas emaljas sadalītu abreviatūru „3 L R B". Uz krusta uzlikts pusapaļais jeb spāņu vairogs, kas ierāmēts ar zeltainu kanti. Tā augšpusē atrodas trīs zeltainas zvaigznes. Vairoga centrā iestrādāts karstas emaljas robežstaba atveids Latvijas nacionālajās krāsās. Vairoga lejasdaļā - sarkanas karstas emaljas cietokšņa sienas atveids, virs tās zilas karstas emaljas skaidru debesu atveids. Uz vairoga uzlikti ieslīpi sakrustoti zobens un atslēga. 

Krūšu nozīme izgatavota no melhiora. Vairogs, zvaigznes, zobens un atslēga izgatavotas no tombaka.
Izmērs -51X51 mm.
Svars bez uzgriežņa - 26,8 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


DAUGAVPILS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME 


4.Daugavpils robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā karstas emaljas auseklītis Latvijas nacionālajās krāsās, starp kura stariem iestrādāti divi zobeni ar asmeņiem uz leju. Auseklīša staros iestrādāta sadalīta abreviatūra „4 D R B". Uz auseklīša uzlikts pusapaļais jeb spāņu vairogs, ieskauts ar diviem zaļas karstas emaljas ozola zariem. Vairoga dizaina pamatā ir zilas karstas emaljas Daugavpils pilsētas ģerbonis ar baltas karstas emaljas upes atveidu, sudrabotiem cietokšņa sienas fragmentiem un lotosa zieda atveidiem. Ģerbonis papildināts ar karstas emaljas robežstaba atveidu vertikāli centrā, bet augšdaļā ar iestrādātu sadalītu gadskaitli „1991 13 XII".

Krūšu nozīme izgatavota no melhiora.
Izmērs -52X52 mm.
Svars bez uzgriežņa - 27,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

Pie civiluzvalka atļauts nēsāt arī nozīmes miniatūru - atloka nozīmi, kas izgatavota no melhiora.
Izmērs - 26,5X21 mm.
Svars bez uzgriežņa - 7,2 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga.

4.Daugavpils robežsargu bataljona krūšu nozīmes projekts tika izveidots 1992.gada beigās. 1993.gada sākumā to sāka izsniegt virsniekiem un virsdienesta karavīriem. Krūšu nozīmes miniatūru izsniedza obligātā dienesta karavīriem. Krūšu nozīmes projekts netika iesniegts apstiprināšanai, kā rezultātā, pēc robežsargu brigādes komandiera attiecīga rīkojuma dokumenta saņemšanas, krūšu nozīmes nēsāšana tika pārtraukta.

JELGAVAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME


5.Jelgavas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā zeltains liesmveida staru atveids, uz kura uzlikts karstas emaljas Latvijas nacionālajās krāsās vienādu malu jeb Šveices krusts ar zeltītu iekantējumu, uz kura uzlikts mazāka izmēra sudrabains vienādu malu krusts ar iestrādātu sadalītu abreviatūru „J R P" un gadskaitli „1991". Uz krusta uzlikts zilas karstas emaljas pusapaļais jeb spāņu vairogs ar sudrabainu aļņa atveidu - Jelgavas pilsētas ģerboņa dizaina pamatelementu. Nozīmes reversa lejasdaļā iegravēts kārtas numurs.

Krūšu nozīme izgatavota no tombaka, bet mazākā izmēra krusts un vairogs izgatavots no melhiora.
Izmērs - 42X43 mm.
Svars bez uzgriežņa - 17,4 gr.
Izgatavotājs - „KALVIS", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.
 
LIEPĀJAS ROBEŽSARGU BATALJONA KRŪŠU NOZĪME



6.Liepājas robežsargu bataljona krūšu nozīme. Nozīmes pamatā krapināta melhiora ovālais vairogs, apvīts ar zaļas lakas ozolzaru savijumu. Uz vairoga atrodas stilizēts sarkanas lakas atslēgu krusts, kura staros iestrādātas trīs sudrabainas zvaigznes, sadalīta abreviatūra „R B" un gadskaitlis „1991.". Vairoga centrā iestrādāts zaļas un sarkanas lakas Liepājas pilsētas ģerbonis.

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora.
Izmērs - 54X54 mm.
Svars bez uzgriežņa - 29,0 gr.
Izgatavotājs - „ DAIĻRADE", „LABORA", Liepāja.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.

VENTSPILS ROBEŽSARDZES PĀRVALDES KRŪŠU NOZĪME
Ventspils robežsardzes pārvaldes krūšu nozīme. Nozīmes pamatā četru stūru sudrabaina ordeņa zvaigzne, uz kuras atrodas balta karstas emaljas enkura krusts. Uz krusta uzlikts trīsstūra jeb gotiskais vairogs, ieskauts diviem zeltainiem ozolzariem sastiprinātiem vairoga lejasdaļā. Vairogā iestrādāti zilas karstas emaljas jūras un gaiši zilas karstas emaljas debesu atveidi, kā arī baltas karstas emaljas Ventas upes atveids. Vairoga centrā ieslīpi sakrustots zeltains zobens ar asmeni uz leju un atslēga.

Krūšu nozīme tika izgatavota no melhiora. Vairogs, zobens un atslēga - no tombaka.
Izmērs - 46X46 mm.
Svars bez uzgriežņa - 24,1 gr.
Izgatavotājs - „CRAFT", Rīga.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


RĪGAS ATSEVIŠĶĀ ROBEŽKONTROLES PUNKTA  KRŪŠU NOZĪME 

Rīgas atsevišķā robežkontroles punkta krūšu nozīmes pamatā sudrabains nedaudz puklēts ugunskrusts, kura starus savieno aukstas emaljas ozolu zaru savijums, izvietots pretī pulksteņa rādītāju virzienam. Uz ugunskrusta uzlikts stipri stilizēts krapināta un patinēta melhiora pusapaļais jeb spāņu vairogs ar trim zeltītām zvaigznēm tā augšdaļā, ar karstas emaljas robežstaba atveidu vertikāli centrā, kuru balsta sarkanas karstas emaljas lauva un sudrabains grifs. Vairoga lejasdaļā iestrādāts lentas veidojums ar uzrakstu „RĪGA".

1. variants
 2.variants
Pirmā un otrā varianta krūšu nozīme izgatavota no melhiora, zvaigznes - no tombaka.
Izmērs - 46,5X46,5 mm.
Svars bez uzgriežņa - 22,6 gr.
Izgatavotājs - „KOKARDE", Rīga. 


3.variants



Krūšu nozīmes trešais variants izgatavots no sudraba ar apzeltītām zvaigznēm un apzeltītu lentas veidojumu.
Izmērs - 47X47 mm.
Svars bez uzgriežņa - 25,8 gr.
Izgatavotājs - nav zināms.

Krūšu nozīme nēsājama pie jebkura formas tērpa uz krūšu kreisās kabatas vai pie civilluzvalka krūšu kreisajā pusē.


sestdiena, 2011. gada 6. augusts

Kas ir 11. novembris – Lāčplēša diena?

11. novembris (2009) | Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja

Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu utt. – gūtas UZVARAS piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara ne tikai pār pretinieku – pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, bet arī pār neticību saviem spēkiem, neticību savas valsts nākotnei un neatkarībai.

1918. gada 18. novembrī Tautas padome svinīgā sēdē proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Taču sākums bija grūts. Vara Latvijā joprojām atradās 1. pasaules kara laikā izveidoto vācu okupācijas iestāžu rokās, un tās tikai pamazām atsevišķas funkcijas sāka nodot jaunās valsts pārstāvjiem. Turklāt sākās lielinieku Sarkanās armijas iebrukums Latvijā.
Lai aizstāvētu jaunās valsts neatkarību, Pagaidu valdībai ar Kārli Ulmani priekšgalā nācās noslēgt sadarbības līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto pārstāvi Augustu Vinnigu. Taču iedzīvotāju vidū valdīja neuzticība vācu varai, un tas apgrūtināja jau tā sarežģīto situāciju. Bija nepieciešams vairāk nekā pusgads, lai valdībai ar reāliem darbiem pakāpeniski izdotos iegūt un nostiprināt atbalstu tautā. Liela nozīme šajā procesā bija arī latviešu bruņoto vienību panākumiem cīņā pret lieliniekiem Kurzemē un Vidzemē, kā arī pret reakcionārajiem vācu spēkiem Cēsu kaujās.
Tomēr Cēsu kaujās sakauto un pēc pamiera līguma Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu spēku vadība nebija gatava padoties un atteikties no saviem plāniem Baltijā. Papildus tam Jelgavā un tās apkārtnē no Vācijas sāka ierasties bijušās cariskās Krievijas armijas karavīri, kuri bija savervēti karagūstekņu nometnēs cīņai pret lieliniekiem Krievijā. Šo vienību komandieris bija pulkvedis Pāvels Bermonts, kurš drīzumā viņš kļuva par vācu-krievu apvienoto spēku komandieri. Šos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Pēc viņu domām, viens no šķēršļiem šo mērķu sasniegšanā bija arī neatkarīga Latvija.
Latvijas valsts un armijas vadībai, kā arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka gaidāma izšķirīgā cīņa par tiesībām dzīvot savā, neatkarīgā Latvijā. Nebija šaubu, ka rezultāts ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašu spējām vienoties kopējai cīņai.

Pavērsiens

Bermontiešu uzbrukums Rīgai sākās agrā 8. oktobra rītā. Bermontiādes sākums Latvijas armijai bija grūts posms un smags pārbaudījums. Jau pirmajās stundās kļuva skaidrs, ka uzvaru gūt nebūs viegli. Latvijas armijas vienības, nespēdamas pretoties skaitliski lielākajam un labāk apbruņotajam pretiniekam, bija spiestas atkāpties. Lai pārvarētu grūtības, liela nozīme bija augošajam tautas atbalstam. Tas izpaudās gan kā brīvprātīgo pieteikšanās Latvijas armijā, kas liecināja par iedzīvotāju gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt savas valsts neatkarību, gan kā civilpersonu iesaistīšanās armijas atbalstīšanā.

Lai apturētu bermontiešu uzbrukumu, bija nepieciešams kaujā iesaistīt papildspēkus, tāpēc no ārrindas karavīriem un no brīvprātīgajiem sāka formēt jaunas rotas. Līdz 8. oktobra vakaram Rīgā paspēja saformēt septiņas rotas (apmēram 700 cilvēki) un nākamajā dienā - vēl piecas. Turklāt valsts galvaspilsētas aizsardzībā iesaistījās ne tikai rīdzinieki. Piemēram, 9. oktobra pēcpusdienā Rīgā ieradās jaunformēts bataljons no Valmieras un Cēsu komandantūrām, kā arī Valmieras gūstekņu nometnes apsardzības komanda. Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki - to apliecina Rīgas Latviešu biedrības namā 9. oktobrī līdz pulksten 12.00 pieteikušos aptuveni 70 virsnieku un 300 kareivju sadalījums pa rotām: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā - augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā - dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā - Drošības departamenta darbinieki un skolnieki.
Tomēr cerības, ka ar jaunformēto rotu palīdzību Latvijas armijai izdosies apturēt uzbrūkošo pretinieku vēl Rīgas pievārtē, nepiepildījās, jo karavīri lielākoties bija jau gados vecāki cilvēki vai arī pārāk jauni, kuri vēl nemācēja apieties ar ieročiem.
No virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņām: "Otrajā kaujas dienā (9. oktobrī) man iedeva kādu rotu, saformētu no Rīgas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tērpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20-30 patronām uz vīru. Mūs nosūtīja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka rīcībā, un tas mūs norīkoja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos - mums nebija nekādu rīku, ar ko izrakt jaunus - un gaidījām pretinieku. (..) Tumsai iestājoties, arī mums uzbruka lielāka vācu daļa. (..) Vairākkārt biju pieprasījis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varēja manīt, ka mani ļaudis sāk pamazām izklīst. (..) Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mēs pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arī nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieku šajā rotā man nebija neviena."
Kaujām turpinoties, 9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Atkāpšanās laikā lielākā daļa Latvijas armijas karavīru neapstājoties aizgāja līdz Juglas tiltiem, taču speciāli norīkotas patruļas sūtīja viņus atpakaļ uz Rīgas pozīcijām. Gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai. 10. oktobra rītā pāri tiltiem pārnāca pēdējās Latvijas armijas vienības, un pēc tam Dzelzs un Pontona tilti tika pacelti. Pēc divu dienu neskaidrības situācija nostabilizējās, un Daugava kļuva par robežlīniju. Latvijas armijas rindas turpināja papildināt brīvprātīgie un mobilizētie karavīri. Kopumā oktobrī karavīru rindas papildināja ap 8000 vīru. Tas bija ievērojams karavīru skaits, jo Latvijas armijā 1. novembrī kopumā bija nedaudz vairāk par 50 000 karavīru, no kuriem kaujas sastāvā esošo skaits nepārsniedza 23 000. Uzlabojās situācija ar bruņojumu, jo no ārzemēm pienāca lielāki ieroču un munīcijas sūtījumi. Iedzīvotāji iesaistījās silto drēbju vākšanā armijas vajadzībām.

"Vācu-krievu apvienotos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu."
 
Bez vīriem spēka gados armijas rindas papildināja arī jauni zēni. Starp viņiem bija arī vēlākais operdziedātājs Mariss Vētra. No M. Vētras atmiņām: "Nevaru atcerēties, kad Birznieku ieskaitīja mūsu rotas sastāvā. (..) Taču 3. novembrī viņam, kā ziņnesim starp mūsu rotas un pulka komandieri, jau lode bija izskrējusi caur cepuri. Nākamajā dienā viņš ieradās pie manis un teica: "Rotas komandieris mani sūtīja, mož'ka jums būšot darbi, kur mani lietāt." Darba man pašam nepietika, bet biju pateicīgs - tagad man bija palīgs, kas kauju laikā manā vietā varēs sargāt rotas grāmatas. Bez tam šis "možka", kā viņu drīz vien saukāja pat rotas komandieris, bija nepilnus 16 gadus vecs, tad jau es, ar saviem 17 gadiem pāri, biju daudz derīgāks karotājs."
Par padsmitnieku kā armijas ziņnešu gaitām vai izpalīgiem dažādos darbos savā dienasgrāmatā minējusi arī rakstniece Ivande Kaija: "I. rautin raujas visur darboties līdz. Iet gan uz skolu šūt [Klaustiņa ģimnāzijā ierīkota kareivju mēteļu darbnīca], gan turpat veļu mazgāt, gan par skrejpuiku. Šodien nelikās mierā, kamēr man bij jāizraksta atļauja iestāties oficieru rotā par ziņnesi. Visu dienu bij prom, vēlu vakarā pārnāca nokusis, izsalcis, bet neapnicis un priecīgs. H. arī gāja uz skolu palīgā šūt, bet nu saistīts pie mājas, jo zābaki pie kurpnieka."

Par iedzīvotāju gatavību iesaistīties kopīgā cīņā stāsta arī kāds Latvijas armijas izlūku ziņojums. 13. oktobrī karavīri ar laiviņu bija devušies uz Zaķusalu. Pārmeklējot to, noskaidrojās, ka ienaidnieka tur nav. Vietējie iedzīvotāji zinājuši stāstīt par bermontiešu ierašanos Lucavsalā, kur muižā paņēmuši govi, cūku, zeltlietas un izdzēruši spaini piena, kā arī par ienaidnieka artilērijas atrašanās vietām. Viņi pastāstījuši, ka Pārdaugavā pie maizes fabrikas aiz malkas grēdām novietotais lielgabals pēc veiksmīgas apšaudes esot aizvākts, bet jauni uzradušies aiz Klasona brūža. Iedzīvotāji esot lūguši atļaut kādiem no viņiem pārcelties un iepirkt maizi, jo viņi ciešot badu, pārtiekot tikai no saknēm. Karavīri uz fabrikas vārtiem, kura atradās Zaķusalas augšējā stūrī, piestiprināja baltu papīra lapu, kuru kāds iedzīvotājs apņēmās noplēst, ja vācieši ienāktu Zaķusalā. Tāpat esot sarunāts, ka Zaķusalas Rīgas pusē pie sētas tiks piestiprināts karodziņš, kurš ar tikšot noņemts, ja vācieši ienākšot salā.

"Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā - augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā - dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā - Drošības departamenta darbinieki un skolnieki."
 
Lai atbrīvotu Pārdaugavu, Latvijas armijas virspavēlniecība nekavējoties sāka plānot prettriecienu - uzbrukumu Daugavgrīvas rajonā, forsējot Daugavu. Lai to varētu īstenot, palīdzību sniedza sabiedroto (britu un franču) karakuģi, kas nodrošināja tik nepieciešamo artilērijas atbalstu. Pirmais pretuzbrukums sākās 15. oktobrī. Pēc sabiedroto karakuģu veiktas intensīvas Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī Bermonta armijas aizmugures apšaudes uzbrukumā pārgāja ar kuģīšiem pāri Daugavai pārvestās Latvijas armijas daļas un atguva Daugavgrīvu. Lai atvieglotu šo desanta operāciju, naktī no 14. uz 15. oktobri 8. Daugavpils kājnieku pulka divas izlases rotas izdarīja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.

Izšķirīgie notikumi

Tie Rīgā risinājās novembra sākumā. Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns aizsegā 3. novembrī Daugavgrīvas - Bolderājas rajonā Latvijas armija devās uzbrukumā. Atsevišķas vienības forsēja Daugavu Zaķusalas un Doles salas rajonā, tādā veidā piespiežot pretinieku atkāpties no nocietinātajiem punktiem Daugavas malā Pārdaugavas krastā. Pēc nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna, un 11. novembrī Rīgas atbrīvošanas operācija bija noslēgusies.

Mēnesi ilgo kauju laikā Rīga bija dzīvojusi piefrontes dzīvi. Daugavai tuvējie nami bija labs mērķis Pārdaugavas pusē novietotajiem bermontiešu artilēristiem, savukārt pilsētas centrā izvietotie Latvijas armijas lielgabali apšaudīja Pārdaugavu. Daudzas ēkas tika daļēji vai pilnībā sagrautas. Bermontieši bieži apšaudīja Rīgas pils Sv. Gara torni, kurā visu kauju laiku plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc bermontiešu padzīšanas no pilsētas karogā saskaitīja 86 ložu un šķembu atstātus caurumus. Cilvēki bija spiesti pamest Vecrīgu un tās tuvumā esošās dzīvojamās mājas. Starp bojāgājušajiem bija arī civiliedzīvotāji.

Svarīgs bija ikviens atbalsts

Plašāk zināmo organizēto civiliedzīvotāju palīdzību Latvijas armijai sniedza Latviešu sieviešu palīdzības korpuss, kuru izveidoja 1919. gada 22. septembrī. Korpusa dalībnieces ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, no kuriem lielāko jau 9. oktobrī atvēra Rīgas Latviešu biedrības namā. Brīvprātīgās aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā. Šos darbus vadīja Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes kundze Justīne Čakste.
No M. Vētras atmiņām: "Arī viņa [M. Vētras draudzene, kuru viņš dēvē par Mārcīti] bija iestājusies steidzīgi noorganizētajā Sieviešu palīdzības korpusā un rādīja man savas tulznas, kas bija cēlušās, gatavojot sviestmaizes kareivjiem. (..) Reiz viņa bijusi pat Daugavmalā. (..) Viņa, kopā ar Austru, bija Daugavas sargiem aiznesusi karstas tējas kannu un lielu grozu sviestmaizīšu."
Savukārt materiālo līdzekļu vākšanai novembra sākumā Sieviešu palīdzības korpusa ietekmē nodibināja "Zelta fondu", kuru vadīja rakstniece Ivande Kaija. Tas darbojās pusgadu, un pēc slēgšanas visus savāktos zelta un sudraba priekšmetus, kā arī naudu - 400 000 rubļu - nodeva Latvijas Bankai.
Bermontiādes laikā kaujas notika ne tikai Rīgā un tās apkārtnē. 1919. gada 4. novembrī bermontieši sāka uzbrukumu Liepājai. Lielāko kauju pilsētas 1400 vīru lielais garnizons izcīnīja 14. novembrī un arī šeit atbalstu sniedza Lielbritānijas karakuģi. Neskatoties uz visām pūlēm, ieņemt pilsētu bermontieši nespēja. Savukārt 11. novembrī bija plānots uzbrukums Ventspilij, taču notikumi Rīgā bermontiešu nodomus mainīja.
Saistībā ar kaujām Kurzemē gribētu pieminēt divas epizodes no Liepājas aizstāvēšanas. 14. novembrī kaujā pie Dienvidu forta un Saules muižas Grobiņas (vēlāk 11. Dobeles) kājnieku pulka karavīri centās atgūt zaudētās pozīcijas. Viņiem brīvprātīgi pievienojās jau 55 gadu vecuma slieksni pārkāpušais Fricis Liepiņš, lai palīdzētu gūt uzvaru uzbrukumā, kas norisinājās blakus viņa mājām. Par izrādīto varonību, vienam no pirmajiem dodoties triecienā un ar savu piemēru iedrošinot arī citus, F. Liepiņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Otrs stāsts ir par jaunu meiteni Olgu Zaičenkovu, kura strādāja Liepājas telefona centrālē par telefonisti. Lai koriģētu britu karakuģu artilērijas uguni, Latvijas armijas virsnieki izmantoja privātās telefona līnijas, un šī informācija nonāca telefona centrālē. Olga ziņojumus tulkoja angļu valodā, lai britu jūrnieki tos varētu pārraidīt uz kuģiem, un tādā veidā sniedza savu ieguldījumu dzimtās pilsētas aizsardzībā.

"Kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt savu roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru."
 
Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kurš bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu, ierosināja naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Latvijas Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja, jo armijas virspavēlniecība bija nolēmusi padzīt pretinieku no Latvijas. Turpinot uzbrukumu, 21. novembrī Latvijas armija ieņēma Jelgavu, pēc pāris dienām - Tukumu. Novembra beigās tika atbrīvota Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža.
Šeit, protams, nav pieminētas visas epizodes, kas būtu pelnījušas, lai tās atcerētos. Tas ir tikai ieskats vēsturē, lai apliecinātu - uzvaru karā negūst tikai armija, bet gan visa sabiedrība kopumā. Un tikai tad, kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru.
Noslēgumā vēl viens citāts no M. Vētras atmiņām, kas raksturo iedzīvotāju attieksmi pret savas valsts armiju: "Te [Jelgavā] nu mēs redzējām un priekā izjutām savu uzvaru. Tirgus laukums bija pilns meitenēm un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas ēdienus un dzērienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kūpošu kafiju, kakao, tēju, maize ar desām, biezpienu, sieru, pat karstas pankūkas un ievārījums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudeles, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svētku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svētki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā. (..) Mums piederēja Jelgava un jelgavnieču sirdis. Jelgavnieces bija mūs pat apdāvinājušas. Bez pilniem vēderiem daudziem no mums bija arī pilnas kabatas - dažam bija zeķes, dažam cimdi, dažam pat kaklauts vai kamzolis."

Tīnūžos rekonstruēs Otrā pasaules kara kauju (06.08.2011 LETA.)

Ikšķiles novada Tīnūžos notiks starptautiska Otrā pasaules kara kaujas rekonstrukcija "Lindenberg 1944", kurā tiks demonstrēta latviešu, igauņu un vācu vienību sadursme ar padomju armijas karavīriem, informēja Ikšķiles novada kultūras mantojuma centra "Tīnūžu muiža" vadītājs Kaspara Špēlis. Kā norāda pasākuma rīkotāji, militārās vēstures rekonstrukciju mērķis ir maksimāli precīzi izpētīt notikumu vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Izmantojot pirotehniku, autentiskus ieročus, militāro tehniku, uniformas un ekipējumu, rekonstrukcijas skatītājiem tiek dota iespēja atgriezties pagātnē un kļūt par kaujas aculieciniekiem. Pasaulē arvien biežāk tiek rekonstruētas Otrā pasaules kara cīņas.

Kaujas rekonstrukcija norisināsies Tīnūžu muižas teritorijā pie Mazās Juglas upes. To organizē Ikšķiles novada kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža" sadarbībā ar militārās vēstures klubu "Redut" un ar Ikšķiles novada pašvaldības atbalstu, piedaloties militārās vēstures rekonstrukcijas klubu dalībniekiem no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Pasākumā piedalīsies arī "Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija", noslēdzot skautu nometni Tīnūžos.

Plkst.10 tika atklāta igauņu leģionam veltīta izstāde, pasākuma atklāšana notiks plkst.14, kad arī būs vērojama kaujas rekonstrukcija. Pēc kaujas rekonstrukcijas sekos amatierteātra izrāde, vīru kopas "Vilki" koncerts un balle retro - militārā stilā. Pasākuma apmeklētāji aicināti ierasties retro stila apģērbā.