Pēc "LA" 22. jūlijā publicētā raksta "Sarkano okupantu steiga – 1941", kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.
1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar "LA" redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.
Ieskats dokumentos
Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.
Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis "šāvienu ievainojumus un sakropļojumus". Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.
No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem... Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.
Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.
Aizliegt, notvert, sodīt
To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: "Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām". Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.
Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas "novērotas kārtības traucēšanā", bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika "palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem". Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka "sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā". Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.
Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka "par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu". Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.
Haoss Rīgā
Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.
Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: "Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā." Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.
Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.
Pārpratuma upuri?
Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.
Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo "nacionālistu" aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās "parašutistu trauksmes" un it kā "aizsargu" (atmiņās rakstīts – "apsargu") atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni...
Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, "fašistu armiju un ieročus" slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas ("Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu"/ "Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi").
Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā "Tēvija": "Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti..."
Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru