Latvieši vēstures likteņdzirnās: Nirnbergas noslēpums Sanita Jemberga Svētdiena, 9. novembris (2008)

Kopējais lapas skatījumu skaits

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

Nirnbergas noslēpums Sanita Jemberga Svētdiena, 9. novembris (2008)

Kad 1945.gada novembrī Nirnbergas Tiesu pilī sākās kara uzvarētāju tribunāls, Latvijas valsts vairs nepastāvēja. Taču tā turpināja dzīvot visnegaidītākajā vietā. Uz pils sargu ķiverēm un piedurkņu uzšuvēm vīdēja sarkanbaltsarkanais karogs. Bijušie leģionāri apsargāja savus bijušos nacistu virsvadītājus, kurus tiesāja par kara noziegumiem. Fakts ir maz zināms un maz pētīts, lai gan varētu būt spēcīgs ierocis pret Krievijas apsūdzībām

Viss varēja noiet greizi. Pirmajā igauņu darbadienā sargs Erki, kurš pavadīja Nirnbergas Tiesu pils pagalmā pastaigā izvestos noziedzniekus, ieskrēja pie maiņas priekšnieka, drebēdams kā apšu lapa. Karavīru bija uzrunājis viens no apsūdzētajiem — bijušais drošības policijas un SD vadītājs Igaunijā ebreju nogalināšanā Baltijā personīgi iesaistītais Martīns Zandbergers. Viņš Erki bija atpazinis savu bijušo šoferi.

Gan sargs, gan komandieris apjauta notikušā nozīmi. Lai gan ASV, Vācijas, Francijas un Krievijas izveidotais tribunāls jau 1946.gada oktobrī bija atzinis, ka igauņu un latviešu Waffen SS jeb ieroču SS vienības nav pieskaitāmas noziedzīgajai organizācijai atšķirīgu mērķu, ideoloģijas un piespiedu iesaukšanas dēļ, šāds starpgadījums varēja radīt vairākas problēmas. Bijušie leģionāri bija atbrīvoti no gūsta un bēgļu nometnēm pēc īpašas vētīšanas procedūras, kuras mērķis bija pārliecināties, ka cilvēks nav bijis iesaistīts nacistu noziegumos. Arī Baltijas sardžu vienības ASV armijas palīgspēkiem tika veidotas ar pārliecību, ka šo cilvēku pagātne ir tīra. Kāda cilvēka saistība ar augsta ranga nacistu varēja apdraudēt simtiem citu.

Erki un viņa priekšnieks nolēma klusēt. Klusēja arī ieslodzītais Zandbergers. Latviešu un igauņu rotas, kuru sastāvā bija bijušie leģionāri, varēja turpināt Nirnbergas tribunāla apsardzi.

Tā ir viena no savdabīgākajām epizodēm pēckara vēsturē. Stāsts, kurā dīvainā vēstures pagriezienā mainītās lomās satiekas bijušais agresors ar pakļauto. Zandbergera savulaik par neatkarīgas avīzes veidošanas mēģinājumu apcietinātais Tartu students kļūst par viņa apsargu, kura pienākums ir pārliecināties, lai apsūdzētais nepakaras. Šajā stāstā tie, kas deva pavēles, tagad ir spiesti klausīt tos, kuriem pavēlēja. Leģionāri, kurus Krievija starptautiskā līmenī iztēlo par nacistu līdzskrējējiem, ir kļuvuši par ASV (un arī angļu) armijas palīgiem. Šī ir vēstures epizode, par kuru paši zinām ļoti maz, bet pārējā pasaule — neko.

ROTA NR.8920

ASV, PSRS un Lielbritānija jau 1943.gadā deklarācijā brīdināja, ka zvērību un slepkavību dalībniekiem vācu okupētajās teritorijās jārēķinās ar tiesāšanu pēc kopēja sabiedroto lēmuma. Neilgi pēc Vācijas padošanās, 1945.gada 8.augustā, tika izveidots starptautisks tribunāls individuālai un kolektīvai kara noziedznieku tiesāšanai.

Vācijas pilsētas Nirnbergas izvēle bija gan simboliska, gan praktiska. Tieši tās stadionā nacisti organizēja slavenos milzu saietus. Tiesu pils bija pārdzīvojusi sabiedroto intensīvos uzlidojumus kara laikā neskarta. Tā bija plaša, ar vērienu būvēta ēka, kuras kompleksā ietilpa arī plašs cietums. Speciāls lifts nogādāja tiesājamos no kamerām tieši uz tiesas zāli. No drošības viedokļa tas bija ideāls risinājums.

1945.gada 20.novembrī sāka tiesāt divdesmit divus dzīvus palikušos nacistu līderus. Arī Baltijas okupācijas pamatojuma Ribentropa—Molotova pakta parakstītāju bijušo ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu. Citi — Hitlers, Gebelss, Himlers — jau bija miruši.

Mazāk zināms, ka pēc šīs tiesas 1947.—1949.gadā amerikāņu zonā turpinājās vēl divpadsmit procesi, kuros tiesāja reālos izpildītājus — 177 ārstus, juristus, SS un policijas vienības, soda ekspedīciju dalībniekus, uzraugus, augstus ierēdņus u.tml. Tieši ar šo tiesu saistās leģionāru — Virsaiša Viestura rotas jeb rotas nr.8920 — stāsts.

MELNIE VĪRI, BALTIE KAKLAUTI

Amerikāņu karavīri pēc kara Eiropā bija noguruši un gribēja mājās, tādēļ tika nolemts atslogot armiju un veidot palīgrotas no atbrīvotajiem gūstekņiem un bēgļiem — vispirms poļiem, bet 1946.gada aprīlī arī no baltiešiem. Mercfeldas nometnē izveidoja vienu latviešu un vienu igauņu sardžu dienesta izmēģinājuma vienību un sāka apmācīt. Atsauksmes par disciplinētajiem, kārtīgajiem un militāri pieredzējušajiem baltiešiem bija labas. Jūnijā rotas sāka dienēt Nirnbergas—Fīrtes amerikāņu garnizonā, decembrī oficiāli tika nodibinātas Baltic Guard vienības. Tām bija dažādi uzdevumi — tās sargāja benzīna laukus un citus militāros objektus, arī tribunālu. Virsaiša Viestura rotā bija ap 250—270 vīru.

"Šī akcija izkārtota lielā slepenībā, lai par to austrumu "sabiedroto" štābos neko neuzzinātu. Arī amerikāņu štābā ģenerāļiem bijuši dažādi uzskati par to, jo latviešu leģionāru tiesības vēl nebija noskaidrotas," rakstīts grāmatā Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā.

Ziņas par šo laiku ir visai skopas. Nopietnu vēsturnieku pētījumu nav, un zināmā pamatā ir galvenokārt leģionāru atmiņas un daži dokumenti, ko Latvijas Kara muzejs ieguvis no Daugavas vanagu atdāvinātā arhīva. Vēsturnieku pētījumus apgrūtina fakts, ka pavēles bieži bijušas mutiskas.

Taču Kara muzeja arhīvā atrodamas dažas pavēles, kas apliecina — latviešu leģionāru piedalīšanās Nirnbergā tiesājamo nacistu apsardzē nav pārkarsušas fantāzijas auglis.

1947.gada 28.novembra pavēlē Virsaiša Viestura rotas komandieris raksta: "Šī gada 18.novembrī plkst.13 pārņemt sardzi Tiesu pilī, pamats mutisks rīkojums." Citi avoti liecina, ka rota sardzi Tiesu pilī sāka 1947.gada martā, bet pilnīgi precīzi pateikt to nevar.

Kinoarhīva kadros no Nirnbergas tribunāla acīs iekrīt daudzie karavīri baltās ķiverēs tiesas zālē. Tie ir amerikāņi. Sargāt procesu viņi nevienam citam neuzticēja. Latvieši, cik zināms, sargāja Tiesu pili un cietumu, lai gan iespējams, ka viņi darbojās arī kameru apsardzē. Liecības ir pretrunīgas. Kaprālis Gunārs Stopnieks savās atmiņās raksta: "Pirms izceļošanas uz ASV trīs gadus kalpoju kronim tā saucamo melno rotā. (..) Varētu teikt, ka dienests nebija grūts, bet atbildīgs. Kā mēs visi zinām, neviens svarīgs notikums pasaulē nevar norisināties bez latviešu līdzdalības. Nirnbergā šinī laikā norisinājās tā saucamo kara noziedznieku tiesāšana. Šīs izdarības vēlreiz atgādināja veco patiesību, ka uzvarētājus netiesā. Par tādām lietām kā Litene, Baltezers un Katiņas mežs un kas tur bija noticis, tiesas kungi neinteresējās. Tiesu pilī sēdēja tribunāls (sabiedrotie), cietumā — kara noziedznieki (vācieši). Par cietuma iekšējo drošību gādāja igauņu sardžu rota, mēs, latvieši viesturieši, sargājām cietuma valni un Tiesu pili." Latvijas Kara muzeja arhīvā atrodama vēstule, kas uz Latviju sūtīta 1998.gadā. Tajā teikts: "1947.gada pavasarī pārņēmām Tiesu pils apsardzi ar posteņiem uz vaļņa, visām ieejām, tiesājamo cellēm un pavadību uz tiesas zāli." Arī saglabājusies caurlaide apliecina, ka latviešiem bijis atļauts ieiet cietumā.

Lai gan Latvijas valsts vairs neeksistēja, rotai bija sarkanbaltsarkanais karogs, uz piedurknes emblēma Latvijas karoga krāsās un no 1948.gada arī krāsojums uz ķiveres. Nebija īpaša iemesla, kādēļ tai piešķīra 8920.numuru. Karavīrus par "melnajiem" dēvēja formastērpa tumšās krāsas dēļ, ko papildināja balts zīda kaklauts, baltas getras un josta, kā arī balti cimdi.

"Rotas formēja pēc nacionālā principa, un pamatsastāvs viesturiešiem palika latvisks līdz likvidēšanai 60.gadu sākumā, nelatviskie uzvārdi parādās ap 1955.gadu," stāsta muzeja pēckara vēstures nodaļas vadītāja Sarmīte Baltiņa. "Nav precīzu ziņu, kad rotu likvidēja saistībā ar ASV un Eiropas armijas samazināšanu, bet 50.gadu vidū amerikāņi pārgāja uz citiem formastērpiem. Militārajam palīgdienestam ieviesa vienotas pelēkas formas. Tad viņi zaudēja savu karodziņu."

Sākums ir miglains, taču beigas ir zināmas precīzi. 1948.gada 15.novembrī viesturieši posteņus Tiesu pilī nodeva igauņiem un vāciešiem. Vairākums bijušo leģionāru emigrēja uz Kanādu, ASV un Austrāliju.

SARUNAS AR NOZIEDZNIEKIEM

Sīkāku ziņu noskaidrošanu apgrūtina fakts, ka notikumu dalībnieki, ja vēl dzīvi, ir ļoti cienījamos gados. Igauņiem ir veicies vairāk nekā latviešiem. Akadēmisku pētījumu ir tikpat maz, taču 2006.gadā Igaunijas TV žurnālists un pazīstamais dokumentālo filmu autors Indreks Treufelts pēc sabiedriskās televīzijas pasūtījuma pabeidza filmu Vīri no aizmirstās armijas. To veidojot, ceļš viņu aizveda uz Vāciju un Kanādu, kur žurnālists atrada vairākus bijušos leģionārus. Šis ir viņu stāsts.

Atšķirībā no latviešiem igauņu vienību tapšanā liela loma bijusi vienam cilvēkam — jūras spēku virsniekam, bijušajam igauņu zemūdenes komandierim Verneram Pūrandam, apgalvots filmā. Viņš bijis ekstravagants tipāžs. Vairs neesošas valsts virsnieka formastērpā ar tresēm un ķēdēm Pūrands ieradies bēgļu un gūstekņu nometnēs. "Uniformā viņš gāja uz nometnēm, un tā bija pierādījums amerikāņiem, ka zudusī Igaunijas armija un valsts eksistē," stāsta žurnālists. Daudzviet viņu uztvēra kā ekscentriķi. Pūrands visiem labā angļu valodā skaidrojis — lai arī Igaunija ir okupēta un vairs neeksistē, neviens viņu no dienesta nav atvaļinājis, tādēļ viņa pienākums esot pārstāvēt valsti un tās pilsoņu intereses, kuri atrodas nometnē un ir atbrīvojami. "Viņš bija perfekts virsnieks ar labiem kontaktiem ASV štābā Heidelbergā un palīdzēja vienoties par Baltijas sardžu vienībām," filmā saka igauņu leģionārs Juhans Lāness."Viņš bija cilvēks, kurš pārliecināja amerikāņus, ka runas par igauņiem kā neuzticamiem ļaudīm, kas strādājuši un cīnījušies kopā ar vāciešiem, nav vērā ņemamas. Viņš sadragāja šo mītu."

1945.gada oktobrī Pūrands personiski parakstīja pirmās 23 atbrīvošanas zīmes gūstekņu nometnēs ieslodzītiem igauņiem. "Verners Pūrands, Baltijas sakaru virsnieks," vēstīja paraksts.

Igauņu leģionāri stāsta, ka Nirnbergas Tiesu pils cietumam bijuši četri pieci bloki ar vairākiem simtiem kameru. Sardzes maiņa bijusi 24 stundas, no tām aktīvais dienests — divas. Sargu galvenais uzdevums bija novērst pašnāvības. Viņiem nav bijis liegts sarunāties ar ieslodzītajiem, ja tie vēlējās, un, tā kā liela daļa bijuši leģionā un ielauzījušies vācu mēlē, to nereti arī darījuši. Intervētie atceras, ka sargājuši gan Hitlera ārstu Karlu Brantu, gan Hitlera vietnieku Rūdolfu Hesu, kurš neesot sarunājies ar citiem, atteicies ēst pie kopējā galda un ēdis no traukiem uz grīdas, jo "no cietumnieka galda neēdīs".

IDEALIZĒTA VĒSTURE

Filmas autors Indreks Treufelts SestDienai stāsta, ka pirmo reizi par baltiešiem Nirnbergas tribunāla sardzē nejauši dzirdējis no kāda Igaunijas militārā atašeja, kurš sarunā par citu tēmu ieminējies, ka atjaunotās Igaunijas armijas pirmo miera uzturētāju emblēma ņemta no Nirnbergu sargājušo uniformām. "Es neticēju savām ausīm, jo Igaunija jau vairs neeksistēja. Es nespēju saprast, kā tas varētu būt iespējams — gan juridiski, gan citādā veidā kaut kur amerikāņu okupētā Vācijas teritorijā dibināt vienību ar okupētās Igaunijas simboliku."

Leģionāru meklējumos Treufelts sākumā devās uz Vāciju pie Igaunijas draudžu vadītāja, pēc tam uz ASV un Vācijas militārajiem arhīviem. "Tur galvenokārt ir daudz fotogrāfiju. Dokumentos valda pilnīga nekārtība, viens vienīgs haoss, tādēļ ļoti daudz kas par šīm vienībām paliek noslēpumā tīts, piemēram, kādēļ neprotestēja ASV sabiedrotie PSRS. Viņiem tas bija jāzina."

Šī baltiešu karavīru vēstures lappuse varētu būt spēcīgs ierocis pret Krievijas propagandu par leģionu kā nacistu sabiedrotajiem. Parastam rietumniekam tiesas atzinumi par Waffen SS un tā veidošanās vēsture varētu būt pārāk sarežģīta, taču tas, ka amerikāņi nebūtu pieļāvuši nacistu sabiedroto kļūšanu par tiesājamo sargiem gan iespējamās bēgšanas, gan sabiedriskās domas problēmu dēļ, ir nepārprotami skaidrs.

Kāpēc šī vēstures epizode ir tik maz pētīta?

Viens ir līdzekļu trūkums vēstures pētniecībai (ceļojumiem, arhīviem) un valodu nezināšana 90.gadu sākumā, kad daudzi notikumu dalībnieki vēl bija dzīvi. "Tas ir noticis, jo nav bijuši pieejami avoti, vēsturniekiem nav bijis materiāla, uz ko to bāzēt un pētīt," uzskata Latvijas Kara muzeja darbiniece Sarmīte Baltiņa. "Interneta portālos mēs varam izlasīt šo to par viesturiešiem, bet, iespējams, nopietni cilvēki ne īpaši tic tam, kas sarakstīts internetā. Viņi savus pieņēmumus grib bāzēt uz nopietniem un ticamiem avotiem. Tas ir maz pētīts, bet ļoti interesants stāsts."

Igauņu žurnālista Treufelta pieredze liecina vēl par divām lietām. "Es biju sastādījis cilvēku sarakstu un pārbaudīju, pārbaudīju un vēlreiz pārbaudīju. Izrādījās, daudzi no viņiem bija dienējuši vienībās, kas bija amerikāņu palīgsastāvā, bet ne Nirnbergā. Taču veciem ļaudīm ir bagāta fantāzija, un viņi beigās paši bija noticējuši, ka ir dienējuši tur. Tikai uzdodot ļoti precīzus jautājumus, piemēram, par numuriem, varēja saprast, ka patiesībā viņi bija dienējuši citur."

Taču vēl lielāka problēma izrādījusies trimdinieku tendence idealizēt notiekošo. "Viss grāmatās sarakstītais un safilmētais ir par kultūru, dejām un koriem, bet nav nekā ne par juridiskām, ne fiziskām, ne psiholoģiskām problēmām, ko rada viņu statuss, jo... tā ir dzīve. Viņi bija izveidojuši idealizētu tēlu par Igaunijas sabiedrību, kurā realitātei nebija nekādas lomas. Tā nebija svarīga. Tādēļ labu dzīves aprakstu vienkārši nav. Domāju, latviešu problēma ir identiska."

Tā gan nav vienīgi baltiešu problēma. Nirnbergas muzeja dokumentācijas centrā ir fotogrāfija, kurā cietuma iekšienē redzami baltiešu sargi ar skaidri saskatāmām zīmotnēm uz piedurknes. Muzeja darbinieki nebija zinājuši, ka tie ir leģionāri. Kad uzzinājuši, atteikušies ticēt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru