1990. gada aprīlī Dainis Īvāns deva rīkojumu apvienot visus kārtības sargus un nodibināt LTF īpašas brīvprātīgās vienības (IBV) ar štābu priekšgalā. 28. aprīlī LTF domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Škapars akceptēja darbības plānu par Augstākās padomes deputātu un nama apsardzi sesijas laikā.
Ar 1. maiju 200 kārtības sargi bez aizsardzības līdzekļiem uzsāka diennakts dežūras pie Brīvības pieminekļa un Augstākās padomes ēkas. 4. maijā pēc triumfālās 138 tautfrontiešu deputātu uzvaras, pasludinot Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, Daugavas krastmalā grandiozajā, līkumojošā mītiņā kārtību uzturēja ap 500 brīvprātīgo sargu.
Pēc Rīgas milicijas 10. maija sazvērestības nepakļauties jaunajai tautas varai īpašajās kārtības sargu vienībās iekļāvās divi tūkstoši brīvprātīgo.
13. maijā kļuva zināms, ka padomju armijnieki ar interfrontes iedvesmu gatavo pret deputātiem demaršu.
14. maijā izraisījās ass konflikts starp Rīgas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieku OMON virspavēlnieku N. Gončarenko un īpašo kārtības sargu vadību par Augstākās padomes un Iekšlietu ministrijas rīkojumiem, grasījās LTF sargus padzīt, bet vadītājus aizturēt un īslaicīgi ieslodzīt izolatorā… Īpašo vienību vīri izjauca šo nekrietno operāciju.
15. maijā kļuva zināms, ka tiek gatavota triju Baltijas valstu Augstāko padomju ēku ieņemšana un deputātu arests vai padzīšana. Pēc pulksten 10 pie Augstākās padomes lielajā pilsoņu pūlī uzradās daži desmiti virsnieku un ap simtu privātdrēbēs ģērbušos karaskolas kursantu. Viņi vēlējās līdzināties sava aroda biedriem Tallinā, kuriem izdevās ielauzties Tompea pilī… Interfrontiešu atbalstīti, viņi bija bruņojušies ar ķēdēm un dažādiem citiem aukstajiem ieročiem. Ar draudiem un varmācību viņi lauzās uz Augstākās padomes nama ieeju. Sākās Augstākās padomes šturmēšana…
Viņiem pretī stājās daļa milicijas spēku un īpašo brīvprātīgo vienību vīri, savu komandieru Mārtiņa Andersona, Viestura Bērziņa, Jura Boldāna, Voldemāra Ates, Henriha Dzintara, Aigara Tepera, Pētera Vērsīša, Jāņa Kondrāta, Ginta Važņa, Elmāra Kristiņa, Gustava Kalniņa, Jāņa Veinberga, Armanda Māliņa vadīti.
Pēc padomu armijas asiņainajiem darbiem Viļņā un LTF vadības 1991.gada 13.janvāra agrā rīta radio uzrunas – nākt tautai palīgā nosargāt valstiski svarīgos objektus no visu veidu padomju varmākām, kas cerēja samīt vārgos Latvijas neatkarības dīgļus, Dainis Īvāns deva komandu piectūkstoš brīvprātīgo vienību kārtības sargiem un t.s. baltajām beretēm ierasties nozīmētās vietās, lai saņemtu uzdevumus nodrošināt sabiedrisko kārtību Daugavas krastmalā manifestācijas laikā.
Pēc tam pārņemt apsardzē Brīvības pieminekli, Augstāko un Ministru padomes, Latvijas radio un televīzijas kompleksus, telefona centrāli, LTF ēkas un citus objektus. 14.janvārī Īpašo brīvprātīgo vienību vīriem nāca palīgā zemnieki, pilsētnieki un pārstāvji no lojālām Latvijas organizācijām un iestādēm. Sākās barikāžu celšana, Rīgas sargu mobilizācija (dažu dienu laikā sargos iestājās un apliecības saņēma 10 tūkstoši brīvprātīgo) un apmācības nevardarbīgai pretestībai vai varbūtējai cīņai ar bruņotajiem padarmijniekiem, čekistiem, OMON.
Valsts objektu apsardzi vadīja apmācīti un pieredzējuši Īpašo brīvprātīgo vienību darbinieki Voldemārs Atis, Jānis Kondrāts, Juris Vectirāns, Gunārs Krauze, Zigrīda Teikmane, Armands Māliņš, Roberts Millers un Pēteris Vērītis. Lielu morālu un taktisku palīdzību sniedza barikāžu virsvadība deputāti Andrejs Krastiņš, Odisejs Kostanda, Juris Dobelis, Tālavs Jundzis, Ģirts Kristovskis, Ilze Cielava, Roberts Milbergs, Juris Stīpnieks, Jānis Ruško, militārie speciālisti Jānis Baškers, Auseklis Pļaviņš, Georgs Stiprais, Voldemārs Jāronis un citi.
19.janvāra naktī tika sagūstīti pieci Īpašo brīvprātīgo vienību sakarnieki ar automašīnu Latvija, kurus pēc tam mocīja Baltkrievijas cietumā. 20.janvārī OMON bandītiski uzbruka Iekšlietu ministrijai. Tika ievainoti vairāki miliči, arī tagadējais BAF prezidents Renārs Zaļais, bet dzīvību zaudēja Sergejs Konoņenko, Vladimirs Gomonovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš. Tumšo spēku draudi, šaudīšanās un cīnītāju upuri neiebiedēja un nesalauza tautas sparu. Rīgas sargi izcīnīja vēsturisku uzvaru. Tumsa atkāpās. Piepildījās Rīgas Doma prāvesta Jāņa Liepiņa lūgšana: «Debesu Tēvs, svētī tautu, lai ļaunie spēki nesagrautu!» Visu barikāžu laiku baznīcās patvērumā atradās simtiem cīnītāju.
Latvijas iedzīvotāji, bet pamatā latvieši, iekļāvās šajā cīņā tautai tik izšķirīgajos brīžos ar galveno mērķi: tikt vaļā no okupācijas, glābt savas tautas pastāvēšanu un pieredzēt dzīvi brīvajā Latvijā.
ĪPAŠO BRĪVPRĀTĪGO VIENĪBU ATŠĶIRĪBAS ZĪMES.
Latvijas Tautas Frontes Īpašo brīvprātīgo vienību (ĪBV)dalībnieku atšķirības zīmes sastāvēja no rokas apsēja un nozīmes/žetona.
LR Zemessardzes pirmsākumos, kad zemessardzei vel nebija sava formas tērpa, visas darbības notika civildrēbēs ar īpašo brīvprātīgo vienību atšķirības zīmēm.
Īpašo brīvprātīgo vienību (ĪBV)rokas apsējs.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)rokas apsēja averss.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)rokas apsēja reverss.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)nozīme/žetons.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)nozīmes/žetona averss.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)nozīmes/žetona averss.
Īpašo brīvprātīgo vienību (IBV)nozīmes/žetona reverss.
Latvijas Republikas Īpašo brīvprātīgo vienību štāba "Goda zīme".
LR Īpašo brīvprātīgo vienību "Goda zīmes" averss.
LR Īpašo brīvprātīgo vienību "Goda zīmes" averss, tuvplānā.
LR Īpašo brīvprātīgo vienību "Goda zīmes" reverss.
LR Īpašo brīvprātīgo vienību "Goda zīmes" reverss, tuvplānā.
Latvijas Republikas Īpašo brīvprātīgo vienību štāba "Goda zīmes" apliecība.
Vēlams precizēt.
AtbildētDzēst1.BV nozīme no baltmetāla oficiālā (juridiski vēl LPSR) īpašo kārtības sargu nosīme.
2. BV nozīme uz tumša fona (vara krāsā) - BV informācijas nodaļas (dublējošā) nozīme. Apstiprināta tikai ar BV štāba informācijas nodaļas vadītāja rīkojumu un nēsājama aiz atloka. Tādas bija tikai BV kadru daļai un ar attiecīgās nodaļas saistītiem brīpprātīgajiem.
1991.gada augusta puča laikā Roberts Millers(Zakusalas aizstāvis un ilggadējais ZS Rīgas aprinķa komandiesris)izmantoja tās kā savējo pazīšanās zīmes (pie viņa glabājās līdz 1991.g. februārim neizsniegtās nozīmes).
3.Visturs Bērziņš nekad nav vadījis BV. Viņš bija LNNK kārtības sargu vadītājs. Pēc BV oficiālā statusa iegūšanas LNNK kārtības sargi iekļāvās BV kā autonoma eksteritoriāla vienība. V.Bērziņš kļuva par BV štāba priekšnieka vietnieku.
4. 1990.gada 15.maijā īpašās Brīvprātīgo vienības vēl nebija (pat tādā nosaukuma vēl nebija). BV bija izveides stadijā. Augstāko padomi sargāja LNNK un LTF (kodols RA) kārtības sargi.
Ī.BV štāba priekšnieka vietnieks(bij.) M.Grigulis. e-pasts Grigulis@latnet.lv
Esmu 1990. gada 4.maija un 15.maija LNNK KS dalībnieks. Šajos datumos pie Augstākās padomes ēkas neredzēju nevienu personu ar attiecīgajā rakstā minētajām atpazīšanas zīmēm, kā arī nevienu milicijas pārstāvi, izņemot 15.maijā OMON kaujiniekus, kuri pašā kritiskākajā momentā nāca palīgā LNNK kārtības sargiem un civilajiem, kuri aizsargāja Augstākās Padomes ēku. Augstāko padomi aizsargāja gan latvieši, gan krievu tautības pārstāvji ar LNNK KS atšķirības zīmēm, gan bez tām.
AtbildētDzēstIBV bija balti piedurknes apsēji ar kārtas Nr. un krūšu nozīme ar tieši tādu Nr. kā apsējam, visbeidzot numurētu parsonas apliecību uz kuras bija ģīmetne un IBV kadru daļas zīmogs ar pilnvarotas personas parakstu. Paraksta tiesības bija IBV priekšniekam G.Bezhļebņikovam, viņa vietniekiem un kadru daļas priekšniekam Imantam VINGOLDAM.
AtbildētDzēst