1917.gada 5.janvārī sākās militārā operācija, kas izvērtās par lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām Rīgas frontes sektorā. Atbilstoši vecajam laika skaitīšanas stilam tas bija 1916.gada 23.decembris un tā gada Ziemassvētkus Krievijas impērijas armijā dienošajiem latviešu strēlniekiem nācās sagaidīt asiņainās kaujās Tīreļpurvā. Šī iemesla dēļ krievu armijas plānos oficiāli dēvētā Mītavas (Jelgavas) operācija ieguva Ziemassvētku kauju nosaukumu.
Militāro operāciju veica krievu 12.armija, kurā ietilpa arī 8 latviešu strēlnieku pulki, kas Ziemassvētku kauju priekšvakarā pirmo reizi tika apvienoti latviešu strēlnieku divīzijā. Krievu armijas plānos uzbrukuma mērķis bija pārraut vācu pozīcijas frontes iecirknī no Lielā Tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei, lai veiksmes gadījumā tālāk uzbruktu Jelgavas virzienā. Kopumā visā armijas frontē krievu armijai uz uzbrukuma sākumu bija sapulcināts gandrīz trīskārtīgs dzīvā spēka pārsvars, bet uzbrukuma Tīreļpurva sektorā, apmēram 12 kilometru garā frontes posmā, pat seškārtīgs pārsvars (8 vācu bataljoni pret 48 krievu).
Latviešu strēlnieki Tīreļa purva pozīcijās ar gāzmaskām.
Tomēr lielais pārsvars bija pietiekošs tikai vietēja rakstura taktisku panākumu gūšanai. Lielāku mērķu sasniegšanai, pat pēc tajā laikā krievu armijā pastāvošās instrukcijas uzbrukumu organizēšanai, tik plašā frontes sektorā veicamam uzbrukumam skaitliskajam pārsvaram bija jābūt lielākam. No tā var izdarīt secinājumu, ka krievu armijas vadības plāni nebija lielāki kā Ložmetējkalna un tam pieguļošā rajona ieņemšana, kas bija vienīgā vieta no kurienes vācieši varēja ar artilēriju apšaudīt Ķemeru - Slokas dzelzceļu. Acīmredzot šīs operācijas plānotāji labākā gadījumā cerēja, ka uzbrukumam būs kādi nelieli taktiski panākumi. Tāpēc arī nebija skaidri formulēta uzbrukuma mērķa, bet uzbrūkošo karspēku daļu pavēlēs bez konkrētām vietām ienaidnieka tuvākajā aizmugurē par tālāko darbību doti salīdzinoši miglaini uzdevumi - respektīvi uzbrukt Jelgavas virzienā.
Latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās Tīreļpurva apkārtnē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.
Savukārt, no strēlnieku atmiņām var gūt priekšstatu par noskaņojumu, kāds valdīja latviešu strēlnieku vidū pirms kaujas un, ka viņi patiesi ticēja lielāka uzbrukuma sākumam, un nākamajā dienā pēc uzbrukuma sākuma pat sasniegt Jelgavu. To apliecina kaut vai latviešu strēlnieku pazīšanās zīme jeb parole 5.janvāra naktī - „Sveiks Jelgavā". Iespējams to sekmēja 12.armijas komandiera un šīs operācijas aizbildņa ģenerāļa Radko Dmitrijeva vairākkārtīgi izteiktie solījumi par Kurzemes atbrīvošanu.
Plānojamā uzbrukumā latviešu strēlnieku pulkiem, kas divīzijas sastāvā bija sadalīti divās brigādēs, tika uzticēts uzbrukums iecerētā kaujas sektora vidusdaļā - 2.brigādei tika noteikts Tīreļpurva rajons starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, bet 1.brigādei Mangaļu nocietinājumu dienvidaustrumu puse. Latviešu vienībām abās pusēs uzbrukumā vajadzēja doties Sibīrijas strēlnieku vienībām, kas krievu armijā skaitījās labākās karaspēka daļas. Uzbrukumā tika plānots izmantot šāda mēroga kaujām jaunu taktiku - negaidītu nakts uzbrukumu bez artilērijas sagatavošanas uguns. Uzbrukuma sākums tika nolikts pulksten piecos no rīta, kad uzbrūkošām vienībām, pa iepriekš sapieru sagatavotām ejām vācu dzeloņdrāšu žogos, bija jādodas pārsteidzošā triecienā.
No visām uzbrūkošajām krievu armijas daļām, neskaitot latviešu strēlnieku abas brigādes, vācu aizsardzības pirmo līniju izdevās ieņemt arī 14.Sibīrijas strēlnieku divīzijas 55. un 56. sibīriešu pulkiem, kas uzbruka latviešu strēlnieku divīzijas labajā flangā. Tomēr šajā vietā vācieši ar pretuzbrukumu, sagādājot krievu armijas daļām lielus zaudējumus, salīdzinoši ātri atjaunoja agrāko stāvokli. Līdz ar to tikai latviešu strēlnieku daļas, veiksmīgi pārsteidzot vāciešus, vienīgās bija ievirzījušās vācu armijas aizmugurē. Vērtējot šī uzbrukuma pārsteiguma momentu, pat tāds augstu stāvošs virsnieks kā vācu armijas Austrumu frontes štāba priekšnieks vēlāk rakstīja, ka visā karā austrumu frontē šis uzbrukums bija vienīgais pārsteigums vāciešiem. Tomēr ātri atguvušies no pārsteiguma, balstoties uz saviem pamatīgi izbūvētajiem nocietinājumiem, vācieši vērsa pret savā aizmugurē esošajām latviešu strēlnieku vienībām spēcīgus pretuzbrukumus, tā kā varēja pārsviest spēkus no sektoriem, kur krievu armijas uzbrukums nebija izdevies.
Pēc pretuzbrukuma 1.latviešu strēlnieku brigādes daļas, neraugoties uz labajiem panākumiem uzbrukuma sākumā, kas ļāva ievirzīties apmēram 3 kilometrus dziļi ienaidnieka aizsargātā teritorijā, nespēja turpināt un attīstīt uzbrukumu. Palīgā atsūtītās 9. un 10.Sibīrijas strēlnieku pulku daļas nespēja situāciju jūtami uzlabot, lai gan beidzot izdevās ieņemt spēcīgi nocietinātos Mangaļus, kas līdz tam neļāva abām latviešu strēlnieku brigādēm apvienoties. Sakaru un precīzas informācijas trūkuma dēļ abām brigādēm neizdevās apvienoties arī pēc Mangaļu krišanas, lai gan, spriežot pēc vēstures avotiem, vācu karaspēks šajā laikā teritoriju starp abām pārrāvuma vietām bija pametis. 5.janvāra vakarā sāktā vācu pretuzbrukuma spiestas sajaukušās 1.latviešu strēlnieku brigādes un sibīriešu strēlnieku daļas bija atspiestas līdz pat pārrāvuma vietai. Šādā situācijā latviešu strēlnieku divīzija tika pakļauta 3.Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandierim ģenerālim Trikovskim, kurš iepazinies ar kaujas apstākļiem, deva rīkojumu 1.latviešu strēlnieku brigādes daļām pārrāvumu pamest un atiet izejas pozīcijas. Līdz ar to 1.brigādes zaudējumi 5.janvārī - apmēram 480 krituši un 350 pazuduši un gandrīz 2000 ievainoti strēlnieki, bija bezjēdzīgi.
Arī 2.latviešu strēlnieku brigādes priekšgalā uzbrūkošie 7.Bauskas un 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulki 5.janvāra rītā veiksmīgi pārrāva vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem un nostiprinājās ieņemtajā teritorijā - Tīreļpurva dienvidu pusē. 2.latviešu strēlnieku brigādes daļas daļēji izrādījās atgrieztas, jo vācieši ļoti labi varēja apšaudīt pārrāvuma vietu Tīreļpurvā, kas bija vienīgais satiksmes koridors ar pamatspēkiem. Bez palīgspēkiem nogurušās karaspēka daļas uzbrukumu tālāk turpināt nevarēja. Ar šo apstāšanos un 1.brigādes atkāpšanos turpināt uzbrukumu Jelgavas virzienā vairs nebija iespējams, jo aizmugurē paliktu pamatīgi nocietinātais Ložmetējkalns. Šī iemesla dēļ tapa jauns plāns apejošam uzbrukumam Ložmetējkalnam, kas jāveic latviešu strēlnieku vienībām ar palīgā atsūtīto sibīriešu strēlnieku atbalstu. 7.janvāra rītā latviešu strēlnieku daļas veica Ložmetējkalnu apejošu uzbrukumu un vācieši, baidoties no ielenkuma, Ložmetējkalnu pameta.
Līdz pat 14.janvārim latviešu strēlnieku daļas sniegā un salā turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus, kas centās atgūt apmēram 35 kvadrātkilometrus zaudētās teritorijas. Tomēr atsevišķi latviešu strēlnieku pulki palika frontes tuvumā līdz pat 19.janvārim, kad varēja doties atpūtā, kas kā vēlāk izrādījās nebija ilga.
Vācieši pēc spēcīgu rezerves spēku pievilkšanas (daļa no tiem bija domāta nosūtīšanai uz Rietumu fronti) 23.janvārī ar spēcīgu artilērijas apšaudi, izmantojot arī ķīmiskus lādiņus, uzsāka spēcīgus uzbrukumus. Vācu armijas mērķis bija ne tikai atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas, bet attīstīt uzbrukumu un ieņemt Jūrmalu. Ar to sākās Ziemassvētku kauju otrā fāze, tā saucamās Janvāra kaujas.
Spēcīgais vācu uzbrukums ātri iedragāja krievu armijas aizsardzību un tā atvairīšanai tika mobilizēti visi pieejamie resursi. No Ziemassvētku kauju zaudējumiem vēl neatguvušās latviešu strēlnieku vienības tika atsauktas no atpūtas un no 25. - 31.janvārim atkal iesaistītas kaujās Ložmetējkalna rajonā.
Jau 25.janvārī latviešu strēlnieku vienības sūtīja nepārdomātā uzbrukumā vāciešiem. Īpaši nepiemērots uzbrukuma sektors bija 3.Kurzemes un 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkiem, kurus sūtīja uzbrukumā vāciešiem gaišā dienas laikā no Ložmetējkalna pāri labi pārskatāmajam Tīreļpurvam. Uzbrukumam nebija nekādu militāru panākumu, tomēr latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus. 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1590 karavīriem, kas devās uzbrukumā krita, tika ievainoti vai pazuda 896 strēlnieki. 3.Kurzemes pulkā zaudējumu apmērs bija līdzīgs. Kritušie strēlnieki, kuri palika kaujas laukā, palika starp divām frontes līnijām un tos nebija iespējams iznest. Vēl 1917.gada pavasarī un vasarā latviešu strēlnieku daļām, kas atradās Ložmetējkalna rajonā vajadzēja redzēt ainu, ko vēlāk tēlaini apraksta kāds latviešu strēlnieks: „Kā mācības laukumā, virkne aiz virknes, te gulēja jautrie Vidzemnieki un varonīgais Kurzemes pulks, pelēko zaldātu mēteļos ģērbti miroņi, ar zemes melnām appuvušām sejām un maitu putnu izknābātām acīm, kuru tukšie dobumi mēmi vērās Latvijas debesīs."
Arī 30.janvārī, kad vācieši jau praktiski bija pārrāvuši Krievijas armijas nocietinājumu līniju, latviešu strēlnieku vienību pretuzbrukums izšķirīgā brīdī glāba situāciju un lika vāciešiem atkāpties. Šajā laikā latviešu strēlnieku vienību skaitliskais sastāvs bija stipri sarucis.
Līdz pat 4.februārim vācieši spēcīgos uzbrukumos centās atgūt Ziemassvētku kaujās zaudēto teritoriju, tomēr viņiem tas neizdevās un tas lielā mērā pateicoties latviešu strēlniekiem. Aktīvās karadarbības izbeigšanā savu lomu nospēlēja arī spēcīgais sals, kas janvāra beigās sasniedza pat -36 grādus. Ieroči un munīcija šādā aukstumā darbojās neprecīzi vai pārstāja darboties vispār. Kā raksta vācu kara ziņotājs Herolds: „Faktiski Janvāra kauja pie Rīgas priekštilta nocietinājumiem sastinga un iesala."
Tā noslēdzās Ziemassvētku un Janvāra kaujas, par kurām rakstīja daudzu pasaules valstu avīzes, slavējot latviešu strēlniekus, to varonību un izturību, ilgo kauju laiku pavadot nežēlīgos kauju apstākļos Tīreļpurvā. Lielākais krievu armijas ieguvums Ziemassvētku kaujās bija apmēram 35 kvadrātkilometrus liela teritorija, kas principā bija lielākais teritoriālais ieguvums krievu armijai I pasaules kara laikā Rīgas frontē. Tomēr tas prasīja milzīgus upurus. Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus apmēram 45 000 krievu armijas karavīrus. No tiem apmēram 5000 latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujās un apmēram 4000 Janvāra kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda. Tātad gandrīz 9000 latviešu strēlnieku no tiem 12 000, kas iesāka Ziemassvētku kaujas, bija izsisti no ierindas un apmēram 2000 no tiem bija krituši.
Ziemassvētku kauju lielie zaudējumi, ko grūti atsvērt ar ieguvumiem, strēlniekos radīja vilšanās un nodevības sajūtu, jo sen gaidītā Kurzemes atbrīvošana nesekoja. Pēc Ziemassvētku kaujām strēlnieku vienībās ierindā tikai reti karavīri bija palikuši no tiem, kas brīvprātīgi pieteicās dienestam latviešu strēlniekos. Šie apstākļi nospēlēja savu lomu 1917.gadā notikušajās revolucionārajās norisēs Krievijas impērijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru