Pirmos apbalvojumus par varonību Otrajā pasaules karā latvieši saņēma jau 1939. gadā
Pirmais apbalvojums, ko Latvijas pilsonis saņēma par varonību Otrajā pasaules karā, nebija ne Dzelzs krusts, ne Sarkanā Karoga ordenis, kā, atceroties latviešu piespiedu līdzdalību svešās armijās, varētu šķist. Tas bija 1939. gadā neitrālās Latvijas valsts Viestura ordenis.
Latvijas pilsonis Arnolds Langins, kurš pirmais no Latvijas pilsoņiem tika apbalvots par varonību karā, nemaz nebija karavīrs. Viņš bija Latvijas sūtniecības Polijā sekretārs, kas 1939. gada oktobrī izpelnījās pagodinošo militāro balvu – Viestura ordeni ar šķēpiem. Prese tolaik rakstīja lakoniski. "Ārlietu ministrs Vilhelms Munters sestdien pieņēma sūtniecības sekretāru Arnoldu Langinu, kas atgriezās no Varšavas. A. Langins palika Varšavā pēc sūtņa Ludviga Ēķa aizbraukšanas un pārņēma sūtniecības darbību, valsts mantu un mūsu pilsoņu aizsardzību visu laiku, kamēr Varšavā norisinājās militāras operācijas. Arī pēc ārzemnieku evakuācijas, kas ar abu karojošo pušu piekrišanu notika 21. septembrī, A. Langins palika savā postenī, piedzīvodams sūtniecības nama pakāpenisku sagraušanu un pat aizdegšanos, izglābjot no sūtniecības svarīgākos dokumentus, kasi un zīmogus. Par parādīto drošsirdību, uzticību un pienākuma apziņu ārlietu ministrs izteica A. Langinam Valsts prezidenta un valdības atzinību," oficiālā tonī 1939. gada 23. oktobrī pavēstīja "Brīvā Zeme". Dramatiskākās epizodes pilsoņiem tika aiztaupītas. Par tām vēlāk slepenā dokumentā diplomāts ziņoja personīgi ministram Munteram.
"Esmu vecs karavīrs"
Latvijas sūtniecība Varšavā atradās trīsstāvu ēkā Szkolna (Školnas) ielā 6. Tieši tajā pilsētas daļā, kam bija lemts smagi ciest karadarbībā. Karš šo kvartālu sasniedza nedēļu pēc nacistiskās Vācijas 1939. gada 1. septembra rīta iebrukuma Polijā. Pirmās šķembas ēku ķēra naktī no 8. uz 9. septembri, tas ir pašā Varšavas aizsardzības kauju sākumā. Tas vēl bija nieks, jo turpmākajās dienās viens vācu artilērijas šāviņš eksplodēja sūtniecības reprezentācijas telpās, viens darbinieku dzīvokļos, viens nama sienā starp logiem. Ceturtais šāviņš, izsitot sienā caurumu, ielidoja sūtniecības šofera dzīvoklī, taču, par laimi, neeksplodēja, vien sagāza krāsni. Latvijas sūtnim Ludvigam Ēķim gan nenācās vērot klātienē, kā iet bojā viņa rezidence, kurā, kā raksta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, burtiski īsi pirms tam bija ievestas jaunas mēbeles. Ēķis evakuējās jau 5. septembrī, kad Polijas Ārlietu ministrija informēja, ka vairs negarantē ārvalstu diplomātu drošību. Uzraudzīt sūtniecības mantu palika sūtniecības sekretārs Arnolds Langins un pulciņš sūtniecības darbinieku kopā ar ģimenes locekļiem. Viņi drīz uzzināja, ko nozīmē dzīvot ielenktā pilsētā, kuru pastāvīgi bombardē vācu lidmašīnas un lielgabali. Tiesa, arī sūtņa Ēķa ceļš, sekojot evakuētajai Polijas valdībai, nebija viegls. To tāpat pavadīja uzlidojumi un rūpes, kur dabūt degvielu. "Galvenais, ka mums netrāpīja un braucām tālāk," 11. septembrī sūtnis rakstīja slepenajā ziņojumā Munteram no Kšemeņecas pilsētiņas Polijas dienvidaustrumos (mūsdienās Kremeņeca Ukrainā), atainojot 6. septembrī piedzīvoto vācu aviācijas uzlidojumu Ļvovā. "Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm man bail nav, un ceru, ka viņas mani neķers. Bet, ja ķers, tad rūpējieties par manu ģimeni," viņš stoiciskā mierā atzīmēja ziņojuma beigās.
Varšavā palikušie sūtniecības ļaudis apšaudes vadīja pagrabā, kur veļas mazgātavā ierīkoja arī improvizētu virtuvi. Par Langina un viņa biedru likteni Latvijā tobrīd neviens neko nezināja, lai arī Varšavas radio laiku pa laikam pēc sūtniecības lūguma pārraidīja īsas informācijas, ka ar sūtniecības darbiniekiem viss kārtībā. Diemžēl Latvijā šos ziņojumus neviens nesadzirdēja.
"Jaunākās Ziņas" vēlāk optimistiskā stilā apgalvoja, ka Langins esot ar radio starpniecību regulāri sazinājies ar Ārlietu ministriju (ĀM), kas devusi norādījumus: "Šos paziņojumus viņš vienmēr labi uztvēris, tāpēc arī varējis izpildīt ministrijas rīkojumus." Tika radīts naivs priekšstats, ka ĀM visu laiku kontrolējusi situāciju. Tas nepavisam neatbilda patiesībai. Vienīgais, ka ĀM pa radio kanāliem 20. septembrī bija devusi rīkojumu Langinam palikt, lai apsargātu sūtniecības ēku un iespēju robežās rūpēties par Latvijas pilsoņiem, kādu tobrīd Varšavā bija apmēram 60. Burtiski nākamajā dienā ar Varšavas diplomātu korpusa vecākā – Norvēģijas sūtņa Ditlefa – starpniecību tika panākts, ka Vācija piekrita diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu evakuācijai. Lielā steigā aizbrauca Latvijas militārais atašejs G. Ķikulis, pārstāvniecības kalpotāji un viņu ģimenes locekļi – kopumā 34 cilvēki. Vilcienu līdz Kēnigsbergai nodrošināja vācieši.
Dzīve pagrabā
Varšavā kopā ar Langinu palika nama šveicars un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Pļavpāvuls, kā arī poļu kalpotājs Vojteckis. Uz viņiem arī gūlās visa Latvijas interešu pārstāvniecība līdz Polijas galvaspilsētas kapitulācijai 27. septembrī un vēl ilgāk. Atskaitot Langinu, no ārvalstu diplomātiskā korpusa Varšavā tad palika tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts un Igaunijas sūtniecības padomnieks Šmits.
Latvijas sūtniecības namam aplenkuma gaitā bija lemts nodegt un iet bojā. Langinam izkļūt no izpostītās Varšavas izdevās tikai 3. oktobrī, kad vācieši pārņēma pilsētu. Tostarp Rīgā par sekretāra likteni visi jau bija pamatīgi nobažījušies. Tam bija pamats. "Ap plkst. 14.30 sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu," par 22. septembra notikumiem pēc tam atskaitē ĀM vēstīja Langins. 23. septembrī: "Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi 2,00 zloti kg." Todien nācās pārdzīvot visstiprāko apšaudi, kad sūtniecību trāpīja četras granātas. Ne bez humora Langins jau Rīgā ziņojumā rakstīja: "Ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no balta par melnu." Sūtniecībā pazuda elektroapgāde, telefonsakari, bet ūdens tecēja tikai no pagraba krāna. Drīz apsīka arī tas.
25. septembrī: "Ap plkst. 9.30 izgājis sētā, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu, kuru liku apbērt ar smiltīm. Plkst. 13.30 Szkolnas ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām." Pēcpusdienā ielas vidū pretim sūtņa kabineta logiem nokrita aviobumba, kas varēja izrādīties liktenīga visiem sūtniecības pagraba iemītniekiem, ja kristu 6 – 7 m tuvāk. Nākamās dienas rītā sūtniecības nams aizdegās no vācu degbumbas un Langins ar Pļavpāvulu pameta pagrabu, lai kā lūdzēji meklētu patvērumu citur. Diplomāts paķēra līdzi tikai svarīgākos dokumentus, naudu un apmetās citā ļaužu pilnā pagrabā kādā namā 150 metrus tālāk. Sūtniecību pa to laiku, neskatoties uz apšaudi, paspēja apciemot marodieri, kas pievāca radioaparātu, drēbes un vēl dažas lietas. Pilsētā jau valdīja haoss. Kaut "Jaunākās Ziņas" labticīgajiem lasītājiem apgalvoja, ka svarīgākie dokumenti izglābti, patiesībā slepenā dokumentācija sūtniecības seifā pārogļojās: "27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem." Dzīvei ēka vairs nederēja un turpmāko pajumti diplomāts atrada Igaunijas sūtņa dzīvoklī. Varšavu Langins pameta 17. oktobrī kopā ar ārzemniekiem vācu īpaši organizētā vilcienā.
Langina triumfs
Arnolda Langina triumfālā atgriešanās Rīgā notika 21. oktobrī. Stacijā viņu sagaidīja ĀM darbinieki un tūlīt arī pieņēma ārlietu ministrs Munters. Sešas dienas vēlāk pēc ministra ierosinājuma sūtniecības sekretārs no Kārļa Ulmaņa rokām saņēma IV šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, kuru piešķīra "par varonīgu izturēšanos kara apstākļos". Līdz tam šo apbalvojuma pakāpi deva vien par nopelniem neatkarības cīņās 1919./1920. gadā. Jāatzīmē, ka mūsdienās 2004. gadā atjaunoto Viestura ordeni ar šķēpiem piešķir "par militāriem nopelniem", kas obligāti vairs nenozīmē piedalīšanos karadarbībā.
Vai Langins uzskatāms par pirmo latvieti, kas saņēma ordeni par dalību Otrajā pasaules karā? Viss atkarīgs no traktējuma. "No mūsdienu viedokļa to apgalvot būtu strīdīgi, jo Latvija toreiz ne ar vienu nekaroja. Tas ir līdzīgi kā tagad Afganistānā, kur latviešu karavīri arī saņem Latvijas valsts apbalvojumus," komentē Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs.
Jāpiebilst, ka augstu apbalvojumu – Viestura ordeņa 1. pakāpes (zelta) goda zīmi – 1939. gadā tāpat saņēma Gustavs Pļavpāvuls, kurš palika Varšavā sargāt atlikušo sūtniecības mantību līdz pat 17. decembrim. Latvija nekādu atlīdzību par sagrauto sūtniecības namu un zudušo inventāru neprasīja, lai arī tādu rīcību apsvēra. Un ne jau latvieši vienīgie cieta. Nodegušas bija pašas Vācijas un arī Francijas vēstniecības, tāpat vāciešu aviobumba bija iznīcinājusi Itālijas vēstniecības fasādi.
***
Arnolds Langins (1905 – 1993). Latvijas Ārlietu ministrijā kopš 1934. gada. No 1939. gada aprīļa sūtniecības Varšavā I šķiras sekretārs. 1939. gada novembrī – 1940. gada maijā ĀM Austrumu nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, turpmāk – vadītājs. Pēc valsts okupācijas un atbrīvošanas no amata strādāja par lietvedi Tabakas rūpniecības trestā, vēlāk tehniķis uzņēmumā "Latenergobūve". Vācu okupācijas laikā – darbojās Saimniecības ģenerāldirekcijā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Izceļoja uz ASV, kur strādāja koncernā "Boeing". Miris Sietlā.
Gustavs Pļavpāvuls (1897 – 1964). Pirmajā pasaules karā iestājās latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Krievijas pilsoņu karā latviešu sarkano strēlnieku rindās. 1919. gada maijā dezertēja no Padomju Latvijas armijas, bija kareivis Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, par varonību kaujās Latgalē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc atvaļināšanas strādnieks. Kopš 1935. gada augusta Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars, vēlāk vecākais ziņnesis ĀM Rīgā. Zināms, ka pēc kara strādājis par sētnieku Jūrmalā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru