Leģionāru traģēdija Zviedrijā (Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks)

Baltiešu leģionāru traģēdija atstāja dziļu morālu traumu arī zviedru sabiedrībā. Tikai 1994. gadā, kad četrdesmit bijušie izdotie leģionāri pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava uzaicinājuma apmeklēja Stokholmu un Gotlandi, notika simboliska Zviedrijas atvainošanās par notikušo.

Ierašanās Zviedrijā

Vēl 1945. gada 9. maijā četrdesmit latviešu karavīriem atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas ostām izdevās atstāt Latvijas rietumu krastu. Daļa no viņiem tūlīt pēc ierašanās Zviedrijā izmantoja iespēju uzdoties par civilistiem, bet daļu internēja kā militārpersonas. Lielākajai latviešu karavīru grupai (119 karavīri un četri civilisti) 1945. gada 28. martā ar nelielu Daugavas satiksmes kuģi "Potrimps" un Rīgas ostas velkoņiem "Augusts" un "Alnis" bija sekmīgi izdevies izkļūt no Dancigas ielenkuma. Pa ceļam Baltijas jūrā "Augusts" gan nogrima, tomēr tā pasažierus uzņēma abi pārējie velkoņi. 30. martā tie ieradās Bornholmas salā, kur noenkurojās Svanekas, vēlāk Rennes ostā. 8. maijā, kad īsi pirms Vācijas kapitulācijas salu okupēja padomju karaspēks, karavīri devās rietumu virzienā, lai padotos sabiedroto gūstā, tomēr sliktās navigācijas dēļ nonāca Īstādes ostā Zviedrijā. No turienes latviešu karavīrus izvietoja Havdhēmas un Bēkebergas kara gūstekņu nometnēs, bet vēlāk sapulcināja vienkopus internēto karavīru nometnē Rennesletē.

Zviedru šķietamā neitralitāte

Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Zviedrija kara laikā bija neitrāla valsts, jaunākie vēsturnieku pētījumi apliecina, ka tā pārkāpa savas neitralitātes tiesības gan kara sākumposmā attiecībā pret Vāciju, gan arī vēlāk – pret Rietumu sabiedrotajiem. Tas pats, protams, jāsaka arī par baltiešu karavīru izdošanu, kas notika PSRS politiskā spiediena un zviedru "kalkulētā egoisma" politikas apstākļos. Kā liecina mūsdienās Zviedrijas Valsts arhīvā apzinātie dokumenti, Ārlietu ministrija 1945. gada 2. jūnijā saņēma PSRS sūtniecības notu, kurā bija informēts, ka "Padomju Savienības valdībai ienākušas ziņas, ka daļa vācu vienību, kas atradās Padomju Latvijas teritorijā un Hēlas pussalā, pārkāpjot "aktu par militāro kapitulāciju", ir aizbēgušas no padomju spēkiem un atradušas patvērumu zināmās Zviedrijas ostās [..] Padomju Savienības sūtniecība ir pilnvarota vērsties pie Zviedrijas valdības ar priekšlikumu izdot padomju valdībai visus vācu (un tādus, kas bija vācu kontrolē) kareivjus, virsniekus un pārējo militāro personālu, kas bija ieradušies Zviedrijas ostās".
Zviedrijas valdība savu lēmumu par Vācijas bruņoto spēku militārpersonu (tajā skaitā baltiešu) izdošanu pieņēma Pēra Albīna Hansona vadītā Ministru kabineta sēdē 1945. gada 15. jūnijā. Tajā bija uzsvērts, ka "Zviedrijas valdība ir gatava ļaut tam vācu vai vācu kontrolē esošajam militārajam personālam, kas no minētā rajona atbēguši uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi" un ka "Aizsardzības štābam dots rīkojums stāties sakaros ar sūtniecību, lai nokārtotu tehniskās formalitātes attiecībā uz aizceļošanu un izdošanu padomju militārajām iestādēm. Reizē ar to Ārlietu ministrija aizrāda, ka starp šīm personām atrodas arī tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. [..] zviedru valdība nedos šīm personām uzturēšanās tiesības Zviedrijā".
Kā redzams, zviedri bija gatavi izdot PSRS arī pirms Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Zviedrijā ieradušās militārpersonas, ko padomju puse pat nebija pieprasījusi. Mūsdienās nākas konstatēt, ka tā bija nevajadzīga izdabāšana Padomju Savienībai, jo reālu draudu no PSRS Zviedrijai nebija. Laikā no 1945. gada jūnija līdz 1946. gada janvārim līdzās baltiešiem zviedri kopumā Padomju Savienībai izdeva 2376 vācu karavīrus un jau 1944. gada oktobrī arī apmēram tūkstoti vlasoviešu.

"… šodien mūsu zēnus aiztransportē. Šausmīgi."

Par savu iespējamo izdošanu internētie baltiešu karavīri uzzināja tikai 1945. gada 21. novembrī. Nākamajā dienā 165 baltieši sāka bada streiku, ko vadīja ārsts Elmārs Eihfūss Atvars. Vieni to izturēja septiņpadsmit, citi – divdesmit vienu, divdesmit astoņas, bet daži noturējās pat četrdesmit dienas. 28. novembrī Rennesletes nometni likvidēja, karavīrus pārvietojot uz dažādām slimnīcām Zviedrijā.
Nevēlēdamies nonākt padomju režīma varā, leitnants Oskars Lapa pārgrieza roku artērijas un mira no gūtajiem ievainojumiem, bet leitnants Edvīns Alksnis sev acī ietrieca zīmuli, vēlāk palikdams pusakls un pusparalizēts, tomēr arī tas viņu neglāba no izdošanas. 3. decembrī padomju transportkuģis "Kubaņa" uz PSRS aizveda 1600 internētos vācu karavīrus.
Simpātijas pret baltiešu karavīriem pauda zviedru baznīca, arodbiedrības un citi sabiedrības pārstāvji. Pret izdošanu vērsās arī Zviedrijas bruņoto spēku štābs. Baltiešu karavīru apsardzē iesaistītais Zviedrijas armijas 12. Jēnčepingas pulks un 2. Jētas sapieru vienība pat atteicās piedalīties baltiešu izdošanā, tāpēc tos nomainīja ar zviedru policiju. Nesekmīga bija arī Zviedrijas karaļa Gustava V vēršanās pie PSRS diktatora Staļina. Zviedrijas valdība nemainīja savu lēmumu par baltiešu karavīru izdošanu. Zviedrijas Ārlietu ministrs Estēns Undēns 1946. gada 9. janvārī intervijā laikrakstam "Morgon Tidningen" pat paziņoja, ka šis jautājums nav izšķirams ar jūtām, un atgādināja, ka Zviedrija jau 1940. gadā ir atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.

Baltiešu karavīru pārbaude bēgļu nometnē pirms izdošanas.

Izdošana diezgan dramatiskos apstākļos norisinājās 1946. gada 25. janvārī Trelleborgas ostā. Izdošanas brīdī pašnāvību izdarīja leitnants Pēteris Vabulis, kurš pārgrieza kakla artēriju. Kopumā no internētajiem divdesmit vienam tomēr izdevās palikt Zviedrijā. Tie bija mirušie, smagi ievainotie un pavisam bezspēcīgie. Izdošanas dienā nazi sev vēderā iedūra leitnants Artūrs Plūme, kuru smagi noasiņojošu aizveda uz Kristianstādes slimnīcu. Ceļā uz ostu pēc spēcīga trieciena autobusa loga rūtīs roku locītavas smagi savainoja Valentīns Silamiķelis, tomēr tas viņu nepaglāba no izdošanas Padomju Savienībai. Daži paglābās citu iemeslu dēļ. Tikai pēdējā brīdī atbrīvoja Ēriku Žilinski, kuram izdevās pārliecināt zviedrus, ka viņš nav militārpersona. Olģertam Gebaueram palīdzēja tas, ka viņa tēvs bija saņēmis Zviedrijas medaļu par karaļa Gustava V apkalpošanu vizītes laikā 1929. gadā Latvijā. Pēdējā brīdī izglābās arī kaprālis Osvalds Līcis, kura sieva bija izmisīgi demonstrējusi pie Zviedrijas Aizsardzības ministrijas, draudot vīra izdošanas gadījumā publiski pakārties. Lai kompensētu cilvēku iztrūkumu, zviedri uz "Beloostrov" pat nogādāja vairākus civilistus. Bezspēcīgi bija arī baltiešu diplomāti Rietumos. Bijušais Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais bija spiests konstatēt: "Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar "Beloostrov". Šausmīgi."

Padomju Latvijā

Liepājas ostā "Beloostrov" ieradās 27. janvāra pēcpusdienā. Atvestie karavīri nonāca izolētā nometnē pie Liepājas cukurfabrikas, bet vēlāk viņus pārveda uz vācu karagūstekņu nometni Rīgā, Mežaparkā. Pēc filtrācijas daļu no gūsta atbrīvoja, bet jaunākā gadagājuma bijušajiem leģionāriem nācās strādāt čekai pakļautajā Iekšlietu ministrijas Šoseju pārvaldē ceļu un ēku būvdarbos. Vairākiem no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem pat piespieda Rīgas radio uzstāties ar nepatiesām padomju propagandistu sacerētām runām par notikušo. 1947. gadā tomēr sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Bieži vien lietas safabricēja, un saskaņā ar aptuvenām aplēsēm var pieņemt, ka notiesāja gandrīz trešdaļu no izdotajiem. Ar nāves sodu sodīja leitnantu Pēteri Ziemeli, citus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. Pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām PSRS 50. gadu vidū liela daļa izsūtīto drīkstēja atgriezties Latvijā, tomēr daži no Zviedrijas izdotajiem leģionāriem vēl 60. gados (pulkvežleitnants Kārlis Gailītis, kapteinis Ernests Ķesselis) atradās Gulaga nometnēs.

***

Zviedrijā kopumā tika internēti 149 latviešu karavīri (no tiem izdoti 130):

- no tiem pašnāvību izdarīja četri (mira leitnants Oskars Lapa un leitnants Pēteris Vabulis, dzīvi palika leitnants Edvīns Alksnis un leitnants Artūrs Plūme),
- oficiāli atbrīvoti no gūsta Zviedrijā – 5,
- izdošanas brīdī palika slimnīcās Zviedrijā – 8,
- Padomju Savienībai izdoti – 130;
- pēc atgriešanās Padomju Savienībā notiesāti vismaz 23;