1919. gada 18. oktobrī Raiens saziņā ar Latvijas Pagaidu valdību un Rīgas pilsētas valdi telegrāfiski (cauri Kopenhāgenai) lūdza Bermontu atļaut Torņakalna iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Bermonts atbildē paziņoja, ka latviešu artilērija apšauda divas slimnīcas Torņakalnā. Raiens atbildēja, ka lūdzis Latvijas armijas virspavēlniekam pārtraukt apšaudi, kā arī izteica lūgumu Bermontam izlaist ASV Sarkanā Krusta darbiniekus uz Rīgu. 22. oktobrī Bermonts pieklājīgi atbildēja, ka ar pateicību pieņem priekšlikumu par Torņakalna apgādi un dod pavēli izlaist uz Rīgu ASV Sarkanā Krusta darbiniekus, nepārbaudot bagāžu. 23. oktobrī E. Raiens personiski devās uz Jelgavu, lai tur precizētu Pārdaugavas iedzīvotāju apgādes nosacījumus. 25.—26. oktobrī amerikāņi uzsāka Torņakalna un Āgenskalna 25 000 iedzīvotāju apgādi ar pilsētas valdes izsniegto maizi (500 pudiem), personiski buksierī ar balto karogu nogādājot to pāri Daugavai (29. oktobrī no rīta tādā pašā ceļā Pārdaugavā tika nogādāti kārtējie 500 pudi maizes).
Pārtiku tālāk nogādāja kreisajā upes krastā esošās Amerikas Sarkanā Krusta automašīnas, turklāt izmantoja iespēju, lai atpakaļbraucošajās laivās ielādētu medicīnas piederumus, kas bija «tik ļoti nepieciešami Rīgā». Vēlāk noskaidrojās, ka šādā ceļā sūtītā ARA pārtika patiesi nonāca bērnu virtuvēs, taču pilsētas valdes sūtītie maizes krājumi tikuši izdalīti Pārdaugavas tirgotājiem, uzliekot viņiem par pienākumu pārdot to iedzīvotājiem par 1 rubli un 20 kapeikām mārciņā, tādējādi paši trūcīgākie varēja palikt bez šīs maizes. Savukārt dažas dienas pēc Pārdaugavas atbrīvošanas — 14. novembrī pilsētas valde atkal izmantoja ASV Sarkanā Krusta palīdzību, divās šīs organizācijas smagajās automašīnās nosūtot 400 pudus maizes.E. Raiens vismaz vienu reizi Torņakalnu pārtikas apgādes jautājumā oktobrī apmeklēja personiski. Latvijas valdības pārstāvis pie ASV Sarkanā Krusta O. Fogelmanis kopā ar Sarkanā Krusta majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta artilērijas apšaudē (nevar izslēgt, ka tas bija jau pieminētais 23. oktobra brauciens).
ASV misijas locekļu darbība Jelgavā
Arī Jelgavā darbojās līdz oktobra beigām tur palikušie misijas locekļi. Bermonts uzaicināja viņu pārstāvjus pie sevis, un Hjū Grifins un L. Hendersons ieradās Jelgavas pilī. «Mēs tikām pavadīti ar piešu saskandināšanu un ieroču prezentāciju no viena iespaidīgi izvietota sargposteņa pie otra, līdz nonācām lielā baronu zālē ar nopulētu grīdu un milzīgām lustrām. Virsnieki visdažādākās krāsas uniformās eleganti stāvēja apkārt, savstarpēji sarunājoties, es jutos tā, it kā kādas liktenīgas kļūdas dēļ mēs būtu pēkšņi katapultēti scēnā no Vīnes operas.» Sarunā Bermonts izteica nožēlu par misijas piespiedu aizturēšanu Jelgavā, izskaidrojot to ar neveiksmīgo ierašanās brīdi, kā arī cerību, ka drīz tā beigsies. Viņš arī izteica bažas par sabiedroto attieksmi pret viņu, kaut arī mērķi ir pilnīgi vienādi — Rietumu pasaulei draudzīgas Krievijas atjaunošana. Atbildē H. Grifins skaidroja, ka misijai nav politisks, bet vienīgi humanitārs raksturs, izsakot cerību, ka drīzumā tiks dota iespēja doties uz Rīgu, lai varētu realizēt tās uzdevumu. Tāpat majors izteica priekšlikumu sniegt palīdzību, kas ļoti nepieciešama, arī Jelgavas iedzīvotājiem, kamēr misija atradās šajā pilsētā. Bermonts izrādīja izpratni, un drīz pēc sarunas misijai tika atsūtīts lūgums nosūtīt dažas no tās rīcībā esošajām automašīnām uz Torņakalnu un citām vietām pie Daugavas, lai nogādātu aizmugurē slimos un ievainotos — gan civiliedzīvotājus, gan karavīrus. L. Hendersons rakstīja: «Mūsu atlikušajā laikā Jelgavā mūsu ambulances [mašīnas] nogādāja daudzus no šiem cilvēkiem no upes rajona uz civilajām un militārajām slimnīcām Jelgavā.»
Interesanti, ka sabiedrības «Konzums» pārstāvis Kārlis Ozols, kurš novembra beigās no Parīzes atgriezās dzimtenē, Helsinkos sastapa kādu ASV Sarkanā Krusta darbinieku, kas bija izbraucis no Rīgas pēc 21. novembrī notikušās Jelgavas ieņemšanas, un viņš Ozolam «sīkāk aprakstīja latviešu varonību un it sevišķi slavēja Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi, kurš 4 dienas no vietas bez mazākās atpūtas strādājis».
Uzreiz pēc Jelgavas atbrīvošanas novembrī pilsētā ieradās E. Raiens kopā ar organizācijas Jelgavas nodaļas vadītāju L. Hendersonu. Pēdējais vēlāk atcerējās, kā, šķērsojot Lielupes tiltu, redzējis pili liesmās, kritušos ielās un dūmu mākoņus virs citām pilsētas daļām, kā arī dzirdējis šāvienus. Šķiet tomēr, tas bija otrs amerikāņu mēģinājums iebraukt pilsētā, jo sakaru virsnieks J. Ozoliņš E. Raiena pirmo braucienu uz Jelgavu aprakstījis šādi: «Kādu rītu saņēmu ziņu no virspavēlnieka štāba, ka mūsu daļas ieņēmušas Jelgavu. Ziņoju to tūlīt pulkvedim Raienam, kurš nekavējoties pasūtīja automašīnu, un abi devāmies uz Jelgavu. Tuvojoties Jelgavai, ievēroju, ka mūsu karaspēka ķēdes virzās uzbrukumā uz pilsētu. Tas man likās savādi, un to pateicu amerikānim. Bet Raiens paļāvās uz štāba ziņām, ka Jelgava ieņemta, un pavēlēja šoferim braukt tālāk. Tā kā pie mūsu mašīnas plīvoja amerikāņu standarts, neviens mūs neaizturēja. Netālu no Jelgavas tilta nojautām, ka laikam gan viss kārtībā nav, jo pēkšņi no tilta puses mūs sāka apšaudīt ar ložmetēju un šauteņu uguni. Zem uguns krusas šoferis strauji apgrieza mašīnu, un steidzīgi braucām atpakaļ. Laime, ka mūsu mašīnai netrāpīja, jo tad mēs būtu krituši bermontiešu rokās. Zināms, amerikānim jau nekas ļauns nedraudētu, bet kā būtu gājis man latviešu virsnieka formā? Atgriezušies Rīgā, prasījām štābā, kas par lietu. Mums atbildēja, ka Jelgava esot gan ieņemta, tikai no otras puses, un tiltu no Rīgas puses vēl turot vācieši, bet arī tiem jau uzbrūkot 6. Rīgas kājnieku pulks. Tiešām, tai pašā vakarā (21. novembrī) Jelgavu pilnīgi ieņēma mūsu vienības.
Hendersons atcerējās: «Atmosfēra Jelgavā bija tik saspīlēta, ka jebkurš vācietis, par kura kontaktiem ar Bermontu bija zināms, atradās nāves briesmās.» Sekojošajā naktī slimnīcā pie Hendersona ieradās divas izmisušas baltvācietes, lūdzot palīdzību nošautā tēva un vīra atrašanā pilsētas parkā, kur bija notikusi izrēķināšanās ar aizdomās turētajiem par kolaborāciju ar Bermonta spēkiem, un nogādāšanā uz ģimenes kapiem. Sanitārais auto devās uz parku un nogādāja nošauto uz kapiem, atstājot «sievietes kopā ar līķi tumšajā, sniega klātajā kapsētā». Tūlīt pēc tam viņš izdarīja gandrīz liktenīgu kļūdu, vienatnē dodoties uz Latgales divīzijas štābu, kur bija uzaicināts uz vakariņām. Viņu aizturēja divi latviešu karavīri, kuriem Hendersons centās izskaidrot situāciju vācu valodā, kā rezultātā viņi veda to uz zināmo nošaušanas vietu parkā, «kāri lūkojoties» uz viņa kažoku un cimdiem. Par laimi, ceļā tika sastapts Hendersonam pazīstams virsnieks, kas viņu izglāba. Turpmākajās divās nedēļās, cieši sadarbojoties ar Latvijas iestādēm, Hendersons organizēja palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem, bet pēc tam tika pārcelts uz Kauņu, un par godu tam tika sarīkota demonstrācija ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos, ar ASV un Latvijas karogiem un orķestri, kas spēlēja abu valstu himnas, kā arī oficiālu personu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju runām.Publicitāte
1919. gada novembra sākumā E. Raiens sniedza presei informāciju par organizāciju. Iepazīstinājis ar darbības pamatprincipiem un finansējumu (ziedojumi), viņš atzīmēja, ka «gandrīz visi darbinieki esot bijušie armijas virsnieki, pazīdami Sarkanā Krusta darbību un dodot savus pakalpojumus brīvprātīgi vai par mazu atlīdzinājumu, jo viņu alga ir apziņa, ka viņi palīdz saviem līdzcilvēkiem». Tāpat viņš stāstīja par ieceri veidot organizācijas nodaļas arī citās Latvijas vietās, par Liepājā jau izveidoto noliktavu, par to, ka galvenais mērķis Latvijā ir palīdzēt karā cietušajiem iedzīvotājiem, taču nav aizmirsta arī armija (līdz intervijas brīdim organizācija bija piešķīrusi tai 10 000 zeķu pāru, tūkstošiem apakšveļas gabalu, 3500 segu, 51 000 amerikāņu cigarešu utt., un intervijas sniegšanas brīdī gatavojās piešķirt vēl 1500 segu un vairākus tūkstošus kreklu). Korespondents atzīmēja: «Kolonels Raiens atstāj enerģiska, patīkama rakstura cilvēka iespaidu, kura vienīgā interese dzīvē ir savam tuvākam labu darīt.»
8. novembrī prese atzīmēja sabiedroto nopelnus Bermonta uzbrukuma apturēšanā un minēja «ieroču brālību», kas noslēgta ar angļiem un frančiem, turpinot: «Vēl darbīgāk nekā pirms oktobra, mūs pabalsta trešā lielā nācija — amerikāņi. Viņu priekšstāvji, nebaidoties nāves tuvuma, sniedz palīdzīgu roku mūsu ievainotajiem un mazina mūsu slimnieku ciešanas ar zālēm u.c. ārstnieciskiem līdzekļiem. Vārdu sakot, briesmu brīdī visas trīs lielās tautas mūs nepameta, bet ik uz soļa mūs spēcīgi pabalsta.» Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas no Rīgas svinīgajā Tautas Padomes sēdē Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, izsakot īpašu pateicību sabiedrotajiem, pieminēja arī Amerikas Sarkano Krustu, kurš «mums visu laiku sniedza lielu palīdzību».Pati organizācija 1920. gada janvārī īpašā paziņojumā savu darbību bermontiādes laikā novērtēja sekojoši: «Amerikas Sarkanā Krusta automobiļu ambulatorija pastāvīgi atradās Latvijas tautas rīcībā. Tā darbība visbiežāk izpaudās palīdzības sniegšanā armijai. Bermonta uzbrukuma laikā Rīgai šie automobiļi pārvadāja simtiem ievainoto, daudzi no kuriem nešaubīgi būtu miruši, ja netiktu savlaicīgi nogādāti uz pārsienamajiem punktiem. Šie automobiļi darbojās dienu un nakti zem Amerikas Sarkanā Krusta virsnieku vadības un lielākoties atradās uguns joslā. Jāatceras, ka Bermonta okupācijas laikā Torņakalna un Āgenskalna iedzīvotāji bija bez pārtikas. Ar Amerikas Sarkanā Krusta starpniecību tika organizēti vairāki īsi pamieri starp Latvijas un Bermonta armiju, kuru laikā Pārdaugavas iedzīvotāji tika apgādāti ar pārtiku Amerikas Sarkanā Krusta laivās baltā karoga apsardzībā.»
1922. gada jūnijā Rīgas pilsētas valde, ievērojot ASV Sarkanā
Krusta ievērojamo atbalstu un daudzos dāvinājumus, ievēlēja
E. Raienu par Rīgas goda pilsoni.
30. jūnijā viņš ieradās atvadu audiencē pie Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, kas viņam personīgi pasniedza Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras ordenis viņam kā vienīgajam amerikānim tika piešķirts 1922. gada 28. janvāra ordeņa domes sēdē par to, ka 1919. gada oktobrī un novembrī, būdams «ASV Sarkanā Krusta priekšnieks, pašaizliedzīgā darbā sekmēja mūsu armijas apgādi ar medikamentiem, apģērbu un pārtiku, zem tiešas pretinieka uguns bieži apmeklēja priekšējās līnijas»). Iekšlietu ministrija organizēja atvadu mielastu ar visu ASV Sarkanā Krusta darbinieku piedalīšanos. Savukārt Latvijas Sarkanais Krusts apbalvoja E. Raienu ar savas organizācijas Goda krustu, bet Sieviešu palīdzības korpuss jau 1920. gada jūnijā dāvāja viņam pateicības adresi, kuras autori bija mākslinieks Rihards Zariņš un rakstniece Anna Brigadere.
1923. gada 18. septembrī E. Raiens 39 gadu vecumā nomira ar malāriju Teherānā, kur darbojās kā savas organizācijas pārstāvis palīdzības sniegšanā zemestrīcē cietušajiem iedzīvotājiem. Latvijas prese izjusti atreferēja laikrakstā «Chikaho Tribune» publicēto nekrologu, un Ministru prezidenta vietas izpildītājs un satiksmes ministrs Jānis Pauļuks nosūtīja ASV Sarkanajam Krustam valdības vārdā vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar E. Raiena nāvi.
Ēriks Jēkabsons, asoc. profesors
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru